Viesnīcas "Holivuda" rēgi

ŠRĪVERU pavadonis

Ceļā uz viesnīcu Mūns nolēma pirms aizbraukšanas tomēr aprunāties ar Kamilo. Šoreiz zvejnieka motorlaiva atradās parastajā vietā. Kārtējais vilnis vieglītēm pa­svieda to uz augšu, pie mucas piesietā trose ritmiski saspringa un atslāba. Mūns nepamanīja laivā nekādu dzī­vības pazīmju, taču izžautie garie gumijas zābaki lieci­nāja, ka saimnieks ir mājās. Mūns izģērbās, apbēra drē­bes ar smiltīm un iebrida ūdenī. Krasts šai vietā bija diezgan stāvs. Mūns peldēja bez trokšņa brasā, ko bija - iemācījies vēl skolas gados, lai biedētu meitenes. Viņam jau gandrīz izdevās pieķerties motorlaivas bortam, kad pazemās kajītes durvīs parādījās drūma seja.

Aizcirtis durvis, zvejnieks iegrūda Mūnu atpakaļ ūdenī, pavadīdams šo izdarību ar veselu spāņu vārdu straumi.

— Nebiju sagaidījis tādu viesmīlību! — Mūns iznira un dažus mirkļus sprauslāja ūdenī.

— Nekā nedzirdu! Esmu kurls! — Kamilo sauca nepa­reizā angļu valodā. — Vācieties pie velna!

— Lūdzu! Ja jums būs vairāk pa prātam parunāties ar mani policijas komisariātā!

— Labi, labi, — acīm redzot, Kamilo dzirdēja tikai tad, kad tas bija izdevīgi. — Peldiet uz krastu un tur uzgai­diet mani.

— Manuprāt, varam aprunāties arī jūsu kajītē.

— Nē! — Kamilo strupi pateica un pēc pauzes pie­bilda: — Tur man ir tīkli… Smird pēc zivīm!

Mūns piekāpās. Peldot projām, viņš ievēroja konservu kārbu, ar kuru zvejnieks pasmēla no mučeles ūdeni. Eti­ķeti greznoja tās pašas gardās desas šķēles, par kurām ar tādu sajūsmu stāstīja Pedro. Iztukšojis kārbu, Kamilo

iesmēla vēlreiz, atkal izdzēra, bet tad, uzvilcis garos zā­bakus, pārlēca no laivas uz mucu un, turēdamies uz vi­ņam vien zināma sēkļa, aizbrida līdz krastam.

— Piedodiet, senjor, — Kamilo ierunājās negaidīti laipni, — kad man ir paģiras, varu izdzert sausu vai visu Vidusjūru … Kas jūs interesē?

Mūnam negribējās sākt sarunu ar tiešu jautājumu, tā­dēļ viņš pateica pirmo, kas iešāvās prātā:

— Vai jūs nenobijāties, kad jūsu izzvejotais lidotājs pateica, ka sācies karš?

— Ko tikai cilvēki nemelš!

— Bet blāzma? Droši vien arī es būtu nodomājis, ka nomesta atombumba …

— Blēņas! Krieviem Panotarosa nav vajadzīga! Un vis­pār pēc frankistu cietuma man nekāds karš neliekas vairs briesmīgs. Lidotājs, tas gan bija pārbijies. Kad ieraudzīja visu debesi vienās liesmās, nolēma, ka sprāgusi bumba. Kliedza, ka tagad mēs visi iešot bojā… Sākumā es arī lā kā noticēju .,.

— Ka visi ies bojā vienas bumbas dēļ? Jūs droši vien pārklausījāties!

— Ļoti iespējams … Ar dzirdi man vispār tā pavāji… Pie tam majors Melbričs, kas mani pēc tam nopratināja, pateica, ka lidotājs esot sajucis prātā. Vārdu sakot, ja arī kaut ko dzirdēju, tad tie bija ārprātīgā murgi…

— Jūs strādājāt pie Šrīveriem par pavadoni?

— Jā! Senjors Brauns, kas dzīvoja pie marķīza, bija izgudrojis, ka salas tuvumā redzēts milzu kalmārs. Sa­karā ar to viņi mani arī nolīga … Romantika, briesmonis ar piecpadsmit metrus gariem taustekļiem … Senjora šai ziņā likās vēl bērnišķīgāka nekā puika … Protams, ja jau cilvēkam nav jārūpējas par dienišķo maizi, viņš var at­ļauties izošņāt alas, meklēt apslēptas bagātības vai nirt ar akvalangu visādos caurumos.

— Vai viņi ar jūsu palīdzību kaut ko atrada arī?

— Vienīgi apakšzemes ejas paliekas, tas arī viss. Ag­rāk krasts bijis saistīts ar Svētlaimīgās vientulības salu … Pēc tam viņi veselu nedēļu nerādījās… Tikai pēdējā dienā atnāca atkal… Palūdza, lai aizvedot viņus uz … — neizrunājis līdz galam, Kamilo pēkšņi apklusa.

— Uz salu? — Mūns vaicāja.

— Nē, uz Kosta Ažūru, tā ir neliela ostas pilsētiņa starp Panotarosu un Rotu. No rīta aizvedu, bet pirms pus­dienām atvedu atpakaļ.

— Kāpēc viņi uz turieni brauca?

— Nezinu, man viņi to nesacīja.

— Tātad Brauns apgalvoja, ka esot redzējis milzīgu kalmāru?

— Jā, jā, — zvejnieks pamāja. — Manuprāt, arī viņš bija mazliet jucis. Bieži brauca uz Svētlaimīgās vientulī­bas salu, pat palika tur pa nakti. Izlikās pētām kaut kādus krabjus…

— Izlikās?

— Vienreiz ieskatījos viņa spainī, kamēr paša nebija klāt. Brauna sazvejotie krabji bija nosprāguši jau pirms simts gadiem … Vārdu sakot — tūristi nobijās no kal- māra, un neviens uz salu vairs nebrauca. Bet senjora un puika, tieši otrādi, taisni vai samīlējās salā.

— Vai Gvendolīna viņus pavadīja?

— Dievs pasarg! Skuķis briesmīgi baidījās no ūdens. Reiz bērna gados slīkusi… Kopš tā laika pat ar tvaikoni baidījusies braukt.

— Bet es redzēju attēlu, kurā viņa vizinās ar gliseri.

— Tas ir senjora Deviljē gliseris, tā paša, kuram pieder viesnīca. Ja gribat zināt, fotogrāfija uzņemta dažus soļus no krasta. Turklāt senjorita pieprasīja, lai es drošības labad stāvētu blakus.

— Jūrnieki parasti ne visai labi prot peldēt, — Mūns piezīmēja.

— Kā jūs zināt, ka esmu bijis jūrnieks?

— Pēc tetovējumiem… Kāds jums uz kuģa bija amats?

— Nav jūsu darīšana! — Kamilo izgrūda caur zobiem.

— Un tomēr?

— Biju pavārs! — Kamilo dusmīgi nošņāca un neuzai­cināts sāka stāstīt: — Senjors Deviljē bija tai skuķī sa­mīlējies līdz ausīm, bet senjorita Gvendolīna viņu neie­redzēja. Pirms aizbraukšanas senjors nozvērējās viņu iegūt — lai tur vai kas, pat tad, ja nāksies aizvest ar varu.

— Nolaupīt? Interesanti! — Mūns nomurmināja. — Vai domājat, ka viņš uz to spējīgs?

— Kāpēc gan ne? — zvejnieks paraustīja plecus. — Bagāts cilvēks … Ko tik viņi neizgudro, lai izklaidē­tos.

— Sakiet — ko jūs domājat par Šrīveru nāvi?

— Kāpēc jūs tā jautājat? — zvejnieks neuzticīgi uz­lūkoja Mūnu.

— Tāpat vien … Kā viņi jutās, kad jūs aizvedāt tos uz Kosta Ažūru?

— Labi. Atceļā gan sūdzējās par nelabumu.

— Vai viņiem bija līdzi desu konservi?

— Tā bija viņu ikdienas pārtika. Zinu, uz ko jūs tēmē­jat… Dakteris Enkarno nez kādēļ izdomāja, ka viņi sa­indējušies.

— Vai tad tas neatbilst patiesībai?

— Kad atbraucu pakaļ, viņiem vēl bija atlikušas dažas konservu kārbas, vienu viņi atdeva man. Ja dakterim būtu bijusi taisnība, arī es jau sen gulētu kapā.

— Pedro stāstīja, ka jūs esot redzējis cilvēkus, kas ar kuteri atbraukuši uz salu.

— Jā, tas notika apmēram pirms divām nedēļām. At­griezos no zvejas, redzu, pie salas piebraucis liels kara kuteris… Amerikāņu. Kad pietauvojos, blakus krastā piestāja arī viņu laiva. Matroži palika pie airiem, bet trīs cilvēki nokāpa krastā. Brauns, kāds amerikānis privātā un jauna sieviete.

— Vai viņai mugurā bija formas tērps?

— Nē. Uzposusies kā uz balli, skaistā baltā kleitā.

— Tumšmate?

— Lāgā neievēroju, bija jau krēsla.

— Vai atceraties, vakar policijas komisariātā noprati­nāšanā piedalījās leitnante — tulks. Vai viņa nebija līdzīga sievietei kuterī?

— Nē, tulkotājai mati bija mēness apspīdēta viļņa krāsā, bet tai — pavisam tumši.

— Tātad tomēr! — Mūns apmierināti pasmaidīja. — Un tagad mēģiniet iztēloties tulkotāju nevis ar sidrabainiem, bet gariem, melniem matiem!

— Viņa! — zvejnieks paplakšķināja pa gūžām. — No­teikti viņa! Kā man pašam neienāca prātā!

Jau atvadīdamies, Mūns nez kādēļ jautāja:

— Ko jūs sakāt par krievu zemūdeni?

— Pazīstam šos jokus, — zvejnieks nospļāvās. —"Pasa­ciņas! Ja jau nācās izgudrot krievus, tad pašiem kaut kas nav kārtībā!

— Šoreiz tās laikam tomēr nebūs tikai baumas vien. Amerikāņi notvēruši šifrētu pārraidi.

Zvejnieks uzmeta Mūnam skatienu, kas lika šermuļiem pārskriet pār muguru un, neteikdams ne vārda, aizsoļoja uz laivu.

Satikšanās ar Kamilo sniedza bagātīgu vielu pārdomām. Aizdomīgā noslēgtība, kad runa bija par viņu pašu, ne­kādi nesaskanēja ar lielo vaļsirdību, kad runa bija par citiem. Viņa informācija sniedza diezgan daudz intere­santu faktu, protams, tai gadījumā, ja nebija melīga. Bija gan vairāki iemesli viņam ticēt: ziņas par Rozitas Bairdas atbraukšanu saskanēja ar Bila Ričija liecību; Brauna iz­gudroto milzu kalmāru zvejnieks bija jau pieminējis po­licijas komisariātā. Visbeidzot juceklīgais stāsts par iz­zvejoto lidotāju saturēja dažus diezgan nepārprotamus mājienus.

Lai cik dīvaini tas arī izklausītos, tieši šis lidotājs pašlaik interesēja Mūnu visvairāk. Vai viņš tiešām bija sajucis prātā, kā to apgalvojis majors Melbričs?

Domās nogrimis, zemu noliektu galvu Mūns soļoja gar dzeloņdrāšu žogu. Iespējams, viņš pat nepamanītu, ka iet gar militāro nometni, ja nebūtu ieraudzījis to pašu auto­busu bez logiem, kas jau pirmajā apmeklējumā saistīja viņa uzmanību. Slēgtais, noslēpumainais, pienbaltais au­tobuss izraisīja veselu asociāciju ķēdi, kas no sanitāriem baltajos halātos un gumijas kameras trako savaldīšanai sniedzās līdz lidotājam, bet no lidotāja līdz kalsnajam, garajam cilvēkam, kas toreiz mazgājās dušas kabīnē un likās tik pazīstams.

Mūns aizvēra acis, lai labāk atsauktu atmiņā šā cilvēka izskatu. Sejas panti izplūda, toties viņš labi atcerējās me­diķiem raksturīgo rūpību, ar kuru tas rīvēja nagus. Ķi­rurgs? Diez vai. Bet tomēr ļoti iespējams, ka šim cilvēkam ir sakars ar medicīnu. Varbūt zinātnieks? Bet kur Mūns viņu tādā gadījumā būtu redzējis? Vienīgā vieta, kur nā­cās sastapties ar zinību vīriem, bija viņa drauga un kai­miņa profesora Holmena dzīvoklis. Mūns juta, ka no pa­tiesības viņu atdala tikai plāna sieniņa. Bet, jo mokošāk viņš pūlējās izlauzties tai cauri, jo vairāk noskaitās, ka desmitiem citu, neatliekamu mīklu un jautājumu, kas prasīja tūlītēju atbildi, aizkavējuši pievērst uzmanību šim, iespējams, tik pazīstamajam cilvēkam.

Izšķīries Mūns pagriezās atpakaļ, bet nometnes vārtos sastapa sargposteņa un dežurējošā virsnieka enerģisku pretestību. Apliecības uzrādīšana neatstāja nekāda iespaida — nometnē pavēlēts ielaist tikai tos, kam ir du­šas taloni. Mūns palūdza izsaukt majoru Melbriču vai medicīnas daļas priekšnieku, bet abi, ja dežurējošā virs­nieka vārdiem varēja ticēt, no paša rīta aizgājuši uz Melno alu. Gribot negribot nācās atlikt šo problēmu līdz tam laikam, kad viņš būs atgriezies no Madrides.

Pienācis pie viesnīcas, Mūns ieraudzīja blakus garāžai armijas helikopteru, kas atgādināja lielu, caurspīdīgu spāri. Pilots dzeltenā kombinezonā un lidotāja cepuri galvā garlaikodamies aplūkoja uz pludmali ejošās sievie­tes.

— Kaprāli Mils! — Mūns sauca, ienākdams vestibilā. Krēsls, kas stāvēja blakus ieejai, neatsaucās. Tikai tagad Mūns atcerējās, ka nav redzējis parastajā vietā arī džīpu. Acīm redzot, ģenerālis Debldejs nez kādēļ nolēmis, ka turpmāk Mūns var pilnīgi iztikt ar paša kājām.

— Lidmašīnu sarakstu! — viņš sauca donam Benite- sam.

— Lūdzu! — pārtraucis pieticīgo maltīti, šveicars pa­sniedza zilus ādas vākus ar spāņu, amerikāņu un franču aviolīniju raibajiem prospektiem. — Senjors Debldejs lūdza jūs piekāpt, tikko pārnāksiet.

— Nav laika! — Mūns, izskatīdams sarakstu, atgaiņā­jās. Viena lidmašīna ar pārsēšanos Seviljā izlidoja no Malāgas sešpadsmitos piecās; cita — tiešā divdesmitos četrdesmit. — Kad atiet nākamais autobuss? Pasūtiet bi­ļeti!

— Pēc divām stundām, — dons Benitess palocījās. — Bet ģenerālis lika pateikt, ka tas esot ļoti steidzami.

Mūns lādēdamies devās pie ģenerāļa. Tur viņu pār­steidza Rozita Bairda, kas, acīm redzot, bija sagatavoju­sies aizceļot. To liecināja glīta aveņkrāsas ceļa soma, ko Rozita turēja uz ceļiem.

— Vai aizbraucat? — Mūns šķietami nevērīgi vaicāja, drudžaini apsvērdams ieganstu viņas aizkavēšanai.

— Kā tad! Kopā ar jums! — Rozita piecēlās un mili­tāri nostiepa rokas gar sāniem.

— No pulkveža uzzināju, ka taisāties uz Madridi, — ģenerālis Debldejs smējās. — Tāpēc esmu jums sagata­vojis šo patīkamo pārsteigumu. Mans personīgais heli­kopters nogādās jūs uz mūsu gaisa karaspēka bāzi, no turienes ar reaktīvo iznīcinātāju jūs nepilnas stundas laikā nokļūsiet Madridē … Leitnantes Bairdas personā jūs atrādīsieties gan labas tulkotājas, gan apburošas sievietes sabiedrībā…

— Un es, muļķis, cerēju, ka jums būs jaunumi par rai­dītāju, — Mūns, aizmirsdams pat pateikties, apjukumā nomurmināja.

— Varat iet, leitnant! — ģenerālis pavēlēja. — Uzgai­diet misteru Mūnu lejā!

Rozita paņēma čemodāniņu un, militāri pasveicinājusi, izgāja. Mūns pavadīja viņu ar skatienu, kas pauda ne tikai profesionālu interesi, bet vairāk sajūsmu par viņas melnīgsnējo, glezno seju un baltajā frencī iespīlēto, vin­gro augumu.

— Kā redzu, Rozita iedarbojas pat uz jums, — ģene­rālis pasmaidīja … — Kas attiecas uz raidītāju, tad sakiet paldies dievam, ka jūs nedzirdēja mans adjutants… Šie fakti nav domāti kurai katrai ausij … Tieši šorīt atkal notvērām pārraidi. Esmu jau aizsūtījis to uz Vašingtonu atšifrēšanai… Diemžēl tā ir vienīgā veiksme. Kods jo­projām nav atrasts, majors, meklēdams šķembas, izķemmē apakšzemes ezeru Melnajā alā, bet pagaidām bez kādiem rezultātiem…

— Cik saprotu, ezerā tās nevienam nesagādā bries­mas …

— Pastāv uzskats, ka ezeram ir pazemes noteka, kas beidzas jūrā … Indīgais pretkorozijas sastāvs viegli šķīst ūdenī, tātad ar laiku var apdraudēt peldētāju veselību… Vārdu sakot, nepatikšanu līdz kaklam. Toties jūs var ap­sveikt ar izcilu veiksmi!

— Apsveikt tā kā vēl par agru. Vēl nav zināms, vai informācija nav kļūdaina.

— Sēdēdami uz vietas, jūs to nepārbaudīsiet. Jālido uz Madridi! Un, jo ātrāk, jo labāk… Starp citu, neieteicu pārāk paļauties uz Madrides policijas atbalstu. Viņiem tur pilnīgi pietiek savu likstu. Katram gadījumam saga­tavoju mūsu vēstniekam lūgumu nodot dažus slepenus aģentus jūsu rīcībā.

— Nemaz nezinu, kā jums pateikties, — Mūns nomur­mināja.

Tieši tai mirklī viņš saprata visu. Ģenerāļa laipnība lika padomāt. Ar tādu pašu pārliecīgu laipnību parasti pie­dāvā aizvizināt līdz mājām ciemiņu, no kura grib tikt vaļā. Tai pašā mirklī viņš beidzot atcerējās, kāds uzvārds ir garajam, kalsnajam cilvēkam, kas mazgājās dušas ka­bīnē.

Spiezdams ģenerāļa roku, Mūns pēkšņi iebilda:

— Un tomēr es lidošu ar pasažieru lidmašīnu. Jūsu — militārās pēdējā laikā pārāk bieži cieš avārijas, bet man negribas nomirt ātrāk, iekams nebūšu uzzinājis, kāpēc Gvendolīna slēpjas tieši Madridē.

Aizejot no ģenerāļa, rīcības plāns bija jau gatavs. Sa­gatavojis ceļam somu un uzrakstījis vēstuli, viņš nokāpa vestibilā.

— Braucu uz Madridi! — Mūns paziņoja šveicaram. — Sameklējiet Pedro, man viņam pirms aizbraukšanas šis tas jāpavaicā.

— Skrienu, senjor Mūn! Te būs jūsu pasūtītā biļete. Esmu to jau pieskaitījis jūsu …

Vārds «rēķins» tā arī palika neizteikts. Krēsls blakus ieejai atdzīvojās. No tā līdzīgi spokam piecēlās kaprālis Milss un savā parastajā bezkaislīgajā balsī paziņoja:

— Esmu jūsu rīcībā. Kad izbraucam uz Malāgu?

— Pēc divām stundām.

— Jūs uz Malāgu? — aiz muguras noskanēja Ramirosa balss. — Ļoti gleznaina pilsēta! Esmu tajā vienkārši iemīlējies.

— It sevišķi, ja ņem vērā, ka redzējāt to, neiziedams no savas istabas, — Mūns pasmīnēja. — Pasakiet, kur dzīvo Bils Ričijs.

— Es jūs pavadīšu, — Ramiross piedāvāja, sāji smai­dīdams.

Mūns devās uz. durvju pusi un šai brīdī sajuta sev pie­vērstu skatienu. Viņš ātri apgriezās, tieši laikā, lai ierau­dzītu spogulī Rozitas Bairdas ieslīpās acis. Tās lūkojās dīvaini: it kā izbīlī, it kā apslēpti draudot.