Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Kamielis un lapsa

Sensenos laikos reiz stepē ganījās kamielis, neviena netraucēdams un savā nodabā plūkdams zāli.

Kamieli ieraudzīja lapsa un sadomāja pamieloties ar tā gaļu. Viņa piegāja pie kamieļa un bargā balsī sacīja:

— Kas tev atļāvis te zāli ēst? Šī zeme pieder man!

— Atved liecinieku. Ja tas apliecinās, ka stepe pieder tev, es aiziešu, — kamielis atbildēja.

Lapsa aizskrēja meklēt liecinieku. Viņa ilgi meklēja, līdz pēdīgi satika vilku.

— Labdien, pelēcīt! — lapsa sveicināja. — Vai negribi panašķoties ar treknu kamieļa gaļu?

— Dikti gribu, — vilks atbildēja, zobus klabinādams.

— Tad nāc līdzi uz stepi! Tur ganās kamielis. Tu viņam pateiksi, ka stepe pieder man. Kad kamielis pagriezīsies, lai ietu prom, klūp viņam virsū un saplosi gabalos.

Labi. Lapsa ar vilku devās uz stepi. Kamielis, ieraudzījis lapsu, vaicāja:

— Nu, vai atvedi liecinieku?

— Atvedu. Mans liecinieks ir pelēkais vilks, — lapsa teica.

Tagad ierunājās vilks:

— Es jau sen dzīvoju pasaulē, un, cik atminos, šī stepe allažiņ ir piederējusi lapsai.

— Ja tā ir taisnība, — kamielis sacīja, — tad es atstāšu šo vietu. Svešas mantas man nevajag. Arī saplūkto zāli, ko nepaguvu norīt un kas atrodas tepat mutē, gribu atdot saimniecei atpakaļ. Es tūliņās atvēršu muti, bet tu, vilciņ, izvelc zāli ārā.

Tiklīdz muļķa vilks iebāza mutē galvu, tā kamielis viņu cieši sakoda zobos.

Lapsa, to redzēdama, pabēga maliņā un sacīja:

— Tad redz, kā izrēķinās ar tiem, kas saka nepatiesību!