Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Baltais jēriņš

Kalnu aulā reiz dzīvoja kāds lāga vīrs. Viņš saprata putnu un zvēru valodu, tikai nevienam to nedrīkstēja izpaust, jo zvēru karalim lauvam bija devis vārdu. Ja viņš vārdu lauztu, zaudētu savas brīnumainās spējas.

Vienreiz šis lāga vīrs devās pasērst pie aitu ganiem, kas ganīja augstu kalnos.

Kad līdz ganu apmetnei bija atlicis mazs ceļa gabals, vīrs pēkšņi izdzirda gaudošanu: netālu aizā sarunājās vilki.

— Šonakt, kad sacelsies stipra sniega vētra un gani baidīsies no apmetnes bāzt degunus ārā, mēs noķersim un aiznesīsim vistreknākos aunus, — sacīja vilku bara vadonis.

Vilku gaudošanu izdzirda aitu suns un ierējās:

— Ja gans man atdotu rudā auna taukasti, tad šiem vilkiem izietu plāni!

Lāga vīrs atnāca uz ganu apmetni. Gani viņu laipni sagaidīja, kā tas pieņemts, un ķērās gatavot cienastu. Izraudzīja vistreknāko vērsi un gribēja to ciemiņam par godu nokaut, taču vīrs viņus atturēja, sacīdams:

— Labāk nokaujiet, vei, šo — rudo aunu!

Ciemiņa vārds ir likums. Vecākais gans nokāva rudo aunu. Izvārīja gāju. Visi apsēdās ieturēt vakariņas. Ciemiņam pienākas labākais gaļas gabals, tālab vecākais gans sniedza lāga vīram taukasti. Ciemiņš paņēma cienastu, tad pasauca aitu suni un taukasti nometa tam priekšā. Gani izbrīnījās, taču neko neteica un pasniedza ciemiņam citu gaļas gabalu.

Pēc vakariņām visi nolikās gulēt. Lai gan ārā plosījās sniegputenis, gani aizmiga ciešā miegā. Naktī ne reizes neierējās suņi — tātad viss bija kārtībā un valdīja miers.

Uz rīta pusi vētra norimās. Gani piecēlās un redz: apkārtni klāj mīksta, balta sniega seģene, bet aplokā nevaid nedz aitu, nedz to sarga — aitu suņa.

Gani devās meklēt aitas. Necik ilgi meklējuši, tās atrada, cieši saspiedušās barā. Apkārt aitām skraidīja suns, bet turpat sniegā gulēja divi beigti vilki.

Ieraudzījuši nokostos vilkus, gani paskatījās uz aitu suni un teica:

— Redzams, ne velti ciemiņš viņam atdeva auna taukasti. Mūsu uzticamais palīgs — suns allažiņ labi jābaro!

Gani dzina aitas uz aploku. Ciemiņš skatās — aitām nopakaļ tek maziņš, balts jēriņš. Ciemiņš piegāja jēriņam tuvāk un izdzirda, ka viena aita — jēriņa mātel — mazulim vaicā:

— Kālab tu, dēliņ, arvien atpaliec no bara?

— Tālab, ka manī glabājas visa mūsu ganāmpulka laime: tā mani nospiež un neļauj brīvi skriet līdz ar citām aitām.

Lāga vīrs, iegrimis domās, soļoja aiz jēriņa.

Kad gani sadzina aitas aplokā, vecākais gans ciemiņam sacīja:

— Paldies tev, ka vakar pabaroji mūsu aitu sargu — vilku suni. Izsalcis viņš nebūtu spējis pieveikt pelēkos laupītājus, kas izgājušo nakti uzbruka ganāmpulkam. Par to gribam tev atlīdzināt un uzdāvināt desmit vistreknākās aitas. Izraugies pats, kuras labāk patīk.

— Ja esat sadomājuši pasniegt man dāvanu, tad uzdāviniet, vei, šo balto jēriņu, — ciemiņš atbildēja.

Gani uzdāvināja lāga vīram balto jēriņu, un ciemiņš aizgāja savu ceļu tālāk. Viņš aizveda jēriņu mājās, un kopš tā laika viņa sakļā[2] netrūka nedz laimes, nedz mantas.

Aizritēja gari gadi. Lāga vīrs, tāpat kā agrāk, saprata zvēru un putnu valodu un nevienam par to neteica ne vārda.

Reiz viņš sēdēja uz savas sakļas sliekšņa un raudzījās, kā pagalmā kašņājas vistas. Gailis, atradis prosas graudiņu, pats to neēda, bet pasauca vistu un tai sacīja:

— Cekulīt, šekur graudiņš, apēd to!

— Es i tāpat esmu paēdusi, — viņa atbildēja, — ēd pats!

Lāga vīram šāda gaiļa un vistas saruna izklausījās jocīga, un viņš skali iesmējās. Tobrīd no sakļas iznāca viņa sieva. Tā bija dikti ziņkārīga un allaž gribēja visu zināt — ko vajag un ko nevajag.

— Kālab tu smejies? — viņa vaicāja vīram.

— Gailis pārāk jocīgi centās pierunāt vistiņu apēst prosas graudu.

— No kurienes tu zini, ko kladzina vistas? Man jau agrāk šķita, ka tu saproti putnu un zvēru valodu, bet domāju, ka alojos.

Vīrs negribēja lauzt lauvam doto vārdu, tomēr uzstājīgās sievas priekšā nespēja noturēties un atzinās. Kopš tās reizes viņš zaudēja savas brīnumainās spējas saprast zvēru un putnu valodu.