Viesnīcas "Holivuda" rēgi

SATIKŠANĀS UZ CIETOKŠŅA VAĻŅA

Malāga mudžēt mudžēja no tūristiem. Katru vēsturisku ēku blīvā gredzenā apjoza automašīnas ar angļu, franču, amerikāņu, vācu mašīnu numuriem. Veikalu un restorānu uzraksti vairākās valodās liecināja, ka Spānijā ik uz di­viem vietējiem iedzīvotājiem viens ir tūrists. Acīs vēl dūrās cieņa, ko nez kādēļ izrādīja kaut kādam marķīzam Lariosam, marķīza Kastelmares radagabalam no mātes puses. Te bija gan viņa vārdā nosaukts bulvāris, gan kafejnīca «Pie marķīza Lariosa», gan krūšutēls centrālajā parkā.

Līdz mijkrēslim neatlika daudz laika. Bija jāpasteidzas. Pirmkārt, vajadzēja atbrīvoties no kaprāļa Milsa.

— Brauciet uz lidostu! — Mūns pavēlēja. — Katrā ziņā sadabūjiet divas biļetes uz nākamo reisu Malāga — Mad­ridē!

— Jums un leitnantei? — nez kādēļ vaicāja kaprālis.

— Protams!

Ričijs izbrīnā paskatījās uz Mūnu.

— Bet kā tad … — viņš iesāka, taču apjēdzis īstā laikā norija teikuma beigas.

Ievērojamo vietu apskati Mūns iesāka ar Pedro Hi- menesa banku. Saņēmis pie lodziņa diezgan lielu summu, no kuras pusi nemanot iedeva Bilam Ričijam, detektīvs palūdza kādu darbinieku aizvest viņu pie bankas īpaš­nieka.

— Vai esat ar kaut ko neapmierināts? — darbinieks apjuka.

— Ar to, ka uzdodat nevajadzīgus jautājumus! — Mūns atcirta.

Pedro Himenesa kabinets atgādināja senlaicīgu ieroču izsļ^di. Vairogi, šķēpi, arkebūzes… Aiz milzīga, kok­griezumiem rotāta galda pacēlās tronim līdzīgs krēsls, ko vainagoja divpadsmit apustuļu koka skulptūras. Tas bija tukšs. Toties citā uz sarkanas ādas fona melnoja garie garīdznieka svārki. Padre Antonio! Spriežot pēc pozas, kādā garīdznieks sēdēja, varēja domāt, ka viņš atrodas savās mājās.

— Patīkama satikšanās! — garīdznieks aizsita ciet kontu grāmatu un glaimīgā balsī uzaicināja: — Lūdzu, sēdie­ties! īpašnieks tūlīt atnāks.

— Sveiki, padre! — Rozita, kas bija apstājusies uz sliekšņa, paspēra dažus soļus.

— Nē, nē! — padre Antonio pacēla roku. — Ejiet vien paelpot svaigu gaisu. Pārtulkošu ne sliktāk par jums.

— Kā vēlaties! — un Rozita aizgāja.

— Kāpēc jūs viņu aizsūtījāt prom? — Mūns jautāja.

— Pārāk skaista, — garīdznieks domīgi sacīja. — Ne­ieteicu uzticēties skaistām sievietēm.

— Bet jums?

— Man var. Kamēr mūsu intereses nesadursies … — garīdznieks paskatījās Mūnam tieši acīs. — Kāpēc jūs savedāt Evelīnu Rodžeru ar Hjū Braunu?

— Bet kāpēc jūs gribat viņu savest ar Romas pā­vestu? — Mūns atcirta.

— Tas ir mans pienākums pret vienīgi īsto baznīcu, — mazliet augstprātīgi atteica garīdznieks.

— Bet kāpēc jūs esat izraudzījies tieši viņu, nevis kādu citu, pieņemsim, mani?

— No jums labākajā gadījumā iznāktu ticīgs ateists, — garīdznieks pilnīgi negaidot iesmējās. — Jūs varat no manis nebīties. Tādus kā jūs es neaiztieku. Jūs taču re­dzējāt manu nēģeri. Kā bija, tā arī palika pagāns. Viņam ir no maizes pagatavots dieviņš. Vispirms noskaita lūg­šanas, tad apēd.

— Diezgan ērta reliģija. Bet no maizes dieviņa līdz katoļu dievam nav pārāk liels attālums.

— Katrā ziņā ne tik tāls, lai tas traucētu viņam kļūt par katoli. Bet kā pagāns viņš man vairāk pa prātam. Mans nēģeris runā tikai bantu izloksnē, es esmu vienīgais cilvēks, kas viņu saprot, tāpēc viņš man tik uzticīgi kalpo.

— Starp citu, kas tas par svēto Huliānu? — Mūns vaicāja. — Cik saprotu, viņš ārkārtīgi populārs šai pusē.

— Pirmā dzirdēšana. Pie mums tik daudz svēto, cik abonentu telefonu sarakstā … Starp mums runājot, svētie nav mana specialitāte. Dievam vajadzīgi nevis svētuļi un lūgsnu skaitītāji, bet karavīri — cilvēki, kas vīrišķīgi panes ciešanas un tikpat vīrišķīgi mirst.

— Un, ja nepieciešams, spēj nogalināt, — Mūns izai­cinoši konstatēja.

— Ja tas nepieciešams — bez šaubām. Taču dzīvs sabiedrotais ir vērtīgāks par beigtu ienaidnieku … Ne­ieteicu jums pārāk uzticēties ģenerālim Debldejam.

— Vai šis padoms būtu uzskatāms par avansu uz mūsu nākamās savienības rēķina?

— Varat domāt, kā pašam patīk. Varētu pastāstīt jums vēl vairāk, ja jūs savukārt pateiktu man, kas par cil­vēku ir Hjū Brauns.

— Un kādas ir jūsu domas?

— Es domāju, ka jūs, ja vien vēlētos, varētu par viņu pastāstīt diezgan daudz.

— Iespējams, bet, ja mēs viens otram izklāstītu savus noslēpumus, pasaulē būtu garlaicīgi dzīvot… Es, pie­mēram, taču jums nejautāju, kāpēc Panotarosas filiāles klerks pēc mana apciemojuma zvanīja tieši jums, kāpēc jūs te sēžat un izskatāties tā, it kā banka piederētu jums personīgi.

— O, tas ir tik vienkārši kā Kristus parādīšanās tautai. Klerks, zinādams, ka braucu uz Malāgu, palūdza mani pateikt par čeku. Bet pie sava labā paziņas Pedro Hi- menesa esmu ieradies ar lūgumu paildzināt kredītu Eve­līnai Rodžerai. Un, gaidīdams viņu, atsvaidzināju savas zināšanas aritmētikā, — garīdznieks ar smaidu norādīja uz kontu grāmatu.

— Vai Rodžerai nepieciešams kredīts?

— Viņa atteikusies parakstīt jauno kontraktu, kamēr Ramirosam nepiešķirs labu lomu jaunajā filmā. Tagad viss atkarīgs no tā, kurš no abiem izrādīsies istūrgalvī- gāks — viņa vai režisors.

— Redzams, jūs rūpējaties ne tikai par viņas dvēseli, bet arīdzan par čeku grāmatiņu, — Mūns iedzēla.

Kabinetā ienāca pazema auguma kungs ar vairākām konta grāmatām padusē. Ieraudzījis Mūnu, viņš saviebās un kaut ko valdonīgi pateica spāņu valodā, acīm redzot, palūdza uzgaidīt aiz durvīm, kamēr nobeigs sarunu ar padri Antonio. Garīdznieks tāpat spāniski kaut ko pa­skaidroja viņam. Neapmierināto grimasi tūdaj aizstāja laipns smaids. Mūns izklāstīja sava nāciena mērķi. Baņ­ķieris pamāja.

— Jā, jā, — padre Antonio precīzi pārtulkoja gandrīz katru viņa vārdu. — Atdevu čeku, ko senjorita Gvendo­līna bija uzrādījusi apmaksai, ekspertīzei un tieši šodien saņēmu rezultātu. Man ar nožēlu jāpaziņo, ka senjoras Šrīveras paraksts izrādījies viltots.

— Vai paziņojāt policijai?

— Lai dievs pasargā! Misters Šrīvers ir pārāk izdevīgs klients. Tā ir viņa ģimenes lieta, kurā principā neiejaucos.

Apmierināti svilpodams, Mūns iznāca uz ielas. Bils Ri­čijs stāvēja skatloga priekšā un tīksminājās ar savu spo­guļattēlu, rīkodamies pilnīgi pretēji Rozitai Bairdai, kas aplūkoja žilbinošos tērpos ģērbtos manekenus. Bet džīpā — ar mūžīgo cigareti zobos un parasto vienaldzīgo sejas izteiksmi sēdēja kaprālis Milss.

— Vai dabūjāt biļetes? — Mūns apvaicājās.

— Te būs! Brīvu vietu nebija, bet es aizgāju pie lid­lauka priekšnieka un visu nokārtoju.

— Oho! Jūs progresējat! Teikuma garums daudz uzska- tāmāk liecina par jūsu cītību nekā pašas biļetes.

— Uz kurieni? Uz lidlauku? — kaprālis Milss, acīm re­dzot, uzskatīja, ka reaģēt uz komplimentiem neietilpst viņa dienesta pienākumos.

Mūns ātri apsvēra situāciju. Vispirms jātiek vaļā no Rozitas Bairdas. Kas attiecas uz kaprāli, tad gan jau līdz lidmašīnas atiešanai kaut kas iešausies prātā.

— Tā kā būtu laiks… — viņš paskatījās pulkstenī. — Mis Rozita, esmu pārdomājis, mani pavadīs misters Ri­čijs. Atšķirībā no jums un manis viņš personīgi pazīst Gvendolīnu, tātad zina, kāda viņa izskatās. Bet šai ga­dījumā tas ir svarīgāk nekā nevainojams tulkojums un tāda pati āriene … Pasēdiet kādā restorānā vai kafejnīcā, kaprālis atbrauks jums pakaļ.

Pretēji Mūna paredzējumam Rozita bez vilcināšanās piekrita.

— Kaprāli, es būšu kafejnīcā «Pie marķīza Lariosa»… Novēlu jums abiem laimīgu lidojumu!

Mūns nogaidīja, līdz baltais frencis nozuda aiz stūra. Kāpdams džīpā, viņš ieraudzīja baltu sporta automobili, kas lielā ātrumā aiztraucās tai pašā virzienā, iejukdams satiksmes straumē.

Lidlaukā Mūns ielūdza savus pavadoņus restorānā un palika tur līdz pēdējai minūtei. Uz katru kaprāļa atgā­dinājumu, ka laiks iet, viņš ar iereibuša cilvēka ietiepību atbildēja, ka vēl vienai glāzītei laika atliku likām. Un, tikai kad reproduktorā jau trešo reizi atskanēja uzaici­nājums nokavējušamies pasažieriem, nosaucot tos vārdā, viņš pameta oficiantam banknoti un, vilkdams sev līdzi Ričiju, paskrēja garām kontrolei.

Pie pašas lidmašīnas viņš iegrūda biļeti rokā pagalam apjukušajam aktierim, pats sasprindzināti novērodams barjeru, aiz kuras bija palicis kaprālis Milss. Atšķirt viņu no citiem pavadītājiem bija neiespējami — sejas ne­skaidri baltoja tumsā. Tādēļ Mūns cerēja, ka kaprālis sa­vukārt neredz arī viņu. Tai brīdī, kad autofurgons, kas bija atvedis pasažieru bagāžu, atbrauca nost, Mūns, neviena nepamanīts, ielēca tajā un tādā veidā izbrauca no lidlauka.

Vakara ugunīs mirgojošā Malāga skanēja. Kādā vaļējā logā trinkšķināja mandolīnu, citā kaut kur blakus skaļi kauca radio. Mandolīna nepadevās. Nonācis līdz Kristus uzvaras katedrālei, kuras melnais masīvs slējās satumsu- šajās debesīs, Mūns joprojām dzirdēja skumjo melodiju.

— Ai, cik romantiski! — tumsā izdvesa kāda balss ar amerikāņu akcentu.

— Ejam, Širlij, nokavēsim vēl vakariņas, — ērcīgi at­saucās cita.

Vadīdamies pēc marķīza norādījumiem, Mūns pagrie­zās pa kreisi, tad pa labi, pagāja garām mauru pils dru­pām un iznāca tieši pie cietokšņa. Uzkāpis pa akmens kā­pieniem, Mūns pagāja zem krēslainas velves. Viņam pretim dvesa gadsimtu miklums un apsūnojušu akmens bluķu saltums. Neskatoties uz vēlīno stundu, te uzkavējās daudz tūristu. Viņi stāvēja uz platā cietokšņa vaļņa un kā apburti lūkojās uz jūru. Skats patiešām bija brīniš­ķīgs. Osta ar raibajām piekrastes un kuģu ugiinīm, aiz tās melnā jūra, bet pie paša apvāršņa — bālgani mēļā saulrieta atblāzma.

Mūns apgāja apkārt valnim. Pretējā pusē nebija ko redzēt, ja neskaita pašu pilsētu, kas no šejienes neizska­tījās visai pievilcīga. Lejā melnoja mauru pils drupas. Tā kā šajā pusē tūristi vakaros nekad neuzturējās, muzeja administrācija nebija parūpējusies par apgaismošanu. Bija tik tumšs, ka Mūns tikko nenogāza no kājām kādu pā­rīti, kas bija saplūdis ar sūnām apaugušo mūri. Viņš pa­gāja vēl dažus soļus un apstājās. Ambrazūrā bija redzams melns siluets, kas mazliet iezīmējās uz debess fona. Pie­gājis klāt, Mūns aizdedzināja sērkociņu. No tumsas pa­stiepās roka, lai to nodzēstu.

— Tātad esat tomēr atnācis? — Mūns atspiedās pret mūri. — Neticēju.

Pēc pusstundas, pievienojies tūristu grupai, Mūns ne­manot atstāja Džebelas cietoksni.

Uz ielas bija daudz siltāk nekā mitrajos viduslaiku mūros. Tomēr Mūnu kratīja tāds kā drudzis. Sekodams neona reklāmai, viņš iegriezās kādā bārā un pasūtīja pus- pudeli spāniešu iecienītā paegļu degvīna un vakariņas. Pirmo glāzīti viņš iztukšoja vienā elpas vilcienā. Alko­hols mazliet sasildīja. Otro viņš dzēra jau bez sevišķas patikas, maziem malciņiem, nogrimis skumīgās pārdo­mās. No tranzistora, kas stāvēja uz letes, skanēja deju mūzika. Mūns neapmierināts paskatījās uz bārmeni, kas tūdaļ pieklusināja uztvērēju.

Cigāra zilā dūmu strūklas spirāle aizvijās pāri tuk­šajam bāram. Skatiens izklaidīgi klejoja pa starptautisko firmu reklāmām, kas greznoja sienas. Sēdēdami zem tam­līdzīgiem uzrakstiem, cilvēki patlaban dzēra itāliešu ver- mūtu, skotu viskiju, Minhenes alu, jautri tērzēja, prie­cājās par dzīvi un nenojauta, ka pirms dažām dienām mazajā spāņu ciematā Panotarosā norisinājusies traģē­dija, kas skar arī viņus. Noslēpumam, ko bija atklājis Mūns, nebija nekā kopēja ar Šrīveru nāvi, bet tas bija daudz briesmīgāks.

— Piedodiet, jūs aizmirsāt samaksāt, — bārmeņa sau­ciens apstādināja Mūnu pie pašām durvīm.

Mūns samaksāja un apvaicājās, kā nokļūt uz starp­tautisko telefona centrāli. Pēkšņi, piegājis pie tranzistora, pagrozīja metāla slēdzi. Bārā ielauzās Parīzes publikas smiekli, amerikāņu dziedātājas aizsmakusi balss, krievu tautas melodija, dievkalpojums Madrides katedrālē.

— Labs uztvērējs? — Mūns jautāja.

— Lielisks. Visu mūžu sapņoju par tādu.

— Cik jūs par to samaksājāt?

— Dabūju gandrīz par velti. Pie mums te uzstājās Do- mingess. Jūs droši vien dzirdējāt — Spānijas slavenākais toreadors! Man izdevās caur pazīšanos dabūt biļeti uz koridu. Kāds traks tūrists piedāvāja man par biļeti šo te mantiņu. Pie mums tā maksā veselu bagātību.

— Dodu divreiz vairāk!

— Kāpēc pārmaksāt, senjor? Nopirksiet rīt veikalā.

— Tranzistors man vajadzīgs šonakt!

— Saprotu… Šodien pusnaktī pēc vietējā laika no Ņujorkas translē boksu. Cīņu par pasaules čempiona titulu smagajā svarā. Par kuru jūs esat noslēdzis derī­bas — par Kasiusu Kleju vai francūzi?

— Nē, draudziņ, runa ir par maču starp Mūnu un Debldeju.

— Neesmu neko dzirdējis par tādiem. Kas tas par svaru?

— Vissmagākais, kodoltermiskais!

Uz ielas Mūns jutās diezgan nelāgi. Kabatā tranzistors nelīda iekšā, bet līdzināties zaļknābjiem, kas pat uz pub­lisko ateju soļo ar mūziku, negribējās. Taču cerība uz pār­raidēm, kuras šonakt varēs noklausīties, zināmā mērā ma­zināja neērtības sajūtu. Kad Mūns iegāja sarunu punkta plašajā zālē, metāliska balss skaļrunī patlaban ziņoja:

— Ņujorka, ceturtā!

Pajauns vīrietis, kas bija tērzējis ar spilgtu sarkanmati, pa galvu pa kaklu metās uz kabīni. Tas bija Lellītes pie­lūdzējs Hjū Brauns.

Mūns pasūtīja Pamplonu. Savienojumu deva jau pēc dažām minūtēm. Vada otrā galā atsaucās Pedro skaņā balss. Saruna risinājās par fjestu, toreadoriem un vēršiem. Mūns lielāko tiesu klusēja, ieklausīdamies vārdu izvir­dumā, kas nāca no ceturtās kabīnes. Hjū Brauns runāja gandrīz vienīgi par Lellīti. Garām ejot piezīmēja, ka sa­ticis kādu Stārku, un atkal ņēmās bubināt par Lellīti. Pa­šās beigās Mūns sadzirdēja arī savu vārdu:

— Šis blēdis Mūns arī ir te!

Blēdis Mūns pasmaidīja un pasūtīja Stokholmu, laik­raksta «Dagbladet» redakciju, kurā strādāja Svens Krāgers. Viņam pateica, ka Krāgers atrodoties komandējumā. Kad Mūns gāja projām, Hjū Brauns vēl arvien runāja pa tālruni. Acīm redzot, temats par Lellīti bija gluži ne­izsmeļams.

Kafejnīca «Pie marķīza Lariosa» atradās visdzīvākajā tirdzniecības centrā. Skatlogi applūdināja asfaltu ar žil­binošu mirdzumu. Garāmgājēji labprāt apstājās pie tiem, lai apbrīnotu izskatīgās — pa lielākajai daļai importa pre­ces. Spriežot pēc sejām, vēlēšanās iegūt šīs vitrīnās izliktās dārgās mantas tālu pārspēja pirktspēju. Pie ka­fejnīcas stāvēja dažas mašīnas un tūristu firmas lielais autobuss. Ne vēsts no džīpa vai kaprāļa Milsa; iespējams, viņš ar Rozitu jau aizbraucis uz Panotarosu. Toties Mūns tūdaļ pamanīja Evelīnas Rodžeras balto mazerati sporta mašīnu. Tā viņu interesēja visvairāk.

Kafejnīca sastāvēja no vairākām telpām. Noformējums tīšuprāt bija vecmodīgs, mēbeles rokoko stilā, kristāla lustras, gleznas smagos zelta rāmjos, virs katra galdiņa — bronzas lukturis ar rožainu elektrisku sveci. Pirmajā zālē nebija ne Rozitas, ne Lellītes. Otrajā tāpat. Mūns jau gra­sījās doties tālāk, kad ieraudzīja netālu no durvīm melnos garīdznieka svārkus. Apmeklētāja seju aizklāja atvērts laikraksts, bet uz galdiņa guļošais portsigārs ar noslēpu­mainajiem krustiņiem pilnīgi aizstāja vizītkarti.

Nerēķinādamies ar padres Antonio uzkrītošo vēlēšanos palikt neredzamam, Mūns jau pagriezās pret viņu, kad pēkšņi ieraudzīja trešās zāles dziļumā Rozitu. Viņa dzīvi sarunājās ar kādu vīrieti, kas sēdēja ar muguru pret Mūnu.

— Labvakar! — Mūns sauca.

Tulkotāja pagrieza galvu. Tai pašā brīdī viņas kava­lieris pielēca kājās ar tādu skubu, ka apgāza krēslu. Mūnam gar acīm aizzibēja Ramirosa seja. Izlicies, ka nav to pazinis, Mūns apsēdās pie galdiņa un, it kā nekas ne­būtu noticis, ielēja sev pudeles dibenā atlikušo vīnu.

— Jūs… jūs neesat aizlidojis? — Rozita tikko izdvesa.

— Kā redzat! — Mūns paskatījās tai virzienā, kur tikko bija sēdējis padre Antonio. Uz krēsla atradās tikai avīze.

— Atvainojiet, — Rozita piecēlās, — man jāaiziet uz dāmu istabu.

— Pagūsiet. Vispirms noskaidrosim kādu jautājumu, — Mūns apklusa uz brīdi.

Noliekusi galvu, Rozita sāka drudžaini rakņāties so­miņā.

— Mani interesē, kāpēc šis nekauņa visu laiku jums uzmācas, neraugoties uz jūsu neslēptajām antipātijām?

— Pavaicājiet viņam, — Rozita izvilka pūdernīcu un sāka pūderēt vaigus.

— Dīvaini… Pēc izdzertās pudeles spriežot, jūs pārāk nesteidzāties tikt no viņa vaļā.

— Viņš pienāca klāt tikai mirkli pirms jums.

— Bet otra glāze?

— Te sēdēja kāda dāma.

— Tad lūdzu piedošanu, kļūdīties ir cilvēcīgi. Ofi­ciant! — Mūns pasauca. — Leitnante vēlas samaksāt.

— Divas tasītes kafijas, mazs konjaks, — viesmīlis ieskatījās bloknotā. — Bet jūsu kavalieris pasūtījis trīs pudeles vīna … Tātad kopā … Tūlīt saskaitīšu.

— Jūs maldāties, tā bija dāma, — Mūns ironiski uz­lūkoja Rozitu.

— Iespējams, — viesmīlis nevaļīgi norūca. — Tagad jaunatne tā ģērbjas, ka vīrieti grūti atšķirt no sievietes… Bet atļaujiet! — viņš pēkšņi sarauca uzacis. — Es taču pats savām acīm redzēju viņu iznākam no vīriešu tu­aletes!

Izbaudīt sava ļaunā joka efektu Mūnam neizdevās. Pie galdiņa pienāca pieklājīgi ģērbies sirms vīrietis.

— Vai nepazīstat? — viņš uzrunāja Mūnu.

— Nē! — Mūnam nekādi neizdevās atcerēties.

— Nopērciet biļetītes no veca, akla vīra! — svešinieks noskandēja žēlabainā balsī.

— Tagad pazinu. Ko jūs te darāt?

— Svinu. Vislielākie svētki ir tad, kad varu būt re­dzīgs. Puente Alčezerilo ciematā tas kaitētu manai pro­fesionālajai reputācijai.

— Un droši vien tik labu uzvalku jūs tur arī neuzdro­šinātos uzvilkt…

Rozita pārtulkoja mokoši lēni, likās, viņa aizmirsusi abas valodas reizē.

— Tas ir mans svētku uzvalks, — vecais vīrs apjuka un ātri pārgāja uz citu tematu. — Patiesību sakot, pie­nācu klāt gaišmates dēļ. Kad viņa pēc jūsu aizbraukšanas gāja man garām, speciāli uzrunāju to. Seja tā pati, par to man nebija nekādu šaubu. Bet viņa izturējās dīvaini.

— Kā to saprast?

— Izlikās mani nepazīstam. Toreiz pārdevu viņai lo­terijas biļeti ar laimīgo numuru 000111, bet viņa paska­tījās uz mani kā uz trako.

Kad Mūns ar Rozitu iznāca no kafejnīcas, iela bija gandrīz tukša. Lellītes automašīna un tūristu bāzes auto­buss bija projām. Taču pie pašām durvīm stāvēja džīps ar izslēgtu motoru. Kaprālis Milss gulēja ar cigareti zo­bos. Mūns uzmodināja viņu. Kaprālis aizmeta cigareti un iedarbināja motoru.

Mūns pavadīja smēķa galu ar aizdomu pilnu skatienu. Atsitusies pret bruģi, cigarete izšķīla dzirkstis. Savādi…

— Vai ilgi gulējāt? — viņš vaicāja.

— Kad piebraucu, jūs patlaban iegājāt kafejnīcā… Nolēmu uzgaidīt.

— Un ko jūs darījāt pirms tam?

— Nekā.

— Vai tad nemaz nebrīnāties par to, ka redzat mani?

— Tā nav mana darīšana … Braucam?

Nakts bija neizprotamu aromātu pilna. Mākoņu sprau­gās mirdzēja atsevišķas blāvas zvaigznes. Zemnieku mā­jiņas, kas dienā atstāja tik nožēlojamu iespaidu, tagad, starmešu apsudrabotas, aiztrauca garām kā pasakaini tēli.

Mūns aizvēra acis un atkal ieraudzīja dzirksteļojošo cigareti. Kad viņš tās atvēra, blakus bija kaprāļa Milsa sasprindzinātā seja. Viņš likās pilnīgi iegrimis mašīnas vadīšanā. Tomēr Mūns nevarēja atbrīvoties no aizdomām. Vai kaprālim izdevies apvest viņu ap stūri, izsekot līdz Džebelas cietoksnim, nemanītam novērot satikšanos uz cietokšņa vaļņa?

Mūns pagriezās, lai paraudzītos uz Rozitu. Nekustīgais stāvs saplūda ar tumsu. Bija redzamas vienīgi plaši ieples­tās acis, kas lūkojās tieši uz viņu. Trīsstūris Rozita-Rami- ross-padre Antonio kļuva aizvien mīklaināks. Bet Mūns bija pārāk noguris, lai tagad par to prātotu. Garām aiz- vizēja baznīcas baltā ēka ar svēto statujām tumšajās nišās. Tūlīt pēc tam Mūns cieši aizmiga.

Viņš pamodās, kad mašīna jau tuvojās Panotarosai. Aiz klintīm pavīdēja pils robotais tornis. Mazliet tālāk ap­kaimi apgaismoja starmešu spilgtā gaisma. Divi kareivji soļoja gar dzeloņstiepli, aiz kuras varēja redzēt zilas mu­cas. Šai apgaismojumā viņu indīgi zaļā formas tērpa krāsa šķita zilgana kā slīkoņa āda.

Panotarosa gulēja. Tālu jūrā šūpojās dažu zvejnieku laivu vadu gunis. Šur tur no vārtiem uz vāji apgaismotā bruģa krita kāda vēlīna pārīša dubultēna. Pie debesīm slīdēja mākoņu izķēmotais mēness sirpis, ar to konkurēja tālu saredzamais, mirdzošais viesnīcas uzraksts. Neona burts «O» krampjaini raustījās, droši vien bija bojāts kontakts.

Taču gulēja tikai pilsētas centrs. Kalna austrumu no­gāze, kur kustējās daudzi lukturi, joprojām atgādināja iztraucētu skudru pūzni. Ap pieci simti kareivju arī tagad turpināja drudžainos meklējumus. Mūns pasmīnēja. Viņš nekad nebija varējis iedomāties, ka bumba var pazust kā kniepadata siena kaudzē.

Viesnīcas vestibilā Mūns mazliet aizkavējās, lai apska­tītu savu attēlu spoguļsienā. Gandrīz visas lustras bija nodzēstas. Pustumsā palmas un koloņas vēl vairāk atgā­dināja džungļus. Aiz palmu zara viņā lūkojās svešāda nogurusi seja — viņš pats.

— Labvakar, senjor! — dons Benitess, pieceldamies no krēsla, kurā bija snaudis, izsoļoja no tumsas gaismas strēlē. — Pareizāk sakot, ar labu nakti!

— Vai Ramiross sen kā atgriezies?

— Apmēram pirms stundas. Viņš tieši sadūrās ar Hjū Braunu, kas gāja projām no senjoras Rodžeras. Abi tā plosījās, ka man vēl tagad galva sāp. Nekādi nevaru aizmigt.

— Vai jūs gultā kādreiz esat gulējis?

— Reizēm guļu, — dons Benitess pasmaidīja. — Mani tādās reizēs aizvieto sieva. Bet arī tā nav īstā atpūta, visu laiku grozos, domāju, vai tikai viesnīcā kaut kas nav noticis.

— Vai jums gadījies redzēt viesnīcā Rozitu Bairdu? Ne jau tagad, pirms gaisa katastrofas.

— Nekad, — šveicars pārāk ātri atbildēja.

— Vai padres Antonio nēģeris bieži nāk šurp?

— Bieži gan. Parasti paliek uz ielas, bet dažas reizes uzkāpa augšā… Sakiet — kas kaprālis Milss par cil­vēku? — Mūnam par lielu izbrīnu, arī dons Benitess kaut ko pajautāja.

— Kādā ziņā?

— Mēģināju patērzēt ar viņu, bet viņš klusē. Sākumā nodomāju — kurlums, bet viņš taču jums parasti jautā «uz kurieni?». Varbūt viņam tāds dienests …

— Varbūt, — Māns atturīgi pateica. — Kad ir nacio­nālās loterijas nākamā izloze?

— Šosvētdien. Es tur vienmēr laimēju.

— Arī pērkat biļetes?

— Nē, bet es saņemu komisijas naudu. Tūristiem slin­kums pašiem pārbaudīt sarakstu.

— Vai Evelīna Rodžera devusi jums pārbaudīt savējās?

— Nē, viņa ir prātīga sieviete, neskatoties uz ekscen­trisko ārieni. Un nauda viņai nav visai vajadzīga.

— Bet man stāstīja …

— Zinu, zinu … Starp mums runājot, — dons Benitess pazemināja balsi, — par istabu viņa jau divas nedēļas nav maksājusi. Bet viņa var dzīvot uz kredīta kaut veselu gadu. Vislabākā reklāma viesnīcai… Loterija domāta na­baga ļaudīm vai dienderiem, kuriem vienalga — palaist miljonus spēļu namos vai nopirkt biļeti par simts pesetām.

Uz tepiķotā marmora kāpnēm atskanēja klusi soļi, kas pārgāja spalgā stakato, tiklīdz Lellīte nokāpa vestibilā. Viņas seja šķita bālāka nekā citās dienās, iespējams, vājās apgaismošanas dēļ.

— Saņemiet! — viņa nevīžīgi nometa uz letes paku jaunu naudas zīmju. — Parāds un mēnesi uz priekšu! — Neievērodama šveicaru, kas dziļi palocījās, viņa pagrie­zās pret Mūnu: — Mister Mūn, vai jūs neuzaicināsiet mani savā istabā? Man jākonsultējas ar jums par kādu manas jaunās filmas epizodi.

Lellīte apsēdās tai pašā tumši sarkanajā krēslā, kurā bija sēdējusi pagājušo reizi. Mūns bija jau pamanījis, ka tas pievelk visus ar magnētisku spēku. Varbūt tāpēc, ka zilu krēslu viesnīcā bija pārāk daudz.

Mūns aizdedzināja citu pēc citas griestu lampu, stāv­lampu, pat naktslampiņu. Nez kādēļ viņam neparko ne­gribējās palikt ar Lellīti divatā krēslainā istabā, zinot, ka aiz sienas, iespējams, noslēpušies tie divi, kuru ēnas to­reiz krita uz balkona. Tagad bija labi redzams, ka aktrise patiešām izskatās citādāk nekā parasti. Gandrīz bez grifha, mazāk iedegusi nekā kakls un kailie pleci, seja likās nogurusi.

— Par kādu epizodi jūs gribat konsultēties? — Mūns pārtrauca pārāk ieilgušo klusumu.

— Kurā slepenpolicists savāc pierādījumus par vīra neuzticību.

— Nākamā vīra, — Mūns izlaboja.

— Tā ir tikai formalitāte, — Lellīte nopūtās. — Sā­kumā divas trīs naktis, kas līdzinās bumbas sprādzienam Āfrikas mūžamežos, pēc tam tev uzrāda vekseli, par kuru nākas maksāt gadiem ilgi.

— Par kādām naktīm jūs runājat? — Mūns izklaidīgi vaicāja.

— Par pirmo pazīšanos ar Ramirosu, — Lellīte iesmē­jās. — Par ko gan citu? Nu, ko jūs varat man ziņot? *

— Kā pieņemts teikt pie mums tādos gadījumos: «Iz­meklēšana norit sekmīgi, policija ir noziedzniekam uz pēdām, bet aiz taktiskiem apsvērumiem spiesta pagaidām klusēt…» Pacietieties mazliet, pēc dažām dienām viss noskaidrosies… Un kā jums ar Hjū Braunu?

— Man tāds iespaids, ka viņš par jums interesējas vairāk nekā par mani.

— Un vēl par ko?

— Par Ramirosu.

— Starp citu, jūs, šķiet, iepazināties ar viņu restorānā «Kukarača»?

— Jā. Bet kāds tam sakars ar Hjū Braunu?

— Tagad jautājumus uzdodu es. — Mūns uz brīdi ap­klusa. — Vai sen pazīstat Rodu Gaetano?

— Es varētu jums neatbildēt, bet, lai sagādātu jums prieku, pateikšu — sen.

— Kopš «Bizoņu» laikiem?

— Jā.

Mūns pieceļas.

— Esmu spiests jūs brīdināt — ja mēģināsiet aizbraukt no Panotarosas, nekavējoties pieprasīšu orderi jūsu ap­cietināšanai.

— Klausieties, Mūn, — Lellīte lēnām piecēlās no krēsla un pienāca pavisam tuvu. Tieši savā priekšā Mūns re­dzēja viņas nicīgi piemiegtās acis. — Izbeidziet šos jokus! Jūs tikai nokļūsiet muļķīgā stāvoklī! Rodam daļēji pieder kinostudija «Artija», kur uzņēma manu pirmo filmu. Ci­tādi starp mums nekas nav bijis — ne tumšu padarīšanu, ne gultas … Bet «Bizoņi», Bruklīnas doku rajona netīrās ielas, pamestā kapsēta, kur pilnīgā tumsā khisuciešot kāvās ar nažiem, uzvarētāju godināšana dūmos tītā, lētā

bāriņā ar drebulīgu mūzikas automātu un duci noleijerētu skaņuplašu — jā, tas viss patiešām bija. Tā ir mana jau­nība. Un, pat ja gribētu atteikties tagad no tās, nevarētu. Tieši viņai man jāpateicas par to, ka kļuvu Holivudas zvaigzne. Tā bija viņa, kas iemācīja mani kairinoši smai­dīt priekšplānā, kamēr dibenplānā vīrieši izcaurumo cits citu ar pistolēm …

— Vai nav pārāk vēls sentimentālām atmiņām? — Mūns pasmīnēja. — Nezinu, kā jūs mēdzat pavadīt naktis, bet man gribas gulēt.

— Bet man nospļauties uz to, ko jūs gribat… Ja jau esat mani ievilcis šai muļķīgajā sarunā, tad arī pabeigsim to. — Viņa izņēma no kabatas platīna portsigāru, uz kura ar sīkiem rubīniem bija izlikts ģenerāļa Vestmorlenda veltījums, un nervozi aizsmēķēja. — Pēc viena tāda kau­tiņa mūsu banda bija kļuvusi slavena, bet Džo nokļuva cietumā… Man bija toreiz sešpadsmit gadu, Džo bija bandas vadonis. Es ļoti lepojos ar to, ka viņš mīl tieši mani un tagad sēž ieslodzījumā par īstu slepkavību. C. B. C. televīzijas studija nolēma uzņemt par mums do­kumentālu filmu, bet bez Džo piedalīšanās tas bija gan­drīz neiespējami, viņš bija velnišķīgi efektīgs, kad rīko­jās ar nazi.. . Viņi sarunāja, lai Džo atlaiž uz filmēšanu policistu apsardzībā. Džo aizbēga, pa ugunsdzēsēju kāp­nēm uzkāpa uz jumta, bet policisti — viņam pa pēdām. Virs viņiem pavisam zemu riņķoja televīzijas helikop­ters, bet operators, pats riskēdams dabūt pierē nejaušu lodi, tikai uzņēma un uzņēma … Režisors bija prātīgs, nosēdināja mani kontroles televizora priekšā un lika se­kot medībām. Mani rādīja starp vajāšanas kadriem. Tad manam zēnam, viņš bija tikai mazliet vecāks par mani, iedragāja kāju un viņš nogāzās. Kamēr Džo krita no sa- zin kāda stāva, helikopters krita līdz, un visu to norai­dīja uz ekrāniem pamīšus ar manu seju. Bet stundu pirms viņa bērēm pie manis atnāca režisors un teica: «Bērniņ, tas bija vienkārši kolosāli, skatītāji ir trakā sajūsmā, kontrakts ar Holivudu ir man kabatā, apsveicu!» . .. Un, kad pārējie apglabāja Džo, es jau sēdēju lidmašīnā un ļoti lepojos ar to, ka biju kļuvusi kinozvaigzne.

Lellīte aizgāja, bet līdz nāvei pārgurušais Mūns vēl vienmēr nelikās gulēt. Viņš gaidīja jaunāko ziņu nakts izlaidumu. Ņujorka translēja mūziku. Nekad vēl moderno deju mežonīgie ritmi nebija viņam likušies tik nejēdzīgi un nogurdinoši. Tomēr viņš ar varonīgu pacietību turpi­nāja gaidīt. Būs vai nebūs? Beidzot dziedātāja muzikālo klaigāšanu nomainīja diktora balss. Pasaule, kā allaž, bija notikumu pilna. Mūns palaida tos gar ausīm. Bet, lūk, pērkonam līdzīgi beidzot atskanēja vārds, ko viņš bija gaidījis ar tādu nepacietību, — Panotarosa!

«Līdz šim nevienam nezināmais spāņu zvejnieku cie­mats Panotarosa, par kuru cilvēce uzzināja pavisam ne­sen sakarā ar slavenās kinoaktrises Evelīnas Rodžeras uz­turēšanos un gaisa katastrofu, jau atkal pretendē uz vietu pasaules vēsturē.

Pirms stundas uz «New-York Times» redakciju piezva­nīja slavenā gaišreģe mis Minerva Zingere. Viņa pazi­ņoja, ka telepātiska seansa laikā tai kļuvis zināms, ka Panotarosai draud lielas briesmas, kas saistītas ar radia- ciju. Kā ziņo mūsu korespondents, gandrīz vienlaikus Stokholmā iznācis avīzes «Dagbladet» speciālizdevums ar Svena Krāgera reportāžu «Radioaktīvā nāve zem Spānijas debesīm». Zviedru žurnālists apgalvo, it kā amerikāņu bumbvedējs, kas pirms dažām dienām sadūries virs Pano­tarosas ar degvielas lidmašīnu, vedis ūdeņraža bumbas. Viena 110 tām krītot izšķīdusi. Pentagona pārstāvis kate­goriski noliedz šo faktu.»