Viesnīcas "Holivuda" rēgi

VILTOTAIS ČEKS

Dons Benitess, kas zināja itin visu, pastāstīja, ka Eve­līna Rodžera Hjū Brauna pavadībā aizgājusi uz pludmali. Mūns atstāja viņai zīmīti:

«Atbrauciet uz Puente Alčezerilo. Pulksten divos Ra­miross tur satiksies ar cilvēku, ko redzējāt viņa istabā. Nekādā ziņā nebrauciet viena, tas radīs aizdomas. Ieteicu paņemt līdz Hjū Braunu, tikai nesakiet viņam brauciena iemeslu. Iestāstiet, ka jums tur norunāta tikšanās ar mani. Mūns.»

Pirms aploksnes aizlīmēšanas viņš uzmanīgi pārlasīja tekstu. Izlikt citiem lamatas — kutelīga nodarbošanās, jāuzmanās, ka neiekrīti pats. Šķiet, viss kārtībā. Lellītei jāuzķeras.

Ne kaprālis Milss, ne Rozita Bairda nezināja ceļu uz Puente Alčezerilo. Taču Pedro, veikli ierāpies džīpā, no­komandēja:

— Brauciet! Es parādīšu!

Tiklīdz mašīna izkustējās, kaprālis Milss, uzticīgs sa­vam paradumam, ieslēdza ceturto ātrumu. Taču viņam nācās tūdaļ palēnināt gaitu. Ielu pārplūdināja kareivji. Viena maiņa atgriezās uz nometni atpūtā, bet otra ar lāp­stām, laužņiem un kaut kādiem neizprotamiem sapieru instrumentiem brezenta futrāļos devās uz darbu.

Netālu no dona Ernando krodziņa Mūns ieraudzīja

garīdznieka melnādaino kalpu. To ielenca iedzēruši kara jūrnieki. Spriežot pēc smiekliem un atsevišķiem izsaucie­niem, amerikāņi bija viņu izraudzījuši par savu asprātību mērķi. Kāds vicināja viņam pie deguna dunci, piesolī­dams noskūt. galvu, cits izlikās pieliekam pie uzacīm de­gošas šķiltavas. Melnajā, it kā no akmens cirstajā sejā nenodrebēja neviens muskulis. Majestātisks, klusuma togā ietinies, nēģeris lēnām virzījās caur ierindu, it kā apkārt būtu nevis cilvēki, bet tukšums. Ieraudzījuši Ro­zitu, jūrnieki tūdaļ aizmirsa nēģeri un aizšķērsoja ceļu mašīnai.

— Paskat, mūsu Rozi ja? … Pamet šo veco mērkaķi un nāc pie mums! … Rozij, nāc pie manis, spānietes man apnikušas!

Komplimenti bija parupji, taču tajos bija nomanāma neviltota sajūsma. Un, spriežot pēc smaida, Rozita Bairda neapvainojās.

Toties kaprālis Milss bez jebkāda brīdinājuma palieli­nāja ātrumu, tikko nenotriekdams no kājām krietni ierei­bušu jūrnieku.

— Jūs varējāt viņu sabraukt, — Mūns teica, ieklausī­damies tālumā gaistošajās klaigās.

— Un kas par to? — kaprālis Milss bezkaislīgi atteica. Pieturēdams stūri ar kreiso roku, viņš ar labo izvilka no krūšu kabatas ādas futlāri, izņēma cigareti un aizsmē­ķēja.

— Un pareizi butu darījis, — Pedro pēkšņi atsaucās.

— Viņi ir fašisti, neko labāku viņi nav pelnījuši.

— Kāpēc fašisti? — Mūns jautāja ar smaidu.

— Vai tad neredzējāt, kā viņi ņirgājās par nēģeri?

Šī incidenta dēļ, Mūns tikko neaizmirsa apstāties pie bankas. Klerks baltā virskreklā ar melnu kaklasaiti un tumši zilām uzrocēm virs sniegbaltās žaketes izmainīja kādai pavecai dāmai ceļa čekus pesetās. Izvadījis klienti, viņš profesionāli laipni griezās pie Mūna:

— Lūdzu, senjor! … Pedro Himenesa banka veic jeb­kuras operācijas visās pasaules lielpilsētās, tai skaitā ak­ciju pirkumus, piedalīšanos biržas spēlē un totalizatoros.

— Vai varat man pateikt, kāda summa atradās misis Ūnas Šrīveras kontā?

— Dīvaini! — Klerks aizdomīgi pašķielēja uz Mūnu.

— Pavisam nesen ar tādu pašu jautājumu pie manis

griezās marķīzs Kastelmare. Bet cieņa, ko izjūtu pret viņu, tāpat kā pret jums, senjor, tomēr nedod man tiesī­bas pārkāpt mums dāvāto uzticību …

— Senjors Mūns ir detektīvs, — Pedro iejaucās.

— Tas neko nenozīmē. Ieguldījumu absolūtā slepenība ir mūsu bankas pamatprincips.

— Piezvaniet policijas priekšniekam! — Mūns uzstāja.

Klerks ne visai labprāt paklausīja. Pēc īsas tālruņa

sarunas viņš ar vēl mazāku patiku izsniedza pieprasīto izziņu:

— 18. martā uz tekošā rēķina bija 16 747 pesetas.

— Diezgan pieticīgs noguldījums miljonāriem.

— Šī summa attiecas tikai uz vietējo nodaļu. Misis Šrīverai bija neaprobežots rēķins mūsu bankā. Nauda pēc vajadzības tika pārskaitīta no Malāgas.

— Vai mis Gvendolīnai arī bija pilnvaras?

— Jā.

•— Vai viņa pēdējā laikā izņēma kādu lielāku summu?

— Tieši 18. martā.

— Ar pilnvaru?

— Nē, — klerks sastomījās. — Redzat, iepriekšējā tiienā misis Šrīvera anulēja pilnvaru. Senjorita Gvendo­līna uzrādīja čeku, ko bija parakstījusi māte. Viņa iz­ņēma …

— Nepūlieties! Visu atlikušo summu, vai ne?

— Tiešām, bet kā jūs to zināt?

— Senjors Mūns ir detektīvs, viņa amats — visu zi­nāt, — Pedro lepni paskaidroja. — Bet es esmu viņa pa­līgs!

— Parādiet man čeku! — Muns palūdza.

— Čekus aizsūtu uz Malāgu … Vai kaut kas nav kār­tībā? — klerks uztraucās.

— Čeks droši vien ir viltots. Piezvaniet misteram Hi- menesam, lai nodod parakstu grafologa ekspertīzei!

Klerks nobālēja. Metās jau pie telefona, bet, atcerējies savus pienākumus, atgriezās.

— Uz redzēšanos, senjor! Mūsu banka allaž gatava jums pakalpot. Jebkuras operācijas visās pasaules… — teikuma beigas pa pusei noslāpēja aizcirstās durvis.

Uz ielas Mūns mazliet aizkavējās, lai aizdedzinātu ci­gāru un pārdomātu negaidīto notikumu pavērsienu. No iekšpuses atskanēja klerka uzbudinātā balss.

— Padre Antonio! — tas kliedza, dabūjis savienojumu. Tad balss kļuva neskaidra, spāņu frāzes pārvērtās mur­mināšanā, bet Mūnam nebija nekādu šaubu, ka klerks ziņo par viņa apciemojumu.

Izkļuvis no šaurajām ieliņām uz ceļa, kaprālis Milss brauca ar vislielāko ātrumu. Garām aiztrauca kalna no­gāze ar sīciņām cilvēku figūrām, pret debesīm pacēlās un palika aizmugurē robotais pils tornis. Kalnu pārejā tā pati uz romiešu kolonas drupām novietotā lauku rācija ar vadu, kas pazuda krūmājos, tā pati riepu sava gotā sarkanā, mālainā zeme, ko Mūns bija ievērojis jau pagā­jušajā reizē, tas pats amerikāņu seržants, kas, viņam iebraucot, pārbaudīja pasi. Iespējams, ka cits, taču pār­steidzoši līdzīgs pirmajam.

Ceļš bija vienmuļš. Caur bālganu putekļu mākoni, mo­notoni atkārtojoties, slīdēja garām akmeņu nožogojumi, olīvu un apelsīnu birzis, nelieli apstrādātas zemes gabali, kur rosījās zemnieki. Brīžiem likās, ka viņi brauc pa lauk­saimniecības muzeju, kur vissenākais eksponāts bija koka spīļarklā iejūgts vērsis, bet pats modernākais — vecs, ap- kvēpis traktors. Nabadzīga zeme. Kristus seja pie ceļ­malas krucifiksiem, šķiet, izteica nevis abstraktas sēras par grēcīgo ļaužu dzimumu, bet krustā sistās spāņu tau­tas nepiepildītās cerības un sāpes.

Bet, patiesību sakot, Mūnu daudz vairāk nodarbināja nozagtās fotogrāfijas. Veikli gan Ramiross viņu apvedis ap stūri! Cik pārliecinoši viņš notēloja līdz nāvei pār­biedētu gļēvuli, pats klusībā smiedamies par vientiesi Mūnu, kurš tīšām atstājis durvis neaizslēgtas. Mūns jutās nelāgi.

Tomēr sakāves rūgtumam jaucās klāt arī zināms gan­darījums. Tas, ka fotogrāfijas nozagtas, pierāda, pirmkārt, to, ka tajās redzams vēl kāds Gaetano vīrs, kas uzturējies Panotarosā un droši vien uzturas arī vēl tagad. Vai gan citādi Ramiross būtu tā riskējis? Otrkārt, ar šo rīcību viņš sevi atmaskojis. Tagad būs pamats pieprasīt orderi viņa apcietināšanai. Un tas jau ir solis uz priekšu.

Bet vai tie nav pārsteidzīgi maldi? Mūns sarauca uz­acis. Nē, Roda Gaetano ļaudis parasti ir daudz piesardzī­gāki. Viņi pēdas nemēdz atstāt. Pie tam, ja labi padomā, Ramirosam nebija nekādas vajadzības sagaidīt Mūnu viņa istabā. Tad jau varētu aplaupīt veikalu, bet pēc tam mierīgi sagaidīt policiju. Nē, Ramiross nav vainīgs. Bet kas tad? Rozita? Kad Mūns ienāca, viņa stāvēja tieši blakus rītasvārkiem. Pedro bija aizņemts ar žurnālu, tāpēc vi­ņai bija itin viegli nemanīti izņemt no kabatas attēlus. Bet varbūt tos nozagusi Lellīte? Kad aktrise gāja pēc slēdze­nes, viņai mugurā bija Mūna rītasvārki. Bet kāpēc tieši Lellīte? Tāpat varētu turēt aizdomās pasta priekšnieku. Kā­pēc viņš apsēdās tieši tai krēslā, uz kura bija uzmesti rītasvārki? Bet varbūt īstais vaininieks ir Pedro? Pedro, kas ar tādu aizdomīgu gatavību pieteicies viņam palīdzēt? Pedro, kura konspiratora talants lika domāt, ka viņam ir pieredze šādās lietās?

Pedro? Muļķības! Kas gan viss neienāk prātā! Lai izvē­dinātu galvu, Mūns sāka vērot ainavu. Ceļš sazarojās. Atstājis aizmugurē Malāgas šoseju, džīps rāpās augšup. Visapkārt slējās saules apsvilināti dzeltenzaļi kalni. Te bija manāmi karstāk nekā piekrastē. Putekļaini akmeņi, nošķiebušies koka krucifiksi, baltas, žēli blējošas aitu ēnas kaut kur augstu virs galvas. Viņi pabrauca garām laika zoba sagrauztam stabam ar sarūsējušas ķēdes atliekām. Pie tā droši vien kādreiz pieķēdētas raganas un ķeceri, iekams inkvizīcijas sārts pārvērtis to miesas apdegušos kaulos un pelnu čupā.

Šai mirklī Mūnam likās, ka juceklīgais aizdomu un mi­nējumu labirints, kurā viņš galīgi nomaldījies, izskaidro­jams ar šīs zemes īpašo ietekmi. Fanātiķi un atkritēji, prātā jukuši karaļi, kas lēja asinis un lūdza dievu, konkvistadori dzelzs bruņās un sazvērnieki mūku tērpos. Zaglīgu soļu un apslēpta naida pilna krēslaina pasaule, ko ar tādu spēku iemūžinājis savās vīzijās E1 Grēko, lie­kas, itin labi sadzīvoja ar mūslaiku bumbvedējiem, kuri nesa degoša benzīna, saindētu šķembu un slepenu ierīču lietus gāzi.

No šīm juceklīgajām domām Mūnam sāka reibt galva.

— Pusspāniju par tableti! — viņam izlauzās pret paša gribu.

— Jūs kaut ko teicāt, mister Mūn? — Rozita vaicāja.

— Nekas. Vienkārši sāp galva … Pedro, vai nezini, kur te tuvākā aptieka?

— Varbūt Puente Alčezerilo? — Pedro nedroši sacīja. — Vispār pie mums baznīcu ir vairāk nekā aptieku.

— Varu jums izpalīdzēt, — Rozita atsaucās. — Man tabletes vienmēr līdz … Dzīve nav tik patīkama nodar­bošanās, kā dažam labam rādās. Viens samaksā par to ar brīvprātīgu cietumu, cits ar pastāvīgām galvas sāpēm.

— Lai gan tas nav visai pieklājīgi no manas puses, tomēr šoreiz — lai dievs svētī jūsu galvas sāpes! — Mūns pasmīnēja.

Rozita satvēra militāro planšeti, kas karājās tai pie sāna un attaisīja rāvējslēdzēju. Planšete pa pusei atvērās, zem celofāna Mūns saskatīja baltu četrstūri, kuram bija liela līdzība ar fotogrāfijas kreiso pusi. Rozita tūdaļ aiz­rāva slēdzēju un aizdomīgi ātri nomurmināja:

— Atvainojiet, esmu aizmirsusi tabletes mājās.

Mūns grasījās kaut ko teikt, bet Pedro tai brīdī iesau­cās:

— Tūlīt būsim klāt!

Viņi iebrauca šaurā aizā. Lejā rēca upe. Baltas putu šļakatas lidoja augšup, mezdamas sejā sīksīkus ūdens pu­tekļus. Pretējā krastā vizēja sliedes. Tālumā atskanēja lokomotīves pūtiens, atbalsodamies pret klints sienu, kas karājās virs galvas. Priekšā iznira metāla tilta spraišļi.

— Puente spāniski nozīmē tiltu, — Pedro paskaidroja. — Tāpēc arī pilsētiņai tāds nosaukums. Lūk, te jau tā ir!

Aiz līkuma pacēlās un tūdaļ nozuda baznīcas torņa smaile ar sašķiebušos, apsūbējušu krustu. Ceļš kļuva pla­tāks un izveidoja kaut ko līdzīgu laukumam. Klintī iecir­stas kāpnes veda augšup. Mašīnu nācās atstāt lejā. Pa priekšu soļoja Pedro, mērkaķa veiklībā pieveikdams stā­vos pakāpienus. Aiz viņa — Rozita, kas visu laiku kram­pjaini žņaudza planšeti. Trešais gāja kaprālis Milss. Viņš bija izteicis vēlēšanos izlocīt kājas un tagad kāpelēja, cigareti lūpai pielipinājis. Pēdējais smagi soļoja Mūns. Pierē bija iegūlusies drūma rieva. Viņu tā nodarbināja Rozitas planšete, ka uz brīdi aizmirsās brauciena mērķis.