Viesnīcas "Holivuda" rēgi

PAZUDUŠAS FOTOGRĀFIJAS

Mūns atgriezās viesnīcā tādā noskaņā, ka gribējās tikai sakravāt ceļa somu. Pagaidām viņu atturēja vienīgi iece­rētais brauciens uz Puente Alčezerilo.

— Esiet sveicināti, mister Mūn! — uz kāpnēm parādī­jās ģenerālis Debldejs. Neraugoties uz vakarvakarā sa­ņemto slikto vēsti, ģenerālis izskatījās možs. Pensneja stikli laipni zibsnīja, viņš izstaroja rīta svaigumu un smar­žoja pēc augstākā labuma odekolona.

— Pateicos par mašīnu. Tiesa, man nav visai skaidrs, kā norēķināsieties par notērēto benzīnu. — Mūns pajo­koja bez smaida.

— Ierakstīsim ailē «slepeni izdevumi», — ģenerālis Debldejs smējās. — Tā ir mūsu priekšrocība, salīdzinot ar jebkuru citu resoru. Šī mistiskā aile sedz visu, sākot ar veselas valsts uzpirkšanu, beidzot ar mūsu līdzstrād­nieku intīmajām izpriecām … Starp citu, man nebija ne jausmas, ka jums tāda piekrišana pie sievietēm, — ģe­nerālis pamirkšķināja.

— Pāradresējiet savu komplimentu Hjū Braunam. Vi­ņam patiešām ir visas izredzes pāriet no rīta serenādes uz nakts serenādi.

— Neesiet tik pieticīgs! — ģenerālis piedraudēja ar pirkstu. — Mans adjutants naktī nejauši redzējis, kā no jūsu istabas iznākusi Lellīte. Tikai nedomājiet, ka man ir iebildumi. Šis idiots Ramiross pelna, ka viņam uzliek ragus.

— Tā bija tīri lietišķa vizīte, — Mūns paskaidroja.

— Tiešām? — ģenerālis likās ieinteresēts. — Ja nezi­nātu, ka garīdzniekiem, ārstiem un slepenpolicistiem jā­saglabā profesionālie noslēpumi…

— Laipnība pret laipnību. Jūs nodevāt manā rīcībā ne vien tulkotāju, bet arī mašīnu …

— Daru to mistera Šrīvera dēļ, — ģenerālis pasvītroja.

— Tātad man nekā neesat parādā.

Mūns tomēr pastāstīja par Lellītes uzdevumu, piekodi­nādams, ka paļaujas uz ģenerāļa klusēšanu. Patiesībā viņš nedeva par to ne plika graša. Panākumi šķita pilnīgi at­karīgi no tā, cik patiesi izdosies radīt ilūziju, ka detektīvs dzīvo stikla namā, kur redzams katrs viņa solis.

Ģenerālis Debldejs kļuva domīgs.

— Vai tas nozīmē, ka atsakāties no Šrīveru nāves cē­loņu izmeklēšanas? — viņš vaicāja.

— Kā lai jums pasaka. Mana vienīgā reālā cerība ir Puente Alčezerilo. Ja šis brauciens nekā nedos, palikšu te vēl dažas dienas tāpat vien, lai būtu tīra sirdsapziņa…

— Misters Šrīvers būs ļoti apbēdināts.

— Neesmu vainīgs. Necerēju, ka lieta izrādīsies tikpat miglaina kā baumas par krievu zemūdeni.

— Diemžēl tās nav baumas, — ģenerāļa balsī varēja sadzirdēt nemieru.

— Patiesi?

— Jā!

Nez no kurienes iznira majors Melbričs, brīdinoši ieklepojās un tikai pēc tam sasveicinājās ar Mūnu.

— Nemāciet mani! — ģenerālis diezgan asi noteica.

— Misteram Mūnam pilnīgi uzticos. Būtu labāk noskaid­rojis, kurš no mūsējiem atbildīgs par slepenās informā­cijas izplatīšanos.

Sitiens sasniedza mērķi — majors Melbričs sadrūma. Ģenerālis Debldejs paņēma Mūnu zem rokas un pārgāja uz čukstiem:

— Tad klausieties, bet tas patiešām lai paliek starp mums. Ja sacelsies panika, man klāsies ļauni. Mēs uztvē­rām pārraidi, šifrētu, vai saprotat? Precīzi nopeilēt neiz­devās. Raidītājs atrodas kaut kur netālu jūrā un visu laiku pārvietojas. Sākumā nolēmām, ka tas ir spāņu kara kuģis, bet flotes komandieris apgalvo, ka šai rajonā vi­ņam kuģu neesot… Nācās izsaukt no Rotas pretzem- ūdeņu laivas ar speciālu aparatūru.

— Tas ir interesanti, — Mūns teica. Pasakai par krie­viem viņš, protams, neticēja. Bet ģenerāļa satraukums pierādīja, ka nozaudētas patiešām ļoti slepenas ierīces.

Viņu personīgi visvairāk interesēja noslēpumainais raidī­tājs. Telefons ar slepenu numuru, šifrētas pārraides … Roda Gaetano sindikāts nebija vienkārša banda, bet lie­liski organizēts uzņēmums ar neaprobežotiem līdzekļiem, kuram kalpoja ne tikai rīkļurāvēji, bet arī ar vismoder­nāko tehniku apbruņoti speciālisti. Nav nekāda brīnuma, ka sakaru uzturēšanai viņi izmanto ēteru, nevis viegli no­klausāmas telefona sarunas …

Mūns apsvēra stāvokli. Ja nojauta viņu neviļ, tad Gae­tano ļaudis joprojām atrodas Panotarosā. Tādā gadījumā ģenerālis jāiegūst par sabiedroto. Pēkšņi izlēmis, viņš pastāstīja tam savas aizdomas.

— Neticu, — Debldejs noraidīja. — Tie varētu būt vienīgi krievi… Drīz uzzināsim. Šoreiz operators uztvēra tikai pārraides beigas. Nākamreiz pierakstīsim visu.

— Tiklīdz būsiet skaidrībā, informējiet mani, — Mūns palūdza, neskatīdamies uz Meļbriča pusi.

Majora seja pauda atklātu naidīgumu. Smalkie pirksti nervozi burzīja cepuri, pa taisno matu celiņu tecēja sīka sviedru straumīte.

— Labi, — ģenerālis piekrita un smaidot piebilda. — Ceru savukārt uzzināt no jums jaunumus par Rami­rosu un Lellīti.

Stikla durvis aiz ģenerāļa un majora aizvērās. Iegri­muši strīdā, viņi devās pie melni lakotas milzu mašīnas ar garu antenu. Bez šaubām, majors Melbričs pārmeta ģe­nerālim pārmērīgu vaļsirdību. Turpretī Mūns juta pret ģenerāli dziļu pateicību. Saruna ar Debldeju bija ievirzī­jusi detektīvu īstajās sliedēs. Tagad viņš pats pabrīnījās par vieglumu, ar kādu bija grasījies piekrist policijas priekšnieka argumentiem. Pat tai gadījumā, ja rīkojums par kremāciju būtu paša Šrīvera dots, palika pietiekami daudz neizskaidrotu problēmu, lai turpinātu izmeklēšanu.

Mūns paskatījās pulkstenī. Piecas minūtes uz vienpa­dsmitiem. Doties uz savu istabu vēl par agru… Viņš izvēlējās ērtu stūrīti, ko mauru stila kolona un dekora­tīvā palma nošķīra no pārējā vestibila. Atslīdzis mīkstā krēsla porolona skavās, Mūns aizsmēķēja. Dziestošā sēr­kociņa plaiksnīgajā gaismā sienu spoguļi atstaroja ne­skaitāmas kolonas un palmas. Brīdi Mānam likās, ka viņš atrodas džungļos starp palmām un marmorbaltiem stum­briem, aiz kuriem paslēpušies uzglūn vajātāji, gatavi viņu sagaidīt ar svina krusu. Muļķīga fantāzija! Viņš nav va­jātais, bet mednieks. Un, jo atklātāk viņš darbosies, jo efektīvāk aizcirtīsies slepenie slazdi. Mūns ar baudu ievilka dūmu un, atcerējies Deilija telegrammu, atplēsa to.

Telegrammā bija atbilde uz pieprasījumu par Roda Gaetano darbību Spānijā. Starptautiskā policija 1960. gadā uzzinājusi, ka Barselonā atrodas Gaetano bāze kontra­bandas narkotisko vielu saņemšanai no Honkongas un tā­lākai nosūtīšanai uz Ameriku, kā arī Eiropu. Uz turieni devās daži detektīvi Luija Orinjona vadībā. Izliekoties par heroīna uzpircēju, Orinjonam izdevās iepazīties ar bāzes vadītāju Gonzalesu. Laikus brīdināts, tas otras tik­šanās laikā šāva uz detektīvu un, to smagi ievainojis, no­zuda. Izņemot nejaušu apšaudes aculiecinieku, Orinjons bija vienīgais, kas bija redzējis Gonzalesu. Orinjona lie­cība atklātu ne tikai Gonzalesu un viņa palīgus, bet arī dažus viņa uzpirktos spāņu policijas darbiniekus. Taču viņš nepaguva to izdarīt. Kāds ārsts Valisters iešļircināja viņam it kā sāpju remdināšanai nāvējošu opija devu. Jā­domā, ka ārsts rīkojies pēc Gonzalesa norādījuma, jo pēc pirmās pratināšanas nozudis. Ir pamats domāt, ka Valis­ters aizbēdzis uz Ameriku. Šīs jezgas rezultātā Rodam Gaetano nācās Barselonas bāzi likvidēt. Uzzināt personas, kas viņu atbalstījušas, neizdevās. Tomēr daži policijas darbinieki tika atcelti no amata. Ārzemnieku uzraudzības nodaļas vadītāju apakšpulkvedi Barohu-i-Pinosu par mod­rības trūkumu (vēlāk izrādījās, ka Gonzaless un viņa palīgi bija apmetušies Barselonā ar viltotām ārzemju pa­sēm) pārcēla uz Malāgu. Kopš tā laika trūkst tiešu no­rādījumu, ka Rods Gaetano uztur sakarus ar Spāniju. «Evening Star» reportieris Arnolds Faremuts, speciālists narkotisko vielu tirdzniecības noslēpumos, apgalvo, ka Gaetano jaunā bāze atrodoties Baleāru salās.

Telegramma bija šausmīgi gara — vesels piedzīvojumu romāns. Vai vērts tērēt tādu naudu, lai paziņotu faktus, ko Mūns zināja jau pirms aizbraukšanas? Spriežot pēc detektīva apmierinātā smaida, tomēr bija vērts. Ar tādu pašu smaidu viņš izlasīja arī pēdējo rindkopu:

«Ņujorkā riebīgs laiks. Ārzemju pases izdošana aiz­kavējas. Spāņu skaistulēm nāksies vēl mazliet paciesties. Deilijs.»

Saburzījis lapiņu, Mūns iemeta to spļaujamtraukā. Gan jau kāds pacels un izlasīs. Varbūt dons Benitess, varbūt kāds tūrists, kuru atveidi laiku pa laikam aizņirbēja spo­guļos.

Tapat kā vakarvakara, Muns vērīgi ielūkojas sejās, salīdzinādams tās ar Roda Gaetano vīru attēliem, ko bija saņēmis no Šrīvera. Ne mazākās līdzības. Automātu zāles durvis pavērās, izlaizdamas gara auguma gaišmati tumšās acenēs. Vienā rokā tas turēja pudeli, otrā — pāris ciga­rešu paciņu. Viņš mazliet atgādināja Čelmzu, Roda Gae­tano pārstāvi sarunu vešanai ar Šrīveru. Gaišmatis pie­nāca pie dona Benitesa, Mūns viņam sekoja. Tuvumā līdzība šķita vēl mazāka, tomēr Mūns nolēma pārlieci­nāties.

— Sveiks, Čelmz! — viņš sauca, piebilzdams dažus vārdus gangsteru žargonā.

— Jūs esat kļūdījies, — gaišmatis vienaldzīgi atteica ar manāmu skandināvu akcentu un pagriezās pret švei­caru: — Pasūtiet rītdienai mašīnu braucienam uz Ma­lāgu!

— Tiks izdarīts! — dons Benitess paklanījās un tūdaļ pievērsās Mūnam: — Piedodiet, senjor Mūn, apkopēja nevarēja uzkopt jūsu istabu.

— Jā, jā, laikam esmu aizmirsis nodot slēdzeni, — Mūns pasmaidīja. — Bet tur nav ko uzkopt, atskaitot līķi sienas skapī.

— Iespējams! —- šveicars savukārt pasmaidīja. — Bet, kad es nejauši pastaigājos pa gaiteni, šis līķis ar kādu sarunājās.

Mūns uzskrēja pa kāpnēm. Marmora pakāpienus klāja plats tepiķis jūras krāsā. Tāds pats, tikai šaurāks, sedza gaiteni. Klusi soļodams pa sintētisko sūnu, Mūns pie­nāca pie savas istabas un apstājās. Aiz durvīm, kuras aiziedams viņš tīšuprāt nebija aizslēdzis, skanēja Rami­rosa skaļā balss, pie tam spāņu valodā. Tātad viņš saru­nājās ar Rozitu. Veikli izliktie slazdi bija aizcirtušies. 2ēl, ka blakus nav neviena, kas varētu pārtulkot. Taču visvairāk Mūns cerēja uz savu pēkšņo parādīšanos. Pār­steigti divatā, Ramiross un Rozita noteikti sevi nodos.

Mūns jau izstiepa roku, lai atrautu durvis, kad to kāds satvēra. Viņš spēji apsviedās — blakus stāvēja Pedro.

— Klusu! — Mūns čukstus brīdināja. — Ko viņš saka? Pārtulko!

— Neko nesaka … Vienkārši lamājas …

Mūns atgrūda durvis un parāva portjeru. Tumši sar­kanajā krēslā sēdēja Ramiross, bet, izņemot viņu, istabā nebija nevienas dzīvas dvēseles.

— Beidzot! — Ramiross uzlēca kājās. — Nekādi neva­rēju sagaidīt. Kas noticis ar manu slēdzeni?

— Ar kādu slēdzeni? — Pedro jautāja un nemanot pa­mirkšķināja.

— Es taču neesmu šveicars, — Mūns pasmīnēja. — Pa­vaicājiet viņam.

— Bet jūsu zīmīte? Domāju, ka jūs …

— Gluži otrādi, cerēju kaut ko uzzināt no jums.

— Uzzināt? — Ramiross satraukti staigāja pa istabu. — Tad uzziniet! Jūs taču esat detektīvs! Es pat nevaru ieslēgties! Viņi mani nogalinās! — viņš bez kāda sakara izkliedza frāzes.

— Par ko jūs runājat? — Mūns aizšķērsoja Ramirosam ceļu un ar varu piespieda viņu apstāties. — Kas taisās jūs nogalināt? Kādi viņi? Atbildiet!

— Es runāju par Lellītes vīru.

— Bet jūs taču teicāt «viņi».

— Nu jā, domāju viņa salīgtos gangsterus… Mūsu laikos nav nepieciešams slepkavot personīgi…

Ramiross runāja bezkrāsainā balsī. Šķita, ka viņš saka vienu, bet domā gluži ko citu. Kaut kas nebija kārtībā. Ļoti iespējams, ka meksikānis zina par Mūna manipulā­cijām ar slēdzeni. Lai to pārbaudītu, detektīvs jautāja:

— Kad jūs pamanījāt slēdzenes nozušanu?

— Nesen. Gribēju iet brokastīs. Atbīdu portjeras un redzu — uz grīdas guļ jūsu zīmīte, bet slēdzenes nav. Skrēju tūlīt pie jums …

— Jūs varējāt uzgaidīt mani savā istabā vai vestibilā.

— Man likās, ka pie jums būšu lielākā drošībā.

— Bet jūs taču nebijāt pat ieslēdzies! — Mūns teica, nelikdamies ne zinis par Pedro, kas rādīja viņam slepe­nas zīmes. Zēns žņaudza saujā no atslēdznieka atnesto pasūtījumu un, spriežot pēc acu izteiksmes, nespēja sa­gaidīt, kad varēs to nemanot nodot Mūnam.

— Ieslēgties nevarēju, — Ramiross nervozi aizmeta aiz­sākto cigareti un uzsmēķēja jaunu. — Arī jūsu durvīm nav slēdzenes.

— Atcerējos! — atskanēja Pedro priecīgā balss.

— Senjor Mūn, kā liekas, redzēju to pirmīt vannas is­tabā! Tūlīt paskatīšos!

Apmierināts ar savu izdomu, kas beidzot ļāva atbrīvo­ties no konspiratīvās kravas, Pedro drāzās uz vannas is­tabu. Mūns smaidīdams sekoja un aizvēra aiz sevis dur­vis.

— Aizturiet senjoru Ramirosu, es tikmēr pārmeklēšu viņa istabu, — zēns satraukti čukstēja, nododams atslē­gas. — Vai pamanījāt — viņam labajā kabatā ir pistole?

Mūns neatbildēja. Viņš ātri atgrūda durvis, lai paskatī­tos, vai Ramiross nenoklausās. Tas nekustīgi sēdēja tumši sarkanajā krēslā un bija tik ļoti iegrimis domās, ka pat nedzirdēja Mūnu ienākam.

— Iešu paskatīties, kur varētu būt jūsu slēdzene, — Mūns teica.

Ramiross nepakustējās. Toties Pedro šai pasākumā gri­bēja piedalīties par katru cenu. Mūns bez ceremonijām iestūma viņu atpakaļ istabā. Pēc piecām minūtēm detek­tīvs atgriezās.

— Slēdzene atrodas jūsu durvīs! Ārpusē! — Mūns tēloja izbrīnu, kaut pats bija atslēgu tur tikko ielicis.

— Bet kāds taču bija to paņēmis? — Ramiross skraidīja pa istabu. — Kas? Kāpēc? Noskaidrojiet! Tas ir jūsu pienākums!

— Droši vien, lai saindētu ūdeni karafē, — Pedro auto­ritatīvi paskaidroja. Mūna palīga loma, kā redzams, zē­nam bija pa prātam. — Marķīzs reiz lasīja man priekšā grāmatu, kurā gangsteri noslēpa zem matrača ellesmašīnu …

Ramiross nekādi nebija pierunājams atgriezties savā istabā viens. Tikai pēc tam, kad Mūns, paklausot viņa lūgumam, pārbaudīja sienas skapi, vannas un tualetes istabu, meksikānis mazliet nomierinājās.

Telpa bija līdzīga visiem citiem šīs viesnīcas numu­riem. Zilganzaļā jūra aiz loga, ik uz soļa komforts. Taču istabas sienas vēl glabāja nesenā ģimenes skandāla pēdas. No kinoaktrises attēliem bija palikušas pāri tikai spraudī­tes, pie vienas vēl karājās driska ar zeltītu sandali.

— Kas te notiek? — meksikānis smagi atlaidās gultā un drebošu roku izvilka no pagultes gandrīz iztukšotu pu­deli. Spriežot pēc tā, kā viņš ielēja, varēja secināt, ka šo­rīt tas nebūt nav pirmais malks.

— Pagaidām nezinu, — Mūns pašūpoja galvu. — Jūsu vietā es šodien neatstātu istabu.

It kā dabūjis elektrisko šoku, Ramiross izlaida no pirk­stiem plastmasas glāzi. Mūns bija apmierināts — cilvēks tādā stāvoklī drīzāk izpļāpā noslēpumus.

— Kas jums kait? Nomierinieties! — Mūns uzlika mek­sikānim roku uz pleca.

— Man iešāvās prātā, ka… — Ramiross neizrunāja līdz galam.

— Saindēts? — Mūns tieši no pudeles izdzēra dažus malkus. — Kā redzat, nekas ļauns ar mani nenotiek.

— Bet slēdzene? Te kaut kas slēpjas.

— Vispirms jāizdibina, kas to bija paņēmis. — Mūns izlikās pārdomājam. — Droši vien tas notika naktī, ka­mēr jūs bijāt pie Lellītes. — Mūns sasprindzināti gaidīja atbildi. Ja Ramiross uzķersies uz āķa, būs skaidrs, kam piederējusi viena ēna uz balkona.

— Naktī? Nekādā ziņā! Pēc kokteiļa vakara tikai da­žas minūtes pakavējos pie viņas. Tikko Lellīte ieņēma miegazāles, devos tūlīt uz savu istabu un neizgāju līdz pašam rītam, — pēc balss spriežot, viņš nemeloja.

— Vai pagājušo nakti kāds jūs apciemoja? — Mūns, cerēdams kaut ko uzzināt, turpināja izprašņāšanu.

— Apciemoja? Jūs esat prātu zaudējis! — meksikānis iekliedzās, bet pēc tam sāka smieties. — Ak tā, jūs do­mājat Lellīti! Viņa atnāca ap trijiem, nokāpa pēc ciga­retēm un tad palika, kamēr šis leijerkastnieks neuzmodi­nāja mūs ar savu serenādi…

Meksikānim, liekas, nenāca ne prātā turēt Lellīti aiz­domās par slēdzenes nozušanu.

— Varbūt kāds ielavījās no blakus istabas, kamēr jūs abi gulējāt? — Mūns ietiepīgi turpināja uzstādīt jautā­jumus.

— Blēņas! Tur neviena nebija, — pārāk ātri atbildēja Ramiross. — Pie tam durvis allaž aizbultētas.

— Ja arī Lellīte ir pie jums?

— Vienmēr!

— Atliek vienīgi balkons.

— Arī balkona durvis es aizslēdzu.

— Kāpēc tāda piesardzība?

— Es jau jums teicu .,, Lellītes vīrs … Viņš ir traks!

— Kāpēc jūs tai naktī tā nobijāties no Gvendolīnas Šrīveras?

Ramiross klusēja.

— Varbūt sapratāt, ka tā nav viņa?

— Viņa, kas gan cits?! Vienkārši biju samiegojies un uzreiz nepazinu viņu.

— Toties viņa, domājams, redzēja jūsu apmeklētāju.

— Meli! — Ramiross nobālēja. — Viņa to tīšām iz­gudrojusi, lai satracinātu Lellīti. Pie manis nebija nevie­nas sievietes, zvēru jums.

— Neesmu apgalvojis, ka tā bija sieviete.

— Vai tad es būtu slēpis no Lellītes vīrieti?

— Kāpēc melojāt viņai, ka braucat uz Malāgu?

— Vai tā ir pratināšana? — Ramiross kļuva pikts.

— Pagaidām tikai draudzīga tērzēšana. Neaizmirstiet, ka esmu ieradies, lai noskaidrotu, kas vainīgs Šrīveru nāvē un kas atgadījies ar Gvendolīnu. Jūs kaut ko slēp­jat.

Ramiross pacēla no grīdas plastmasas glāzi un, piepildī­jis līdz malām, iztukšoja. Nogaidījis, kamēr rokas pārstāj trīcēt, viņš smīnot teica:

— Ir gan jums fantāzija! Bet, kas attiecas uz Malāgu, tad, būdams manā vietā, jūs visu saprastu. Lellīte ir die- vīga sieviete, bet reizēm tomēr gribas pabūt vienatnē. Tā­pēc ķēros pie meliem. Ceru, tas paliks starp mums.

Mūnam aizejot, atslēga durvīs apgriezās divas reizes un bija dzirdams pistoles drošinātāja uzvilkšanas troksnis.

Kad Mūns ienāca savā istabā, Rozita Bairda stāvēja pie loga. Gaisma krita tieši viņai sejā. Tā atgādināja aiz ve­cuma nomelnējušu acteku dievekļa zelta masku ar di­viem melniem akmeņiem ieslīpos ietvaros. Pedro, ierāpies ar kājām krēslā, šķirstīja žurnālu, ko Mūns vakar bija slepus paņēmis no Hjū Brauna.

— Ja nemaldos, jums bija jāierodas desmitos? — Mūns teica sveiciena vietā. Viņš tiešām dusmojās, vairāk gan uz sevi nekā uz Rozitu. Nesaprotami, kā viņš varējis va­kar iedomāties, ka starp Rozitu un Ramirosu pastāv sle­peni sakari!

— Atnācu laikā, bet jūsu istabā tupēja šis tips. Sa­pratu, ka nenoturēšos un iecirtīšu viņam pļauku,

— Kur jūs bijāt visu šo laiku?

— Lejā, televīzijas zālē. No Pamplonas translēja lie­lisku vēršu cīņu, tur pašlaik noris kārtējā fjesta.

— Un ja man nāktos aizbraukt bez jums?

—- Nenāktos. Palūdzu šveicaru paziņot, tikko aizies mans… — Rozita piesarka un apjukusi pabeidza tei­kumu: — Mans uzbāzīgais pielūdzējs.

Šai brīdī Pedro iekliedzās. Rādītāja pirksts pielipa at­tēlam, kur Evelīna Rodžera bija nofotografēta Santamo- nikas pludmalē kopā ar Rodu Gaetano.

— Tas taču … — zēns iesāka, bet, pašķielējis uz Ro­zitu, žigli teica: — Tā ir senjora Rodžera, vai ne?

— Protams, viņa! — Mūns ar smaidu apstiprināja, tad laipni palūdza tulkotāju: — Mis Bairda, lūdzu, nokāpiet vestibilā! Pasakiet kaprālim Milsam, lai sagatavojas brau­cienam.

— Es viņu nepazīstu.

— Pazīt nav grūti. Vispirms ieraudzīsiet krēslu, bet pēc tam cilvēku, kas ar to pilnīgi saplūdis. Neuztraucieties, viņš jums neuzmāksies ar komplimentiem. «Uz ku­rieni?» — ir vienīgā kaprālim Milsam zināmā frāze.

Mūns pats nesaprata, no kurienes pēkšņi radusies tāda rotaļīga noskaņa. Droši vien tāpēc, ka ar Pedro palīdzību beidzot izdevies uziet konkrētas pēdas.

Nogaidījis, līdz durvis aizcirtās, viņš noglauda lielā konspiratora spuraino galvu.

— Malacis! Kurš no viņiem Brauns?

— Vai visi detektīvi māk lasīt citu domas? — Pedro uzlūkoja viņu ar sajūsmu.

— Tikai tad, ja tās sakrīt ar paša domām.

— Šitas! — Zēna pirksts apstājās blakus Roda Gaetano miesassargam.

. Mūns noliecās, lai apskatītu, kādā krāsā viņam acis. Par vēlu! Tieši tai vietā jau greznojās trekns traips. Bet tam arī nebija lielas nozīmes. 'Žurnālu attēli ne vienmēr atveido īsto krāsu.

— Tas pats, kas dzīvoja pie marķīza! Viņš toreiz slē­pās aiz klintīm, toreiz, kad senjorita Gvendolīna deva tam naudu, — Pedro lepni paziņoja. Pamanījis, traipu, viņš vainīgi apslapināja pirkstu ar siekalām un rūpīgi notīrīja savā vestē.

— Kādas viņam acis — pelēkas?

— Pelēkas … — Pedro nedroši atbildēja. Varēja just, ka viņam ļoti gribas atbildēt apstiprinoši.

— Varbūt tomēr melnas!

— Melnas gan! — Pedro piekrita, taču beigās drosmīgi atzinās: — Taisnību sakot, neatceros, līdz tai reizei ne­biju viņu redzējis.

Mūns atcerējās no Šrīvera saņemtos fotoattēlus. Viņš jau vakar gribēja parādīt tos donam Benitesam, bet aiz­mirsa. Varbūt Pedro pazīs kādu? Kur gan viņš tos nolicis? Pirms gulētiešanas viņš attēlus vēl caurskatīja, bet pēc tam iebāza naktssvārkos. Svārki karājās pie sienas ap­tuveni tai vietā, kur pirms dažām minūtēm stāvēja Rozita Bairda. Mūns iebāza roku kabatā. Tajā atradās vienīgi kabatlakats. Fotogrāfijas bija pazudušas.