Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Zelta putns

Sensenos laikos kādā aulā dzīvoja vecs vīrs. Šim vīram bija trīs dēli. Bez tam viņam bija dārzs, kurā auga ābele. Šai ābelē katru gadu ienācās tikai viens vienīgs ābols. Toties šis ābols nebija parasts, bet zelta, kam piemita burvju spēks: kas ābolu nobaudīja, tas atguva jaunību un veselību. Taču — kā par postu — beidzamos trīs gadus šo burvju ābolu kāds slepeni noplūca.

Vecais vīrs juta, ka viņu sāk atstāt spēki un ka bez burvju ābola vairs nespēs ilgāk dzīvot. Tālab viņš nolēma sūtīt savus dēlus ābolu sargāt.

Pirmajā rudenī viņš sūtīja sargāt vecāko dēlu. Vecākais dēls nosēdēja dārzā turpat līdz rītausmai, neaizvērdams acu. Tikai gaismiņai svīstot, neizturēja un uz brītiņu iesnaudās. Bet, kad uztrūkās no miega, ābelē zelta ābola vairs nebija.

Otru rudeni vecais tēvs sūtīja sargāt ābolu vidējo dēlu. Vidējais dēls augu nakti nenovērsa no ābola acu. Tikai gaismiņai svīstot, uz brītiņu iesnaudās. Pamodies skatās: ābelē vairs nav ābola …

Vecais tēvs savārga aizvien vairāk. Tad pienāca trešais rudens un viņš sūtīja sargāt ābolu visjaunāko un mīļāko dēlu — Hasanu. Hasans augu nakti nosēdēja zem ābeles, nenovērsdams no ābola acu. Kad sāka mākties virsū miegs, viņš nomazgājās dzestrajā rasā un tā miegu aizdzina.

Uz rīta pusi Hasans izdzirda putna spārnu švīkstoņu. Ielūkojies ciešāk, ieraudzīja: uz ābeles zara nolaižas zelta putns un satver nagos burvju ābolu. Hasans jau bija uzvilcis bultu un sagatavojies šaušanai. Viņš atlaida bultu un raidīja to uz putnu. Bulta aizķēra tikai vienu putna spalvu. Hasans šo spalvu parādīja tēvam un nozvērējās:

— Pirms nebūšu atradis pašu putnu, mājās neatgriezīšos!

Palūdzis mātei savīkšt ceļam maizes kuli, Hasans apsegloja zirgu un agri no rīta devās projām.

Ilgi vai neilgi viņš jāja, kas to zinās pateikt, tikai pēdīgi aizjāja pie krustcelēm. Skatās — viņa priekšā guļ akmens, uz kura rakstīts: «Ja jāsi pa kreisi — pats aiziesi bojā, ja jāsi pa labi — aizies bojā tavs zirgs.»

Iekāms Hasans apsvēra, kā rīkoties, zirgs pats nogriezās pa labi.

Hasans ilgi jāja cauri mežiem un purviem, pāri kalniem un lejām, taču ceļš aizvien vēl nebeidzās. Maizes kulē jau sen vairs nebija ne kripatiņas. Hasanu sāka mocīt izsalkums, arī zirgs bija pagalam izkāmējis.

Negaidīti priekšā uz ceļa nostājās milzīgi liels, pelēks vilks: acis gail, zobi klabēdami klab.

— Kāp zemē no zirga! — vilks bargi pavēlēja.

Ko Hasanam atlika darīt? Aizmukt viņš nejaudā, jo spēka nav kaulos, arī zirgs knapi turas kājās. Hasans vēl nepaguva lāga nokāpt zemē, kad no zirga nepalika ne smakas. Apēdis zirgu, vilks Hasanam sacīja:

— Es biju izsalcis — tu man palīdzēji. Tagadiņ es varu palīdzēt tev. Pastāsti — no kurienes jādams un uz kurieni dodamies? Kāda vajadzība tevi piespieda šeit ierasties?

— Es jāju pēc zelta putna, — Hasans atbildēja.

Un izstāstīja vilkam visu, kā sargājis brīnuma ābeli, kā zelta putns aiznesis burvju ābolu un kā viņš tēvam nozvērējies, ka ātrāk mājās nerādīsies, iekāms nebūs šo putnu sadzinis rokā.

Redzu, tu esi labs dēls. Sēdies man mugurā, aizver acis un netaisi tās ātrāk vaļā, iekāms atvēlēšu.

Hasans uzsēdās vilkam mugurā un aiztaisīja acis.

Vilks aizjoņoja tikpat kā viesulis. Hasans nepaguva ne atjēgties, kad vilks apstājās un sacīja:

— Esam klāt, kāp zemē!

Hasans nokāpa vilkam no muguras, un vilks sacīja atkal:

— Zelta putns dzīvo šajā hāna pilī. Līdzko saule aizgrims aiz apvāršņa, ielavies pilī un piezodzies pie zelta ligzdas, kurā tup putns, tikai pieraugi: ligzdu ar rokām neaiztiec! Aši paņem putnu un tai pašā mirklī dodies atpakaļ pie manis.

Hasans darīja tā, kā vilks lika. Ielavījās hāna pilī un piezagās pie ligzdas. Ai, cik neizsakāmi skaista tā bija!

Un Hasanam iegribējās pārvest putnu ar visu ligzdu. Viņš pārkāpa vilka piekodinājumu. Bet, tiklīdz pieskārās ligzdai ar roku, iešķindējās visādās mēlēs zvaniņi, kas bija apkarināti apkārt ligzdai.

Izdzirduši šķindam zvaniņus, atsteidzās sargi, saņēma Hasanu ciet un aizveda pie hāna.

— Kā tu pamanījies ielavīties manā pilī, un kālab tev vajadzīgs zelta putns?

Hasans izstāstīja hānam visu: kā viņš sargājis brīnuma ābeli, kā zelta putns nozadzis burvju ābolu un kā viņš tēvam nozvērējies, ka ātrāk mājās nerādīsies, iekāms nebūs šo putnu sadzinis rokā.

— Redzu, tu esi labs dēls, tālab tev palīdzēšu, — hāns sacīja, noklausījies Hasana stāstu. — Es atdošu tev zelta putnu ar visu zelta ligzdu, tikai tu vispirms sadabū man zeltkrēpi ērzeli, kas pieder Glūdu hānam.

Ko Hasanam atlika darīt? Viņš atgriezās pie vilka un atzinās, ka nepratis nemanīts aiznest putnu un ka tagadiņ hāns viņam pieprasot sadabūt zeltkrēpi ērzeli, kas pieder Glūdu hānam. Tikai tad viņš atdošot Hasanam putnu ar visu zelta ligzdu.

Kauču tu neesi klausījis manam padomam, es tev palīdzēšu sadabūt zeltkrēpi ērzeli, — vilks sacīja. — Sēdies man mugurā, aizver acis un netaisi tās ātrāk vaļā, iekāms atvēlēšu.

Hasans uzsēdās vilkam mugurā un aiztaisīja acis.

Vilks aizjoņoja tikpat kā viesulis. Hasans nepaguva ne atjēgties, kad vilks apstājās un sacīja:

— Esam klāt, kāp zemē!

Hasans nokāpa vilkam no muguras, un vilks, viņam rādīdams, sacīja atkal:

— Vai redzi to cietoksni? Tā ir Glūdu hāna valstība. Līdzko saule aizgrims aiz apvāršņa, ielavies cietoksnī un iezodzies stallī. Tur citu zirgu pulkā ieraudzīsi zeltkrēpi ērzeli. Viņam līdzās karāsies zelta segli un zelta iemaukti, tikai pieraugi: neņem nedz seglus, nedz iemauktus, pat neaiztiec tos! Paņem zeltkrēpi aiz krēpēm un klusītiņām izved no staļļa.

Hasans ielavījās cietoksnī un iezagās stallī. Tur bija daudz zirgu, taču viņš tūliņ to pulkā pamanīja zeltkrēpi. Līdzās ērzelim atradās zelta segli un zelta iemaukti, kas bija neizsakāma skaistuma.

Hasanam sagribējās pārvest ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem. Bet, tiklīdz viņš pieskārās segliem ar roku, iešķindējās visādās mēlēs zvaniņi, kas bija piekarināti pie segliem.

Izdzirduši šķindam zvaniņus, atsteidzās uz stalli sargi, saņēma Hasanu ciet un aizveda pie Glūdu hāna.

— Kā tu pamanījies ielavīties manā pilī, un kālab tev vajadzīgs zelta zirgs? — Glūdu hāns vaicāja.

Hasans izstāstīja viņam visu, kā bijis.

— Redzu, tu esi labs dēls, tālab tev palīdzēšu, — Glūdu hāns sacīja, noklausījies Hasana stāstu. — Es atdošu tev zeltkrēpi ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem, tikai tu vispirms sadabū man zelta zivtiņu, kas dzīvo hāna Dadijāna ezerā.

Ko Hasanam atlika darīt? Viņš atgriezās pie vilka un atzinās, ka nepratis nemanīts aizvest zeltkrēpi ērzeli un ka tagadiņ Glūdu hāns viņam pieprasot sadabūt zelta zivtiņu, kas dzīvo hāna Dadijāna ezerā. Tikai tad viņš atdošot Hasanam zeltkrēpi ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem.

— Kauču tu neesi klausījis manam padomam, es tev palīdzēšu sadabūt zelta zivtiņu, bet to darīšu pēdējo reizi, — vilks sacīja. — Sēdies man mugurā, aizver acis un netaisi tās ātrāk va]ā, iekāms atvēlēšu?

Hasans uzsēdās vilkam mugurā un aiztaisīja acis.

Vilks aizjoņoja tikpat kā viesulis. Hasans nepaguva ne atjēgties, kad vilks apstājās un sacīja:

— Esam klāt, kāp zemē! Tagad es pats iešu pēc zelta zivtiņas, bet tu mani pagaidi tepat krastā.

Vilks ielēca ezerā, ienira līdz pašam dibenam. Viņš meklēja zelta zivtiņu vienu dienu, meklēja otru dienu, tad trešo. Un tikai ceturtajā dienā izpeldēja no ezera kopā ar zelta zivtiņu.

Hasans, to redzot, nopriecāties vien nevarēja. Viņš uzsēdās vilkam mugurā, un abi aizjoņoja pie Glūdu hāna. Hasans atdeva Glūdu hānam zelta zivtiņu un pretī dabūja zeltkrēpi ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem.

Nu vilks sacīja Hasanam:

— Visu, ko varēju, tevis labā izdarīju. Tagad sēdies zeltkrēpim mugurā un jāj pēc zelta putna.

— Tencinu tevi, pelēcīt, par palīdzēšanu! — Hasans pateicas vilkam.

Uzlēcis zeltkrēpim ērzelim mugurā, viņš aizjāja pie hāna, kam piederēja zelta putns. Hasans atdeva viņam zeltkrēpi un pretī dabūja putnu ar visu zelta ligzdu. Hāns piedevām vēl iedeva brangu zirgu, strauju kā vējš.

Hasans uzsēdās zirgam mugurā un au]oja uz mājām — pie tēva.

Kopš tā laika nekad vairs no brīnuma ābeles nezuda zelta ābols. Un Hasana tēvs dzīvoja vēl ilgi un laimīgi.