Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Kā Hoža kazu pārdeva

Hožas dēls reiz aizveda uz tirgu kazu pārdot. Divi brāļi, kas bija lieli jokdari, arī bija atnākuši uz tirgu. Viņi, uzmetuši acis kazai, savā starpā norunāja: «Teiksim šim zēnam, ka viņa kaza nav kaza, bet zoss. Tu pieiesi pirmais un to pasacīsi viņam. Tad paiesi maliņā. Un tad pieiešu es un nopirkšu kazu, samaksādams par to kā par zosi.»

Runāts — darīts. Brāļi nopirka kazu, samaksādami par to zoss cenu.

Hožas dēls pārnāca mājās, un Hoža viņam vaicāja:

— Vai kazu pārdevi?

Bet dēls vaicāja pretim:

— Vai tad tā bija kaza?

Hoža atbildēja:

— Protams! Ja tā nebija kaza, lai allahs mani soda! Nu, kā tad ir: pārdevi kazu vai ne?

Hožas dēls palika pie sava:

— Es aizvedu uz tirgu zosi un to pārdevu par zoss cenu!

— Nu labi. Saki — kāds tas pircējs izskatījās, kas no tevis nopirka zosi?

Dēls smalki izstāstīja par abiem pircējiem.

— Ak šitie maitas gabali! Es viņus pazīstu. Nekas, gan šie pircēji kādreiz iegriezīsies arī pie manis. Tālab sagatavosimies jau iepriekš viņus sagaidīt, kā klājas, — Hoža sacīja. — Es viņiem atmaksāšu pēc nopelniem!

Un ar mājiniekiem visu norunāja.

Kad atnāks tie pircēji, kas nopirka zosi, uzņemsim viņus gods godam, — Hoža pieteica. — Tev, dēls, viņiem dzirdot, es teikšu: «No rīta piecēlies, tūliņ ej uz stalli un iztīri bērīša steliņģi!» Pirms tam tu samaini dažus rubļus sīknaudā un izkaisi monētas mēslos. Tad sāc tīrīt mēslus, reizē uzlasīdams paša izkaisītās kapeikas. Bet es tikām vedīšu viesus uz stalli un tiem teikšu: «Nāciet līdz, parādīšu jums reti jauku bērīti!»

Necik ilgi, un pie Hožas ieradās tie paši pircēji. Hoža visu izdarīja tā, kā bija izdomājis. Viņš aizveda ciemiņus uz stalli un tiem parādīja bērīti, kādu citur nekur neatrast. Ciemiņiem šāds zirgs loti patika, un viņi nosprieda: «Ātrāk prom neiesim, iekāms šo brīnuma bērīti nebūsim nopirkuši. Tas visādā ziņā mums jādabū!»

Pēc ilgas lūgšanās Hoža beidzot viņiem pārdeva zirgu par brangu naudu.

Pircēji jāja mājup, priecādamies, ka tagadiņ tiks pie lielas bagātības — zirgs pagādās.

Pārveda zirgu mājās.

Pūļu netaupīdami, viņi zirgu kopa, taču no zirga neieguva ne plikas kapeikas.

Abi brāļi noskaitās uz Hožu un nosprieda bērīti, lai maksātu ko maksādams, atdot viņam atpakaļ.

Hoža, apķērīgs būdams, to jau bija paredzējis.

— Tie, kuri nopirka zosi, atvedīs bērīti atpakaļ, — viņš mājiniekiem sacīja. — Sagatavosimies jau laikus viņus sagaidīt. Darīsim tā — noķersim divas lapsiņas. Vienu piesiesim, re, šajā istabā, bet otru noslēpsim siena šķūnī. Tiklīdz tie ciemiņi, kuri atvedīs bērīti, ieies mājā, jūs skrieniet mani meklēt, saukdami: «Tad ta nelaime — tieši patlaban saimnieka nav mājās!» Brītiņu mani pameklējiet, tad izliecieties, ka nekur nevarat atrast, un sakiet: «Cits nekas neatliek kā sūtīt lapsiņu sadzīt saimnieku rokā!» Atsieniet lapsiņu un, laizdami ārā, tai piekodiniet: «Skrej nu, lapsiņ, un pārved saimnieku!» Es pa to laiku ielīdīšu šķūnī, paņemšu to otro lapsiņu un, turēdams rokās, ienākšu mājā, pie sevis runādams: «Manu gudru lapsiņu! Esi tikpat gudra arī uz priekšdienām! Skat, tikko viesi klāt, tā šī pavēstī. Redziet, cik man reti gudra lapsiņa!»

Un notika tā, kā Hoža bija paredzējis.

Viesi brīnēdamies brīnījās:

— Tā tik ir lapsiņa! Tīrais brīnums! — Un klusībā jau nolēma: «Lai cik lielu naudu Hoža prasītu, lapsiņa jānopērk.»

Viņi Hožam sacīja:

— Pārdod mums lapsiņu.

Hoža nekādi nebija ar mieru.

— Kā tad lai pārdodu? Viņa man tak viena — nemitīgi sūtu to visādās darīšanās!

Viesi ilgu laiku lūdzās, līdz pēdīgi ar saimnieku vienojās, piesolīdami makten augstu cenu. Nopirkuši lapsiņu, viesi devās mājās.

Lapsiņu paturēja viens brālis, bet otrs aiziedams piesacīja:

— Ja kas atgadās, sūti pēc manis lapsiņu!

— Labi, — pirmais brālis apsolīja.

Pēc kāda laika pirmajam brālim ievajadzējās otra brāļa, un viņš aizsūtīja tam pakaļ lapsiņu. Bet lapsiņa neatgriežas. Diena jau sveras uz vakara pusi. Pienāk otra diena. «Kas gan lapsiņai būtu atgadījies, ka šī tik ilgi kavējas?» Tā prātodams, pirmais brālis devās pats pie otrā brāļa.

— Ko tas nozīmē? — viņš sacīja. — Lapsiņa, ko aizsūtīju tev pakaļ, neatgriezās. Arī tu pats neatnāci.

— Vai tad tu sūtīji pēc manis lapsiņu?! — pārsteigtais brālis vaicāja.

— Sūtīju, kā nu ne.

— Bet viņa tak nebija pie manis atskrējusi!

— Tad re, kā esam apšmaukti! Pamatīgi gan mūs Hoža pārmācīja.

— Redzi nu, kādā bagātībā iedzīvojāmies no tās zoss! Tā nenesa mums laimi. Veltīgi sagudrojām šo joku paši sev par postu. Jāmet šāda māžošanās pie malas, citādi, kazi, nāksies samaksāt ar savu dzīvību, — brāļi nosprieda.

Ar to viss arī beidzās.

Kā Hoža bija miris

Hoža aizjāja ar ēzelīti mežā pēc malkas. Izraudzīja labi resnu un garu koku, piesēja pie tā ēzeli un pats, uzkāpis kokā, sāka cirst to zaru, uz kura sēdēja.

Garām gāja kāds vīrs. Tas skatās un redz: Hoža sēd uz zara, kuru pats cērt. Vīrs izbrīnījās un vaicaja:

— Ko tu dari?

— Ko daru? Vai ta neredzi? Cērtu zaru — vajadzīga malka. — Hoža tam atbildēja.

— Ai, Hoža, vai akls, to zaru cirzdams?! Tu tak nokritīsi zemē kopā ar visu zaru, — garāmgajējs piemetināji.

— Ej vien savu ceļu tālāk. Pats zinu, ko daru, — Hoža atbildēja.

Garāmgājējs aizsoļoja uz priekšu.

Notika tā, kā vīrs bija sacījis: Hoža nožāvās ar visu zaru zemē.

Vaidēdams uztrausās kājās un domā: «Ja šis vīrs varēja paredzēt, ka es nokritīšu no koka, kazi, viņš var paredzēt, kad es miršu?»

Hoža panāca garāmgājēju un tam sacīja:

— Labais cilvēk, ja tu iepriekš prati pateikt, ka es nokritīšu, varbūt pateiksi arī to, kad es miršu? Esi tik labiņš, pasaki!

Garamgājējs viņam atbildēja:

— Tiklīdz tavs ēzelis trīs reizes iebrēksies, tava nāves stundiņa būs klāt.

Hoža atgriezās pie koka, uzkrāva ēzelim mugurā malkas nastu un devās uz māju pusi. Ceļš veda pāri augstam kalnam. Ēzelim ar smago nastu nebija viegli, jo arī Hoža sēdēja malkai virsū.

Ezelītis sāka kāpt kalnā un aiz piepūles iebrēcās.

Hoža, to dzirdēdams, sacīja:

— Viena reize jau skaitās! Mana dvēsele nupat šķiras no miesas.

Ēzelis uzkāpa līdz kalna vidum un atkal iebrēcās.

Hoža, to dzirdēdams, sacīja:

— Divas reizes jau skaitās! Tagad mana dvēsele mani atstāj pavisam.

Ēzelis, uzkāpis turpat vai pašā kalna galā, atkal iebrēcās. Hoža sacīja:

— Nu ir trīs reizes! Tagadiņ es esmu miris — mana dvēsele aizlidojusi projām.

Pienāca vakars. Hoža izraka sev bedri un apgūlās tajā. Nakti atskrēja vilki un ēzeli apēda.

Rītausmā Hoža, to ieraudzījis, sacīja:

— Ko lai dara? Kam nav galvas uz pleciem, tam vilki apēd ēzeli.

Viņš atkal apgūlās bedrē. Pēkšņi dzird troksni. Pacēla galvu un redz — no kalna dodas lejup gara kamieļu karavāna. Uz mugurām tie nes māla podus.

Hoža izlēca no bedres un sāka bļaut. Kamieļi nobijās, metās skriet un skrienot sadauzīja visus podus. Tikai viena kamieļa nastā podi bija palikuši nesaplēsti.

Kamieļu dzinēji klupa Hožam virsū un ņēmās šo kaut. Bet Hoža sauca:

— Neaiztieciet mani! Es esmu miris!

Kamieļu dzinēji tomēr Hožu pamatīgi piekāva un likās uz auss.

Tad Hoža uzsēdās tam kamielim mugurā, kura nastā podi bija palikuši veseli, un jāja no kalna lejā.

Kalns bija stāvs un augsts.

Hoža griezās pie allaha ar lūgšanu:

— Ak, allah, palīdzi man laimīgi tikt no kalna! Kad pārdošu šos podus, naudu sadalīsim uz pusēm.

Hoža jāj lejā no kalna, viss iet gludi.

Palicis pavisam mazs gabaliņš līdz kalna pakājei.

Te Hoža ņem un atzīstas ailaham:

— Ai, allah, es tak tevi piemānīju! Tu neko no manis nedabūsi!

Tieši tai brīdī kamielim samisējās kājas un viņš paklupa: podi nolidoja zemē un saplīsa.

Nu Hoža ailaham teica:

— Esi gan tu nesajēga — nemaz jokus nesaproti!

Tā Hoža atgriezās mājās tukšā.

Hožas ēzelītis

Hožam bija ēzelītis, un pēkšņi tas pazuda. Hoža devās ēzelīti meklēt. Nomeklēja augu dienu, bet neatrada.

Vakars jau klāt — un saulīte grimst aiz apvāršņa.

Hoža domā: «Kā tagadiņ tumsā lai sameklēju ēzeli?»

Un griezās ar lūgšanu pie allaha, solīdamies:

— O, allah! Ja es atradīšu savu ēzeli, rīt pat to pārdošu par vienu vienīgu rubli!

Viņš nepaguva izrunāt šos vārdus līdz galam, kad ieraudzīja — pretim nāk viņa ēzelis.

Hožam tika žēl, ka bija devis Šādu solījumu, tomēr pie sevis domāja: «Nevar tak allahu krāpt…»

No rīta viņš aizveda ēzeli uz tirgu, lai pārdotu par vienu rubli. Taču ēzelim pie sāna piesēja kaķi un nu vadā to šādā izskatā pa tirgus laukumu.

Ļaudis, to redzēdami, Hožam vaicā:

— Vai tu ēzeli pārdod?

— Pārdodu.

— Par cik?

— Tikai par vienu rubli.

— Vai, cik lēti!

— Jā, lēti gan, jo allaham esmu tā nosolījies.

— Labi, tad es pirkšu.

Bet Hoža sacīja:

— Redzi, šo ēzeli pārdodu tikai kopā ar kaķi.

— Un cik prasi par kaķi?

— Deviņdesmit deviņus nieka rublīšus, — Hoža atbildēja.

Augu dienu Hoža sabija tirgū, taču pircēju ēzelim kopā ar kaķi tā arī neatradās. Pienāca vakars. Saule jau grima aiz apvāršņa. Hoža griezās pie allaha:

— Redzi nu, allah, saulīte man lieciniece, ka neesmu tevi krāpis. Neviens negrib pirkt ēzeli par vienu rubli. Ko lai nu daru? Būs jāved vien mājās.

Tā Hoža atgriezās mājās kopā ar savu ēzeli.

Vējš atpūta

Reiz Hoža iezagās kaimiņu dārzā, sāka raut gurķus, ķirbjus — visu, kas gadījās pa rokai, — un bāzt sava maisā.

Te pienāca klāt vecs dārznieks un vaicāja:

— Kā tu še, dārzā, gadījies?

Hoža atbildēja:

— Sacēlās stiprs vējš un mani atpūta.

Vecais dārznieks prašņāja tālāk:

— Bet kālab tu rauj laukā dārzeņus?

Hoža atbildēja:

— Es turos aiz lakstiem, lai vējš neaizpūš tālāk.

— Dārznieks tad sacīja:

— Tas būtu skaidrs. Vējš tevi atpūta, pārsvieda pāri zedeņu žogam, un tu turies aiz lakstiem, lai tas neaizpūš tālāk. Bet saki — kālab tad gurķi, ķirbji un citi dārza augļi nokļuvuši tavā maisā?

Hoža atbildēja:

— Es pats nezinu. Tagadiņ sēžu te un lauzu galvu, kā tas varēja gadīties.

Hožas katls

Hoža reiz sadomāja vārīt buzu — stipru dzērienu, bet nebija piemērota katla. Viņš aizgāja pie kaimiņa un aizņēmās, nosolīdamies, ka, līdzko buzu izvārīšot, tūliņās katlu atnesīšot atpakaļ.

Vispirms Hoža katlā cepa prosu, pēc tam to vārīja. Tad negaidot katls pārplīsa.

Ko lai tagadiņ iesāk? Katls tak jāatdod saimniekam!

Hoža domāja, domāja, līdz sadomāja, ko darīs.

Viņš sadabūja mazu katliņu un palika to lielajam apakšā.

Katla saimnieks gaidīja, gaidīja, kad Hoža atnesīs katlu, bet tā arī nevarēja sagaidīt. Tad pats devās katlam pakal.

— Atdod manu katlu, Hoža! — viņš atnācis sacīja.

— Lūdzams, ņem! Re, tur tas stāv, — Hoža atbildēja.

Katla saimnieks nu cels katlu aiz stīpiņas, bet tas turpat izjuka.

— Kas tad tas? Mans katls pagalam! Re, no tā izkritis kaut kads mazs katliņš! — saimnieks iesaucās.

— Ko es tur varu darīt? Tavās paša rokās katls izjuka. Un vai zini, kādēļ? Tādēļ ka tavam katlam atskrēja mazs katliņš.

Hoža un viesi

Reiz vakarā pie Hožas ieradās negaidīti viesi. Kā par nelaimi, mājās nebija nekā ēdama. Hožas sieva ķērās jaut mīklu, lai izceptu pīrāgus, bet Hoža, paķēris māla krūku, aizskrēja uz tirgu pēc krējuma.

Nopircis krējumu, viņš diedza uz mājām. Mājas jau tikpat kā ar roku aizsniedzamas — jāpāriet tikai laipa, kas pārmesta pār upīti.

Hoža uzmanīgi sper kāju pie kājas — baidās iekrist upē.

«Pasarg dies, ja iekritīšu, saplēsīšu krūku un palikšu bez krējuma! Ko tad darīšu? Bet allahs to nepieļaus, jo viņš zina, cik es esmu liels nabags,» viņš domā.

Hoža uzmanīgi pārgāja turpat jau visu laipu, vēl atlika mazs solītis. «Nu jau arī bez allaha palīdzības tikšu otrā krastā,» viņš nosprieda un vairs neskatījās zem kājām.

Tikko Hoža tā nosprieda, negaidot paklupa un nozvēlās gar zemi. Krūka izkrita no rokām, un krējums izlija.

— Ek, allah, ļaudis saka, tu esot gudrs! — Hoža, pacēlis acis uz augšu, aizvainots sacīja. — Ja tu būtu bijis gudrs, tad saprastu jokus. Es tikai pajokoju, bet tu manus vārdus ņēmi par pilnu.

Ko Hožam atlika darīt? Nav vairs ne naudas, ne krējuma. Bet viesi gaida cienastu.

Viņš salasīja krūkas lauskas, sadauzīja tās smalkā pulverī un, aizgājis uz ciematu, staigā apkārt, skaļā balsī saukdams:

— Jaunas zāles pret blusām! Steidzieties nopirkt jaunās zāles pret blusām!

Tajā ciematā retā mājā nebija blusu. Viens, divi — Hožam izķēra visu pulveri, un viņš atkal devās uz tirgu.

Negaidot viens pulvera pircējs panāca Hožu un sacīja:

— Pulveri mēs gan nopirkām, taču aizmirsām pavaicāt, kā tas lietojams.

— Gaužām vienkārši, — Hoža atbildēja. — Noķeriet blusu un apkaisiet to ar pulveri. Sākumā tā taps akla, bet pēcāk nobeigsies uz galvošanu.

— ja es noķeršu blusu, man tak vieglāk to nospiest!

— jo labāk, — hoža atbildēja.

— Ak tu blēdis! — pircējs iesaucās un bruka Hožam virsū. Taču Hoža veikli izlocījās un aizmetās prom. Atskrējis uz tirgu, viņš nopirka gaļu un rīsu un mājās pagatavoja saviem viesiem gardu plovu.

Kā Hoža nopirka zemes gabalu

Reiz ziemā Hoža nopirka no kaimiņa nelielu zemes gabalu. Viņi pirkumu nokārtoja, kā likumā paredzēts. Pirkšanas līgumā bija ierakstīts arī šāds noteikums:

«Ar šo viss, kas uz šīs zemes atrodas, pieder Hožam.»

Hoža priecājās par pirkumu: tagadiņ viņam būs pašam savs sakņu dārzs, kur varēs stādīt kartupeļus, sīpolus, gurķus un citus sakņaugus.

Viņš katru dienu gāja apraudzīt savu dārzu — nespēja vien sagaidīt pavasari, kad varēs zemi uzrakt un apsēt.

Viendien Hoža atnāk un redz: pa viņa zemi bradā tā paša kaimiņa, kas bija pārdevis zemi, trīs makten brangas bifeļmātes. Hoža tūliņ atcerējās līgumu: viss, kas uz šīs zemes atrodas, pieder viņam. Viņš iedzina bifeļmātes savā šķūnī un aizslēdza.

Vakarā pie Hožas atnāk bifeļmātīšu saimnieks un saka:

— Hoža, atdod manas bifeļmātes!

— Vai tad tu esi aizmirsis mūsu līgumu? — Hoža šim atbild.

Kaimiņš ilgi pūlējās Hožu pārliecināt, ka tam jāatdod bifeļmātes atpakaļ, tomēr Hoža palika pie sava.

Tad iesim pie tiesneša, lai izšķir, kam taisnība, — kaimiņš lika priekšā.

Abi aizgāja pie tiesneša. Vispirms kaimiņš izstāstīja, kā viss noticis, tad — Hoža. Viņš izņēma no kabatas pirkšanas līgumu un sacīja:

— Izlasi, efendi, kas šeit rakstīts. Tas nozīmē, ka bifeļmātes pieder man.

Tiesnesis izlasīja līgumu un izsprieda lietu Hožam par labu. Hoža viņam par to bija apsolījis pusi krējuma, ko iegūs no bifeļmātīšu piena.

Solīt gan apsolīja, taču šķirties no krējuma bija žēl: viņš neaiznesa tiesnesim krējumu vienu dienu, otru, trešo. Ceturtajā pie Hožas ieradās aizvainotais tiesnesis pats un pikti vaicāja:

— Kāpēc tu, krāpniek, nenes man krējumu?

— O, cienītais efendi, kālab tā steigties? Patlaban ir rīts, bet vakarā es visādā ziņā krējumu aiznesīšu.

Vakarā Hoža paņēma lielu bļodu, pielika pilnu ar biezu mālu un tikai pašā virsiņā uzlēja krējumu. Tad šo bļodu aiznesa tiesnesim.

Tiesnesis bija priecīgs. Viņš tūdaļ tvēra karoti un gribēja pamieloties ar krējumu. Te starp zobiem tam nošņirkstēja māls. Tiesnesis iebļāvās:

— Nepateicīgais Hoža! Es izšķīru jūsu lietu tev par labu, bet tu man krējuma vietā atnesi mālu!

— Nedusmo, cienītais efendi! Tu pats biji ar mieru ēst mālu jau tai brīdī, kad piespriedi bifeļmātes man un nevis tam, kuram tās no tiesas piederēja!

Kā Hoža nokļuva paradīzē

Hoža daudzkārt bija dzirdējis mullu stāstām par aizkapa dzīvi paradīzē. Mulla paradīzi iztēloja tik brīnum jauku, ka Hoža neizturēja un devās pie mullas ar lūgumu:

— Palīdzi man, godajamais mulla, kaut reizīti paciemoties paradīzē!

— Es ar lielāko prieku tev palīdzētu, — viltīgais mulla atbildēja, — tikai, redzi, paradīzē tu vari iekļūt tikai tad, ja man atnesīsi kārtīgu dāvanu un pēc tam, uzkāpis augstā kalnā, skaitīsi lūgšanas.

Hoža atnesa mullam dāvanu un devās uz kalnu. Uzkāpis pašā tā virsotnē, pacēla rokas pret debesīm un lūdzas:

— O, allah, atvēli man kauču reizi paciemoties paradīzē! Ja tur klājas tik jauki, kā stāsta mūsu mulla, tad es gribētu pēc nāves tur dzīvot.

Allahs atļāva Hožam ienākt paradīzē.

Hoža paradīzē ilgi nenodzīvoja, jo tur visi tikai ēda, dzēra un uzjautrinājās, bet viņu, Hožu, mājās gaidīja bērni un citas rūpes. Sagribējās atpakaļ uz mājām.

Aiziedams Hoža nolēma pielietot viltu un slepus atstāja tur zābaku.

Pagāja kāds laiciņš, un atkal viņš sadomāja iegriezties paradīzē. Atnāca — bet šo nelaiž iekšā.

— Ielaidiet, — Hoža lūdzās, — es te, paradīzē, aizmirsu savu zābaku. Man tas tak ir jāpaņem!

Kā Hožam naudu atsūtīja

Reiz Hoža palika bez naudas. Noskumis apsēdās pie pavarda un sāka gudrot, kā dzīvot tālāk. Izgudrojās visādi — bet kur lai nabags ķer naudu?

Ja allahs man neparādīs savu žēlsirdību un nepalīdzēs, mani bērni atkal ies gulēt tukšiem vēderiem. Cik jauki būtu, ja viņš atsūtītu simts zelta naudas gabalus, — Hoža skaļā balsī aizprātojās. — Bet, ja viņš atsūtītu kaut par vienu gabalu mazāk, es neņemtu šo naudu, — viņš vēl piebilda.

Šos vārdus noklausījās Hožas bagātais kaimiņš. Viņš sadomāja pārbaudīt: vai Hoža tik tiešām atteiksies no naudas, ja trūks viena zelta gabala?

Kaimiņš iesēja lakatiņā deviņdesmit deviņus zelta gabalus un iemeta pa dūmu lūku Hožas sakļā. Hoža vēl nebija paguvis izteikt savu vēlēšanos līdz galam, kad pēkšņi pie kājām kaut kas iešķindējās. Viņš pacēla lakatiņu, atsēja vaļā un redz: nauda! Hoža kļuva priecīgs un ķērās to skaitīt, taču saskaitīja tikai deviņdesmit deviņus zelta gabalus. Viņš aizvainots pasvieda naudu malā un sacīja:

— Ek, allah, tev tika žēl viena naudas gabala! Deviņdesmit deviņus es neņemšu.

Brītiņu pasēdējis. Hoža pārlika prātā un nosprieda, ka viņš veltīgi atsakās no tik lielas naudas.

Paņēma lakatiņu ar naudu atkal rokās un sacīja:

— Ko es velti uz allahu piktojos! Viņš man atsūtīja uz mata tik, cik lūdzu, jo lakatiņš arīdzan maksā vienu naudas gabalu. Iznāk, ka esmu dabūjis tieši simts zelta gabalus. Kā tūliņ to neaptvēru?

Izdzirdis šādu Hožas valodu, bagātais kaimiņš atskrēja pie viņa un sacīja:

— Hoža, atdod manu naudu, ko iemetu pa dūmu lūku!

Hoža izbrīnījies paskatījās kaimiņā.

— Paklau, kaimiņ, es tev naudu neesmu prasījis — es sarunājos ar allahu. Allahs man to atsūtīja. Ar viņu arī norēķināšos, līdzko varēšu. Bet tu manās un allaha darīšanās nebāz degunu!

Kā Hoža aiz kauna slēpās

Reiz naktī Hožas mājā ielavījās zagļi. Hoža dzird, ka šie jau okšķerē — meklē ko paņemamu, un viņš paslēpās vecā lādē. Zagļi pārmeklēja visas vietiņas, bet, izņemot cauru katlu, neko citu neatrada. Viens zaglis sadomāja ieskatīties lādē — varbūt tur kas atradīsies?

Viņš pacēla vāku, skatās — lādē tup paslēpies Hoža.

— Kālab tu še ielīdis? — zaglis vaicā.

Līdzko izdzirdu, ka jūs ielaužaties manā mājā, atcerējos, ka nekā laba pie manis neatradīsiet. Un tā aiz kauna paslēpos lādē.