Viesnīcas "Holivuda" rēgi

SLAZDI

Tajās pāris stundās, kuras Mūns pavadīja Malāgā, Pa­notarosa bija galīgi pārvērtusies. No rīta tā vēl atgādi­nāja piefrontes pilsētiņu, tagad — pilsētu, kur steidzami evakuē iedzīvotājus, jo karaspēks pamet ierakumus.

Bruģi tricināja naglotu zābaku dima. Kareivji un jūr­nieki atgriezās nometnē. Radās iespaids, ka ģenerālis Debldejs teicis korespondentiem patiesību. Bet Mūns bija pārliecināts, ka meklējumi pārtraukti tikai sakarā ar augsto viesu ierašanos, kuriem par godu Panotarosa sāka greznoties karogiem, lai gan svinīgā gatavošanās nemaz neatbilda pašreizējai situācijai.

Pie Himenesa bankas vietējās nodaļas, ko rotāja Spā­nijas karogs un apsveikuma lozungs, stāvēja gara rinda. Ārzemnieki izņēma savus noguldījumus. Džīpam garām aizdārdēja tūristiem piebāzts autobuss ar veselu kalnu ceļa somu uz jumta. Bet virs ļaužu pamestās austrumu nogāzes karājās helikopteri, atgādinot kaijas, kas, zivis meklēdamas, slīd pār viļņiem. Mūns nešaubījās, ka tajos atrodas aparatūra radioaktivitātes reģistrēšanai. Ģenerā­lis Debldejs prata apvārdot jebkuru. Tikai viņš pats un majors Melbričs zina, kur īsti nokritušas sašķīdušās bum­bas šķembas — Melnajā alā vai kādā citā vietā desmit jūdžu apkaimē. Pie tam vēl nemaz nav zināms, cik bumbu sašķīdušas.

Policijas komisariātā valdīja rosme. Pulkvedis Baroha-i- Pinoss deva norādījumus saviem padotajiem. Sasveicinā­jies ar Mūnu, viņš atvainojās:

— Esmu līdz kaklam aizņemts. Ja jūs pārāk nesteig­tos, tad …

Mūns atbildes vietā parādīja Gvendolīnas vēstuli.

— Iesim uz kabinetu! — pulkvedis tūdaļ atrada laiku. — Vai esat pārliecināts, ka tas riav viltojums?

— Es tikko atbraucu no Malāgas. Grafologs patiešām apliecina, ka rokraksts nav viltots. Pilnīga raksturīgu sī­kumu sakrišana vēstulē, viesu grāmatas ierakstā un pat Gvendolīnas viltotajā parakstā uz čeka. No rakstura ne­kur nevar aizbēgt.

— Apsveicu! — pulkvedis svinīgi piecēlās, sniegdams Mūnam roku.

— Apsveikt vēl nav par ko, — Mūns paraustīja plecus.

— Brīnījos, kad uzzināju, ka jūs neesat aizlidojis uz Madridi. Bet jūs izrādījāties tālredzīgāks par mani. Tagad arī es ar nokavēšanos saprotu, ka Roberto Līmas ziņo­jums pamatojas uz pārpratumu. Gvendolīnas nolaupī­šana, bez šaubām, notikusi Panotarosā. Ne jau velti jūs, dodamies uz Madridi, pa ceļam vispirms iegriezāties pilī,

— Vai nevar mazliet skaidrāk, pulkvedi?

— Nav ko spēlēt ar mani slēpšanos, — pulkvedis pie­miedza aci. — Starp citu, varu izpalīdzēt jums ar papildu detaļu attiecībā uz Hjū Braunu, ko jūs izsekojat. Vai pamanījāt, kādas viņam acis?

— Manuprāt, pelēkas.

— Bet ārzemju pasē rakstīts: zilas. Kā jums tas patīk? Nebaidieties, mister Mūn, es netaisos piesavināties jūsu nopelnus. Vai tad labs izpildītājs, kaut arī viņam pulk­veža pakāpe, var sacensties ar virtuozu? Hipotēze ir jūsu, es kā pieticīgs darbarūķis tikai palīdzu savākt materi­ālus.

— Kas par hipotēzi?

— Jūs mani eksaminējat? Lūdzu! … Marķīzs ir ubags, savu senču dārgumus viņam nav izdevies atrast…

— Piedodiet, ka jūs pārtraucu. Ja apslēpto bagātību atrastu kāds cits, vai viņam jādalās ar marķīzu?

— Tur jau tā lieta, ka ne. Zeme, uz kuras atrodas pati ala, konfiscēta jau marķīza tēva laikos. Tagad marķīza teritorijā palikusi tikai ieeja .. . Tātad sapnis par pasa­kainajām bagātībām nav piepildījies. Bet pastāv reālā Gvendolīna Šrīvera. Marķīzs, bez šaubām, zināja, ka viņa ir viena no Amerikas visbagātākajām mantiniecēm…

— Jūs uzskatāt, ka marķīzs viņu nolaupījis?

— Es tikai izklāstu jūsu hipotēzi saviem vārdiem. Vai gan cilvēkam, kam pietrūkst līdzekļu pat pieklājīgam uz­valkam, ienāks prātā tērēt naudu milzīgai detektīvlitera- tūras bibliotēkai, ja viņš necerēs iegūt no tās kādu la­bumu? Parakņājieties, kā nākas, viņa kolekcijā, jūs no­teikti atradīsiet sējumu, kur viss aprakstīts: gan upurim nodiktētā vēstule, gan no avīzes izgrieztie burti, gan ala, kur jāatstāj izpirkšanas maksa. Vienīgais, kas vēl pie­trūka marķīzam nodomu īstenošanai, bija uzticams pa­līgs. Arī tas atradās — Hjū Brauna personā.

— Jūs tikai aizmirstat, ka vēstuli nosūtījis cits Brauns.

— Tā ir veikla acu apmānīšana, kas apveda ap stūri ari mani. Bija un ir tikai viens vienīgs Brauns.

— Un kā ar ārieni?

— Esmu ievācis izziņas. Augums sakrīt. Kas attiecas uz seju un pasi, tad mūsu laikos abus izmainīt ir tikpat kā nospļauties.

— Jūsu izklāstījumā mana hipotēze līdzinās Agatas Kristi šedevram. Bet, par cik mēs abi steidzamies, atlik­sim tās sīkāku iztirzāšanu līdz rītdienai. Esmu atnācis, lai palūgtu no jums pusduci policistu.

— Kratīšana? Priecājos, ka beidzot esat atklājuši savas kārtis. Bet es arī neesmu muļķis. Varu pateikt, ka orderis jau izrakstīts. Diemžēl būs mazliet jāuzgaida. Rīt atbrauc marķīza nākamais znots, informācijas un propagandas ministra sekretārs, vīrs ar lielu ietekmi valdības aprindās. Var iznākt nepatikšanas, bez tam, kad brālis krita nežē­lastībā, mans stāvoklis jau tā ir nedrošs.

— Bet es domāju, ka tas sašķobījies pēc Barselonas lietas, — Mūns pasmaidīja.

— Jūs esat nepareizi informēts, — policijas priekšnieks pacēla balsi, bet tūdaļ atkal nomierinājās. — Pie viena saskaņā ar jūsu lūgumu esmu jau pieprasījis šīs lietas kopiju. Kā jūs tagad pats pārliecinājāties — pilnīgi bez vajadzības. Mums darīšana tikai ar vienu noziegumu — Gvendolīnas nogalināšanu. Kas attiecas uz Šrīveriem …

— Nogalināšanu? — Mūns sarauca uzacis.

— Protams! Marķīzs un Hjū Brauns nav muļķi. Ne­laimes gadījums ar misis Šrīveras un Rola saindēšanos bija tas liktenīgais apstāklis, ko nevar iepriekš paredzēt. Tā vietā, lai saņemtu miljonu pesetu, vajadzēja ar skubu iznīcināt pēdas. Ja viņi izgudrojuši izmeklēšanas maldi­nāšanai tādu ģeniālu gājienu kā telegrammu par kremā­ciju, tad, bez šaubām, būs parūpējušies arī par līķa iznī­cināšanu.

— Visu cieņu, pulkvedi!

— Novēlojusies gaišredzība diemžēl nav nekādas no­pelns. Vai jūs domājat, ka lieku lielas cerības uz kratī­šanu? Piekritu tai, lai sirdsapziņa būtu tīra, ne vairāk! Esmu gatavs saderēt, ka neatradīsim nevienu lietišķu pie­rādījumu, — policijas priekšnieks noplātīja rokas.

— Attiecībā uz marķīzu un it īpaši Hjū Braunu pilnīgi pievienojos jūsu pesimistiskajām prognozēm. Bet Šrīveru slepkavas mēs ar dieva palīdzību tomēr pakārsim.

— Slepkavas! Es jūs nesaprotu… Jūs, šķiet, tikko bijāt vienis prātis uzskatīt šo notikumu par nelaimes ga­dījumu.

— Vienam otram tas tiešām būs nelaimes gadījums… Piezvaniet uz Malāgu, lai izsūta konservu bundžu, kurā atrasts botulīns.

— Jūs neuzticaties analīzei? — pulkvedis manāmi uz­traucās. To varēja izskaidrot ar aizvainoto nacionālo lep­numu: kaut kāds privātdetektīvs uzdrošinās apšaubīt spāņu policijas autoritatīvo darbību.

— Pasarg dievs, — Mūns piecēlās. — Rīt jums ir grūta diena, tāpēc jūs vairāk neaizkavēšu.

— O, jā! Nodrošināt tik augstu viesu neaizskaramību ir tiešām ārkārtīgi atbildīgs uzdevums. Esmu jau piepra­sījis mobilās gvardes eskadronu… Bet mēs neizrunājā­mies līdz galam. Nevaru saprast, kam jums īsti vajadzīga šī bundža. Varbūt kā suvenīrs? — pulkvedis mēģināja jokot.

— Kā mācību līdzeklis, kas pierāda, ka tikko manāms dūriens var radīt pilnīgi ticamu versiju, it kā saindēša­nos izraisījuši bojāti produkti.

*

Panika, kas bija pārņēmusi Panotarosu, visspilgtāk iz­paudās viesnīcā. Klaudzēja durvis, skraidīja apkopējas. Rosījās somām, fotoaparātiem un lietus mēteļiem apkrā­vušies iemītnieki. Kāpnes bija okupējuši noskranduši pui­kas — tie paši, kas sagaidīja Mūnu atbraukšanas dienā. Sakumpuši zem somām, viņi kāpa lejā, nolika kravu ves­tibilā un, jautri sasaukdamies, drāzās atkal augšup. Ne­sējiem tūristu pēkšņā bēgšana nozīmēja tikai vienu — iespēju nopelnīt.

Dons Benitess, sviedriem noplūdis, izrakstīja rēķinus, viņam palīdzēja sieva — trausla sieviete skumjām zel­taini brūnām acīm.

— Es jūs gaidu, — Mūns teica.

— Nav laika! Vai neredzat, kas te notiek? — nogu­ruma dēļ šveicars tikko varēja parunāt. — Nu jau ziņo visas radiostacijas… Es gandrīz vai pušu raujos. Bet naktī man jābūt pie marķīza, jāsagatavo pils pieņem­šanai … Jocīgi, ja Svens Krāgers nebūtu sacēlis šo pa­niku, es droši vien tā arī nodzīvotu, neredzējis nevienu dzīvu ministru.

— Es jūs tomēr gaidu! — Mūns ar uzsvaru sacīja. — Atnesiet auklu, jūsu mēteli un formas cepuri! — Viņš pamatoti cerēja, ka dona Benitesa ziņkāre tomēr gūs virs­roku.

— Labi, tūlīt atbrīvošos!

Gaitenis atgādināja grautiņa ainu. Lielajā marmora urnā un turpat uz grīdas bija sakrautas tukšas kartona kārbas un pudeles, konservu bundžas, saplīsuši celofāna maisiņi, ārzemju laikrakstu kaudzes. Parakņājies šajos at­kritumos, Mūns izzvejoja dažus žurnālus un lielu loksni iesaiņojamā papīra. Četrstūrainās sloksnēs sagrieztie žur­nāli imitēja naudas zīmes. Uzlicis virspusē dažas bank­notes, Mūns tīšām vietumis pārplēsa iesaiņojumu.

Ilūzija radās tik pārliecinoša, ka tai noticēja pat dons Benitess.

— Vai tad jūs tiešām taisāties samaksāt viņiem iz­pirkumu? Miljonu pesetu — tas nu gan par traku! — šveicars nopūtās. — Lai nopelnītu tādu lērumu, man būtu jāstrādā par šveicaru vienlaikus visās pasaules viesnīcās. Vispār tagad visizdevīgākā ir blēža profesija. Varbūt arī man vecumdienās pārkvalificēties?

— Manuprāt, jūsu kvalifikācija jau tā pietiekami aug­sta … Kā jums liekas, vai kāds nāks pēc izpirkšanas mak­sas?

— Diez vai… Bet no otras puses, ja noziedznieks visu šo laiku nav uzturējis sakarus ar ārpasauli? — dons Beni­tess skaļi prātoja. — Pieņemsim, es taisījos nolaupīt jūs, bet līdzdalībnieku man nebūtu. Es izvēlētos slēptuvi, no kurienes ar binokli var novērot vietu, kur jāatstāj nauda…

— No jums iznāktu lielisks gangsteris, don Benites! Un tālāk?

— Protams, es būtu pietiekami gudrs, lai nerādītos. Pat nakti ne — vēl ieraudzītu kāds paziņa, tad viss būtu pagalam…

— Tātad jūs pieļaujat, ka nolaupītais varētu arī nezi­nāt par Šrīveru nāvi? — Mūns ar dona Benitesa palīdzību pārbaudīja paša domas. Tas, ka Kids Brauns rīkojies viens, nekādi neatbilda pārējiem faktiem. Bet atmest šo iespēju nepārbaudītu arī būtu bijis muļķīgi, līdz šim Panotarosa bija atnesusi ne vienu vien pārsteigumu.

— Es neesmu slepenpolicists, — dons Benitess paraus­tīja plecus. — Jūsu vietā es būtu drīzāk uzģērbis ameri­kāņu formas tērpu, pašlaik tas ir pats piemērotākais mas- kējums.

— Tikai ne manam nolūkam. Kas varētu aiznest naudu, ja misis Šrīvera būtu vēl dzīva?

— Droši vien viņa pati…

— Bet ja baidītos? Vēstule taču varēja būt slazds, lai ievilinātu arī viņu.

— Tādā gadījumā viņa būtu sūtījusi kādu citu.

— Kuru konkrēti?

— Visdrīzāk mani. Naudu man uzticēt var, bet, ja no­galinās, arī nekas — par vienu nenozīmīgu cilvēciņu pa­saulē mazāk.

— Pareizi, tāpēc arī tēlošu donu Benitesu.

Mūns ātri uzvilka mēteli, uzcēla apkakli, uzvilka dziļi pār pieri formas cepuri, ievilka galvu plecos un šveica­ram raksturīgā gaitā pagājās pa istabu. Radās pārlieci­nošs iespaids, it kā viņš ik brīdi būtu gatavs palocīties kādam viesnīcas iemītniekam. Bet, kad viņš turklāt, ap­stājies pie durvīm, izlikās noklausāmies sarunu, pat dons Benitess nespēja novaldīt smieklus.

— Tas jums gan lieliski izdodas, senjor Mūn. Tā vien liekas, tūlīt jūs izvilksiet no kabatas duci svēto.

Ietinies šveicara siltajā mētelī, Mūns nekustīgi gulēja krūmos. Bija gandrīz pilnīgi satumsis. Viņš tikai ar pū­lēm varēja saskatīt ieeju alā. Pārlicis revolveri no sastin­gušās labās rokas kreisajā un mazliet pagriezies, lai uz­bāzīgie zari neskartu seju, detektīvs atkal pārvērtās par nekustīgu statuju.

Līdz šim viss notika tā, kā bija paredzēts. Tumsai ^stā­joties, pa nomaļu ceļu Mūns iznāca no viesnīcas. Ārpus ciemata viņš sastapa kādu dona Benitesa paziņu, kas, pro­tams, noturēja viņu par īsto šveicaru. Mūns ar žestu pa­rādīja, ka steidzas. Garāmgājējs kaut ko spāniski uzsauca un nozuda. Šī satikšanās lieku reizi pierādīja, ka Mūna izvēle bijusi pareiza. Ja cilvēkam galvā šveicara cepure bet uz ielas ir tumšs, gandrīz katrs nodomās, ka satiktais patiešām bijis šveicars.

Pa stāvām, grūti izkāpaļājamām takām Mūns nokļuva līdz kalnu plato, kur atradās vēstulē norādītā ala. Iešķeltā, dzeroklim līdzīgā eja bija saskatāma jau iztālēm. Ne mir­kli neaizmirsdams savu lomu, Mūns, piesardzīgi atskatī­damies, šķērsoja klajumu alas priekšā. Nolicis paku no­runātajā vietā, viņš skriešus devās atpakaļ, cenzdamies sacelt pēc iespējas lielāku troksni. Turklāt bija jāpatui prātā, ka dons Benitess, pieradis pie nekustīga dzīves veida un mocīdamies ar reimatismu, kustas pavisam ci­tādi nekā Mūns. Tas bija pats grūtākais. Viena lieta — tēlot kādu skatuves spilgtajā gaismā, gluži cita — tumšā, klusā vietā, kur tevi, liekas, neredz neviena dzīva dvēsele. Noskrējis kādus divsimt soļus un sasniedzis ko­kiem apaugušu vietu, Mūns pieplaka zemei un, slēpda­mies aiz krūmiem, uzmanīgi rāpās atpakaļ.

Te nu viņš gulēja jau vairāk nekā stundu. Kaut kur tumsā dūca helikopters. Lūgumu palīdzēt ģenerālis Debl­dejs pretēji gaidītajam bija uztvēris kā pašu par sevi sa­protamu lietu. Sarunā ne reizi netika pieminēts nenoti­kušais Madrides brauciens. Ģenerālis tūdaļ bija ar mieru ne tikai dot helikopteru, bet arī nestāstīt pagaidām neko policijas priekšniekam. Pēdējo lūgumu Mūns motivēja ar vēlēšanos sagādāt pulkvedim pārsteigumu. Nepatīkami bija vienīgi tas, ka helikopterā atradās majors Melbričs, kas vadīja operāciju.

Gulēt klusi kā pelei, sajūtot zem ceļiem asus akmenti­ņus, bet uz pieres — dzeloņainu zaru, bija īsts varoņ­darbs. Domas visu laiku atgriezās pie neērtībām un ne­kādi nevēlējās koncentrēties ap to, kas patiešām bija pārdomu vērts. Kādus notikumus slēpa Gvendolīnas vēs­tule? Nolaupīšana ar nolūku dabūt izpirkumu neietilpa Gaetano sindikāta parastajā darbībā. Rekets — organi­zēta šantāža deva daudz prāvākus, pie tam pastāvīgus ienākumus. Iznāk, ka Kids Brauns šoreiz rīkojies uz savu galvu.

Brauna uzturēšanās Panotarosā, acīm redzot, nav bijusi saistīta ar Šrīveriem. Uzzinājis, kas viņi tādi, viņš nolē­mis neievērot saimnieka intereses, bet parūpēties par sa­vējām. Satiekoties ar Gvendolīnu, viņš vairākas reizes tai draudējis, pieprasot naudu. Lai atpirktos, Gvendolīna vil­tojusi čeku. Summa likusies Braunam pārāk niecīga, tā­dēļ viņš meiteni nolaupījis. Tāds varētu būt vienīgais ticamais notikumu izskaidrojums, bet Mūns labi apzinā­jās, ka patiesība, iespējams, atrodas bezgala tālu no šī visai pārliecinošā slēdziena.

Aizritēja vēl piecpadsmit, divdesmit minūtes. Nervi sa­springa, bet par smēķēšanu nebija ko domāt. Visapkārt bija pilnīgs klusums. Vismazākā kustība kļūtu dzirdama simts pēdu attālumā. Zemu pār galvu aizlidoja helikop­ters, dūkoņa attālinājās, atkal iestājās klusums. No pils, kuras apveidi neskaidri iezīmējās tālumā, atplūda apslā­pētas skaņas. No pils torņa ar binokļa palīdzību noteikti var redzēt ne tikai alas ieeju, bet droši vien arī krūmos paslēpušos cilvēku.

Mūns nervozi nožāvājās. Izredzes tēlot statuju arī nakts otrajā pusē nemaz neiepriecināja. Kad viņš jau klusībā nolēma pēc stundas aiziet, pēkšņi saklausīja krūmos brīk­šķi. Mūns neviļus satrūkās. Pēc ilgā klusuma likās, ka zari švīkst pie pašas auss. Tad atskanēja soļi — viegli, žigli. Vēl pirms tam, kad alas priekšā iznira cilvēka figūra, Mūns jau zināja, ka tā ir sieviete. Ar uzmanīgu kustību viņš pacēla pie acīm staru tālskati. Tumsa tūdaļ izgaisa. Fokusā skaidri iezīmējās alas ieeja. Mūns pavirzīja bi­nokli mazliet sānis un izbrīnā tikko neizlaida to no ro­kām. Evelīna Rodžera! Kaut kas viņas izskatā likās ne­parasts. Tā bija viņa, tikai citādi sakārtotiem matiem. Mūns ar pūlēm piespieda sevi nekustēties. Nē, lai aktrise vispirms ieiet alā. Pa to laiku viņš nemanot piezagsies klāt un nogriezīs atkāpšanās ceļu.

No iecerētā lieliskā plāna nekas neiznāca. Aiz klintīm parādījās helikopters, pār apkārtni pārslīdēja prožektora gaisma. Lellīte iekliedzās un metās bēgt. Helikopters pa­zuda tai pašā virzienā. Mūns pāris reižu izšāva gaisā un tikai tad apjēdza, ka norunātais signāls krietni nosebo­jies. Viņš metās nopakaļ, bet jau pēc brīža saprata, ka sekošana bezcerīga. Izredzes iegāzties aizā vai lauzt sev kaklu bija daudz reālākas.

Ik brīdi klupdams un lādēdamies, Mūns ar pūlēm no­kļuva uz ceļa. Tieši viņa priekšā zaigoja pils apgaismotie logi. Taču patlaban vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt vies­nīcā. Laimīgā kārtā pils vārtos parādījās studebekers, kas bija atvedis mēbeles. Šoferis nogādāja Mūnu līdz pašai viesnīcai.

— Vai Evelīna Rodžera jau atgriezusies? — Mūns vai­cāja, atdodams dona Benitesa sievai mēteli un cepuri.

— Nē! — viņa automātiski uzmeta skatienu dēlim ar slēdzenēm un pārlaboja: — Manuprāt, senjora Rodžera ir mājās. Katrā ziņā manas dežūras laikā viņa viesnīcu nav atstājusi.

Piemirsis nogurumu, Mūns metās augšā pa kāpnēm. Viņš tā steidzās, ka tikko neapgāza urnu ar tūristu bēg­šanas taustāmajām pēdām. Konservu kārbas blīkšķēda­mas vēlās pa kailo marmora grīdu. Paklāju bija paņēmis marķīzs — pēc platuma tas noderēja paceļamā tilta pār­klāšanai.

No kinoaktrises istabas skanēja uzbudinātas balsis. Pat nepapūlējies pieklauvēt, Mūns atgrūda durvis un izbrīnī­jies apstājās uz sliekšņa. Gandrīz visu telpu aizņēma ceļa somas. Lellīte stāvēja pie sienas skapja un dusmīgi meta savas mantas. Viņa bija tā iekarsusi, ka nepamanīja Mūna ienākšanu. Toties ģenerālis Debldejs, Ramiross un padre Antonio nesaprašanā lūkojās viņā.

— Ienākot dāmas istabā, jāpieklauvē! — Ramiross sa­cīja vāji slēptā īgnumā. — Un vispār jums te nav ko meklēt!

— Pievaldiet savu meksikāņu temperamentu! — ģene­rālis norūca. — Varbūt misteram Mūnam izdosies mūsu trakojošo primadonnu vest pie prāta. — Viņš pievērsās detektīvam: — Viņa taisās aizbraukt! Vai saprotat, kāds skandāls būs? Uz. viņu balstās visi rītdienas svētki. Eve­līna Rodžera — tas ir karogs, bet, kad karogs nolaists, neviens vairs netic uzvarai.

— Pie velna! — Lellīte īslaicīgi pārtrauca savu nodar­bošanos. — Jūs mani piemānījāt! Negribu jūsu politikas dēļ kļūt par neglīteni! W^

— Nomierinieties! — padre Antonio it kā svētīdams pacēla abas rokas. — Jūs taču mīlat Ramirosu … Ģenerā­lis par visu jau parūpējies.

— Par tādu kontraktu jūs pat sapņot nevarējāt, — ģenerālis ātri iestarpināja. — Filmu uzņems Panotarosā.

Par atbildi Lellīte svieda ģenerālim ar zelta sandali, ko patlaban grasījās ielikt somā. Sandale, netrāpījusi mērķī, ielidoja Ramirosam sejā.

— Nu redziet! — viņš nostenēja. — Un tas jau turpi­nās turpat divas stundas. Viņa pavisam zaudējusi prātu!

— Esiet vīrietis! — padre Antonio mierināja Ramirosu. — Dievs nepieļaus, lai viņa aizbrauktu.

— Ejiet pie joda ar savu dievu un pie viena ar Romas pāvestu! Jūs man visi derdzaties! Ja dievs patiešām būtu, viņš nepieļautu tādu nejēdzību kā ūdeņraža bumbas.

— Mis Rodžera, esiet prātīga! Aizparīt atbrauc uzņem­šanas grupa. Jūsu partneris būs Ramiross! Lūk, režisora telegramma, — ģenerālis pavicināja to kā trumpi.

— Vai tiešām? — Lellīte ironiski vaicāja.

— Jā, viņš filmēsies amerikāņu lidotāja lomā.

— Lai filmējas! — Lellīte satvēra telegrammu un sa­plēsa sīkās driskās. — Lai filmējas šai nolādētajā Panota­rosā, ja vēlas palikt plikpauris! — Viņa aizcirta čemo­dānu. — Bet es negribu! — Viņa ķērās pie vaļējo atvilktņu satura. Vēstules juku jukām ar fotogrāfijām ielidoja atvērtajā somā.

— Katrs idiots zina, ka no radiācijas vispirms izkrīt mati. Varbūt pavēlēsiet man valkāt parūku? — viņas kliedziens pārgāja histērijā. — Vai nepietiek ar to, ka man nav neviena īsta zoba! Vai tā esmu es, kas no ekrāna uzsmaida miljoniem? Tā ir dentista māka, kas smaida!

— Senjora Rodžera, nezaimojiet! — padre Antonio maigi satvēra viņu aiz rokas. — Dievs tas kungs apveltī­jis jūs ar tādiem lieliskiem matiem!

— Jums patīk? — Lellīte aizsmakusi iesmējās. — Va­rat paturēt piemiņai! — Sekoja zibenīga kustība. No ak­trises galvas atdalījās kupla matu kodeļa un nokrita ga­rīdzniekam pie kājām. Vīrieši apstulbuši skatījās uz to, kas bija palicis. Lellīte, kas tagad izskatījās pēc izpūruša pusaudža, raudāja.

— Es braucu projām! Projām! — varēja saklausīt caur asarām. — Palieciet, ja tīk. Metiet savas bumbas, filmē­jiet savas melīgās filmas! Es gribu dzīvot! — Viņa

drudžaini izrāva vidējo atvilktni. Sakvojāžā cits pēc cita lidoja rēķini, telegrammas, čeku grāmatiņas. Tiem sekoja liela kartona kārba. Pēkšņi viņa apstājās un, it kā kaut ko atcerējusies, ņēmās tajā rakņāties.

— Lūdzu! — viņa sniedza Mūnam kādu paciņu. — Jūsu fotogrāfijas … Es tās …

Ģenerālis Debldejs ieklepojās. Lellīte apveltīja viņu ar naida pilnu skatienu, tomēr paskaidroja jau citā tonī:

— Jūs toreiz atstājāt tās rīta svārkos, bet es aizmirsu atdot…

Lellīte nikni aizcirta čemodānu un garšļaukus iekrita gultā. Bet pilnīgi apjukušais Mūns stāvēja istabas vidū ar attēliem rokā un nekā nesaprata.