Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Auns un kaza

Sensenos laikos kādā aulā dzīvoja vecītis ar vecenīti. Auns un kaza — tā bija visa viņu bagātība. Taču i šos lopiņus viņi nespēja pabarot, kā klājas.

Reiz iegadījās barga ziema, bet vecīšiem aptrūkās siena. Abi gudroja, gudroja, kā izlīdzēties, lai auns ar kazu neatstieptu kājas, līdz pēdīgi nolēma palaist lopiņus laukā — kazi, paši sameklēs sev barību?

Izvadīdams aunu un kazu no pagalma, vecītis uzkāra tiem kaklā pa tarbai. Viņš nosprieda: varbūt atradīsies labi ļaudis un iebāzīs tajās pa siena vīkšķim.

Auns ar kazu devās projām pa ceļu, kas veda uz meža pusi.

Viņi gāja, gāja, līdz pēkšņi ieraudzīja: uz ceļa guļ vilka galva.

Sākumā abi izbijās, bet tad kaza attapās un sacīja:

— Kas ir, aun, ieliksim vilka galvu tarbā — varbūt pēcāk noderēs!

Auns pacēla vilka galvu, ielika tarbā, un abi devās tālāk.

Viņi gāja, gāja visu garo dienu, līdz nogura un izsalka. Pievakarē iznāca meža pļaviņā. Aplaida acis apkārt… Tālumā ieraudzīja uguntiņu un sāka iet uz tās pusi. Piegāja tuvāk. Skatās: ap ugunskuru satupuši vilki, virs uguns pakārti divi katli — vienā katlā vārās ūdens, otrā — biezputra.

Pamanījuši vilkus, kaza ar aunu izbijās ne pa jokam, taču aizbēgt jau bija par vēlu. Tad kaza mīļā balstipā sacīja:

— Labvakar, dārgie draugi vilki!

Ieraudzījuši kazu un aunu, vilki nopriecājās: tad ta iznāks kārtīgas vakariņas!

— Labvakar, dārgie ciemiņi! — vecākais vilks atņēma. — Mums par prieku jūs esat ieradušies pašā laikā: ūdens katlā jau vārās, arī biezputra drīz būs gatava.

Vilki sāka apspriesties, kuru pirmo likt katlā — kazu vai aunu. Un izlēma apēst abus uzreiz.

Auns aiz bailēm tik tikko turējās kājās, bet kaza neapjuka un aunam sacīja:

— Izņem, draugs, no tarbas vienu vilka galvu. Izvārīsim to un visi kopā ieturēsim vakariņas.

Auns izvilka vilka galvu un pasniedza kazai.

Kaza paskatījās uz to, pagrozīja un sacīja:

— Šī ir pārāk maza, visiem nepietiks. Pameklē lielāku!

Nu aunam bija skaidrs, kas kazai padomā. Viņš vairākas reizes vilka no tarbas vienu un to pašu vilka galvu, bet kaza ikreiz sacīja:

— Pameklē vēl lielāku!

Vispēdīgi kaza paņēma vilka galvu un nevērīgi to sniedza vilkiem, sacīdama:

— Sākumam izvārīsim šo. Ja nebūsim paēduši, vārīsim otru. Mums krājumā tādas mantas ir diezgan: pietiks i mums, i jums.

Vilki saskatījās un nobijās. Viņi nosprieda, ka šis auns ar kazu medī vilkus un ka auna tarba piebāzta pilna ar vilku galvām. Tālab katrs sāka prātot, kā aizmukt, iekāms viņa galva nav nonākusi šai tarbā.

Pirmais ierunājās vecākais vilks:

— Aizstaigāšu pēc sausās malkas: drīz šī būs cauri, bet vakariņas vēl nav izvārījušās.

To pateicis, viņš nozuda mežā.

Vilki ilgi gaidīja vecāko atgriežamies. Tad ierunājās otrs vilks:

— Nez kāpēc mūsu vecākais nenāk atpakaļ. Iešu viņu pameklēt.

Un tā visi pamanījās aizmukt.

Uz rīta pusi vilki sadzina cits citam pēdas. Pirmais ierunājās vecākais vilks:

— Kā nu mēs tā, brāļi, izbijāmies auna un kazas? Viņi tak paši atnāca, mums atlika tikai pagatavot no tiem vakariņas! Bet mēs aizmūkam kur kurais.

Un vilki nosprieda uzmeklēt kazu ar aunu un abus apēst.

Pa tam auns ar kazu sēdēja zem ozola pie ugunskura un gatavojās iebaudīt biezputru. Te skatās — atgriežas vilki. Ko darīt? Abi uzrāpās kokā.

Vilki sanāca zem ozola: rūc un aiz izsalkuma griež zobus.

Auns, to dzirdēdams, tik stipri sāka drebēt, ka nenoturējās un nokrita zemē.

Kaza redz — jāglābj auns, un skaļā balsī iebļāvās:

— Tu gan esi varens auns! Malacis! Turi vilkus ciet, kamēr es nokāpšu!

Izdzirduši šādu bargu kazas valodu, vilki nobijās un aizlaidās lapās.

Bet auns ar kazu apēda atlikušo biezputru un gāja savu ceļu tālāk.