Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Umars Umara dēls

Kādā kalnu aulā dzīvoja džigits. Viņš bija labs šāvējs un slavens mednieks. Tikai jauneklim piemita viena nelāga īpašība: draugu priekšā pārlieku lielījās, ka šā bultas allažiņ trāpot mērķī.

Arī apņēmis sievu, gribēja tās priekšā padižoties ar savu šāvēja prasmi.

Līdzko pārnāk no medībām, ikreiz liek sievai nomaukt no pirksta gredzenu un turēt virs galvas, bet pats, uzvilcis loku, raida gredzena aplī bultu …

Sieva tādās reizēs drebēja aiz bailēm, taču neuzdrīkstējās vīram nepaklausīt.

Vīramāte, pamanījusi, ka jaunā vedekla jo dienas jo vairāk dilst ārā, nogaidīja brīdi, kad dēls aizjāj medībās, un iesāka vedeklu izprašņāt:

— Saki, meitiņ, — kas tev kaiš? Kālab esi tik bāla un vāja? Vai tev šeit, mūsmājās, slikti klājas?

— Nē, man pie jums klājas labi, — vedekla atbildēja, — tikai mans vīrs, līdzko pārnāk no medībām, liek man nomaukt no pirksta gredzenu rn turēt virs galvas, bet pats raida gredzena aplī bultu. Mani tad sagrābj bailes: ka tikai kādā jaukā dienā viņš nenošauj mani pašu!

Vīramāte vedeklu apmīļoja un sacīja:

— Nebēdājies, meitiņ! Kad viņš šodien liks tev atkal turēt virs galvas gredzenu, pasaki viņam tā: «Ja tu esi tik labs šāvējs, tad pamērojies veiklībā ar Umaru Umara dēlu!»

Vedekla tā arī izdarīja.

Izdzirdis šādus sievas vārdus, džigits aizsvilās un tūliņ kā sadedzis posās ceļā.

— Man jāatrod šis Umars un jāpamērojas ar viņu šaušanā, citādi nekur neradīšu sev miera!

To pateicis, džigits aizjāja pasaulē. Cik ilgi viņš jāja un cik cejus izdrasēja — kas to zinās pateikt! Katru, ko ceļā satika, nopratināja, vai nezinot, kur atrast Umaru Umara dēlu. Pēdīgi viņš aizjāja tai aulā, kur dzīvoja Umars. Piegājis pie sakļas, džigits iesaucās:

— Ei, vai tur kāds ir?

Ciemiņam pretim iznāca sakļas saimnieks Umars un aicināja iekšā. Ciemiņu paēdināja un padzirdināja, kā klājas.

— Saki, džigit, — kālab esi atjājis? — Umars Umara dēls sāka viņu izvaicāt. — Ko tu šeit meklē?

— Es neko nemeklēju, — džigits atbildēja. — Esmu ieradies, lai pārbaudītu, kurš no mums ir labāks šāvējs.

Umars Umara dēls pavīpsnādams sacīja:

— Šodien atpūties, gan rītdien par to pagūsim pārliecināties.

Ciemiņš dega nepacietībā. Ar mokām pārlaidis nakti, viņš jau agri no rīta bija saimniekam klāt un lūdzās:

— Umar, ņem savu loku! Iesim ātrāk pārbaudīt, kura bultas trāpīgākās!

— Labi, iesim, ja tu tik nepacietīgs. — Umars Umara dēls bija ar mieru. — Ņem loku un šauj pirmais gaisā.

Džigits aizraidīja bultu taisni debesīs, un tā drīz vien nokrita zemē tieši pie abu kājām.

Tad uzvilka loku Umars Umara dēls un ari izšāva gaisā.

— Tagad iesim mājās un atpūtīsimies, — viņš sacīja ciemiņam.

— Nē, pagaidīsim. Jāredz, kurā vietā nokritīs tava bulta!

Kad mana bulta kritīs zemē, tu uzzināsi, arī mājās sēdēdams. — atbildēja Umars.

Abi aizgāja uz mājām. Džigits sēd kā uz karstām oglēm un nemitīgi Umaram vaicā:

— Kazi, vai nav laiks tavai bultai atgriezties zemē?

— Nē, vēl nav laiks, — Umars Umara dēls rāmā garā atbild.

Tā pagāja vakars, aizritēja nakts un pienāca rīts, bet Umars tikai skandina vienu un to pašu: «Nē, vēl nav laiks!» Otrā dienā, kad viņi posās sēsties pie pusdienu maltītes, sāka pūst, šņākt un svilpt stiprs vējš … Tur lidoja zemē Umara bulta.

— Ko darīsim tālāk, labais džigit? Vai sacentīsimies šaušanā vēlreiz? Varu parādīt, ko vēl es protu.

Džigits neko vairs neatbildēja, tikai patencināja Umaru Umara dēlu par laipno uzņemšanu un mācību. Tad jāja projām.

Mājās viņš pastāstīja sievai, ko bija pieredzējis, un nekad vairs viņu nebaidīja un nedižojās viņas priekšā ar savu šāvēja prasmi.