Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Lapsa un paipala

Vecos laikos reiz satikās lapsa ar paipalu un abas sadraudzējās.

Kādudien lapsa sāka lielīties:

— Agrāk gan šeit bija jauka dzīve. Es mielojos tikai ar treknu vistas gaļu, dzīvoju lielā pārticībā — un man nekā netrūka. Bet tagadiņ šai pusē valda nabadzība: nav nedz treknu, nedz liesu vistu. Augu nedēļu neko neesmu baudījusi — visas apkārtnes vistu kūtiņas tukšas. Tiesa, palicis vēl viens gailis, bet to nekādi nespēju nočiept. Un cik šis gailis brangs! Tu, paipaliņ, droši vien man negribēsi ticēt, bet gailis no tiesas ir krietna auna lielumā. Un nobarojies tik trekns, ka ar pūlēm uzlec uz zedeņu žoga, lai nodziedātu: «Kikerikū!» Šo gaili saimnieks modri sargā. Iekāms palaimēsies gaili nočiept, es pagalam novājēšu. Paipaliņ, palīdzi, pabaro mani vienalga ar ko! Par vistas gaļu es vairs neuzdrīkstos ne sapņot!

Paipala viņai atbildēja:

— Apsolu, lapsiņ, ka drīz tu dabūsi pieēsties pilnu vēderu. Sieva, vārdā Kizaja, šodien sadomājusi nopļaut savu kviešu druvu un palīgos saaicinājusi aula sievas. Kamēr sievas pļauj, Kizaja jau pagatavojusi viņām gardu maltīti — sacepusi pulka pladiņu un gaļas pīrāgu. Viņa drīz nesīs tos pļāvējām. Tad mēs abas varēsim pamieloties.

Lapsa ar paipalu paslēpās kviešos. Skatās — nāk Kizaja un nes pusdienas.

Paipala izspurdza no kviešiem un notupās sievai priekšā pie kājām.

«Kālab nenoķert tik treknu paipalu?» Kizaja nodomāja.

Viņa nolika bļodu ar pīrāgiem zemē un sāka ķerstīt paipalu. Te rādās — tā būs jau rokā, taču atkal uzspurdz gaisā un, palidojusi gabaliņu, notupstas netālu no sievas.

Pārlidodama no vienas vietas uz otru, paipala aizvilināja sievu krietni tālu no pīrāgu bļodas. Līdzko Kizaja nozuda kviešos, lapsa ķērās pie pīrāgiem. Viens, divi — viņa tos visus nolocīja, neatstādama paipalai neviena paša, pat bļodu izlaizīja un atkal paslēpās kviešos.

Kizaja ilgi dzinās paipalai pakaļ, bet veltīgi — tik un tā nespēja to noķert. Tad atcerējās pusdienas un steidza atpakaļ pie bļodas. Atnāk un redz: no pīrāgiem ne vēsts. Sieva iesāka vaimanāt: ar ko lai tagadiņ pabaro pļāvējas?

Pa to laiku paipala atgriezās pie lapsas, cerēdama, ka arī dabūs pamieloties, taču lapsa viņai neko nebija pataupījusi. Lapsa laizīdamās sāka paipalai pateikties:

— Paipaliņ, tu gan esi krietna draudzene — lai tev allahs piešķir laimi! Sen netiku tik gardi un sātīgi ēdusi. Šodien pieēdos veselai nedēļai. Nu mēs būsim nešķiramas draudzenes. Tu mani tik brangi pabaroji, ka knapi spēju kustēties. Ja tu tagadiņ mani mazliet pabaidītu, kļūtu vieglāk elpot.

— Labi, — atbildēja paipala. — Es lēnītiņām lidošu pa gaisu, bet tu, slēpdamās kviešos, skrien man nopakaļ. Kad došu zīmi, skrien ārā uz ceļa.

Tā nu paipala lido, bet lapsa skrien rāmā garā tai nopakaļ. Beidzās kviešu lauks, un, āre, abas jau atrodas pie tā aula, kur lapsa bija zagusi vistas.

Kāds vīrs pamanīja rudasti un skaļā balsī iesaucās:

— Ķeriet rudo viltnieci! Ķeriet ciet!

Saskrēja visi aula suņi. No mājām atsteidzās ļaudis — citam rokā runga, citam — dakšas.

Visniknākais aula suns noķēra lapsu aiz astes — aste palika viņam zobos, bet pati lapsa tomēr aizmuka.

Lapsa noslēpās biezā krūmā, ar pūlēm atgūdama elpu. Necik ilgi — un atlidoja paipala, notupās uz krūma un vaicāja:

— Nu saki, rudaste, — vai labi tevi pabaidīju?

— Es taču pajokoju, jo domāju, ka tu tikai drusciņ mani pabaidīsi, lai atvieglotu elpošanu, bet tu bezmaz mani iedzini kapā! — To pateikusi, lapsa klupa paipalai virsū un jau sakampa zobos.

Nabaga paipalai dižen sāpēja. Viņa redz — lapsa viņu tūliņās nožņaugs. Jāizgudro, kā paglābties.

— Saki, rudastīt, — kas šodien par dienu? — paipala negaidot ievācējās.

— Trešdiena, — lapsa atbildēja.

Tiklīdz lapsa pavēra muti, tā paipala uzspurdza gaisā un aizlidoja.

Tā beidzās lapsas un paipalas draudzība. Ja tagad lapsa ierauga paipalu, katrā ziņā grasās to noķert.