Viesnīcas "Holivuda" rēgi

PRESES KONFERENCE

Mūns pamodās samērā agri. Aiz stikla zalgoja jūra, pa zaļo linoleju dejoja saules vizma. Viņš nomazgājās auk­stā dušā un izdzēra melnu kafiju. Est negribējās, pat smē­ķēt ne. Pēc dažiem dūmiem Mūns nolika cigāru un ieslē­dza tranzistoru. Ņujorka atkārtoja tikai savu vakardienas ziņojumu, pārējās amerikāņu stacijas runāja par visu ko, izņemot Panotarosu. Toties Marseļa angļu valodas pār­raidē, atsaucoties uz zviedru žurnālista rakstu, veltīja šim notikumam diezgan lielu uzmanību.

Avarējušais bumbvedējs bija no tām lidmašīnām, kas veic diennakts atompatruļu gar sociālistisko valstu robe­žām saskaņā ar programmu «24 no 24 stundām». Pacēlies

no savas bāzes Fort Smitā Nebraskas štatā ar četrām ūdeņraža bumbām, bumbvedējs B 52 ar numuru 13-37 bija pārlidojis Kluso okeānu, Āziju un Eiropu. Virs Panotaro­sas tas ņēma degvielu atceļam pāri Atlantijas okeānam. Franču radiokorespondents bija paguvis intervēt pazīs­tamo atomfiziķi profesoru Bagarē-Kaširēnu. Profesors pa­skaidroja: ja viena no bumbām tiešām sašķīdusi, tad cil­vēkiem, kam bijusi tuva saskare ar šķembām, draud radioaktivitāte no brīvībā tikušajām urāna un plutonija daļiņām, kā arī cieto gamma staru apstarojums. Viņš at­gādināja, ka tas esot jau desmitais gadījums, kad ameri­kāņi pazaudē atombumbas. Līdz šim sprādziens neesot noticis tādēļ, ka drošinātāji bijuši kārtībā. Taču tas, ka Savienoto Valstu teritorijā pazaudētajai bumbai no se­šiem drošinātājiem pieci nav funkcionējuši, pierāda, ka katastrofas iespēja ir pārāk liela.

Kad Mūns jau gribēja izslēgt radio, viņš izdzirdēja kaut ko tādu, kas lika viņam pielēkt kājās.

«Rotā spāņu policija apcietinājusi amerikāņu kara jūr­niekus, kas ieveduši narkotiskas vielas no Singapūras. Ir pamats domāt, ka viņi darbojušies ciešā saskarē ar ame­rikāņu noziedznieku sindikātu …»

Rota! Jūras kara bāze, kur dienē Rozita! Tas bija lai­mīgs gadījums, par kādu sapņo katrs detektīvs. Mūns no­dzina bārdu, uzvilka tīru virskreklu un gandrīz svētku noskaņā nokāpa lejā uzzināt no dona Benitesa pēdējos jaunumus.

Vestibils šķita krietni izmainījies. Tūristu bija pamaz. Tie sēdēja pulciņos pa četriem pieciem, galvas kopā sabā­zuši, un bažīgi laiku pa laikam pameta acis uz četriem vīriešiem vestibila vidū. Viens no tiem pacienāja biedrus ar plakanas pudeles saturu. Cits, mājīgi atlaidies atzvel­tnes krēslā, kaut ko pierakstīja bloknotā. Līdz Mūnam at­lidoja dzīva tērzēšana franču un spāņu valodā.

— Žurnālisti! — uztvēris viņa skatienu, satraukti čuk­stēja dons Benitess. — Uzklupa kā vanagi! Vai jūs jau dzirdējāt? Runā, it kā šķembas nevis ķīmiski saindētas …

— Bet radioaktīvas? — Mūns pabeidza.

— Klusāk! — šveicars nošņāca. — Sadzirdēs vēl tūristi, lai dievs nedod! Viesnīcā nepaliks neviena cilvēki Saim­nieks man par to galvu noraus … Slarp citu, pa vilni 15,2 pirms dažām dienām to jau ziņoja, — dons Benitess čuk­stēja.

— Kas tas par vilni? — Mūns brīnījās.

— Pagrīdes raidstacija «Pireneja», — dona Benitesa čuksti izklausījās gandrīz šaušalīgi. — Tikai nedomājiet, ka pats klausījos, man citi stāstīja… Labrīt, senjora Stainhantera! Kā gulējāt? Cerams, labi? — šveicars palo­cīdamies sveicināja pavecu amerikānieti.

— Rēķinu! — viņa izņēma no somiņas čeku grāmatiņu.

— Braukt projām tik brīnišķīgā laikā? — dons Beni­tess noplātīja rokas. — Un bez tam, senjora, te tik daudz jūsu tautiešu. Tādēļ vien būtu vērts palikt.

— Bet šīs briesmīgās baumas. Pa radio ziņots, it kā mūsu lidotāji pazaudējuši atombumbu. Vai viņi tiešām nevarēja atrast kādu piemērotāku vietu?

— Vai tad mūsu laikos var ticēt tam, ko ziņo radio un avīzes? — dons Benitess sašuta.

— Labi, es padomāšu. Bet jūs tikmēr uzziniet, vai man pienākas apdrošinājums par sabojātu atpūtu, ja šīs jez­gas dēļ nāksies aizbraukt.

— Varat paļauties uz mani! — dons Benitess godbijīgi sveicināja un atkal pagriezās pret Mūnu:

— Šodien no Amerikas ieradies profesors Stārks, sla­venais speciālists staru slimībā … Un zināt, kas vēl dzīvo mūsu viesnīcā? Ne par ko neuzminēsiet… Svens Krā- gers …

Donam Benitesam nācās pārtraukt sarunu, lai nomieri­nātu laulāto pāri no Šveices. Šoreiz viņam neveicās — varbūt tādēļ, ka šveicieši vāji prata angliski. Apsolījis atsūtīt apkopēju ceļa somu sakravāšanai, dons Benitess atkal čukstēja:

— Svens Krāgers ir pazīstams zviedru žurnālists. Tāda reportāža, ka mati ceļas stāvus. Katru sīkumu izošņājis!

— No kurienes jums zināms par šo reportāžu?

— To pārraidīja «Pireneja» no pirmās līdz pēdējai rind­kopai. Sešos no rīta.

— Bet tas vēl nepierāda, ka viņš dzīvo viesnīcā, — Mūns pasmaidīja.

— Kā gan citādi? Tādas detaļas, ka taisni jāpabrīnās… Piemēram, par mani, it kā es pārdodu svētos. Viņu tikko izsaukuši uz pratināšanu pie ģenerāļa Debldeja, pats dzir­dēju … Viņš dzīvo ar viltotu uzvārdu, proti… — dons

Benitess pēkšņi aizvēra muti un izteiksmīgi parādīja uz kāpnēm.

Pārlēkdams uzreiz divus pakāpienus, lejā noskrēja Mū­nam pazīstamais zviedrs. Tumši pietvīkusi seja liecināja, ka viņš tuvu infarktam.

— Ko vēlaties, senjor Lundholm? — dons Benitess līdz­jūtīgi apvaicājās.

— Pasūtiet biļeti uz autobusu! Rīt braucu projām! — zviedrs uzbļāva.

— Kas vainas? Vai jums te vairs nepatīk?

— Šie nolādētie jeņķi uzdrošinās apgalvot, ka esmu spiegs no laikraksta! Gēteborgā visi zina, ka esmu godīgs komersants … Nekaunība!

— Jā, jā, — dons Benitess līdzjūtīgi pamāja, tad atkal pārgāja uz čukstiem: — Jūs jau nu gan varētu atzīties, vismaz tagad, projām braucot, senjor Krāger!

— Kas par Krāgeru? — zviedrs saniknojās vēl vairāk.

— Mani sauc Lundholms!

— Piedodiet, pārteicos, — dons Benitess dziļi palocījās.

— Un tomēr — vai tas par ūdeņraža bumbām ir tiesa, jeb vai jūs pats izgudrojāt?

— Jūs te visi esat jukuši! Es nekavējoties braucu pro­jām! Sagādājiet mašīnu! — Lundholms uzkliedza un iz­metās uz ielas.

Šveicars pavadīja viņu ar vainīgu skatienu, tad nopū­ties uzrunāja Mūnu:

— Redziet nu, trīs cilvēki jau brauc projām. Un kas būs tālāk? — Tad, kaut ko atcerējies, viņš iesita sev pa pieri. — Visu šo uztraukumu dēļ esmu jums aizmirsis pa­teikt, ka senjora Ramirosa durvīm uz viņa pieprasījumu pielikta jauna atslēga.

— Vai esat pārliecināts, ka tas mani interesē?

Sarunu pārtrauca majors Melbričs, kas aicināja žurnā­listus pie ģenerāļa. Mūns pievienojās. Majors viņu īgni uzlūkoja, tomēr neko neteica. _

Ģenerāļa istaba izskatījās plašāka nekā pagājušajā reizē. Iespējams, tāpēc, ka visi logi bija atdarīti, balkona un savienojamās durvis plaši atvērtas. Visur stāvēja vā­zes ar rozēm — tumši sārtām, tējas, baltām. Ziedu aro­māts saplūda ar dārga odekolona smaržu. Atskaitot ģene­rāli Debldeju, istabā atradās jauniņš seržants un kaktā pa pusei paslēpies gara auguma, privātā ģērbies kalsnējs cil­vēks ar šauru, inteliģentu seju. Uz galda stāvēja četri mikrofoni, kuru vadi sniedzās majora Melbriča istabā.

Žurnālisti trokšņaini iegāzās telpā un, bez uzaicinājuma apsēdušies, aizsmēķēja gādīgi sagatavotās cigaretes un ci­gārus. Vienīgi kāds francūzis ar gaskonieša bārdiņu deva priekšroku paša pīpei.

— Atvainojiet šo iebrukumu, ģenerāli! — Mūns no­gaidīja, kamēr tas paspieda rokas viesiem. — Kā redzams, esmu iekļuvis preses konferencē. Varbūt man labāk aiz­iet?

— Tieši otrādi! — ģenerālis Debldejs ar viesmīlīgu žestu norādīja uz brīvu krēslu. — Turklāt šī ir tikai ne­liela draudzīga tikšanās. Preses konferences parasti sa­sauc, lai kaut ko atmaskotu vai noslēptu, bet mēs šodien iepazīstināsim vienīgi ar kailiem faktiem… Esiet pazīs­tami: visapburošākā meitene amerikāņu armijā, leitnante Rozita Bairda, mūsu spāņu tulks, bet šoreiz turklāt šīs improvizētās pieņemšanas saimniece!

Uz savienojamo durvju sliekšņa stāvēja Rozita ar pa­plāti rokās. Kausu, glāžu un glāzīšu stiklu klāja ledaina rasa, aiz tās vizuļoja daudzkrāsaini šķidrumi. Viņa pati baltajā, iecietinātajā frencī, gurniem pieguļošajos, īsajos svārciņos un kurpēs ar smailiem papēžiem atgādināja kārdinošu stjuarti no reklāmas plakāta. Ģenerālis deva žurnālistiem laiku apbrīnot viņas augumu, tad turpināja:

— Franču tulks — seržants Sanermons, starp citu, pie­der pie senas franču dzimtas, kas Luija XV laikā pārcēlu­sies uz Jaunorleānu.

Žurnālists ar smailo bārdiņu briesmīgā akcentā pazi­ņoja, ka pats lieliski runājot angliski, otrs francūzis tam piebalsoja.

— Jo labāk! … Seržant Sanermon, jūs esat brīvs! Kādu sulu, kungi? Apelsīnu, granātu, ananasu? Vai varbūt kaut ko stiprāku? Ieteicu «Manhetenas projektu», majors Mel­bričs ir īsts meistars tā pagatavošanā.

Žurnālisti izvēlējās kokteiļus. Vienīgi francūzis ar gas­konieša bārdiņu, paziņojis, ka pirms pusdienām dzerot tikai aperatīvu, deva priekšroku savai pudelei. Viņa ko­lēģis nocēla plecā pakārtu reportiera magnetofonu.

— Varat nepūlēties! — ģenerālis viņu apstādināja. — Blakus istabā nolikti četri magnetofoni ar lielisku ste- reoskaņu. Vēlāk saņemsiet gatavu ierakstu.., Tātad sāksim! Ļoti priecājos, ka te ir klāt misters Mūns, viens no mūslaiku gudrākajiem detektīviem, cilvēks, no kura neko nav iespējams noslēpt. Tā ir labākā garantija, ka informācija, ar ko jūs iepazīstināšu, atbilst īstenībai.

Žurnālisti uzņēma šo joku ar piekrišanas smiekliem, ku­riem pievienojās arī ģenerālis. Tikai francūzis ar bārdiņu viltīgi vaicāja:

— Kāpēc tad jūs slēpāt šo īstenību veselas sešas die­nas?

— Mēģināšu paskaidrot, — ģenerālis pamāja. — Mums, pretizlūkiem, ir paruna: «Vienīgais ienaidnieks, no kura nav glābiņa, ir panika.» Bez tam bumbvedējs bija pazau­dējis svarīgas slepenas ierīces, tādēļ no kara noslēpuma viedokļa būtu bijis nepiedodami pievērst sabiedrības uz­manību Panotarosai.

— Vai tās jau atrastas? — jautāja viens no spāniešiem.

— Nē. Būšu atklāts — tieši tādēļ mēs bijām spiesti atsaukt zviedru žurnālista Svena Krāgera sniegtās ziņas. Tās tā arī būtu palikušas avīžu sensācija, kādas izgudro gandrīz katru dienu, ja tām pa pēdām nesekotu pazīsta­mās gaišreģes Minervas Zingeres paziņojums. Lai cik skumji tas būtu, mani tautieši vairāk tic kāršlicējām nekā presei. Zingeres paziņojums izraisīja īstu vētru — tālruņi zvanīja bez apstājas, un prezidents, kuram sabiedriskā doma liekas svarīgāka par slepenību, deva rīkojumu …

— Starp citu, kāpēc neesat aicinājuši Svenu Krā- geru? — bārdainais francūzis atkal pārtrauca.

— Mums vēl nav izdevies izdibināt, zem kāda vārda viņš slēpjas. Ja Krāgers uzskata par labāku palikt ēnā, tad tā ir viņa personīgā darīšana. Es pats arī dažos gadī­jumos esmu par slepenību un netraucēju citus sekot šim principam, — ģenerālis pasmaidīja, bet žurnālisti smējās. Spriežot pēc visa, bija jūtams, ka viņš iekarojis to sim­pātijas.

Pie durvīm pieklauvēja. Majors Melbričs atslēdza. Ieraudzījis padri Antonio un vietējo mācītāju, viņš jau­tājoši paskatījās uz ģenerāli.

— Aiciniet, aiciniet! … Lūdzu apsēsties!

— Vietējie iedzīvotāji ir nobažījušies, — padre Anto­nio sacīja. — Viņi palūdza mūs, savus garīgos ganus, uzzināt visu patiesību, lai cik nežēlīga tā arī būtu. v

— Vispirms, padre, atļaujiet pateikties jums par brriifš- ķajām rozēm! — ģenerālis cieši paspieda viņam roku un paskaidroja žurnālistiem. — Taisni šodien ir mana dzim­šanas diena. Un vislabākā dāvana man šai dienā ir tas, ka varu jums paziņot — vairs nav ne mazākā pamata uz­traukumam … Majors Melbričs pastāstīs jums, kas veikts!

Atšķirībā no ģenerāļa majors netiecās pēc populari­tātes. Runa bija īsa un zināmā mērā līdzinājās viņa paša nevainojami taisnajam matu celiņam.

— Dažas dienas mēs zaudējām, izdarot iepriekšēju iz­lūkošanu, pēc tam izdevās noteikt apdraudēto rajonu. Sašķīdušās bumbas pamatmasa laimīgā kārtā sadragājusi Melnās alas velvi un iekritusi pazemes ezerā, no ku­rienes mēs esam izzvejojuši gandrīz visas šķembas. Pā­rējās, kas bija nokritušas alas apkaimē, atrastas jau agrāk. Darbus Melnajā alā nobeigsim šovakar.

— Un kādi meklējumi tiek veikti kalna nogāzē? — otrs francūzis painteresējās.

— Meklējam slepenās ierīces, — majors strupi atteica.

— Un tagad varu iepriecināt jūs ar mazu sensāciju! — ģenerālis Debldejs piecēlās. — Pirms vairākiem gadiem žurnālistu uzmanību saistīja viena no pasaules izcilākā speciālista staru slimībā profesora Stārka pazušana. Jūs droši vien atceraties, ka viņš bez kāda iemesla pārtrauca darbu pētniecības institūtā un pēkšņi aizbrauca no Či­kāgas nezināmā virzienā … Paklīda baumas, ka viņu no­laupījuši krievi… Daru jums zināmu, ka profesors Stārks strādā pie mums! — Ģenerālis iestarpināja pauzi, ko aiz­pildīja izbrīna saucieni, un, izbaudījis efektu, nobeidza:

— Profesor, piecelieties un parādieties presei!

— Ko? — kaktā sēdošais kalsnējais cilvēks izklaidīgi vaicāja. — Vai jūs par mani runājat?

Viens no spāņu žurnālistiem ķērās pie fotoaparāta, bet ģenerālis ar smaidu aizkavēja viņu:

— Skatīties un pat aptaustīt — cik vien vēlaties! Bet fotografēt aizliegts! Priekšniecība uzskata profesoru par slepenu objektu. Kā redzat, viņam, lai saglabātu kara no­slēpumu, nācies pat nodzīt savu slaveno bārdu!

Pirmais iesmējās francūzis ar ķīļbārdiņu. Taču arī pā­rējie prata novērtēt ģenerāļa smalko ironiju attiecībā uz spiegu māniju.

— Lūk, — ģenerālis turpināja, — profesors apliecinās jums, ka, pateicoties laikā spertajiem piesardzības soļiem, vietējiem iedzīvotājiem it nekas nedraud, atskaitot vie­nīgi alkoholismu. Man ziņoja, ka pēc mūsu kompensā­cijas izmaksas attiecīgo izpriecu vietu apmeklēšana strauji augusi. Kas attiecas uz augsnes radioaktīvu piesārņošanu, tad Panotarosa joprojām paliks viena no visveselīgāka­jām kūrvietām uz zemeslodes.

— Un kā ar jūru? — viens no spāniešiem jautāja, — Nav taču izslēgts, ka daļa šķembu iekritusi līcī, bet ūdens, kā zināms, palielina radioaktivitāti.

— Pilnīgi izslēgts! Rēķinādamies, ka tādas baumas var rasties, mēs esam ielūguši spāņu valdības locekļus, kuri ieradīsies rīt mūsu sūtņa pavadībā. Tiks sarīkoti ūdens- svētki, kuru programmā ietilps arī peldēšanās. Šo svētku zvaigzni jūs tūlīt ieraudzīsiet.

Majors Melbričs jau stāvēja pie durvīm. Tikko ģene­rālis deva zīmi, tās atsprāga vaļā un istabā ielauzās žil­binošu staru straume. Evelīnai Rodžerai bija mugurā īss tērps no metāla plāksnēm, ko saturēja kopā bronzas va- žiņas. Metāls izstaroja tādu spožumu, ka apžilba acis.

— Lūdzu, — ģenerālis pasmaidīja, — Evelīna Rodžera, Holivudas zvaigzne, Amerikas lepnums! Tagad varat gan skatīties, gan fotografēt!

Kādas desmit minūtes žurnālisti apbēra Lellīti ar jau­tājumiem un cītīgi pierakstīja savas piezīmju burtnīcas. Izmantodams šo brīdi, padre Antonio noliecās pie Mūna.

— Starp citu, vakar kāds pārvedis uz viņas kontu Pedro Himenesa bankā ļoti lielu summu, — viņš pačukstēja.

— Kurš?

— Anonīms ziedotājs. Esmu pārliecināts, ka tas ir Hjū Brauns, — garīdznieks pētījoši paskatījās uz Mūnu.

Ģenerālis, kas bija pacietīgi gaidījis, kamēr žurnālisti apmierinās savu ziņkāri, pacēla roku.

— Bet tagad dosim mis Evelīnai nelielu atelpu. Rīt jūs esat ieaicināti uz svinīgām brokastīm marķīza Kastelma­res pilī. Tās notiks pirms ūdenssvētkiem. Marķīza dzimta ir ļoti sena, tāpat kā VIII gadsimtā celtā pils. Vakarā pilī tiks sarīkots rauts. Es ceru, ka žilbinošās Evelīnas Ro­džeras klātbūtne un jūsu korespondences izkliedēs ļaun­prātīgos izdomājumus un baumas. Spānija ir mūsu draugu zeme, un mums būtu ļoti žēl, ja šīs nelaimīgās bumbas dēļ, no kuras vairs nav jābīstas, Panotarosa zaudēju tū­ristus un ienākumus.

— Vai esat pārliecināts, ka sašķīdusi tikai viena bumba? — bārdainais francūzis jautāja.

— Ja tas ir joks, tad labprāt pasmiešos kopā ar jums, — ģenerālis sfeprotoši pasmaidīja. — Bet, ja jūsu jautājums izriet no man labi saprotamās vilšanās, ka no Panotarosas nekādu sensāciju vairs nevarēs izsist, tad pašā noslēgumā pasniegšu jums vēl vienu pārsteigumu.

Ģenerālis ieturēja zīmīgu pauzi un gluži kā iluzionists, kas ar efektīvu žestu izvelk no tukša krātiņa rēcošu tīģeri, pacēla balsi:

— Krievi medī slepenās ierīces. Panotarosas tuvumā konstatēta viņu zemūdene, tā raida šifrētas pavēles. Par to arī rakstiet!

Mūns šai brīdī nez kādēļ atcerējās savu pirmo apmeklē­jumu cirkā. Mājās māte pēc tam jautāja, kas viņam vis­vairāk paticis, un viņš bez vilcināšanās atbildēja: «Burvis! Es jau iepriekš zināju, ka viņš sazāģēs tanti un to atkal salīmēs, bet pa kuru laiku viņš vēl paguva noslēpt tās cepurē dzīvu trusi?»

Ģenerālim bija izdevies panākt savu. Kad nobeigumā žurnālistus uzaicināja uzdot jautājumus, gandrīz neviens nerunāja par radiāciju.

— Atļausiet man? — Mūns pacēla roku. — Gribu kaut ko pajautāt majoram Melbričam. Majora kungs, kāpēc gan jums nepameklēt slepenās ierīces Svētlaimīgās vien­tulības salā?

— Jūs esat jokupēteris, mister Mūn, — viņš atsaucās ar smīnu. — Bet tas ir vēl bīstamāk nekā būt filozofam!