Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Nabadzīgais Ahmats un hāna meita

Senos laikos kādā balkāru miestiņā dzīvoja vecs vīrs ar sievu. Viņi bija tik nabadzīgi, ka pārtika no tā, ko labi ļaudis atmeta. Viņiem bija viens vienīgs dēls, vārdā Ahmats. Dēls auga izveicīgs, prātīgs un čakls. Viņš gaidīt gaidīja, kad izaugs liels un varēs pats strādāt, lai uzturētu savu tēvu un māti.

Laiks nestāvēja uz vietas — zēns izauga par skaistu, brašu džigitu. Viņš sāka apstrādāt tēva nelielo zemes ielāpiņu: ik gadus to apara un apsēja ar labību. Necik ilgi, un mājās rādās pārticība. Visā aulā slavēt slavēja Ahmatu. Šīs cildinošās valodas nonāca arī līdz hāna ausīm, šim hānam bija meita, pie tam tik ļauna, ka neviens viņu negribēja ņemt par sievu.

— Ja šis džigits būtu bijis arī bagāts, es viņam aldotu.savu meitu par sievu, — hāns sacīja saviem augstmaņiem.

Hāna meitai Ahmats patika. Uzzinājusi, ka arī hānam viņš ir pa prātam, viņa ataicināja pie sevis džigitu un sacīja:

— Ja vēlies, vari sūtīt pie manis preciniekus.

Dzirdēdams šādus vārdus, Ahmats viņai neko neatbildēja. Hāna meita noskaitās un vaicāja:

— Kālab tu klusē?

— Ko lai tev saku? Esmu nabadzīgs, kaut gan strādāju no agra rīta līdz vēlam vakaram, tomēr pie lielas bagātības neesmu ticis. Bet tu esi hāna meita un strādāt neesi radusi. Nekāda palīga man no tevis nebūs, tātad arī satikšanas nebūs. Labāk izej par sievu pie kāda hāna dēla!

To pateicis, Ahmats, nodūris galvu, devās uz mājām — hāna meita bija ļoti skaista un viņam patika.

Ahmats pārnāca mājās sadrūvējies. Tēvs ar māti sāka izvaicāt, kas atgadījies. Viņš pastāstīja par sarunu ar hāna meitu.

Nabaga vecīšiem sagribējās saradoties ar hānu, un viņi ņēmās Ahmatu pierunāt:

— Preci gan, dēliņ, hāna meitu. Otra šāda skaistule diez vai tev gadīsies.

Dēls ilgi atrunājās, jo saprata, ka laba dzīvošana ar izlutināto hāna meitu nebūs, taču tēvs ar māti palika pie sava.

Savīkša lepnas kāzas — tajās ēda, dzēra un līksmojās visi aula ļaudis. Kāzu dzīrēm tika iztērēta visa Ahmata iekrātā nauda. Tā viņi atkal bija palikuši pliki nabagi.

Vai hāna meita spēja dzīvot šādā trūkumā? Viņa jau trešajā dienā pēc kāzām vīram sacīja:

— Mums neklājas dzīvot kā pēdējiem nabagiem. Labāk pārcelsimies pie mana tēva: tur varēsim vadīt dienas pārticībā un bezrūpībā.

— Es nevaru atstāt veco tēvu un māti vienus — viņiem nav otra dēla. Kas vecīšus uzturēs un aprūpēs? — Ahmats sacīja.

Tomēr hāna meita palika pie sava: «Iesim prom — un cauri!»

Sapratusi, ka Ahmats neies dzīvot uz hāna pili, viņa sāka raudāt un lūgt tēvu, lai tas ar varu piespiež Ahmatu pārcelties uz pili. \

— Nāciet dzīvot pie mums! — hāns sacīja znotam. — Gan tavi vecīši iztiks arī bez tevis …

— Nevaru pieļaut, ka mans tēvs ar māti lūdz žēlastības dāvanas … Es tak sacīju jūsu meitai, ka mēs nesaderam kopā. Ja viņa negrib dzīvot manās mājās un dalīties ar mani priekos un bēdās, lai tad iet atpakaļ…

Dzirdot šādu znota valodu, hāns un viņa meita nolēma Ahmatu pārmācīt. Hāns paķēra savu pletni un iecirta Ahmatam.

Šai pletnei piemita burvju spēks. Ja ar to iesita cilvēkam, tas pārvērtās par jebkuru dzīvnieku vai putnu — pēc vēlēšanās.

Ahmats pārvērtās par ēzeli.

Hāna meita atdzina ēzeli pie Ahmata vecākiem un sacīja:

— Mans tēvs jūsu dēlu aizsūtīja pie tāliem radiem ar uzdevumu. Bet jums dāvina šo ēzeli. Varat ar to vest no meža malku un tirgū pārdot — būs sava iztikšana.

Vecais tēvs tā arī darīja: veda no meža malku un tirgū to pardeva … Un abiem ar veceni iztikšana sanāca. Ēzelis bija paklausīgs un uzcītīgs. Vecais viņu žēloja, baroja, cik labi varēja, un nekad nesita. Kad ieradās pie viņiem hāna meita, vecais Ahmata tēvs nespēja vien beigt ēzeli lielīt:

— Cik rāms un paklausīgs ēzelītis!.. Paldies tev, meitiņ!

Hāna meitai tas nebija pa prātam, un viņa sadomāja jaunu ļaunu darbu. Paņēmusi tēva burvju pletni, vakarā aizgāja pie vecīšiem, iegāja šķūnī un klusiņām ēzelim vaicāja:

— Ja es tevi tūliņ pārvērtīšu par cilvēku, vai tu nāksi dzīvot uz hāna pili?

Ēzelis papurināja galvu: «Nē!»

Hāna meita briesmīgi noskaitās un no jauna iecirta ēzelītim ar pletni, sacīdama:

— Tad pārvērties par suni!

To izdarījusi, viņa izgāja no šķūnīša. Pagalmā viņu ieraudzīja Ahmata tēvs un priecīgs vaicāja:

— Saki, meitiņ, — vai drīz atgriezīsies mūsu dēls?

— Tik drīz vēl negaidiet, — hāna meita atbildēja. — Mans tēvs viņu aizsūtīja pie ļoti tāliem radiem.

To pateikusi, devās uz savu pili.

Vakarā Ahmata tēvs aizgāja uz šķūnīti iedot ēzelītim barību, bet šķūnītis — tukšs! Vecais vīrs tapa gaužām bēdīgs, ka pazudis ēzelītis.

Te skatās — ēzeļa vietā uzradies suns! Un tik paklausīgs un mīlīgs, ka vecīši nosprieda to paturēt — tak jau mājas neliksies tik tukšas. Vecais vīrs sameistaroja siltu suņubūdu un baroja suni ar to, kas bija.

Otrā rītā pie vecīšiem ieradās hāna meita un uzbrēca:

— Pašiem nav ko uz zoba likt, bet šie vēl sadomājuši turēt suni! — Un padzina suni no pagalma.

Suni ieraudzīja kāds gans, pielabināja klāt un paturēja. Suns augu dienu palīdzēja ganam ganīt aitas. Skraidīja apkārt aitu baram un neļāva atpalikt nevienam jēriņam, bet vilkus tramdīja prom.

Vakarā gans pārdzina aitas uz apmetni un sāka barot savus suņus. Visi aitu suņi klupa virsū kauliem, bet jaunais suns i nepieskārās. Gans pasvieda viņam gabalu jēlas gaļas. Arī to sunš neēda — skatās ganā žēlām jo žēlām acīm …

— Tad ta joki! Redzams, šis suns nav no parastajiem… Došu tam to, ko ēd cilvēki.

Gans paņēma tīru bļodiņu, ielēja tajā pienu, pienā iedrupināja plāceni. Suns izēda bļodiņu tukšu un izlaizīja.

Pagāja trīs gadi. Suns uzticīgi kalpoja ganam. Bet hāna meita aizvien vēl cerēja, ka Ahmats piekāpsies hāna priekšā un būs ar mieru dzīvot viņa pilī.

Vecais tēvs ar māti jau bija atmetuši visas cerības sagaidīt dēlu. Vedekla viņiem teica, ka viņu dēls neesot pārcietis tālā ceļa grūtības un aizgājis bojā.

Ahmats vairs nespēja izturēt tālumu, kas viņu šķīra no dzimtajām vietām, un tālab sadomāja doties mājās, lai uzmestu tēvam un mātei kaut acis.

Vienu ritu vecais tēvs izgāja pagalmā un redz — atgriezies suns. Viņš tapa priecīgs un pabaroja to. Tā suns atkal sāka dzīvot vecīšu mājās.

Aizritēja pāris dienu, un pie vecīšiem ieradās hāna meita. Ieraudzījusi suni, viņa tam klusiņām vaicāja:

— Nu, vai tagad izpildīsi manu gribu?

Suns papurināja galvu: «Nē!»

Hāna meita aizsteidzās mājās un atnesa pletni.

— Tad kļūsti par putnu! — Un pārvērta Ahmatu par svīri. Svīre nemitīgi riņķoja virs vecāku mājas, bieži ielidoja pagalmā un notupās viņiem uz pleca.

— Kazi, tā ir mūsu dēla dvēselīte! — vecā māte nopūtusies sacīja un neraidīja putnu prom.

Nabaga Ahmatam apnika dzīvot ēzeļa, suņa un putna izskatā. Arī vecāku bija žēl. Viņš nodomāja:

«Kā būtu, ja es ielidotu hāna mājā un pamēģinātu atsisties pret pletni? Varbūt pārvērstos atpakaļ par cilvēku?»

Viņš tā arī izdarīja. Ielidoja hāna pilī, triecās ar krūtīm pret pletni un pārtapa par cilvēku!

Tiklīdz viņš paguva paķert rokā pletni, istabā ienāca hāna meita. Ahmats iecirta viņai ar burvju pletni un sacīja:

— Tagadiņ tu pārvērties par ēzeļmāti!

Ahmats, dzīdams sev pa priekšu ēzeļmāti, devās pie vecākiem. Vecīši aiz prieka negribēja ticēt savām acīm.

— Kur tu, dēls, tik ilgi biji pazudis? — viņi vaicāja.

— Man bija kauns par mūsu pliko nabadzību, tālab es salīgu pie kāda baja par ganu un tam nokalpoju trīs gadus. Un nopelnīju, vei, šo ēzeļmāti — tagadiņ mums būs ar ko vest no meža malku.

— Lai allahs tev atlīdzina! Saimniecībā grūti iztikt bez ēzeļa. Eku, hāns man bija uzdāvinājis ēzeli, bet zagļi nozaga. Ilgi stiepu malku no meža uz saviem kamiešiem… Nu varēšu atpūtināt vecos kaulus!

— Šai ēzeļmātei, tēvs, krauj mugurā labi lielus malkas saišķus, jo viņa ir ļoti stūrgalvīga. Pēc tev atvedīšu vēl divus ēzeļus.

Otrā dienā agri no rīta vecais tēvs devās uz mežu pēc malkas, bet Ahmats — pie hāna. Viņš iesita ar pletni sievastēvam un sievasmātei — tie abi pārvērtās par ēzeļiem. Ahmats atdzina ēzeļus uz mājām un tēvam pieteica, lai tos bez saudzēšanas izkalpinot.

Kopš tā laika hāna pils tapa tukša un pamesta, jo Ahmats tajā nevēlējās dzīvot. Hāna mantu viņš izdāļāja nabagiem, bet pats apstrādāja tēva nelielo zemes gabaliņu un tā uzturēja savu veco tēvu un māti.