Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Lācis un suns

Kādam zemniekam bija suns. Tas sargāja viņa māju, lopus un saimniecību. Sis suns bija uzticams draugs un krietns sargs, tālab zemnieks viņu ļoti mīlēja.

Laiks nestāvēja uz vietas, un nemanot piezagās vecums. Suns vairs lāgā neredzēja un nedzirdēja — naktīs gandrīz vairs nerēja. Zemnieks noskaitās: «Kālab man jābaro vecs suns, kurš vairs nejaudā kalpot?»

Tā nospriedis, padzina suni no mājām.

Suns bēdīgs devās prom, kur acis rāda, līdz attapās mežā. Cauru dienu viņš meklēja sev ēdamo, taču neko nevarēja sameklēt. Pēdīgi notupās zem koka un žēli iekaucās. Izdzirdīs suņa kaukšanu, no biezokņa izlīda lācis un vaicāja:

— Kālab tu, sunīt, še tupi un kauc?

Suns pastāstīja lācim, ka saimnieks viņu padzinis.

— Nebēdā, sunīt, es tev palīdzēšu! — lācis mierināja.

Lācis aizgāja uz ciemu, atstiepa makten lielu aunu un atdeva sunim.

— Kad šo aunu apēdīsi, pagādāšu vēl kaut ko, — lācis apsolīja un aizgāja.

Suns ēda gaļu labu laiku, bet, kad tā bija cauri, atsāka kaukt.

Nu lācis atstiepa vērsi. Sunim tā pietika ilgam laikam. Kad arī šī gaļa bija cauri, atkal atnāca lācis. Šoreiz viņš stipri kliboja un ar pūlēm turējās kājās. Atnācis sunim sacīja:

— Vadzi, sunīt, tev jāatgriežas pie saimnieka, jo es vairs nespēju tev palīdzēt — esmu savārdzis. Tuvojas pļaujas laiks, un tavs saimnieks ar sievu drīz ieradīsies prosas laukā. Viņi paņems līdzi arī savu mazo dēlu un atstās to pie telts, bet paši dosies pļaut. Šai apkārtnē ir daudz vilku, kas var zēnam uzbrukt. Līdz šim es tos atgaiņāju, taču šobrīd nejaudāju — iešu atpūsties. Tagad uzņemies tu šo sarga lomu. Saimnieks redzēs, cik tu esi viņam loti uzticīgs, un atkal pieņems tevi savā paspārnē.

Pienāca ilgi gaidītā pļaujas diena. Visi aula ļaudis izgāja tīrumā prosu pļaut. Pēkšņi, kur gadījies, kur ne, uz lauka parādījās vilks. Ļaudis pameta sirpjus un aizmuka kur kurais, bet vilks loba taisnā ceļā pie mazā zēna.

Zēna vecāki vaimanādami skrēja pie dēla, taču nespēja ātri paskriet, jo bailes saistīja kājas.

Pēkšņi nezin no kurienes izdrāzās vecais suns, paķēra bērnu aiz krekla zobos un atnesa mātei.

Saimnieks nespēja vien nopriecāties. Viņš paņēma suni atpakaļ mājās, un kopš tā laika visi atkal dzīvoja kopā. Kad zēns paaugās, viņš nekad vairs nešķīrās no sava glābēja.

Re nu, kā lācis palīdzēja sunim atgriezties mājās!