Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Svētā vīra kaps

Vecos laikos kādā aulā dzīvoja mulla. Viņš darīja savu darbu, kā mullam klājas: aicināja aula ļaudis uz lūgšanām, dziedināja slimos, izvadīja pēdējā gaitā mirušos un par savu darbu ņēma krietnu samaksu. Tomēr mulla nebija apmierināts, jo domāja, ka nav vēl pietiekami bagāts.

Mullas mājās tolaik atgadījās nelaime: nosprāga viņa mīļotais ēzelis. Mulla ļoti bēdājās par beigto lopiņu, līdz pēdīgi nolēma tā:

«Aprakšu ēzeli savas sakļas priekšā, bet draudzes locekļiem pateikšu, ka pie manis ciemojās vecais, svētais šeihs, kas negaidot savārga un nomira. Nevar taču svēto vīru glabāt kopējos kapos!»

Piektdienas dienā mošejā sapulcējās ļaudis. Pirms lūgšanas mulla uzrunāja draudzes locekļus:

— Uzklausiet mani, musulmaņi! Pie manis ciemojās svētais šeihs. Viņš bija ļoti vecs, pēkšņi savārga un nomira. Es viņu apglabāju savas sakļas priekšā. Kurš vēlas tikt vaļā no grēkiem un iekļūt paradīzē, lai atnāk paklanīties svētā kapa priekšā.

Jau otrā dienā pie svētā vīra kapa sāka bariem plūst svētceļnieki. Kurš ticīgais gan nevēlēsies tikt vaļā no grēkiem un iekļūt paradīzē? Lai svētais vīrs būtu žēlsirdīgāks, viņi tam ziedoja vēršus, kazas, aunus, kviešus, sviestu, sieru. Protams, visi šie ziedojumi nonāca mullas rokās. Necik ilgi — un mulla jau bija bagātākais cilvēks visā aulā. Viņš nobarojās tik resns, ka tikai ar pūlēm spēja paiet. Bet ticīgie aizvien vēl nemitējās nākt pie svētā vīra kapa un to pielūgt…

Kaimiņu aulā dzīvoja kāds nabadzīgs, bet apķērīgs džigits. Uzzinājis par šo mullu, viņš sadomāja iet pie viņa uz mošeju par skolnieku.

Džigits bija gaišu galvu, mācījās uzcītīgi, tomēr viņam, tāpat kā pārējiem skolniekiem, neklājās viegli: no agra rīta līdz vēlam vakaram vajadzēja kalt galvā korānu un dzīvot pusbadā, jo mulla savus skolniekus sūtīja lūgt žēlastības dāvanas. Ko aula ļaudis saziedoja, ar to bija jāiztiek. Cilvēks var daudz paciest — i badu, i aukstumu, bet nespēj izturēt nemitīgo kaustīšanu: mulla savus skolniekus kūla par visniecīgāko pārkāpumu.

Nespēdams to izturēt, džigits nolēma paņemt vienu mullas ēzeli un aizbēgt. Uzsēdies ēzelim mugurā, viņš to trenca, cik jaudāja, lai pa to laiku, iekāms mulla apķersies, pagūtu aizjāt labi tālu. Gzelis bija patrāpījies no treknajiem un kūtrajiem, kas nav radināts ilgai jāšanai. Tā lopiņš neizturēja ceļa grūtības un pusceļā novēlās zemē beigts …

«Patlaban mulla droši vien mani sāk meklēt,» džigits nodomāja. «Kas zina, jau dzenas pakaļ! Ja panāks — uz vietas nositīs! Ko darīt?»

Viņš domāja, domāja, līdz sadomāja kritušo ēzeli aprakt turpat ceļa malā.

Tā arī izdarīja. Izraka diezgan dziļu bedri, ievēla tajā ēzeli, aizbēra ar zemi un izveidoja kapa kopiņu, it kā te būtu apbedīts cilvēks…

To padarījis, džigits apsēdās pie kapa un izsalcis gudroja, ko iesākt tālāk. Tieši tobrīd garām jāja kāds vīrs. Ieraudzījis noskumušo džigitu, viņš apturēja zirgu un vaicāja:

— Saki, jaunekli, — kāda bēda tevi nospiež?

— Mans skolotājs — mulla man uzticēja pavadīt līdz kaimiņu aulam svēto vīru, bet viņš ceļā savārga un nomira… Es viņu apbedīju un tagadiņ, ciezdams izsalkumu, sēžu te un apsargāju kapu, — džigits atbildēja. Tad, atcerējies mullas vārdus, ko tas bija teicis mošejā ticīgajiem, piemetināja: — Kurš šā svēta kapa priekšā paklanīsies, tas pēc nāves nonāks tieši paradīzē.

— Patlaban nevaru tev palīdzēt, jo man nekā nav. Bet es tūliņ aizjāšu uz savu aulu un atvedīšu ēdamo, pie reizes pastāstīšu aula ļaudīm par svētā vīra kapa vietu, — jātnieks samulsis sacīja un aizjāja.

Pēc kāda laiciņa jātnieks atgriezās un atveda džigitam ēdamo un apģērbu.

Otrā dienā strīpām vien sāka plūst pie ēzeļa kapa svētceļnieki. Ticīgie nesa džigitam bagātas dāvanas, bet viņš tiem stāstīja visādas pasaciņas par «svēto šeihu».

Laiks nestāvēja uz vietas. Džigits drīz vien saprata, ka viņam nepiedien sēdēt pie ēzeļa kapa un pārtikt no ļaužu dāvanām. Tomēr atgriezties aulā neuzdrīkstējās — tur ar viņu izrēķinātos mulla. Viņš uzcēla pie upes nelielas dzirnavas un sāka tajās strādāt. Ļaudīm pavēstīja, ka esot aizņemts ar «svētā šeiha» lietu kārtošanu, tālab nevarot tik bieži ierasties pie viņa kapa. Taču šad un tad viņš tur parādījās un sēdēdams murmināja it kā lūgšanas vārdus.

Pēc kāda laika valodas par jauno «svētā vīra kapu» nonāca līdz tā mullas ausīm. Viņš pats gribēja pārliecināties, kas tas par kapu. Atnāca un ieraudzīja savu skolnieku.

— Tad re, kur tu esi, nelieti, mana ēzeļa zagli! Atbildi — kas tas par kapu?

Sākumā skolnieks izbijās, taču tūdaļ apķērās, kas atbildams.

— Starp šo «svēto» kapu un tavu «svēto» kapu, mīļais mulla, nav nekādas starpības! — viņš sacīja. — Mans «svētais» ir tava «svētā» dēls!

Mulla saprata, ka prātīgāk ir necelt lielu brēku un neķildoties ar savu skolnieku, tālab bez liekas tūļāšanās devās atpakaļ uz mājām.