Viesnīcas "Holivuda" rēgi

HJū Brauns noņem masku

Mūns iznāca gaitenī un tikai tagad pamanīja ne­parasto klusumu. Vienīgi aiz dažām durvīm varēja sa­dzirdēt rakstāmmašīnu klaboņu. Ne soļu, ne smieklu, ne ūdens šļakstēšanas, ne balsu, ne krācienu. Radiopārraides bija veikušas savu. Varēja vēl neticēt Svenam Krāgeram vienam pašam, bet, kad trauksmes signālu uztvēra citi, panika bija nenovēršama. Šai situācijā rītdienas izrāde bija ārkārtīgi nepieciešama, lai klusinātu pasaules sabied­riskās domas sašutuma balsi. Mūns brīnījās, ka viņš vēl spējīgs domāt par tādām lietām, kad pēdējās trīs stundas uzdevušas tik daudz mīklu. Laiks būtu majoram Melbri- čam ierasties pie ģenerāļa ar ziņojumu. Interesanti, ko viņš stāstīs.

Mūns atslēdza durvis un, domās nogrimis, atkal aiz­slēdza. Tad devās uz iemīļoto sarkano krēslu un, nonācis līdz tai vietai, kur tas parasti stāvēja, atcerējās, ka krēslu aiznesis marķīzs. Tumsā sataustījis zilo un iegrimis mīk­stajā porolonā, viņš nogrima pārdomās kā nirējs ūdenī…

Vannas istabas durvis klusi atvērās — Mūns nekā ne­dzirdēja. Istabā iedegās spilgta gaisma, arī tad viņš ne­pagrieza galvu. Un tikai tad, kad cilvēks, kas Panotarosā " bija pazīstams ar Hjū Brauna vārdu, pienāca pavisam tuvu, Mūns piecēlās tam pretī.

— Kas noticis? —- viņš jautāja čukstus. — Ja jau esat atnācis… -

— Jūsu ģeniālā minēšanas spēja, kā allaž, mani pār­steidz!

— Beidziet savus pliekanos jokus, Deilij, un, galvenais, runājiet klusāk!

— Nekautrējieties, mister Mūn, varat mani joprojām saukt par Hjū Braunu! — Deilijs paplikšķināja Mūnam pa muguru un turpināja dramatiskā tonī: — Noticis tiešām kaut kas tāds, ko policijas atskaitēs dēvē par ārkārtēju gadījumu … Esmu atradis Gvendolīnas automobili!

— Kur? — Mūns pielēca kājās.

— Kā zināms, jūsu saprātīgais norādījums izpētīt alas Panotarosas apkārtnē nedeva pozitīvus rezultātus. Alu ir tik daudz, ka šo darbu es varētu pabeigt tikai savā sim­tajā dzimšanas dienā. Šodien marķīza bibliotēkā jūs ļāvāt saprast, ka Brauna slēpnis droši vien atrodas netālu no alas, kur bija jānoliek izpirkuma summa. Arī to man diemžēl neizdevās pārbaudīt. Atkal uzdūros veselam pa­zemes labirintam, bet bāzt galvu kurā katrā tumšā cau­rumā, godīgi sakot, man nemaz nav pa prātam. No šā­diem caurumiem mēdz izlidot ne vien sikspārņi, bet arī lodes. Pie tam. doma nomirt tumsā, kad neviens neredz tavu varonīgo ģīmi, man vienmēr bijusi derdzīga …

— Mani interesē mašīna, nevis apstākļi, kādos jūs vē­lētos mirt!

— Tad ļaujiet vispirms izstāstīt par mašīnu! … Atceļā es apmaldījos. Galu galā neesmu taču kalnu buks, kas orientējas pēc ožas! … Un tieši tad uzdūros pēdām…

— Kalnu buka? — Mūns īgni pārtrauca.

— Pietaupiet savu drūmo humoru, tas jums vēl no­derēs, kad pabeigšu savu stāstu … Riepu pēdas veda līdz kraujai, no kuras… — Deilijs iestarpināja izteiksmīgu pauzi.

— No kuras mašīna novēlusies aizā? — Mūns iesaucās.

— Nepārtrauciet… No kuras pārsteigumā tikko neno- vēlos pats, kad ieraudzīju sarkano kadiljaku. Automobilis bija atsities pret klinti, pēc tam ar noslāpušu motoru tur­pinājis slīdēt uz priekšu, kamēr iestrēdzis krūmājā.

— Kādā stāvoklī tas atrodas?

— Skatieties pats! — Deilijs izvilka no kabatas attēlu. — Kreisais spārns saliekts, prožektori un aizsargstikls sadauzīts…

Nelielā attālumā izdarītais uzņēmums atgādināja ab- strakcionista gleznu — daži tumši traipi uz gaiša fona.

— Asinis? — Mūns jautāja.

— Jā. Uz priekšējā sēdekļa. Iztaisīju analīzi. B grupa, pozitīvais rezuss … Lūk, tagad jūsu drūmais humors tie­šām būtu ļoti noderīgs!

— Asinis var būt no stikliem.

— Es arī tā domāju, bet mašīnā nav nevienas drum­slas.

— Pēc jūsu domām — Gvendolīnu … — Mūns neizru­nāja līdz galam.

— Mūsu firmā, kā zināms, pastāv darba dalīšana. Es esmu tikai funkcionāla piedeva jūsu domāšanas aparā­tam.

— Vai apskatījāt tuvāko apkārtni?

— Nepaguvu.

— Nekavējoties jātelegrafē Šrīveram!

— Jau izdarīts. Tieši tādēļ sīkāku apskati nācās atlikt uz rītdienu.

— To izdarīšu pats.

Pie durvīm kāds delikāti pieklauvēja. Mūns izteiksmīgi pamāja uz vannas istabas pusi.

— Kas tur ir? — viņš sauca, dodams savam palīgam iespēju noslēpties.

— Tas esmu es, Debldejs!

— Nāciet iekšā, ģenerāli! Diemžēl man nav nekāda cienasta — nedz lieliskā «Manhetenas projekta», nedz ķīmiski saindētu šķembu un slepenu ierīču kokteiļa, kur olīvu vietā peld radioaktīvas daļiņas.

— Jūs velti zobojaties par mani, mister Mūn! … Ru­nāsim par lietu. Majoram Melbričam neizdevās noķert to sievieti. No helikoptera bijis grūti izsekot — traucējušas klintis un koki. Tad majors pavēlējis nolaisties, bet viņa jau bija paguvusi nozust.

— Vai majors pazina viņu?

— Kā viņš to varēja, ja redzēja pirmo reizi! — ģene­rālis pabrīnījās. — Viņš saka, tā esot gaišmate, neko citu no augšas nav saskatījis.

— Bēdīgi, — Mūns nomurmināja.

— Un to sakāt jūs? Es vēl tagad nevaru attapties no brīnumiem. Kurš gan, izņemot jūs, paredzētu, ka pēЈ iz­pirkšanas maksas tomēr ieradīsies!

— Tad man, pēc jūsu domām, aiz priekiem jālēkā līdz griestiem? Tas bija vienīgais konkrētais pavediens Šrī­veru lietā, un tas pats pārtrūcis! Kāpēc majors Melbričs nenogaidīja manu signālu?

— Droši vien pārāk uztraucās …

— Labi, ka viņš no uztraukuma nav vismaz uzmetis man uz galvas ūdeņraža bumbu.

— Pēc jūsu dzēlīgā mājiena spriežot, jūs nekādi neva­rat man piedot. Bet pamēģiniet iejusties manā ādā! Mani atsūtīja gādāt, lai publika neuzzinātu katastrofas sekas. Vienīgi Šrīveru nāve spēja aizvilināt jūs no patiesības, tādēļ man nācās pielietot viltību, lai sakarsētu jūsu in­teresi. Tagad varu izsūdzēt grēkus …

— Nav vērts, ģenerāli. Par to, ka Evelīna Rodžera pa­ņēma no manis fotogrāfijas, jūs pārskaitījāt viņas kontā krietnu summiņu, slēpdamies aiz diezgan caurspīdīgas anonīma ziedotāja izkārtnes …

— Toties pulkvedis Baroha-i-Pinoss pilnīgi bez maksas apgādāja jūs ar informāciju par aizdomīgo krogu «Pie septiņiem laupītājiem», kur it kā redzēta Gvendolīna Šrī­vera! — ģenerālis smējās. — Vēl tagad esmu pārliecināts, ka tā bijusi pirmšķirīga izdoma! Bet jūs tomēr neuzķērā- ties uz āķa! … Ciest sakāvi no gudrāka pretinieka — arī tas zināmā mērā ir gods. Bet tagad, kad mūsu šaha par­tija nobeigta, varu apliecināt, ka esmu ne tikai jūsu ta­lanta cienītājs, bet arī draugs. Būšu priecīgs sniegt jums jebkuru palīdzību!

— Bīstos, ka rit pēc izrādes izgāšanās jums pašam no­derēs ātrā palīdzība.

— Jūs neesat pārāk tālu no patiesības. Ja Evelīna Ro­džera tiešām aizbrauks, nāksies izsaukt nevis ātro palī­dzību, bet bēru katafalku, — ģenerālis pasmīnēja. — Bet man atlicis vēl viens līdzeklis, lai viņu pārliecinātu …

— Ja tas ir līdzeklis matu ataudzēšanai, tad apgādājiet ar to visus Panotarosas iedzīvotājus! — Mūns nobeidza sarunu un izvadīja ģenerāli ārā.

Viņš nogaidīja kādu brīdi, tad izlaida Deiliju no slēp­tuves.

— Es nekļūdījos, Mūn, kad toreiz pa telefonu nosaucu jūs par vecu blēdi! — Deilijs pārmeta. — Lamatas, tvar­stīšana ar helikopteru, kaut kāda noslēpumaina blondīne,

Lellīte taisās aizbraukt — jums taču daudz vairāk jau­numu nekā man! — Deilija čuksti jau pārgāja klaigāšanā.

— Klusāk, cik reižu var lūgt vienu un to pašu?!

— Mikrofona nav, esmu jau pārbaudījis.

— Neaizmirstiet, ka modernā ēkā tos pilnīgi aizstāj sienas. Bez tam ir vēl dona Benitesa ausis, kuras jūs ne­esat viņam nogriezis.

— Šonakt viņš ir pilī. Tātad varat neraizēties, mister Mūn!

Mūns ātrumā izklāstīja pēdējos notikumus.

— Ārprāts! — Deilijs purināja galvu. — Nevienam kri­minālromāna autoram tādi trakumi nebūtu ienākuši prātā. Ja nu kāds spēj iekļaut šo mistiku loģikas ietvaros, tad tas esat vienīgi jūs.

— Es neesmu dievs tas kungs! Ja attēlus, uz kuriem redzami Roda Gaetano vīri, paņēmusi Lellīte, — kādas kompromitējošas fotogrāfijas tādā gadījumā bijušas Ro­zitas planšetē? Skaidrs, ka Lellīte tonakt atnāca pie manis ģenerāļa uzdevumā, kas bija iecerējis Ramirosa izseko­šanu, lai aizvilinātu mani no bumbām. Skaidrs, ka tai laikā tieši viņš bijis Lellītes istabā, bet kam tad, velns parāvis, piederējusi otra ēna, ko redzēju uz balkona?

— Varbūt Ramirosam? — Deilijs vaicāja bez sevišķas pārliecības.

— Varu galvot, ka viņš nav izgājis no savas is­tabas. Turpināsim rēbusa sastādīšanu: Lellīte nav atstā­jusi viesnīcu — kā tad viņa tomēr nokļuva pie alas?

— Tīri tehniski to vēl varētu izskaidrot. Majors Mel­bričs nogādājis viņu ar helikopteru turp un atpakaļ, visu pārējo notēloja īpaši jums.

— Neredzu nekādas jēgas. Tādā gadījumā Lellītei ne­bija ne mazākās vajadzības atdot man fotogrāfijas, bet ģenerālim — atzīties savos grēkos.

— No savas puses varu pievienot vēl vienu jautājumu: ja Lellīte bijusi kopā ar Braunu Puente Alčezerilo, kāpēc tad man nav izdevies atrast viņas pirkto loterijas bi­ļeti? — Deilijs pilnīgi automātiski atvēra skārda bundžu un iemeta mutē kukurūzas cepumu. Apmēram pusminūti viņš to domīgs košļāja.

— Nu, vai ģeniālā hipotēze radusies? — Mūns zobga­līgi paskatījās uz viņu. " - .

— Jā, pie tam veselas divas: vai nu mums darīšana ar atdalītiem Siāmas dvīņiem, vai arī mums dubultojas acu priekšā.

— Labi, pagaidām liksim Lellītei mieru. Vai jūs kaut ko atradāt slēpnī pils neapdzīvotajā daļā?

— Kā jūs vispār zināt par maniem meklējumiem?

— Pēc pēdām. Tur, kur centāties kāpt svešos kāju no­spiedumos, nebija tik daudz putekļu.

— Vai arī marķīzs tās pamanīja? — Deilijs uztraucās.

— Nē.

— Paldies dievam! Viņš visu laiku vēroja mani. Līdz pat šai dienai man nekādi neizdevās iekļūt aizslēgtajās istabās. Bet izrādījās, ka tas nav pats grūtākais. Ja jūs zinātu, kā nopūlējos, meklēdams slēpņa slepeno mehā­nismu!

— Un rezultāts?

— Slēpni izmantojis Kids Brauns.

— Vai nekļūdāties?

— Nekādā ziņā! Atcerieties zvejnieka Kamilo stāstu par krabjiem? Slēpnī uzgāju čaumalas gabaliņu …

— Krabja čaumalas?

— Jā, bet arī tas vēl nav viss. Pie čaumalas bija pie­lipis balts pulveris. Uzminiet — kas tas par pulveri? He­roīns! Krabji izmantoti kā konteineri narkotiskajām vie­lām.

— Lieliski! Atliek tikai sakopot faktus loģiskā secībā. Brauns savā laikā vadījis Barselonas bāzi narkotisko vielu ievešanai. Ramiross strādājis restorānā «Kukarača», ko Rods Gaetano izmantojis to izplatīšanai. Rozita dienēja Rotā, kur nesen apcietinātie amerikāņu kara jūrnieki no­darbojušies ar to pašu narkotisko vielu ievešanu …

— No turienes slepenā krava nogādāta uz Svētlaimīgās vientulības salu, kādu laiku glabājusies marķīza pilī, bet pēc tam izplatīta Eiropas tirgos, — Deilijs turpināja. — Sa­režģīta organizācija!

— Citādi tas nemaz nevar būt. Rods Gaetano savā arodā ir īsts meistars. Sarežģīta daudzpakāpienu operācija, kurā katrs loceklis ne vien piedalās, bet arī kontrolē ci­tus. Katram ir ticama izkārtne: Braunam — okeanoloģija, Ramirosam — romāns ar Lellīti, Rozitai — kara dienests. Laiku pa laikam viņa atbrauca uz Panotarosu, lai Rami­rosa istabā slepus satiktos ar Braunu… Nu, ko teiksiet?

— Ierosinu izveidot no jūsu Versijas scenāriju Bilam

Ričijam un nosaukt «Milzu kalmārs». Nekādu citu prak­tisku nozīmi tai neredzu. Esam te ieradušies, lai noskaid­rotu Šrīveru nāvi. Diemžēl ikviens jauns atklājums at­sviež mūs izejas punktā. Pamēģiniet kaut kā saistīt hero­īnu ar telegrammu par kremāciju un asinīm kadiljakā!

— Var jau pafantazēt. Brauns kaut kādā veidā piesais­tījis Gvendolīnu operācijai, Šrīveri nejauši uzzinājuši par to un …

— Un tāpēc tie likvidēti? Bet vēstule, kurā pieprasīts izpirkums?

— Labi, pafantazēsim mazliet tālāk… Vēstule ir vie­nīgi Brauna paša iniciatīva.

— Pieņemsim. Bet no kā tādā gadījumā baidījās Ra­miross?

— Pamēģināsim virzīties pa citu ceļu, — Mūns skaļi prātoja. — Uzzinājis, ka Šrīveri uzturas Panotarosā, Gae­tano pavēlēja nogalināt visus trīs. Brauns iemīlējās Gven- dolīnā un nolēma viņu paglābt, protams, parūpējies par attiecīgu savas augstsirdības honorāru. Ramiross izsekoja viņus un nogalināja Gvendolīnu, bet tagad baidās no Brauna atriebības.

— No jums iznāktu lielisks pasaku sacerētājs, — Dei­lijs pasmaidīja. — Bet, ja rīkotu konkursu, nevar vēl zi­nāt, kurš no mums uzvarētu. Paklausieties, lūdzu: Šrīverus noslepkavoja ģenerālis Debldejs mistera Šrīvera uzde­vumā, majoram Melbričam tas zināms, viņš šantažē ģe­nerāli, tādēļ drīzumā arī tiks nogalināts. Gvendolīnu no­laupīja Brauns. Nēģeris, nodomājis apprecināt Gvendo­līnu ar padri Antonio, uzdeva Braunam nolaupīt viņu. Laulību ceremonija notika sarkanajā kadiljakā, un šajā laikā Bils Ričijs nošāva Gvendolīnu, sajaucis to ar savu nelaiķi sievasmāti. Lai noslēptu pēdas, stratēģiskās aviā­cijas galvenā pavēlniecība nometa ūdeņraža bumbas … Bet slēdzienu no visa tā atļauju taisīt jums.

— Slēdziens ir nepārprotams: drīzumā mūs abus iespundēs psihiatriskajā slimnīcā! — Mūns nikni nokoda cigāram galu un izspļāva. — Bet, starp citu, esmu jums pateicību parādā! Kamēr jūs murgojāt, atcerējos, ka dak­terim Enkarno pēc kādas afēras ar narkotikām nācās bēgt uz Ameriku. Viņš, nav šaubu, bija ceturtais tajā bandā. Un tas, ka viņš nozuda tūlīt pēc Šrīveru nāves, pierāda, ka neesam nemaz tik tālu no patiesības. Man šķiet..-.

Mūns apklusa, lai ieklausītos tikko sadzirdamos soļos.

— Kas tur staigā? — Deilijs čukstēja.

— Droši vien dons Benitess. Viņš allaž pastaigājas gar durvīm visinteresantākajos momentos.

Deilijs atkal pazuda vannas istabā, bet Mūns, klusītēm pavēris durvis, palūkojās ārā. Pirmais, ko viņš pama­nīja, — gaitenis grima tumsā. Tad no tumsas iznira melns stāvs, kas, pārkāpis slieksni, izrādījās pasta priekšnieks.

— Nekādi nevarēju atrast jūsu durvis, mister Mūn! Jums telegrammas!

— Pateicos! Bet, cik noprotu, jūs esat ieradies ne tikai tādēļ. Droši vien atkal atcerējāties kaut ko svarīgu?

— Tikai dažas vecas anekdotes, — pasta priekšnieks pasmaidīja. — Es ceru, ka jūs neesat aizmirsis … Vēs­tule, ko jums atnesu, tika nocenota simt pesetu vērtībā, bet saņēmis esmu pagaidām tikai piecdesmit… Šai sa­karā ir kāda laba anekdote. Kāds basks satiek savu pa­rādnieku un saka viņam . ..

— Te būs divsimt! — Mūns steidzīgi pārtrauca viņu. — Piecdesmit — mans parāds, pārējais par to, ka jūs iz­stāstīsiet anekdoti līdz galam pēc manas aizbraukšanas.

Atstājis durvis vaļā, Mūns izvadīja ciemiņu līdz apgais­motajām kāpnēm. Tumsa kaitināja, viņš pagrieza slēdzi, bet elektrība neiedegās. Acīm redzot, izsprādzis korķis. Atgriezies istabā, Mūns pasauca Deiliju:

— Varat iznākt!

— Vai maz ir vērts? Ja turpināsies tādā pašā garā, tad man labāk vispār apgulties vannā un nelīst vairs laukā… Telegrammas? No kā?

— Tūdaļ paskatīsimies … «Spāņu konsulāts atteicies dot vīzu. Ļoti žēl, bet jums vajadzēs iztikt bez manis. Vēlu sekmes. Deilijs.» — Mūns lasīja.

— Sakāt, ko gribat, bet tas patiešām bija ģeniāli! — Deilijs ar pūlēm valdīja smieklus. — Ja es būtu ģenerāļa Debldeja līdzstrādnieks, tad mani paaugstinātu par dez­informācijas nodaļas vadītāju. Kas tagad noticēs, ka esmu ieradies Panotarosā dienu pirms jums?

— Jūs esat pārcenties, nāksies vēl kādu laiciņu pabūt Hjū Brauna ādā.

— Šīs muļķīgās telegrammas dēļ? — Deilijam izstiepās gara seja.

— Ne tikai tāpēc. Man liekas, jūsu inkognito vēl no­derēs. Bet palikt pilī jūs vairs nevarat.

— Vai uzskatāt, ka marķīzs kompromitē mani?

— Otrādi. Policijas priekšnieks šodien izteicis piezīmi par jūsu acu krāsu. Marķīzu viņš jau sen uzskata par aizdomīgu, tāpēc, pārvākdamies uz viesnīcu, izdarīsiet labu darbu. Šeit jūs esat patlaban daudz nepiecieša­māks — vajadzēs nepārtraukti sekot Rozitai un Rami­rosam.

— Kad man jāpārvācas?

— Nekavējoties.

— Vajadzētu aiziet pēc čemodāna.

— Neieteicu. Tikko radīsies iespēja, atnesīšu pats.

— Bet mana zobu suka? — Deilijs nopūtās. — Džentl­menis bez zobu sukas nav nekāds džentlmenis.

— īpaši, ja ar šo zobu suku atmūķē piekaramās at­slēgas svešās mājās, — Mūns pasmaidīja. — Paņemsiet pagaidām manu. — Viņš iegrima pārdomās, tad sacīja: — Man radusies laba doma — marķīzs paziņos policijai, ka atradis Gvendolīnas mašīnu. Līdz ar to viņš būtu re­abilitēts policijas priekšnieka acīs.

— Jūs gan esat īsta lapsa, — Deilijs paklakšķināja ar mēli. — Cerat, ka marķīzs, jūsu šķietamās uzticības ieai­jāts, atjaunos kontaktus ar Braunu?

— Vai uzskatāt viņu par līdzdalībnieku?

— Un jūs ne? … Ak tā, jūs taču vēl neesat dzirdējis manu pēdējo jaunumu… Vārdu sakot, es jau stāstīju jums, ka nosūtīju Šrīveram telegrammu …

— Cerams, ne no Panotarosas? — Mūns vaicāja, apzi­nādamies, ka šis jautājums būtu vietā pirms pusstundas. Bet sarunā, kurā ārkārtīgi svarīgi fakti birst kā no gaisa, aizmirst kādu sīkumu ir piedodami.

— Jāatzīstas, ka tikko neizdarīju šo nāves grēku, par cik taisījos tik un tā apglabāt Hjū Braunu. Bet man taisni laikā iekrita prātā jūsu uzdevums izdibināt, vai Hjū Brauns 19. martā bijis Kosta Ažūrā.

— Šī hipotēze tagad galīgi atkritusi.

— Mūžīgi jūs pārtraucat. Vārdu sakot, aizbraucu uz turieni, nosūtīju telegrammu, parakstījies jūsu vārdā, bet pēc tam centos izpildīt uzdevumu. Neviens no «U&m, ko iztaujāju, nav redzējis Hjū Braunu. Toties ostas mat­rozis, kas pazīst Kamilo, apgalvo, ka zvejnieks šai dienā patiešām atbraucis uz Kosta Ažūru, bet viens.

— Viņš taču apgalvo, ka aizvedis Šrīverus!

— To es arī zinu, bet, kāpēc viņš melo, noskaidrojiet jūs! Kā jums patīk šāds noslēpumains notikums: reiz vēroju viņu ar tālskati no pils torņa. Viņš izbrauca jūrā, izmeta tīklu, ielīda kajītē, pēc desmit minūtēm izvilka tukšo tīklu un atgriezās krastā.

— Paldies, Deilij! Tas ir tieši tas ķēdes posms, kas man pietrūka.

— Varu jums piedāvāt vēl vienu. Marķīzs pieķēra mani pie šīs nodarbības, un pēc tam mans tālskatis pazuda bez vēsts.

— No čemodāna, kur glabājas jūsu zobu sukas?

— Jā.

— Tadā gadījumā marķīzs nopratis, kas jūs tāds esat.

— Nedomāju vis… Marķīzs redz manī savu kolēģi. Bet ir vēl trešais ķēdes posms: dons Kamilo un dons Benitess nāk pie viņa katru dienu. Viņi ieslēdzas četratā ar donu Brito un, lai neviens nedzirdētu, par ko tie runā, ieslēdz tik spalgu mūziku, ka pat žurkas aizbāž ausis ar ķepām.

— Tas ir diezgan interesanti, bet tam nav nekāda sa­kara ar Šrīveriem.

— Labprāt dzirdētu jūsu argumentus.

— Grafologs salīdzinājis Gaetano parakstu uz marķī­zam it kā dāvātās fotogrāfijas gan ar faksimilu, gan ar marķīza rokrakstu. Autogrāfs ir viltots, tas ir vienkārši jauks joks, uz kura esam krietni uzķērušies.

— Bet no Elerija Kvīna detektīvalmanaha izgrieztie burti Gvendolīnas vēstules otrajā pusē?

— Jūs piemirsāt, ka Kids Brauns dzīvoja pie marķīza. Rādīdams man šodien slēpni, ap kuru jūs tā nopūlējā­ties, marķīzs, starp citu, pastāstīja, ka tur esot atradis grāfa Sančo testamentu, kur norādīta apslēptās mantas atrašanās vieta.

— Un jūs to uzskatāt par pierādījumu marķīza ne­vainībai?

— Nē. Bet savā laikā viņš arī Braunam stāstījis par testamentu un par slēpni. Vai jūs tas apmierina?

— Neesmu tik lētticīgs un izklaidīgs kā jūs. Desmit mi- mūtes jūs jau turat rokā otru telegrammu. Vai nebūtu laiks uzzināt Šrīvera atbildi uz manu pieprasījumu par asins grupu?

— Mans dievs! — Mūns satvēra galvu. — Par Gven­dolīnu tiešām esam pavisam aizmirsuši!

Viņš atplēsa blanku. Burti lēkāja acu priekšā, un pagāja kāds mirklis, kamēr viņš apjēdza, ka telegrammu nosūtījis Donalds Kings:

«Kinostudija «Artija» pieder Losandželosas finansistu grupai. Viens no tiem ir Saimons Dispanto — Roda Ga­etano uzticamības persona. Attiecībā uz banku esmu pie­prasījis savu Madrides informatoru.»

— Diezgan laba ziņa, — Deilijs teica. — Priecājos par Lellīti. Tagad jums gribot negribot būs jāpiekrīt, ka viņas attiecības ar Gaetano neatbilst nevienam kriminālko­deksa pantam. No galvenā ļaundara viņa tagad pārvēr­tusies par Ramirosa un ģenerāļa aizsegu. Piekrītat?

Mūns klusēja. Viņš sasprindzināti ieklausījās blakus istabas varbūtējos trokšņos, bet nekas nebija dzirdams. Droši vien Lellīte aizbraukusi. Vai viņš drīkstēja viņu laist projām? Vai varēja ticēt, ka Lellīte pati nāca izpir­kumam pakaļ? Tas runāja pretī loģikai — tāpat kā daudz kas cits. Viss, kas šķita mīklains un neizprotams Šrīveru lietā, likās koncentrējamies ap Lellīti. Tādos apstākļos izšķirties par kādu lēmumu ir ārkārtīgi grūti. Tāpat kā tai naktī, kad kaimiņu balkonā parādījās divas ēnas, Mūns instinktīvi izvēlējās pasīvu lomu.

— Par agru priecājaties, Deilij, — viņš beidzot noteica. — Ja Lellīte palikusi, jums nāksies sekot viņai ik uz soļa… Bet, ja ne, pamēģiniet atrast viņas līdzinieci, ja tāda patiešām būtu.

— Kā gan citādi izskaidrot šo mistiku?

— Mistika nav izskaidrojama ar loģikas palīdzību. Man brīžiem ir tāda sajūta, ka Panotarosu, it sevišķi šo vies­nīcu, apdzīvotu spoki. Rodžeras spoks nāk pēc izpirkuma, kamēr viņa pati kravā savas ceļa somas, lai pēc tam noplēstu sev no galvas spokainus garus matus. Misis Šrī­veras un Rola rēgi kopā ar zvejnieku Kamilo brauc uz Kosta Ažūru, bet viņi paši… Ko viņi darījuši 19. marta priekšpusdienā? — Mūns atkal apklusa, šoreiz uz ilgāku laiku. Atgāzies krēslā, viņš šķita snaužam — acis bija puspievērtas, cigārs nodzisis. Pēc dažām minūtēm D.eilijs sadzirdēja saspringtus čukstus:

— Jāuzzina, kur ieslodzīts frizieris no Puente Alčeze­rilo … Atcerieties, loterijas biļešu pārdevējs redzējis Lel­līti iznākam no frizētavas …

Sarunu nācās pārtraukt. Enerģiski klauvējieni pie dur­vīm vēstīja jauna apmeklētāja ierašanos. Atvēris durvis, Mūns ieraudzīja šķiltavu uguntiņu un tās gaismā ķīļbār- diņu.

— Jūs? — Mūns jautāja, brīnīdamies, kas gan franču žurnālistam vajadzīgs no viņa tik vēlā stundā.

— Jūs izsauc.

— Pie kā?

— Nu, kā viņu tur sauc, pie tā … — neskatoties uz francūža apgalvojumu, ka viņš perfekti pārvalda angļu valodu, viņam acīm redzami pietrūka vārdu.

— Kad es tikko beidzu diktēt mašīnrakstītājai, sauca jūs …

— Vai tad jūs paņēmāt līdzi mašīnrakstītāju? — Mūns mehāniski jautāja, joprojām nesaprazdams, ko no viņa grib.

— Ne jau šeit, Parīzes redakcija! Ejiet ātrāk!

Tikai tagad Mūns apjēdza, ka viņu sauc pie telefona. Viņš skrēja pa gaiteni, uzdrāzdamies kaut kādām papīra kaudzēm. Logs bija atvērts, caurvējš kustināja lapas. Tumsā šķita, it kā spoki, pāršķirstot avīzes, iepazīstas ar biržas kursu, augstāko aprindu dzīves un kriminālnoti- kumu jaunumiem.

Tukšais vestibils bija tikko apgaismots. Ar vīra mēteli apsegusies, aiz letes gulēja dona Benitesa sieva. Mūns sataustīja nolikto klausuli.

— Kas runā? Vai jūs, pulkvedi? — viņš kliedza, nez kādēļ pārliecināts, ka runā ar policijas priekšnieku. Švei­cara sievas krākšana traucēja saprast jau tā slikti sa­dzirdamos vārdus.

— Runājiet skaļāk! — Mūns lūdza.

— Vai viņi arī to nogalinājuši? — kāda pilnīgi sveša balss jautāja.

— Kas runā? — Mūns kliedza.

— Panotarosa? — telefonistes balss iejaucās.

— Jā! Velns parāvis, kas runā?

— Viesnīca «Holivuda»? Paaiciniet pie tālruņa misteiu Mūnu! — sacīja jau cita telefoniste ar mundru Ņujorkas akcentu.

— Tas esat jūs, mister Šrīver? — Mūns bija beidzot sa­pratis, ar ko savienots.

— Sakiet man patiesību! Vai viņa mirusi? — balss ve­cīgi drebēja — varbūt pie tā bija vainīgi traucējumi te­lefona līnijā, iespējams arī, ka pats Šrīvers pēc visa no­tikušā stipri pārvērties.

— Jūs velti uztraucaties! — Mūns viņu mierināja.

— Sakiet — kāda viņai asins grupa?

Šrīvers jautājumu, acīm redzot, nebija sadzirdējis. Viņš sāka runāt par kaut kādu dienasgrāmatu. Traucējumu izkropļotā balss te pazuda, te atkal iznira. Mūns ar grū­tībām saprata, par ko runā. Starp misis Šrīveras un viņas dēla mantām, kas bija aizsūtītas uz Ņujorku, nav atrasta burtnīca, kur Rols mēdza pierakstīt dienas notikumus. Šrī­vers bija pārliecināts, ka viņa pēdējie ieraksti spēj dol kādu pieturas punktu attiecībā uz slepkavu personību.

Dienasgrāmatas nozušana bija ievērības cienīgs fakts, taču šobrīd daudz svarīgāka bija asins grupa. Atmetis pie malas jebkuras ceremonijas, Mūns vairākkārt atkārtoja jautājumu. Viņam nācās kliegt, bet savu viņš tomēr pa­nāca.

— Kāpēc jūs mani mokāt? — Šrīvers novaidējās.

— Jūs taču pats labi zināt, ka viņai ir… — balss pēkšņi pārtrūka. Bija dzirdams dobjš troksnis. Mūna piere pār­klājās aukstiem sviedriem.

Pagāja vesela mūžība, patiesībā viena vai divas mi­nūtes, kamēr vada otrā galā atkal bija dzirdama balss:

— Misteru Šrīveru nupat piemeklējusi jauna nervu lēkme. — Mūns uzminēja, ka runā sekretārs. — Es jau lūdzu, lai uztic šo sarunu man, bet viņš nepaklausīja. Ta­gad lūdzu jūs nekā neslēpt. Ja mis Gvendolīna Šrīvera …

— Pagaidiet! Kāda viņai asins grupa?

— B grupa!

— Bet rezuss? Kāds rezuss?

— Pozitīvais.

— Tādā gadījumā baidos, ka …

Neizrunājis līdz galam, Mūns nolika klausuli. Viņam pietrūka drosmes pabeigt traģisko frāzi. Viņš it kā re­dzēja savā priekšā Šrīveru, sagumušu, bēdu salauztu. Seju aizklāja rokas ar zilganām, vecīgām dzīslām, nevarīgie pleci drebēja mēmās raudās. Šrīvers piederēja pie tiem cil­vēkiem, kurus Mūns ne visai ieredzēja. Bet nelaimes stundā pat miljonārs ir tomēr cilvēks, kam nevar liegt līdzjūtību.

Mūns izberzēja acis, un vīzija izgaisa. Nebija nekā, at­skaitot tukšo, pustumšo vestibilu un dona Benitesa aiz­migušo sievu. Viņas krākšana atgādināja putekļu sūcēja rūkoņu, un šķita, spokainas apkopējas novāc straujās bēgšanas pēdas.

Tad šai skaņai pievienojās cita. Aiz loga lija lietus. Pir­mais lietus, kopš Mūns bija ieradies Panotarosā.