Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Kokaičiks

Sensenos laikos kādā aulā dzīvoja nabadzīgs vecītis. Viņa vienīgais prieks bija dēls, vārdā Kokaičiks. Vienreiz vecais vīrs savārga un juta, ka pienācis laiks mirt. Viņš ataicināja pie sevis mīļoto dēlu un sacīja:

— mans dēls, es drīz šķiršos no šīs pasaules. Kad paliksi viens, allaž atceries manus padomus: esi čakls un strādīgs, nekad nelauz pirmais draudzību un pašaizliedzīgi palīdzi citiem cilvēkiem. Un vēl ielāgo: lai kur tevi aizvestu ceļi, neej tai dārzā, kas atrodas šā kalna viņā pusē.

Kokaičiks palika bārenis. Viņš nekad neaizmirsa tēva padomus un allaž tos pildīja. Daudz dažādu ceļu izstaigāja, tomēr ne reizes neiegāja dārzā, kas atradās kalna viņā pusē. Pēdīgi Kokaičiks nosprieda:

— «Kas ir, aiziešu uz to dārzu un palūkošos, kālabad tēvs man nevēlēja tajā ieiet.»

Otrā dienā Kokaičiks piecēlās un devās uz šo dārzu. Bija pats vasaras vidus, un dārza koki līka zem ienākušos augļu smaguma. Kādu augļu koku tur tikai nebij — ābeles, bumbieres, plūmes!..

Kokaičiks izbrīnījās:

«Dārzs kā dārzs! Kālab tēvs tik stingri piekodināja tajā nespert kāju?»

Kokaičiks uzkāpa kuplā ābelē, noplūca visskaistāko ābolu un sāka ēst.

Pēkšņi dzird — pa dārzu aizdrāžas kā viesulis.

Viņš paraudzījās lejup: tur stāvēja liela, gara sieva — milzene.

— Kā tu uzdrīkstējies iet manā dārzā un plūkt manus ābolus? — milzene bargi vaicāja.

— Vai tad šitā saņem viesus? — Kokaičiks tai atbildēja pretī, gribēdams izglābties no tās ar viltu. — Tev pieder liels un plašs dārzs, bet es apēdu tikai pāris nieka ābolu!

Milzene redz, ka nelūgtais viesis viņas nebaidās. Viņa tomēr briesmīgi kāroja to noķert un apēst, tālab sacīja:

— Ja tu būtu ieradies pie manis kā viesis, es tevi pacienātu, kā tādās reizēs klājas. Bet, ja tu esi sadomājis pats izraudzīties sev cienastu, dari, kā zini. Tad pie reizes noplūc arī man ābolu, tikai nevis no šās, bet, re, no viņējās ābeles!

Kokaičiks mēģināja pārlēkt no vienas ābeles uz otru, taču nokrita zemē.

Tūlīt pieskrēja klāt milzene un viņu sakampa.

— Nokļuvi gan manos nagos, muļķa cilvēk! Šodien mums iznāks kārtīgas vakariņas!

Milzene aiznesa Kokaičiku uz savām mājām un bērniem sacīja:

— Pacietieties vēl mazdrusciņ. Drīz jūs pabarošu līdz sātam!

Milzene sakūra uguni, virs uguns pakāra katlu ar ūdeni un tajā iemeta Kokaičiku.

Malka sprakšķēdama dega, ūdens katlā sila ar joni. Milzene izgāja pagalmā, lai atnestu klēpi sausas malkas un uzkurtu vēl lielāku uguni.

Līdzko durvis aiz milzenes aizvērās, Kokaičiks izlēca no katla, bet iekšā iemeta milzenes lielo kaķi. Pats labi žigli uzkāpa uz istabaugšas, uzvilkdams bēniņos arī trepes.

Milzene atgriezās ar malku, iemeta ugunī sausās šķilas, tad ielūkojās katlā: tur peld viņas mīļotais kaķis!

— Ak tu nekrietnelis, mani piemānījis! Dabūšu rokā, saplosīšu gabalos! — iebļāvās saniknotā milzene.

— Vispirms pamēģini tikt istabaugšā, tad varēsi ar mani izrēķināties! — negaidot viņa izdzirda Kokaičika balsi.

Milzene sāka meklēt trepes — nekur nevarēja atrast. Dumjā milzene neapjēdza, ka Kokaičiks tās paņēmis līdzi.

— Kā tad tu tiki bez trepēm istabaugšā? — viņa vaicāja.

— Sakrāvu mucas citu uz citas, tām virsū uzliku solu, solā iedūru nokaitētu īlenu. Tad uzkāpu uz šā īlena, palēcos labi augstu — īlens tak bija karsts un pats pasvieda mani augšā — un tā tiku istabaugšā.

Milzene gribēja darīt tāpat. Viņa sakrāva visas mucas citu uz citas, uzlika tām virsū solu un solā iedūra sarkani nokaitētu īlenu. Tad uzkāpa ar kāju uz īlena un — novēlās zemē!

Milzenes bērni, ieraudzījuši māti beigtu, izskrēja no mājas laukā un diedza prom, kur deguns rāda.

Kokaičiks nokāpa lejā, aizgāja uz savu aulu un sapulcināja kopā visus nabagus. Tad sadalīja viņu starpā milzenes bagātību un visus dārza augļus.

Tā Kokaičiks ar gudru prātu pieveica milzeni, pats palikdams sveiks un vesels, un piedevām vēl bagātīgi apdāvināja aula nabadzīgos ļaudis.

Tā kā mēs šo notikumu paši savām acīm neredzējām, lai tad nepieredzam ari slimības un bēdas!