Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Laime, prāts un bagātība

Reiz Laime, Prāts un Bagātība iesāka strīdēties.

— Es esmu vissvarīgākā, — lielīgi sacīja Bagātība.

— Bez laimes arī bagātībai nebūs vērtības, — iebilda Laime.

— Ja trūks prāta, tad nedz bagātība, nedz laime neko nespēs līdzēt, — sacīja Prāts.

Viņi ilgi strīdējās, līdz pēdīgi nolēma parbaudīt, kuram taisnība.

Visi trīs devās pasaulē un, necik ilgi gājuši, satika jaunu, nabadzīgu džigitu, kas savā mazaja zemes gabaliņā sēja kukurūzu.

Prāts, Laime un Bagātība apstajās.

— Es pavēlu: lai nabaga vīra kukurūzas lauks pārklājas ar zelta gabaliņiem! — sacīja Bagātība, paceldama roku.

Tai pašā mirklī lauks pārklājās ar spožiem dārgakmeņiem.

Bet Prāts, lai pierādītu savu pārākumu, tūliņ atstāja nabaga puisi, un tā džigits palika bez prāta. Ieraudzījis zelta dārgakmeņus, viņš tos noturēja par parastiem laukakmeņiem.

— Vai, ļautiņi mīļie, mani piemeklēja nelaime! Uz mana kukurūzas lauka nobira akmeņu krusa! — viņš iekliedzas, skriedams to pavēstīt citiem.

Pirmo džigits satika baju bagātu saimnieku.

«Kas puisi tik dižen satraucis? … Jāšu paskatīties, kāda nelaime to piemeklējusi,» bajs nosprieda un aizjāja uz nabadzīgā džigita lauku.

Aizjājis ieraudzīja zelta gabalus. Izlikdamies, ka notic džigita aplamiem vārdiem par akmeņu krusu, viņš pasauca nabaga puisi un sacīja:

— Kas ir, puis, darīsim tā. Man ir zemes diezgan, tālab izlīdzēšu tev nelaimē. Tu ņem manu vislabāko lauku, bet es ņemšu tavējo — ar akmeņiem nosēto.

Džigits nespēja vien nopriecāties, ka pret mazo zemes ielāpiņu iemainījis tik labu lauku!

Bajs nolasīja no džigita lauka visus dārgakmeņus un aizveda tos arbās, bet džigits ķērās art jauno lauku.

Tad Laime, lai pierādītu savu pārākumu, paskatījās uz nabaga džigitu un sacīja:

— Esi laimīgs!

Kur gadījies, kur ne, pie džigita piejāja karavīru pulks.

— Mēs jau sen meklējam sev cienīgu vadoni, — karavīri sacīja. — Tad, lūdzams, neatsaki un stājies mūsu priekšgalā.

Džigits aiz muļķības (jo prāta viņam nebija) nezināja, ko atbildēt, tāpēc palocīja galvu. Karavīri tūliņ pasniedza viņam sudraba bruņukreklu, apjoza dārgu zobenu, uzsēdināja melnā auļotājā un aizveda līdzi. Džigits tagad izskatījās tik brašs, ka ne pazīt vairs nevarēja!

Pulks apstājās uz nakti tā paša baja aulā, kurš savu lauku bija apmainījis pret nabadzīgā džigita zemes ielapiņu. Šim bajam bija skaista meita — skaistāku i meklēdams nesameklēsi.

— Kas ir, puiši, saprecināsim mūsu vadoni ar baja meitu! — karavīri nosprieda un aizsūtīja pie baja preciniekus.

Bajs piekrita. Tā džigits kļuva par viņa meitas līgavaini.

Bajs sarīkoja lepnas dzīres, saaicināja pulka ļaužu, lai tie paskatās uz meitas līgavaini. Bet džigits i muti neatver, tikai ērmoti blenž apkārt.

Tā viņš sēž vienu dienu, otru, kā ūdeni mutē ieņēmis. Lai kurš no baja radiem pienāk tam klāt un uzsāk valodas, šis nesaka ne vārda.

— Kāpēc līgavainis visu laiku klusē? — baja radi brīnās. — Varbūt viņš neprot runāt?

Trešajā dienā arī bajs noskaitas.

Bagātība un Laime redz, ka nav vairs labi, un palūdza Prātu:

— Atgriez, lūdzams, džigitam saprašanu!

Prāts paklausīja un atdeva atpakaļ nabaga puisim prātu. Tieši tobrīd pie džigita pienāca bajs un gribēja parunaties.

— Saki, džigit, — viņš vaicāja, — kālab tu visu laiku klusē?

Džigits, visiem par lielu brīnumu, ierunājās:

— Kad es biju vēl mazs puika, mūsu aulā iebruka ienaidnieki. Iedzīvotāji visi kā viens cēlās aizstāvēties — i vīrieši, i sievieši. Bet drošsirdīgāk par citiem cīnījās kāds jauns džigits. Viņš viens pats pieveica gandrīz visus ienaidniekus. Kad kauja beidzās, izrādījās, ka šis jaunais džigits ir meitene, pārģērbusies vīriešu drēbēs. Tā es divas dienas klusēju un domāju: vai var šo meiteni drosmes ziņā pielīdzināt vīrietim?

Dzirdēdams šādu gudru un prātīgu sava nākamā znota valodu, bajs kļuva ļoti priecīgs.

Drīz vien viņi nodzēra jautras kāzas. Džigits paņēma jauno sievu un aizveda uz savu aulu.

Nepagāja ilgs laiks, kad Laime, Prāts un Bagātība atkal satikās. Viņi vienojās, ka cilvēkam vissvarīgākais tomēr ir prāts. Ja trūkst prāta, tad nedz bagātība, nedz laime neko nespēj līdzēt.