Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Abokovu jaunākais brālis

Sensenos laikos, kā stāsta, dzīvojuši seši brāļi Abokovi. Pieci vecākie bijuši drošsirdīgi džigiti, bet sestais — pārlieku rāms un kluss. Viņu tēvs bez īstajiem sešiem dēliem vēl audzinājis kāda bija[7] dēlu, bāreni.

Pieci vecākie brāli bija iemantojuši drosminieku slavu, jo viņi bezbailīgi cīnījās ar briesmoņiem milžiem, kas tās zemes ļaudīm nedeva miera: te lopus aizdzina, te pašus apēda un turēja visus mūžīgās bailēs. Drošsirdīgie brāļi stājās briesmoņiem pretim: atņēma tiem salaupīto mantu un atdeva ļaudīm atpakaļ … Taču milži bija viltīgi un spēcīgi pretinieki. Viņi pamazām pieveica un nobeidza visus piecus drosminiekus. Starp dzīvajiem palika vienīgi jaunākais brālis — biklais zēns, kuru visi nezin kālab uzskatīja par muļķi, un vēl pieņemtais bija dēls.

Nepagāja ilgs laiks, un vecais tēvs aiz sirdēstiem par dēlu nāvi nomira, bet bija dēls pārveda mājās sievu, kura jaunāko brāli nevarēja ciest ne acu galā.

— Es nespēju šo brāli redzēt! Aizvāc viņu no manām acīm! — jaunā sieva skandināja vīram no rīta līdz vakaram.

Pēdīgi vīrs ar sievu sasēja jaunāko brāli un iemeta dziļā bedrē, bet kaimiņiem pateica, ka, sak, tā un tā, pazudis mūsu jaunākais. Paši nezinām, kur viņu meklēt.

Kaimiņi mīlēja jaunāko brāli tā labsirdības un laipnības dēļ. Viņi ilgi to meklēja, taču nekur nespēja atrast. Bet ļaunajai sievai ar to vēl nebija gana. Viņa gudroja, gudroja, līdz piespieda vīru tumšā naktī izvilkt jaunāko brāli no bedres un aizvest uz biezu un dziļu mežu. Bija dēls tā arī izdarīja: uzsēdināja jaunāko brāli kleperim mugurā, pats uzlēca auļotājā un aizveda brāli uz tik necaurejamu meža biezokni, kurā cilvēka kāja nebija spērusi.

— Pagaidi mani šeit, es tūliņ atgriezīšos, — viņš sacīja jaunākajam brālim, bet pats iecirta zirgam ar pletni un aizauļoja.

Ilgs vai neilgs laiks pagāja, un bija dēls sadomāja aizjāt uz mežu palūkoties: vai vecā vīra jaunākais dēls ir starp dzīvajiem, vai to vilki nav apēduši? Viņš aizjāja tai pašā biezoknī un tai pašā vietā, kur bija atstājis jaunāko brāli, un — ko ierauga? Jaunākais brālis sēž zālē sveiks un vesels, līdzās guļ tarba, arī kleperis turpat netālu ganās.

Kad jaunākais brālis ieraudzīja bija dēlu, viņš pacēla tarbu un uzvēla to savam zirdziņam mugurā. Zirdziņš sagrīļojās un nogāzās.

— Redzi nu, brāl, cik vārgu zirģeli esi man iedevis. Šis kleperis nespēj pat tarbu noturēt uz muguras. Kā lai spēj panest mani?…

Tā pateicis, jaunākais brālis izņēma no tarbas dārgas drēbes, zobenu un dunci, kaldinātu zeltā, apģērbās, apjoza zobenu un pārvērtās par diženbrašu džigitu. Pēc tam izņēma no tarbas zvaniņu, pašķindināja, un tai pašā mirklī viņa priekšā nostājās apseglots zilganpalss, skaists auļotājs.

Bija dēls brīdi stāvēja, aiz izbrīna klusēdams, tad sameloja:

— Es ierados tev pakaļ. Jāsim mājās.

— Nu labi, brāl, sēdīsimies katrs savā zirgā un jāsim, — sacīja jaunākais brālis. — Tikai kurš no mums jās pa priekšu un kurš nopakaļ?

— Tu jāj pirmais, — bija dēls atbildēja.

Abi devās ceļā. Jaunākā brāļa auļu zirgs traucās kā uguns, bet bija dēla zirgs tik tikko spēja tam sekot.

Tā viņi jāja ilgu laiku un, jo dienas, jo ceļā satika zirgu pulkus.

— Kas ir, brāl, aizdzīsim šos zirgus! — bija dēls ikreiz sacīja, ieraudzījis ganāmies zirgu pulku.

Taču jaunākais brālis tam atbildēja:

— Šos zirgus mēs nedrīkstam aiztikt… Šais vietās es esmu bijis un zinu, kam tie pieder. Aizdzīt šos zirgus nozīmētu tikpat kā vārgai sieviņai atņemt kukurūzas plāceni.

Pa to starpu abi jau bija aizjājuši krietni tālu.

Pēdīgi brāļi ieraudzīja zļ|u pļavu, kurā ganījās neredzēti skaisti zirgi.

— Šos zirgus mēs drīkstam aizdzīt, — sacīja jaunākais brālis. Viņš izņēma no tarbas arkānu un pagrieza savu zirgu uz ganāmpulka pusi.

Brāļi vēl nebija piejājuši zirgiem klāt, kad no bara izskrēja ērzelis un auļoja prom. Tomēr jaunākais brālis nekavējās, meta arkānu un ērzeli noķēra. Viņš pieveda to pie bija dēla un vaicāja:

— Ko tu labāk darīsi — dzīsi zirgu baru vai vedīsi šo ērzeli?

— Labāk vedīšu ērzeli, — bija dēls atbildēja.

— Lai notiek. Tikai turi to labi stingri, citādi mūs piemeklēs nelaime.

— Turēšu stingri, — bija dēls apsolīja.

Atdevis ērzeli bija dēlam, jaunākais brālis sāka dzīt zirgu baru. Bet bija dēls nespēja noturēt ērzeli — tas izrāvās un aizauļoja prom.

— Ko tu izdarīji? — jaunākais brālis pārmeta. — Tagad šā ērzeļa mugurā šurp atjās milzis! Šie ir viņa zirgi… Bet tur neko vairs nevar līdzēt. Pieraugi, tikai nenosauc, viņam dzirdot, mani vārdā! Milzis nedrīkst zināt, ka es esmu jaunākais no Abokoviem. Kad sākšu ar milzi cīkstēties, tu noķer ērzeli un, pielūko, nepalaid to atkal vaļā!

— Zvēru pie allaha — tagad gan noturēšu! — bija dēls nozvērējās.

Sadzinuši zirgus barā, viņi devās ceļā. Pievakarē tālumā parādījās liels, balts mākulis.

— Atskaties un pasaki — ko tur redzi? — jaunākais brālis vaicāja bija dēlam.

— Uz mūsu pusi nāk tā kā mākulis, tā kā miglas vāls…

— Tas nav nedz mākulis, nedz miglas vāls. Tā ir elpa, ko dveš ērzelis, kuru tu nespēji noturēt. Tagad es kaušos ar milzi, bet tu tikām ķer ērzeli.

Tikko jaunākais brālis paguva to pateikt, milzis jau pieauļoja klāt.

— Kur tas suņa dzimums, kas uzdrīkstējās aizdzīt manu zirgu baru? — milzis iebļāvās. — Agrāk to darīja brāļi Abokovi, bet mēs tos visus nobeidzām.

— Vai tad bez brāļiem Abokoviem nav citu ļaužu, kas spēj sēsties zirgam mugurā? Re, es aizdzinu tavus zirgus! — atsaucās jaunākais brālis.

— Kā cīkstēsimies, mērosimies spēkiem vai akmeņus metīsim? — milzis vaicāja.

— Ja ceri uz savu spēku, tad mērosimies spēkiem!

Abi sāka spēkoties, un jaunākais Abokovs viegli nogāza briesmīgo milzi zemē un nocirta tam galvu. To redzot, bija dēls tā nobijās, ka paslēpās aiz akmens bluķa un aizmirsa par ērzeli.

— Kālab tu, brālīt, tūļājies? — jaunākais brālis bēdīgs sacīja. — Kālab neķēri? Tagad uz šī ērzeļa atjās otrs milzis. Bet nekas. Šoreizīt gan, kamēr es ar milzi cīkstēšos, nekavējies un noķer ērzeli! Vēl ielāgo — nenosauc mani vārdā!.

Tikko viņš paguva to pateikt, jau atauļoja tā paša ērzeļa mugurā otrs milzis — pulka briesmīgāks un niknāks par iepriekšējo. Ieraudzījis nobeigto milzi, tas nelabā balsī iekaucās:

— Eh, suņa dzimums! Kurš uzdrīkstējās nokaut manu brāli un aizdzīt mūsu zirgus? Agrākos laikos brāļi Abokovi nedeva miera. Bet mēs tos visus nobeidzām.

— Es nokāvu tavu brāli! Es aizdzinu jūsu zirgus! — jaunākais brālis atsaucās.

— Kā cīkstēsimies, mērosimies spēkiem vai akmeņus sviedīsim? — milzis vaicāja.

— Ja ceri uz savu spēku, tad mērosimies spēkiem!

Abi ilgi spēkojās. Pēdīgi jaunākais brālis nogāza milzi zemē un nocirta tam galvu. To redzot, bija dēls tā nobijās, ka uzrāpās augstā kokā un atkal nenoķēra ērzeli.

— Kālab tu, brālīt, tik aplam izdaries? — jaunākais brālis tīri pikts sacīja. — Nav no tevis man palīga. Labāk jāj mājās, kamēr esi dzīvs. Un ielāgo — nenosauc mani vārdā! Tagad atauļos trešais milzis… Kas zina, kurš kuru uzveiksim? … Ja uzvarēs viņš, arī tev neklāsies labi.

Bija dēls apkaunots jāja prom.

Bet viņš tikai izlikās aizjājam. Uzgājis turpat netālu alu, noslēpās tajā un gaidīja, kad ieradīsies milzis.

Necik ilgi, un tas jau bija klāt. No paskata šis milzis šķita visbriesmīgākais un niknākais. Bija dēls, to ieraudzījis, aiz bailēm novēlās zemē bez atmaņas. Taču drīz atjēdzās un sāka vērot, kā jaunākais brālis spēkojas.

Viņi abi ar milzi ilgi spēkojās, tomēr beigās jaunākais brālis pamanījās milzi nogāzt zemē. Bija dēls, domādams, ka milzis jau ir beigts, nenocietās un iesaucās:

— Ei, jaunākais no Abokoviem, sadauzi to labi krietni!

Izdzirdis Abokovu vārdu, milzis paslējās augšā, pacēla loku, un bulta trāpīja jaunākajam brālim. Ievainotais brālis tomēr paguva izraut zobenu un nocirst milzim neganto galvu.

— Vai, brālīt, tu izdarīji to, no kā es visvairāk baidījos, — vaidēdams sacīja jaunākais brālis. — Trīs raizes tevi lūdzu nenosaukt manu vārdu… Nu labi, tagadiņ sēdies manam zirgam mugurā un palaid vaļā pavadu, lai zirgs pats rikšo. Viņš tevi aizvedīs turp, kur vajadzīgs. Kad viņš apstāsies, tevi iznāks sagaidīt… Sagaidītājam neko vairāk nestāsti, vienīgi pasaki: «Jaunākais no Abokoviem ir savārdzis un lūdz jūs ierasties …»

Bija dēls uzlēca zilganpalsā zirga mugurā, palaida pavadu vaļā, un zirgs pats aizauļoja ātrāk par vēju. Ilgu vai neilgu laiku zirgs tā au|oja, grūti pateikt, tikai pēdīgi viņš atauļoja pie bagātas, skaistas mūra sakļas, skaļi iezviedzās un piedauzīja ar pakavu pie zemes.

Tai pašā mirklī uz sliekšņa parādījās skaistule, par kuru skaistākas bija dēls vēl nebija redzējis. Viņa lūdza bija dēlu ienākt iekšā, sacīdama: — Esi mūsu viesis! Saki — kāda vajadzība tevi spieda šeit ierasties? Ko varam tev palīdzēt?

— Jaunākais no brāļiem Abokoviem ir savārdzis. Milzis viņam ar bultu caururba krūtis, un viņš jau droši vien ir miris.

Izdzirdusi šādu vēsti, skaistule ievaimanājās un nokrita zemē kā beigta. Tad iznāca ārā cienīga izskata vecs vīrs ar baltu bārdu. Viņš pacēla skaistuli un ienesa sakļā, pēc tam atkal iznāca un dusmīgi vaicāja:

— Ei, jātniek, kādu vēsti tu atvedi manā mājā?

— Jaunākais no brāļiem Abokoviem ir ievainots. Milzis viņam ar bultu caururba krūtis, un viņš droši vien jau ir miris.

— Viņš nav darījis gudri, ielaizdamies ar tevi darīšanās! — vecais vīrs noburkšķēja.

Aši apseglojis savu zirgu, vecais pavēlēja:

— Rādi ceļu!

Kā uguns bultas abi zirgi drāzās uz priekšu. Atauļojuši uz to vietu, kur norisa cīniņš, jātnieki ieraudzīja, ka jaunākais no brāļiem Abokoviem jau tuvu pie miršanas. Vecais vīrs nolēca no zirga, ar zobiem izvilka no džigita krūtīm bultu, pārsēja brūci un uzsēdināja to milža zirgam mugurā.

Dzīdami sev pa priekšu zirgu baru, visi trīs atgriezās vecā vīra mājās.

Jaunāko brāli apguldīja gultā, un vecais iesāka viņu prasmīgi dziedināt… Bet bija dēlu uzņēma kā viesi, cienāja gods godam — katru dienu cēla priekšā citādu ēdienu.

Kad ievainotais sāka atlabt, vecais vīrs ataicināja bija dēlu uz viesu istabu. Tur viņu gaidīja daudz skaistu meiteņu, kas bija atnākušas apsveikt viesi.

— Vai šo meiteņu pulkā pazīsti to, kura bija iznākusi tevi sagaidīt? — vecais vīrs vaicāja.

— Es viņu tūlīt pazītu, bet viņas te nav. Viņa ir skaistāka par visām šīm skaistulēm kopā!

— Re, kur viņa! — vecais vīrs sacīja. — Viņa bija visskaistākā no manām meitām, bet tu viņu satrieci ar briesmīgo vēsti. Nabadzīte smagi sasirga un pazaudēja savu skaistumu. Tava rīcība nav vīra cienīga!.

Pēc tam vecais vīrs bija dēlu aizveda uz pieliekamo kambari, atvēra lādi, pilnu zelta, un sacīja:

— Ņem zeltu, cik vari aizvest, un jāj projām!

Bija dēls piegrāba pilnas abas kabatas un kopā ar jaunāko brāli devās uz mājām. Jaunākais jāja uz milža zirga un dzina sev pa priekšu zirgu baru.

Ceļā jaunākais brālis bija dēlam sacīja:

— Milži, kurus es pieveicu, nobeidza manus vecākos brāļus. Visi pieci nolika galvas šo zirgu dēļ.

Kad līdz dzimtajam aulam bija atlicis mazs ceļa gabals, jaunākais brālis nokāpa no milža zirga, novilka dārgās drēbes un atsēja zobenu, tad uzmeta mugurā veco, novalkāto apmetni un ieguva savu agrāko izskatu.

— Ja kāds par mani ievaicāsies, pieraugi, neizpļāpā, ka es esmu atdzinis zirgus un nogalinājis milžus, — viņš piekodināja bija dēlam.

Pēdīgi viņi nonāca savā aulā.

Bija dēls atradis jaunāko brāli un atdzinis zirgus! — ļaudis priecājās.

Bet, kad kaimiņi sāka bija dēlu izprašņāt, kā viņam tas palaimējies, viņš nenoturējās un atzinās:

— Šos zirgus atdzina viņš, jaunākais brālis.

Bija dēla sieva, ieraudzījusi jaunāko brāli dzīvu un veselu, atkal gudroja, kā viņu nomaitāt.

Pa to starpu sapulcējās kopā aula vecie vīri un atnāca pie jaunākā Abokova. Sasveicinājās ar viņu kā līdzīgi ar līdzīgu.

— Kālab tu, dēls, izlikies par muļķīti un mūs, grēka gabalus, piemānīji? — viņi vaicāja.

— Godātie mana tēva draugi! Jums visiem labi zināms, cik mani vecākie brāļi bija drošsirdīgi džigiti un lieli spēkavīri… Piecus nonāvēja milži… Vienīgi es paliku starp dzīvajiem, jo tolaik vēl biju mazs zēns. Ja milži būtu saklausījuši, ka no Abokoviem palicis viens dzīvs, viņi arī mani būtu pazudinājuši. Es izlikos par nejēgu un muļķi, lai cilvēki nevarētu teikt: «No spēkavīru Abokovu dzimtas ir vēl viens palicis starp dzīvajiem!»

Vecie vīri uzteica jaunekli par apķērību.

— Bet tagad, mana tēva draugi, — jaunākais brālis sacīja, — izspriediet, kurš no mums vainīgs. Nezinu, ko ļaunu esmu nodarījis bija dēla sievai, bet viņa piespieda savu vīru aizvest mani meža biezoknī un tur pamest vilkiem par barību. Mūsu mājas, lopi, zeme — viss, kas mums ir, pēc taisnības pieder man … Mūsu mājās viņa nepazīst trūkuma. Tad kālab viņa liedza man maizes kumosu? Saki visu cilvēku priekšā — ko ļaunu tev esmu darījis? — jaunākais brālis uzrunāja bija dēla sievu.

Sieva stāvēja un cieta klusu. Viņai nebija ko teikt. Tad jaunākais brālis izņēma no savas tarbas zvaniņu un pašķindināja — tūdaļ atauļoja neredzēts zirgs. Jaunākais brālis uzsēdināja tam mugurā ļauno sievu ar seju uz to pusi, kur atrodas zirgam aste, un palaida zirgu stepē.

Pēc tam viņš sadalīja milžu zirgus aula ļaudīm un sarīkoja varenas dzīres. Visi — kā lieli, tā mazi — ēda, dzēra un līksmojās vairākas dienas no vietas…