Viesnīcas "Holivuda" rēgi

ŠRlVERA TELEGRAMMA

— Nekautrējieties, mister Mūn! Nāciet vien iekšā! — aiz loga atskanēja Hjū Brauna vīpsnājošā balss.

Mūns paklausīja. Krodziņā sēdēja tikai divi apmeklē­tāji — Lellīte un pogu karaļa dēls, kura galvu greznoja no aktrises naktstērpa improvizēts turbāns. Abi bija jau manāmi iereibuši.

— Vēl pāris pudeļu! — Hjū Brauns pamāja saimniecei un parādīja divus pirkstus. — Tikai nedomājiet piejaukt ūdeni, misis kā-jūs-tur-sauc! Misters Mūns ir ģeniāls detektīvs, viņam pietiek uzmest skatienu krānam, lai atmaskotu jūs! — tas viss bija domāts pašam Mūnam, jo krodziniece nesaprata angliski ne vārda.

— Jums šodien labs garastāvoklis, — Mūns piezīmēja.

— Kā tad! Svinu uzvaru! Salīdzinot ar to, ģenerāļa Granta uzvara pār konfederātiem ir sīkums. Dzersim par to!

— Ģenerālis Grants? — Lellīte atsaucas. — Pazīstams vārds, liekas, esmu par viņu kaut ko dzirdējusi.

— Es visvairāk apbrīnoju Lellīti par pilnīgo nekam ne­vajadzīgo zināšanu trūkumu. Dzersim par to! Nekautrē­jieties, mister Mūn, es pacienāju.

Lellīte glaimota iesmējās, iztukšoja glāzi, tad atcerējās:

— Kā tad, tas taču ir ģenerālis, ko tēloja Laionels Makkormiks filmā «Virdžīnijas roze»!

— Uz jūsu veselību! — Mūns saskandināja ar aktrisi, tad pagriezās pret Hjū Braunu: — Uzskatiet sevi par uz­varētāju? Domājat, visi šīs sievietes noslēpumi jums jau kabatā? Nebūt ne, galvenais atrodas manējā, — Mūns pie­sita svārku kabatai, kur bija noglabāts atslēdznieka pagas­ta votais slēdzenes dublikāts. Hjū Brauns kaut ko nomur­mināja, bet Mūns jau atkal pagriezās pret Lellīti: — Kā jums patīk Puente Alčezerilo?

— Pagaidām esmu redzējusi tikai šo nožēlojamo bu­feti, kur nav pat kārtīga viskija, — Lellīte saviebās, pa­skatījās pulkstenī, tad pavēlnieciskā tonī uzrunāja Braunu: — Nokāpiet pagrabā un atnesiet šās dziras vietā kaut ko pieklājīgāku! Tā vien liekas, ka es dzeru dīķa ūdeni ar visām vardēm.

— Tad tāpēc man izklausījās, ka kurkst, — Hjū Brauns piecēlās un, neprasīdams atļauju, nozuda aiz letes. Vi­ņam sekoja pārsteigtā saimniece.

— Jau desmit minūtes uz trim, — Lellīte čukstēja, pavadīdama Braunu ar skatienu. — Kur ir Ramiross?

— Bīstos, ka sarunā ar viņu biju neapdomīgs, — Mūns sameloja.

— Ar ko viņam vajadzēja satikties?

— Pagaidām vēl nezinu … Iespējams, ar to pašu cil­vēku, kas atbrauca uz šejieni 18. martā …

Ja Mūns cerēja, ka Lellīte uzķersies uz šā āķa, tad viņš kļūdījās.

— Droši vien jūs esat mani sajaukuši ar Brjdžitu Bardo, — viņa izsmejoši teica. — Šai caurumā esmu šo­dien pirmo un, cerams, pēdējo reizi, pie tam, tikai paklau­sīdama jūsu aicinājumam.

Šai mirklī Hjū Brauns atgriezās ar lielu, resnvēderainu, tīmekļiem klātu pudeli.

— Lūk! — viņš svinīgi lika to galdā. — Spriežot pēc pelējuma, šis vīns nogulējis traukā kopš pasaules radīša­nas, tātad kurkstošu varžu tajā noteikti nav, par dino­zauriem gan negalvoju.

Mūns ātri atvadījās. Te vairs nekas nebija darāms. Tur­klāt Hjū Brauns aizsmēķēja pēc sīrupa smaržojošu ciga­reti. Pedro, Rozita Bairda un kaprālis Milss sagaidīja viņu laukumā pie kāpnēm. Blakus džīpam tagad stāvēja balta sporta mašīna — divvietīgs mazerati ar spēcīgu motoru un milzīgu bagāžnieku. Virs radiatora karājās naktstērpa zilā driska, kas aizvietoja karodziņu.

Upe sagaidīja viņus ar apdullinošu dārdoņu. Kaprālis Milss, neizlaizdams no zobiem cigareti, vadīja mašīnu pa šauro gaiteni, ko veidoja stāvais krasts un klinšainā krauja virs galvas. Tas nebija ceļš, bet dzega mēnessēr­dzīgo naksnīgai pastaigai.

Mūns izlikās aizsnaudies. Caur pievērtajiem plakstiem viņš uzmanīja Rozitu Bairdu. Šķita, ka pēc informācijas, kas saņemta no biļešu pārdevēja, var nešaubīties par to, ka fotogrāfijas paņēmusi Lellīte. Paņēmusi tāpēc, ka tajās attēloti viņas līdzzinātāji, ar kuriem kopā tā ieradusies Panotarosā Roda Gaetano uzdevumā. Tomēr nekādi ne­izgāja no prāta Rozitas Bairdas skuba, kad viņa konsta­tēja, ka tabletes pret galvas sāpēm aizmirsusi mājās. Pa­tiesībā viņa varētu to apgalvot tikai tad, ja būtu kārtīgi pārmeklējusi planšeti.

Planšete tagad šūpojās Mūna acu priekšā. Rozita sē­dēja ar pusaizvērtām acīm. Paskatījusies Mūnā un pār­liecinājusies, ka viņš guļ, meitene atkal iegrima domās.

— Jūs aizraujaties ar fotografēšanu? — Mūns bija pa­redzējis, ka viņa balss izsitīs Rozitu no līdzsvara.

— Es? — viņa izbīlī atpleta acis. — Kāpēc jūs tā jau­tājat?

— Tāpēc, ka pirmīt, kad atvērāt planšeti, ieraudzīju tur…

— Man nav nekādu fotogrāfiju! — Rozita iesaucās, ne­nogaidījusi teikuma beigas. Neļaudams tai atjēgties, Mūns satvēra planšeti un atrāva līdz galam slēdzēju. Jā, viņš nebija maldījies! Zem celofāna gulēja vesela paciņa fotogrāfiju, tieši tāda paša formāta — kā no Šrīvera sa­ņemtās. Tās gulēja ar attēlu uz leju, bet vienā, kas bija no pakas izslīdējusi, varēja skaidri saredzēt vīrieša kājas.

Gandrīz tai pašā acumirklī planšete izrāvās no viņa rokām. Rozita bija ar visu spēku parāvusi pleca siksnu. Tās gals pavīdēja aiz mašīnas. Planšete sagriezās gaisā un aizlidoja lejā.

— Viens nulle jūsu labā, — Mūns noburkšķēja.

Rozita sagrīļojās. Kad viņa ierunājās, vieta, kur plan­šete bija pazudusi ūdens virpulī, jau atradās tālu aiz­mugurē.

— Neesmu vainīga … Pilnīgi nejauši… Siksna pār­trūka … — viņa runāja tikko sadzirdami. Gluži bālajā sejā ieplūda krāsa.

— Vai nebūs par daudz nejaušību? Vispirms jūs ne­jauši aizmirstat tabletes, kuras pastāvīgi nēsājat līdz, tad tieši tai brīdī, kad interesējos par fotogrāfijām, tikpat ne­jauši pārtrūkst siksna. Cerams, jūs vismaz neesat tās tik­pat nejauši paņēmusi?

— Nesaprotu. Tie bija mani attēli.

— Un vīrieša kājas arī bija jūsējās? — un, nepievērs­dams meitenei uzmanību, Mūns pagriezās pret Pedro: — Kā sauc šo vietu?

— Upe saucas Rionegro, angliski tas nozīmē Melnā upe. Pašlaik atrodamies netālu no trešās krāces.

Visu ceļu līdz Panotarosai Mūns nesacīja ne vārda. Kas attiecas uz Rozitu, tad viņas sastingusi seja vairāk nekā jebkad atgādināja metālā izlietu sena meksikāņu dievekļa masku. Mūns pavēlēja apstāties pie pasta. Tikko džīps nobremzēja, Rozita izlēca un, pat neatvadījusies, ātri aizgāja.

Izrāpies no mašīnas, Mūns ieraudzīja Bilu Ričiju.

— Priecājos jūs sastapt! Esmu tā noilgojies pēc jūsu sabiedrības, mister Mūn, — aktieris teatrāli pakratīja de­tektīva roku. — Jūs tikko pabraucāt man garām, es pa­māju, bet diemžēl jūsu uzmanību pilnīgi saistīja skaistā dāma, kas sēdēja blakus. īsta meksikāņu skaistule! Katru reizi, viņu ieraugot, man nāk prātā Doloresa del Rio … Reiz man bija jāfilmējas kopā ar viņu, bet par nožēlo­šanu …

— Ar ko? Ar Rozitu Bairdu?

— Kas par muļķībām, ar lielisko Doloresu! Vai atce­raties filmu «Meksikāņu naktis»? Tur ir dievīgs kadrs — gargarie melnie mati aizstāj Doloresai tērpu.

— Un kāds tam sakars ar Rozitu Bairdu? Viņa taču ir sidrabaina blondīne, ja vien es neesmu daltoniķis.

— Pagājušā reizē viņa bija tumšmate un pie tam tāda kā tropu nakts. Tādi paši mati kā tai pazīstamajā epizodē! Jāsaka, formas tērpā viņa nav tik fotogēniska kā baltā kleitā ar baltām kurpītēm.

— Kad jūs viņu redzējāt?

— Pirms divām nedēļām. Viņa iznāca no viesnīcas un tāpat kā nupat ātri pārskrēja pār laukumu. Droši vien ne­gribēja, lai kāds ievēro. Tas bija tieši tai naktī, kad Lel­līte aizsūtīja mani pēc doktora Enkarno.

Mūns apgriezās. No Ričija saņemtā informācija īsu mir­kli bija izstūmusi no apziņas apkārtējo pasauli. Nav pa­tīkami, ka šai sarunai bijuši liecinieki. Pedro lielās ausis likās izstiepušās garumā.

— Paldies, Pedro. Tu man neesi vairs vajadzīgs.

Ausis ievilkās atpakaļ, seja sakrunkojās apvainojumā. Mūns pārlaida roku matiem, kas atgādināja dzeloņainu krūmu, un pačukstēja:

— Ja radīsies nepieciešamība, palūgšu donu Benitesu tevi pasaukt… Un ne vārda par to, ko esi redzējis un dzirdējis. Neaizmirsti, ka esi mans palīgs.

Zēns tūdaļ kļuva jautrāks. Sazvērnieciski pamirkšķi­nājis Mūnam un augstprātīgi pamājis Bilam Ričijam, viņš palēkdamies aizskrēja.

— Kaprāli Mils!

— Klausos, ser! — šoferis, kas ar neilona sūcekli slau­cīja putekļus, pacēla vienaldzīgas acis. Tajās varēja sa­skatīt pasvītrotu vienaldzību pret visu, atskaitot priekš­niecības tiešās pavēles.

— Varat braukt, mašīna man šodien vairs nebūs va­jadzīga.

— Jūsu darīšana, bet saskaņā ar saņemto rīkojumu esmu jūsu rīcībā līdz pulksten nulle nulle.

— Apsveicu, mister Mūn! Es arī neatteiktos no tāda iespaidīga labvēļa kā ģenerālis Debldejs! — un Bils Ri­čijs it kā nejauši pakalpīgi pavēra durvis, lai ielaistu Mūnu.

Sadzirdējis soļus, pasta priekšnieks izskrēja no sava dzīvokļa. Rokā viņš turēja mitru dvieli, aiz sienas ska­nēja izmisīgas bērnu raudas.

— Šie neciešamie palaidņi! — viņš šķendējās. — Jums pienākušas telegrammas, mister Mūn!

— Un man? — Ričijs vaicāja bezcerīgā balsī.

— Kā parasti. Līgums ar Holivudu.

Mūns atgāja sāņus un pārlūkoja korespondenci. Deilijs ziņoja, ka ārzemju pases izdošana joprojām aizkavējoties. Mūns smīnēja un uzrakstīja:

«Jūsu klātbūtne ārkārtīgi nepieciešama. Pielieciet visus spēkus, lai paātrinātu pases saņemšanu.»

Viņš tīšām nostājās tā, lai Bils Ričijs varētu izlasīt tekstu, un ar gandarījumu konstatēja, ka pēdējais šo iespēju izmantojis.

— Pašam vēstuļu nav, tāpēc interesējaties par sve­šām? — Mūns sausi apvaicājās. Runāt nācās diezgan skaļi — brēcieni aiz sienas joprojām nemitējās.

— Neinteresējos, drīzāk apskaužu, — vecais aktieris smagi nopūtās. — Saņemt vēsti no paziņām un radiem — tā taču ir laime!

— Tādā gadījumā jums būs prieks par šo vēsti, — Mūns pasniedza viņam Donalda Kinga telegrammu, kas aizņēma desmit veidlapu. — Tā attiecas uz jums.

— Uz mani? — Ričijs pussoli atkāpās.

— Jā, gan. Šai sarakstā figurē visi, kas piedalījušies Stenlija Hjūza filmā. Falstafa lomu tēlojis Tinto Loreti.

— Neesmu jūs mānījis, — Bils Ričijs saduga kā no si­tiena, — Stenlijs man tiešām piedāvāja šo lomu, bet…

— Bet, tā kā jums bija balss saišu hronisks iekaisums, jums piedāvāja notēlot kurlmēmo, — Mūns pasmīnēja. — Sākumā tiešām domāju, ka režisors jūs nolicis kaut kur dibenplānā. — Mūns apklusa pirms beidzamā trie­ciena. — Bet jūsu vārda šai sarakstā vispār nav!

— Jā, manis nav, — nespodri zilās acis aizplīvuroja asaras. — Vairs nederu komiskām lomā. Stenlijs Hjūzs teica, ka, skatoties uz manu Falstafu, cilvēkiem gribas raudāt. Manā vietā bija jāizsauc itālietis. Es nevainoju Stenliju. Tiesnesis var reizēm atļauties augstsirdību, bet režisors — ne … Un vispār zaudētājos neesmu palicis … Pateicoties šim gadījumam, sapratu, ka man ir visas iespē­jas kļūt par izteikti dramatisku aktieri… Ja jūs būtu ar

mieru uzrakstīt detektīvfilmas scenāriju.., — viņš lū­dzoši uzlūkoja Mūnu.

Bērnu raudas aiz sienas aprāvās uz visaugstākās nots. Iestājās svētsvinīgs klusums. Pasta priekšnieks izvilka no ausīm vates kušķus, Mūns atviegloti nopūtās, tikai Bils Ričijs joprojām stāvēja kā skulpturāls nelaimes iemie­sojums.

— Pastāstiet sīkāk par tikšanos ar Rozitu, Bil, — Mūns draudzīgi uzsita viņam pa sakumpušo plecu.

— Sīkāk? Allaž gatavs jums pakalpot! — vecais ak­tieris izstiepās taisnāks, pat mēģināja pasmaidīt. — Lel­līte pateica, lai atnākot, viņa būšot ļoti priecīga. Bija ār­kārtīgi jauki, mēs daudz dzērām, tad viņa aizsūtīja mani vēl pēc dzeramā, pie viena man bija jāatved arī Brauns, nu tas žurnālists, kas dzīvoja pilī pirms pogu karaļa dēla.

— Un kur atradās Ramiross?

— Lellīte teica, ka esot aizbraucis uz Malāgu … Klau­sieties tālāk … Centos viņai ieskaidrot, ka tā nav mana vaina, ja Brauns interesējas nevis par viņu, bet par Gven­dolīnu Šrīveru … Tad viņa sacīja, ka būtu labprāt noin­dējusi šo pussprāgušo kaķeni… Tad atnāca padre Anto­nio, līdz šim viņš nekad tik vēlu nebija nācis, abi sāka par kaut ko sačukstēties. Es jutos aizvainots, bet iet pro­jām neuzdrošinājos — jezuīts varēja Lellīti noskaņot pret mani… Viņai pēkšņi kļuva nelabi, man vajadzēja skriet pakaļ doktoram Enkarno … Dakteri nesastapu, vēlāk iz­rādījās, ka viņš bijis pie Matosinjosiem, atcerieties, tā laulātā pāra, kas pirms Šrīveriem saindējās ar konservēto desu. Viņi bija jau tuvu nāvei; pirms doties uz viesnīcu, šis nolādētais melnsvārcis bija tiem sniedzis pēdējo bikti un grēku atlaidi… Atgriezos atpakaļ, bet Lellīte mani vairs neielaida, sacīja, ka gribot doties pie miera.

Mūns pacietīgi klausījās. Kāda mānīga zemapziņas balss čukstēja, ka aiz šā banālā notikuma slēpjas kaut kas svarīgāks.

— Vai esat pārliecināts, ka Lellīte, jums atgriežoties, bija viena?

— Kad pienācu pie durvīm, man likās, it kā viņa saru­nātos ar garīdznieku. Bet viņa laikam dzērumā runāja pati ar sevi.

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Dons Benitess vēlāk pateica, ka melnsvārcis sen aizgājis.

— Vai Lellīte bieži sadzeras līdz tādam stāvoklim, ka jāizsauc ārsts?

— Nē, viņa ir izturīga kā kamielis, — Bils Ričijs pa­šūpoja galvu. — Tas bija pirmais gadījums.

— Tātad pēc tam, dodamies mājās, jūs ieraudzījāt Ro­zitu Bairdu iznākam no viesnīcas?

— Agrāk! Viņa iznāca, kad devos pie daktera Enkarno.

— Vai nesatikāt kādu no viesnīcas iemītniekiem? Gai­tenī? Varbūt vestibilā? Papūlieties atcerēties!

— Vestibils bija pilnīgi tukšs, to es atceros. Tik vēlā stundā visi jau guļ. Par padies Antonio nēģeri nav vērts runāt, suns allaž gaida savu saimnieku … Viņš stāvēja pie viesnīcas, vienīgi zobi baltoja tumsā kā ģindenim, es pamatīgi pārbijos… Piemērots pārītis — svētulis melnos svārkos un melnādains pagāns… Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka tieši viņi abi aizgādājuši mis Gvendolīnu uz viņpasauli! — Bils Ričijs šai brīdī atgādināja vecu lauvu, kas nevarīgās dusmās rāda zvērnīcas apmeklē­tājiem apdrupušus ilkņus.

Atvadījies no viņa, Mūns ātri uzmeta tekstu jaunam, Donalda Kinga aģentūrai adresētam pieprasījumam. Teksts skanēja:

«Žurnāls Pacific Revue 1966, numurs 11. Attēls ar parakstu: slavenākie peldsezonas viesi Santa-Monikā. Stei­dzami atsūtiet sīku informāciju par cilvēku — trešo pa labi. Uzziniet, vai Federālā izmeklēšanas biroja kartotēkā ir ziņas par Ramirosu Vilju, bijušo Losandželosas resto­rāna oficiantu, un tulku leitnanti Rozitu Bairdu, kas dienē jūras kara bāzē Rotā, Spānijā. Paātriniet atbildi attiecībā uz Šmitu un doktoru Šveinfurtu.»

— Jums diezgan dārgi izmaksā šī telegrāfiskā sa­rakste, — pasta priekšnieks teica. — Varbūt šoreiz sūtīt nevis zibens, bet parasto?

— Esiet bez bažām, atliks ari jums. Radusies atkal iespēja nopelnīt.

— Kas jūs interesē? — pasta priekšnieks bija gatavs pakalpot.

— 18. martā Puente Alčezerilo pastā nodota vēstule. Adresāts dzīvo viesnīcā «Holivuda». Uzvārds nav zināms, tā vietā pasaknī kļūdaini ierakstīts viesnīcas nosaukums. Par šo uzvārdu samaksāšu simts pesetu!

— Jūs mani iepriecinājāt. Domāju, ka atkal nāksies augu nakti rakņāties pa telefonu sarakstu. Šis uzdevums ir pavisam vienkāršs. Protams, tādā gadījumā, ja vēstule jau pienākusi.

— Apritējušas četras dienas.

— Tas neko nenozīmē. Pasts iet aplinkus, caur Malāgu, bet tur, tā vismaz stāsta, dažas vēstules pārbaudot slepena cenzūra. Tādās reizēs pasts pienāk ar nokavēšanos… Tū­daļ palūkosimies.

Kamēr pasta priekšnieks izskatīja grāmatu, kurā re­ģistrē ierakstītās vēstules, viņš paguva pastāstīt vairākas anekdotes, ieskaitot anekdoti par Franko un Džonsonu. Mūns bija dzirdējis pēdējo jau pirms gadiem divdesmit, tikai toreiz Džonsona vietā figurēja Hitlers.

— Jums veicas! — pasta priekšnieks pusvārdā pār­trauca kārtējo anekdoti. — Atradu! Adresāta uzvārds — Šrīvera!

— Šrīvera? — Mūns bija sagaidījis visu, tikai ne to. — Tas nevar būt! Jūs esat kļūdījies.

— Paskatieties pats! Vienīgā vēstule, kas pienākusi no Puente Alčezerilo pēdējās dienās.

— Vai neatceraties, kam tā bija domāta — mis Šrīverai vai viņas mātei?

— Par nožēlošanu, ierakstām tikai uzvārdus. Bet atmiņā tādi sīkumi neaizķeras.

— Varbūt paskatieties — kas parakstījies par saņem­šanu?

— Tas jums nepalīdzēs. Par ierakstītām vēstulēm pa­rakstās dons Benitess, pēc tam viņš vai pastnieks saliek tās pa kastītēm pēc istabu numuriem.

Vēl pavisam nesen Mūns bija pārliecināts, ka Brauna vēstule sūtīta kādam viesnīcā dzīvojošam bandas lo­ceklim. Vēl vairāk, viņam gandrīz nebija šaubu, ka tā adresēta Šmitam. īstenība tikpat maz līdzinājās minēju­miem kā viss šai neparasti sarežģītajā, ārkārtīgi mīklai­najā gadījumā. Domās nogrimis, Mūns izklaidīgi iedeva pasta priekšniekam apsolīto honorāru un piedevām dažus cigārus. Tikai atvadoties, viņš atģidās pavaicāt:

— Kad vēstule īsti pienākusi?

— Deviņpadsmitajā.

— Deviņpadsmitajā! Tai dienā Šrīveri vēl bija dzīvi. Tātad viss vēl nav zaudēts. Ja vēstule adresēta Gvendo- līnai, iespējams, ka to saņēmusi misis Šrīvera vai Rols.

Cik ātri vien spēdams, Mūns devās uz viesnīcu. Cen­trālo laukumu piepildīja trokšņains ļaužu pūlis. No ap­gaismotās baznīcas atskanēja korāļi, viesnīcas atvērtajos logos — džezs. Atbrīvojis ar elkoņiem sev ceļu, tikko iz­vairījies no kautiņa ar amerikāņu lidotāju, kam nejauši bija iesitis krietnu dunku, Mūns aizelsies ienāca vesti­bilā. Stikla durvīs stāvēja dons Benitess un, kā parasti, palocīdamies neredzamajiem klientiem, baudīja vakarīgo svaigumu.

Piegājis pie pusatvērtajām, melni numurētajām debes­zilās plastmasas pastkastītēm, kas atgādināja bišu stropu, Mūns nolēma, ka vēstule varētu būt pienākusi jau pēc Šrīveru pārvešanas amerikāņu medpunktā un vēl mierīgi guļ savā nodalījumā. Kastīte ar divpadsmito numuru bija tukša, toties trīspadsmitajā patiešām atradās vēstule. Nepapūlējies vispirms aplūkot aploksni, Mūns drudžainā steigā to atplēsa.

Vēstule bija rakstīta ar mašīnu, pie tam vācu valodā. Viņa rokās bija nokļuvusi Šmita korespondence. To ap­stiprināja Ķelnes zīmogs.

— Jūs atplēsāt svešu vēstuli! — viņam aiz muguras stāvēja šveicars. — Ja senjors Deviljē uzzinās, viņš no­raus man galvu … Nē, nē, senjor Mūn, jums es nepār­metu, tā ir tikai mana vaina … Parasti, ja viesis aizbrau­cis, nosūtām korespondenci uz viņa atstāto adresi vai nogādājam atpakaļ. Bet šoreiz nebija adreses, bez tam ce­rēju, ka senjors Šmits vēl atgriezīsies … Komfortablas viesnīcas apvienojums ar viduslaiku pili spētu pievilināt pat visizlutinātākos tūristus. No izdevīga veikala tik ātri neatsakās…

— Don Benites, šī vēstule ir adresēta man! — Mūns uzsvēra.

— Jums? — dons Benitess gatavojās protestēt.

— Lūk, pierādījums! — Mūns izņēma no kabatas port­feļa divdesmit pesetu banknoti.

— Protams, jums! Es kļūdījos! — šveicars pamirkšķi­nāja, varen ātri paslēpa aploksni un naudu kabatā, tad nesteigdamies noskaitīja duci svēto.

— Bet tagad, don Benites, pamēģiniet pierādīt,, ka jums ir ne tikai lieliska dzirde, bet ari puslīdz pieklājīga atmiņa.

— Par dzirdi tiešām nevaru sūdzēties, — šveicars maz­liet skumji pasmaidīja. — Kas attiecas uz atmiņu, tad mūsu laikos laimīgāks ir nevis tas, kas atceras, bet tas, kas prot aizmirst. Man bija divi dēli.. . Pēc tam sākās pilsoņu karš, un, kad tas beidzās, dēlu man vairs nebija.

— Kurā pusē viņi karoja?

— Taisnajā pusē, senjor Mūn, — dons Benitess teica ar cieņu un palocīdamies piebilda: — Ar ko varu pakal­pot?

— Deviņpadsmitajā martā pienākusi vēstule r^isis Šrī- verai vai Gvendolīnai, noteikti nezinu. Kas to paņēmis, un kur tā varētu būt?

— Deviņpadsmitajā? Tūlīt pēc katastrofas? Jūs prasāt no manis pārāk daudz… Visa viesnīca bija pilna ar ka­ravīriem, stiepa senjora Debldeja un senjora Melbriča mantas, urba sienu, lai ievilktu ģenerāļa istabā tiešu vadu ar Vašingtonu … Bet man nācās ieskaidrot tūristiem, ka nav nekāda pamata uztraukumam … Man jau tā galva griezās riņķī, un tad vēl traģiskais atgadījums ar Šrī- veriem.

— Jūs taču toreiz vēl nezinājāt, ka Šrīveri nomirs.

— Es .. . Bet lidotāji taču jau bija gājuši bojā?

— Ir jau labi… Man tikai aizdomas, ka jūs arī šoreiz vadāties no savas gudrības: aizmirst ir izdevīgāk nekā atcerēties.

— Par izdevīgumu, manuprāt, senjor Mūn, neesmu teicis ne pušplēsta vārdiņa. Tieši otrādi, pārāk bieži at­ceros to, ko labāk būtu aizmirst.

— Neesmu atbraucis šurp filozofēt, — Mūns asi pār­trauca. — Vai kāds varētu man pārtulkot šo vēstuli?

— Jums vajadzēs uzgaidīt, — dons Benitess pievērsās dēlim, uz kura karājās slēdzenes, — neviena no vāciešiem patlaban nav. Bet šveicieši, kas dzīvo blakus senjoram Ra­mirosam, runā tikai franciski.

Uz kāpnēm parādījās Lundholms, gaišmatis ar melnām acenēm un skandināvu akcentu.

— Senjors Lundholms droši vien varēs jums pa­līdzēt, — šveicars nopriecājās. — Tiku dzirdējis, ka viņš sarunājas ar senjoru Šmitu vāciski.

— Vai jūs tiešām protat vācu valodu? — Mūns griezās pie Lundholma.

— Jā gan. Geteborgā man pieder importa un eksporta firma, šai nozarē valodu zināšanas ir nepieciešamas. Ko jūs gribējāt?

— Senjors Mūns saņēmis vēstuli no Vācijā dzīvojošas attālas radinieces, — dons Benitess, viltīgi smaidīdams, paskaidroja. — Senjora Mūna ģimene tik sen emigrējusi uz Ameriku, ka viņš paguvis aizmirst dzimto valodu.

Mūns pasmīnēja. Lūk, kas apmācījis Pedro lielajā kon­spirācijas mākslā!

Dalgo Būbij! — Lundholms tulkoja. — Pie mums viss ir kārtībā. Mazajam parādījušies pirmie zobiņi. Anna-Luīza pasūtījusi konfirmācijai jaunu kleitu Parīzē …

Šmita vēstule atgādināja sīku ģimenes notikumu hro­niku. Valstī, kur pastāv nelegāla cenzūra, tas ir visideā­lākais paņēmiens šifrētiem ziņojumiem. Taču daži sīkumi lika Mūnam domāt, ka tā drīzāk ir pilnīgi nevainīga pļā­pāšana.

Mūns uzkāpa savā istabā. No kāpnēm raugoties, vesti­bils ar marmora kolonām, zaļajām palmām, spoguļsienām, tērzējošiem un laikrakstos iegrimušiem viesnīcas iemīt­niekiem bija redzams kā uz delnas. Tikai tagad Mūns pamanīja kaprāli Milsu — tikpat nekustīgu kā krēsls, kurā tas sēdēja.

Ienācis istabā, Mūns atvēra balkonu. Jūra ielauzās istabā, sašūpojās aizkari, paisuma šalkoņa dunēja ausīs. Diena tuvojās nobeigumam. Šķiet, tajā pilnīgi trūka dra­matisku notikumu, tomēr Mūns apzinājās, ka vēl viena tāda diena nogāzīs to no kājām. Un te vēl pie durvīm pēkšņi atskanēja bungu rīboņai līdzīga klauvēšana. Acīm redzot, apmeklētājs ļoti steidzās.

Mūns atslēdza durvis. Uz sliekšņa stāvēja pasta priekš­nieks, aiz viņa gaitenī varēja saredzēt donu Benitesu.

— Varu jums… — nepacietīgi žestikulēdams, iesāka pasta priekšnieks, bet Mūns to apklusināja.

— Don Benites! — viņš pasauca šveicaru. — Cienāt savu viesi ar vīnu netaisos, tātad iztikšu bez jūsu pakal­pojumiem! Bet, ja jūs vēlreiz nejauši pastaigāsieties gai­tenī, es negalvoju par sekām. Skaidrs?… Nu, kas ir? — aizcirtis durvis, Mūns uzrunāja pasta priekšnieku, kas ne­pacietīgi mīņājās uz vietas. — Vai beidzot atcerējāties, kam bija domāta vēstule?

— Nē! Bet nupat pienākusi ārkārtīgi svarīga tele­gramma. Ja jūs būtu redzējis, kā es skrēju!

— Vai esat pārliecināts, ka bija vērts tā skriet?

— Tik pārliecināts, ka, nesaņēmis nekādu atbildi uz klauvējieniem, jau domāju, ka esat beigts.

Telegramma bija no Šrīvera.

«Piedodiet atrados smagā stāvoklī aviācijas katastrofā gājis bojā mans vecākais dēls Džons sekretārs tikai tagad ziņoja par jūsu pieprasījumu rīkojumu par kremāciju ne­esmu devis glābiet Gvendolīnu atskaitot viņu man pašlaik nav vairs neviena piederīgā glābiet kamēr nav par vēlu»