Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Saltums

Stāsta, ka senos laikos kādā kalnu aula dzīvojis vecītis ar vecenīti. Abi bijuši lieli savādnieki: ja viens ko teicis, otrs katrā ziņā to apstrīdējis. Ja vecītis sacījis: «Kvēpi ir melni,» — vecenīte kliegusi pretī: «Nē, balti!» Ja vecenīte sacījusi: «Piens ir balts,» — vecītis kliedzis: «Nē, melns!»

Lai ko vecītis darījis, vecenīte ar to nekad nav bijusi mierā, rūkusi un lamājusies. Un, jāteic, tikai tālab, ka pati bijusi liela muļķe un tiepša.

Reiz rudenī vecītis nosprieda sagadat ziemai gaļu un apkāva visas aitas.

Vecenīte, ieraudzījusi tukšo aitu kūti, sacīja:

— Ko tu, vecais, izdarīji? Vai mēs spēsim apēst tādu lērumu gaļas?

— Ek, vecen, tu neka nesaproti! Ziemā šī gaļa mums lieti noderēs. Atnāks saltums — visu pievāks!

Tavu brīnumu! Vecenīte mirklī apklusa un nemaz vairs nestrīdējās. Viņa gaļu izžāvēja un noglabāja.

Pagāja rudens, pienāca ziema. Vecenīte neko nesaka vecītim, tikai gaidīdama gaida Saltumu.

Vienu vakaru vecenīte izgāja aiz pagalma vārtiem un redz — viņu mājai garām iet nepazīstams vīrs. Vecenīte šo tūliņ uzbilda:

— Labvakar, labais cilvēk! Saki — vai tu neesi Saltums?

Garāmgājējs izbrīnījies apstājās. Viņš nosprieda, ka vecenīte viņu noturējusi par kādu citu, un nodomāja: «Kas ir, izjokošu veco sievu!»

— Jā, mans vārds ir Saltums, — viņš atbildēja. — Bet kā tu mani pazini?

— Pazinu gan. Ja tu esi Saltums, tad pievāc savu gaļu — mēs to ilgāk vairs nevaram glabāt! — vecenīte sacīja.

Šis garāmgājējs bija liels viltnieks un jokupēteris. Tam nekas nebija pretim iedzīvoties uz svešu laužu rēķina. Viņš vecenītei sacīja:

— Biju domājis gaļu paņemt citu reizi, bet, ja tu tik neganti piktojies, aiznesīšu tūliņās.

Un garāmgājējs iegāja mājā. Viņš palīdzēja vecenītei sakraut ga]u lielā maisā, tad uzvēla to sev plecos un aizgāja.

Vecītis pārnāca mājās vēlu vakarā. Vecenīte pasniedza viņam vakariņas, pēc tam pastāstīja jaunumus, kas pa garo dienu bija atgadījušies aulā. Un tikai pirms gulētiešanas atminējās, ka pašu galveno aizmirsusi pavēstīt.

— Vai zini, vecais, šodien beidzot bija atnācis Saltums un es viņam atdevu gaļu, — viņa sacīja.

— Kāds Saltums? Par kādu gaļu tu runā?

— Par to, kuru mēs izžāvējām. Tu tak pats teici: «Atnāks Saltums — visu pievāks!» Es šovakar izgāju aiz vārtiem un redzu: mūsu mājai garām iet kāds nepazīstams vīrs un skatās uz manu pusi. Es viņam saku: «Labvakar, labais cilvēk! Vai tu neesi Saltums?» — «Jā, mans vārds ir Saltums!» šis atbild. «Ja tu esi Saltums, tad pievāc savu gaļu g mēs to ilgāk vairs nevaram glabāt!» Es sakrāvu visu gaļu maisā, un viņš to aiznesa.

— Tavu dumju veceni! — vecītis iebļāvās, saķerdams galvu. — Pareizi vien ir, ka tevi saukāju par muļķi! Ko mēs tagad paši ēdīsim? Vai neielāgoji, uz kuru pusi šis Saltums aizgāja?

— Viņš aizgāja uz kaimiņu aulu, — vecenīte, atbildēja.

Vecītis uzlēca zirgam mugurā un dzinās svešiniekam pakaļ.

Ieraudzījis jātnieku, svešinieks saprata, ka vecais vīrs grib viņu panākt, tālab netaisījās nekur mukt.

Vecītim i prātā neienāca, ka šis godīgais ceļagājējs varētu būt tas pats Saltums, kas aiznesa viņa gaļu. Zaglim taču vajadzēja bēgt, ko kājas nes, bet šis iet savā nodabā, lēnām soļus likdams.

Piejājis Saltumam līdzās, vecītis sveicināja:

— Labdien, labais cilvēk! Vai tu ceļā nesatiki gājēju, kas aiznesa žāvētu gaļu?

— Necik ilgi te aizsteidzās garām kāds vīrs ar lielu maisu uz muguras.

— Vai es jāšus viņu panākšu?

— Jāšus nepanāksi vis. Zirgam ir četras kājas, bet cilvēkam — divas. Kamēr zirgs paspers četras kājas, cilvēks uz savām divām jau būs gabalā.

Vecītis tapa domīgs un sacīja:

— Tavu nelaimi! Ko tagadiņ lai daru?

— Atstāj zirgu man un dzenies zaglim pakaļ kājām, — garāmgājējs pamācīja.

— Pareizi! — vecītis priecīgs iesaucās. — Tā arī darīšu.

Un aiztecēja kājām pa ceļu prom. Bet garāmgājējs uzvēla maisu zirgam mugurā un aizjāja uz savu aulu.

Otrā dienā vecītis tukšām rokām pārradās mājās, pagalam izsalcis un nopukojies. Viņš ne tikai Saltumu nebija panācis, bet piedevām bija arī zirgu pazaudējis.

Ko tagad lai iesāk?

Vecītis sāka lamāt vecenīti, kālab tā atdevusi garāmgājējam gaļu. Bet vecenīte rāja vecīti, kālab tas uzticējis svešiniekam zirgu. Tagadiņ nav nedz zirga, nedz gaļas!

Stāsta, ka vēl šobaltdien vecītis ar vecenīti strīdoties un plēšoties. Kad vecītis nosaucot vecenīti par muļķi, vecenīte tam atcērtot — nejēga!

Bet Saltums tiesājot žāvēto gaļu un smīknējot bārdā.