Viesnīcas "Holivuda" rēgi

PADRES ANTONIO ROZES

Mūns iekāpa džīpā. Kaprālis Milss, kā parasti, tūdaļ ieslēdza vislielāko ātrumu.

— Lēnāk, — Mūns teica. Interesanti, vai kaprālis šoreiz neapjautāsies, kāpēc. Bet tas, kā allaž, tikai paraustīja plecus:

— Lūdzu! Man vienalga.

Mūns atskatījās. Džīpam nopakaļ ātriem, brīviem soļiem skrēja nēģeris. Tieši tāds solis bija viņa senčiem, kas stun­dām ilgi vajāja mūžamežos ievainotu ziloni, bet zilonis, kā zināms, ir viens no visātrākajiem zvēriem pasaulē.

Mūns aizsmēķēja cigāru. Tā, tā … Panotarosas šaurajās, līkumainajās ieliņās nēģeris ar automašīnu varētu vēl sa­censties. Bet, tiklīdz viņi nokļūs uz ceļa, kas ved pāri kal­niem uz Puente Alčezerilo un tālāk uz Malāgu, nēģeris tūdaļ atpaliks. Tātad tā nav sekošana, bet draudi, kā Mūns to bija jau iedomājies.

Apmierināts ar mazā rēbusa atminēšanu, viņš lika kap­rālim pieturēt pie dona Ernando krodziņa.

— Kur dzīvo padre Antonio? — Mūns vaicāja pavecam zemniekam ar melnu bereti galvā, pavadīdams šo frāzi žestiem, kas ļautu ikkatram bez grūtībām saprast, par ko ir runa. Zemnieks kaut ko norūca un salīgojās, it kā pār; likdams, vai atgriezties atpakaļ krogā vai likties uz auss tepat ielas vidū. Tas viss būtu diezgan dabiski, ja nerē- gotos zemnieka melno samta bikšu izspīlētā kabata, kur iezīmējās kaut kas līdzīgs revolvera stobram.

Atcerēdamies garīdznieka vārdus, ka jebkurš vietējais zina viņa dzīves vietu, Mūns griezās pie kāda zvejnieka garos zābakos un dziļi pār pieri uzvilktā vecā platmalē. Zvejnieks, pēc izskata ļoti līdzīgs Kamilo, nomurmināja kaut ko nesaprotamu un turpināja soļot uz krasta pusi. Pēkšņi viņš apstājās un vērīgi apskatīja Mūnu.

— Jūs taču esat kapteinis Mūns? Vai neatceraties mani? — viņš negaidīti teica angliski.

— Nē! — Mūns apjuka. Kā Panotarosā varēja gadīties cilvēks, pēc izskata vietējais iedzīvotājs, bet ar tīru ameri­kāņu akcentu un pie tam vēl tāds, kas sen pazīst Mūnu?

— Mēs taču kaia laikā strādājām vienā firmā, — zvej­nieks viltīgi pamirkšķināja un izvilka no apsmulētās jakas piezīmju grāmatiņu sērkociņu kārbiņas lielumā. — Lūdzu! Veca paziņas labā esmu gatavs pat no ādas izlīst, — viņš ātri pāršķirstīja grāmatiņu. — Lūk, atradu … Padre Anto­nio … Rožu ielā 17. Ja jūs ejat pie viņa, vecas draudzības vārdā ieteicu vispirms pielādēt šaujamo!

— Kāpēc jums tā liekas? — Mūns atviegloti iesmējās. Beidzot viņš bija apjēdzis: gan šis zvejnieks, gan pirmī­tējais zemnieks ar melno bereti atbraukuši uz Panotarosu apsargāt augsto viesu dzīvības.

— Blakus viņa vārdam stāv krustiņš, — tas čukstēja.

— Un blakus manējam arī? — Mūns kodīgi vaicāja.

— Veltīgi pūlaties! — Viņa vecais paziņa viltīgi pa­smaidīja. — Nav vēl piedzimis tas, kam izdotos izzvejot no manis slepenu informāciju! Mēms kā zivs! — Un maz­liet pārspīlētā, bet tipiskā veca jūras vilka gaitā viltus zvejnieks slāja prom un nozuda aiz stūra.

Pavadījis viņu ar līdzjūtīgu skatienu, Mūns pagriezās pret kaprāli Milsu un sastinga: līdzās mašīnai stāvēja nē­ģeris. Ar vienu lēcienu tas pārlēca pāri bortam un izstiepa uz priekšu roku. Mūns neviļus tvēra pēc revolvera. Taču izrādījās, ka nēģeris gribējis tikai parādīt, kurp jābrauc,— zobens palika makstī un revolveris — kabatā.

Padre Antonio apdzīvoja mazu omulīgu mājiņu, kas šķita it kā pielipināta kalna nogāzei. Tūlīt aiz tās sākās vīn­ogulājs.-Ķerdamās pie katra izciļņa, stīgas spītīgi rāpās augšup. Aiz mājiņas atradās neliela oranžērija, zibsnīdama saulē savus stikla kvadrātus. Pavadījis Mūnu, nēģeris pa­lika pie ieejas. Tikko Mūns pārkāpa slieksni, degunā iesi­tās reibinoša rožu smarža.

— Iekšā! — padre Antonio īsi uzsauca, turpinādams ar lielām dārznieka šķērēm griezt tikko izplaukušos pumpu­rus … Viņš bija ģērbies haki krāsas izbalējušā virsvalkā. Mūns nekādi nevarēja tikt vaļā no savādas sajūtas, it kā viņa priekšā būtu kareivis, kas pārgriež dzeloņstieples un kam ar pazīstamo garīdznieku nav nekā kopēja.

— Nu tā, esmu jūsu rīcībā, — padre Antonio ar rožu pušķi rokā devās pie Mūna un, veikli nošņāpis ar šķērēm dzelkšņus, pastiepa to viņam pretī.

— Tas man? — Mūns, nekā nesaprazdams, paskatījās uz pušķi.

— Draugiem vienmēr dāvinu rozes bez dzeloņiem, — padre Antonio pasmaidīja. — Bet tās gan nav jums domā­tas, — viņš pabeidza, kad Mūns, pagalam apjucis, jau bija izstiepis roku. Padre Antonio smiedamies nometa ziedus uz sola. — Jebkuras citas gan. Lūdzu, izvēlieties pats!

— Paldies, jūsu mājienu esmu sapratis, — Mūns apsē­dās. — Man jāizvēlas, vai nu laisties lapās no Panotarosas, vai pieņemt jūsu noteikumus. Un šim nolūkam jūs esat izvēlējies stratēģiju «uzvilktais gailis», starp citu, ne pā­rāk jaunu. Tā pazīstama no seniem laikiem ar nosaukumu «Damokla zobens». Kā redzat, esmu atnācis.

— Lai pieņemtu manus noteikumus? — Garīdznieks ari apsēdās.

— Tikai lai tos uzklausītu. Vienmēr esmu uzskatījis, ka atklāta saruna, pat starp ienaidniekiem, ir visgudrākā taktika.

— Jums droši vien jau skaidrs, par ko būs runa, — padre Antonio notrausa no kombinezona ziedlapiņu. — Par Evelīnu Rodžeru un Hjū Braunu. Šodien aizgāju pie viņas, lai aiznestu biļetes …

— Loterijas? Viena jau ir, — Mūns vērīgi ielūkojās ga­rīdznieka sejā, — pat ar laimīgo numuru 000111.

— Nē, — pamanījis pirkstā dzeloni, garīdznieks to iz­vilka un aizmeta. — Loterija ir nejaušība. Es ticu tikai tam, ko radu paša rokām. Biļetes domātas lidmašīnai uz Romu — viņai un Ramirosam. Tur viņus pieņems pāvests un audien­ces laikā dos Ramirosam atļauju šķirt laulību.

— Laulību? Ar ko? — Mūns izbrīnā pacēla uzacis.

— Viņam kaut kur Kalifornijā ir sieva, ar kuru jau sen nedzīvo kopā. Baznīcas acīs tam nav nekādas nozīmes. Lai katolis varētu otrreiz apprecēties, nepieciešama vai nu

Romas pāvesta atļauja, vai oficiāla nāves apliecība. Bet nāvi, pat varmācīgu, var izjaukt nejaušība. Šaujamais iero­cis var atteikt, aukstais — izkrist no rokas.

— Tad tāpēc jūs, būdams gudrs cilvēks, devāt priekš­roku ceļam uz Romu? — Mūns mēģināja jokot. — Tādā gadījumā jums jārunā ar ģenerāli un pulkvedi. Uz kalnu pārejas stāv viņu patruļa.

— Pareizi! Bet šīs rozes domātas tieši ģenerālim Deblde- jam. Viņš tās galanti pasniegs Evelīnai Rodžerai, kad tā pēc svinīgās peldēšanās izkāps no jūras …

— Preses fotogrāfi būs sajūsmināti… Mazliet rožainas krāsas tagad nenāktu par ļaunu …

— Bet jūs esat mans pretinieks! — garīdznieks palaida Mūna asprātību gar ausīm. — Un kas visbriesmīgākais — nevaru saprast, kāpēc. — Padre Antonio paskatījās Mūnam acīs tik salti, it kā pieliktu pie deniņiem stobru. Pēc sa­sprindzināta klusuma brīža viņš strupi noprasīja: — Kāpēc jūs uzrīdījāt viņai Hjū Braunu?

— Es? Kuru? — Mūns izlikās nesaprotam.

— Kopš viņš parādījies, Evelīna Rodžera pilnīgi pārvēr­tusies … Šodien viņa man teica, ka esot ar mieru braukt uz Romu, bet pēc tā, kā viņa nometa uz galda biļetes, sa­pratu, ka prātā viņai kaut kas pavisam cits. Mans arods — lasīt cilvēku dvēselēs …

— Ielīst — būtu daudz piemērotāks vārds.

— Jā, ielīst, uzmeklēt slēpņus! — padre Antonio cieti noteica.

— Tādā gadījumā jums jāzina par maniem nodomiem daudz vairāk nekā man pašam. «

— Hjū Brauns ir jūsu ierocis. Tiesa, man nav skaidrs, kā viņam tik īsā laikā izdevies gūt pār Evelīnu tādu varu. — Garīdznieks likās pārdomājam šo problēmu, tad pats atbildēja: — Droši vien viņam zināms kāds Evelīnas noslēpums, un jūs to veikli izmantojat.

— Bet jūs? — Mūns pasmīnēja, pēkšņi atcerējies Bila Ričija stāstu par to nakti, kad Lellīte aizsūtīja viņu pēc daktera. Pats to negribēdams, padre Antonio bija viņam iedevis vēl vienu pieturas punktu neatrisinātajai mīklai. — Ko jūs izmantojat sava mērķa īstenošanai?

— Dieva tā kunga vārdus!

— Ar jūsu dievvārdiem Evelīna Rodžera iepazinusies diezgan intīmos apstākļos! Izmantodams viņas sievišķīgo vājību, jūs piespēlējāt viņai savu nēģeri, kas spiests bez ierunām paklausīt katrai jūsu iegribai. Bet, lai tonakt ne­traucētu Bils Ričijs, jūs aizsūtījāt viņu pēc ārsta, labi zi­nādams, ka dakteris Enkarno atrodas pie mirstošajiem Ma- tosinjosiem. Jūs zinājāt, ka slavenajai Evelīnai Rodžerai jebkura dēka ir tikai reklāma, bet intīmi sakari ar nēģeri pat viņai izvērstos par tādu kaunu, ko baltā Amerika tai nemūžam nepiedotu … Ko teiksit par to?

— Tikai vienu — neieteicu stāties man ceļā, — padre Antonio pacēla roku un kaut ko pasacīja nesaprotamā valodā.

— Vai taisāties dot man savu svētību, svēto tēv? — Mūns pasmīnēja. — Jeb varbūt aicināt palīgā savus diev­vārdus? — viņš piebilda, ieraudzījis sev blakus nēģeri.

— Tūlīt redzēsiet! — garīdznieks pastiepa roku. Nēģe­ris lēnām izvilka no pārvalka aiz vecuma nosūbējušu vara maksti ar senām rakstu zīmēm. Padre Antonio zibens āt­rumā izrāva zobenu no maksts un, pasviedis pušķi gaisā, ar meistarīgu cirtienu nocirta galviņas visām trīsdesmit rozēm. Tad pacēla pusplaukušos pumpurus un sniedza Mū­nam. Mūns neviļus soli atkāpās.

— Ņemiet vien! — padre Antonio klusi smējās. — Pie­lieciet mazliet cukura, iznāks lielisks rožu ievārījums. — Viņš apklusa, tad, rādīdams uz nēģeri, kas nebija pakus­tinājis nevienu muskuli, teica: — Ņemiet vērā, ka šī uz mūžīgiem laikiem zudusī dvēsele māk vēl daudz labāk, ap­ieties ar zobenu.

Garīdznieks izņēma melnu tērauda portsigāru, kam vienā pusē uz vāka bija krustiņi un burti «O. D.», bet otrā — kaut kādas atzīmes. Mūnam tas atgādināja šautenes laidi, uz kuras snaiperi atzīmē tiešos trāpījumus.

— Vai redzat šo krustiņu? — garīdznieks uzlika pirk­stu uz pēdējās atzīmes. — Tā ir Evelīnas Rodžeras dvēsele. Esmu devis svinīgu zvērestu ielikt to ordeņa «Opus Dei» rokās. — Pēc ilgas pauzes viņš pabeidza: — Un lūdziet dievu, lai man jūsu vainas dēļ nenāktos izkodināt ar sēr­skābi šo gandrīz iegūto dvēseli!

— Labi, likšu aiz auss … Man tikai nav izprotams, kā­pēc tērējat tik daudz pūļu Evelīnas Rodžeres dēļ, kad pie rokas daudz ērtāks objekts jūsu misionāra darbībai. — Mūns ar galvas mājienu norādīja uz nēģeri.

— Jā, šis pagāns mirs nekristīts manas vainas dēļ! Bet esmu jau simtkārt izpircis šo savu smago grēku ar tām dvēselēm, ko esmu ieguvis ordenim, un tām, ko vēl došu.

— Augsti vērtēju jūsu pašaizliedzību, — Mūns paska­tījās pulkstenī. — Bet mans laiks iet uz beigām. Jūsu draudus esmu jau uzklausījis, tagad gribu zināt noteiku­mus.

— Noteikums tikai viens — nestāties man ceļā ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Šonakt Evelīnai Rodžerai jāaizbrauc. Apsolieties, ka nemēģināsiet viņu aizkavēt?

— Ja jūs man to jautātu vakar, es būtu teicis «jā». Šo­dien es saku — «nē». Un, ja lūkosiet izvest viņu slepus no Panotarosas, nekādi zobeni jums nelīdzēs, — Mūns iz­ņēma zobenu no garīdznieka rokām un, pagriezies pret nē­ģeri, lēnām ielika atpakaļ makstī. — Bet tagad, kad esam aprunājušies tik atklāti, cik vien tas iespējams starp pre­tiniekiem, pāriešu no zobena pie maksts. Ko nozīmē šie krustiņi? — Viņš parādīja uz ziloņkaulā iegrebtajiem, melni nokrāsotajiem krustiņiem.

— Pamēģiniet uzminēt, — padre Antonio pasmaidīja.

— Varu arī pamēģināt. Jūsu nēģeris — fetišists nemaz nav tāds muļķis. Viņš saprot, ka pret ļauniem spēkiem nekāds dievs nepalīdz. Viņš, acīm redzot, iedomājies, ka jūsu krustiņi pasargā no ļauniem gariem, tāpēc tādus pa­šus iegrebis sava ieroča spalā.

— Tādus pašus? — garīdznieks nervozi atvēra portsi- gāru. — Varbūt tomēr sasmēķēsim miera pīpi? Ļoti laba tabaka! Jūsu vietā es izvēlētos gaišo.

— Pateicos, — Mūns paņēma melnu tabakas lapu un satina smēķi. — Atļaujiet apskatīt? — viņš pastiepa roku pēc portsigāra, bet padre Antonio izrāva to no Mūna pirk­stiem un ātri noglabāja kabatā.

— Negribat, lai nospiežu citu atsperi? Ja nemaldos, mel­nās lapas slēpj uzņēmumus, kas kompromitē Evelīnu Ro­džeru. Jūs droši vien fotografējāt, paslēpies sienas skapī?

— Ko?! — varēja redzēt, ka padre Antonio tikko val­dās. Nēģeris, uztvēris saimnieka skatienu, jau uzlika roku uz zobena spala.

— Tas ir pilnīgi dabiski, — Mūns turpināja, neievērojot šo žestu. — Katram zvejniekam — arī dvēseļu zvejnie­kam — ir tīkls. Jūsējam ir pret gaismu ļoti jutīgs filtrs.

— Jūs maldāties, šie krustiņi, — garīdznieka seja bija atkal mierīga un gluda, — ir cīņas rēķins. Tik daudz zi­loņu nogalinājis mans kalps godīgā cīņa aci pret aci. Pirms Sailess kļuva par manu vergu, viņš bija izcils mednieks, labākais savā ciltī. Un, ja man nāksies izkodināt savu krus­tiņu, nav izslēgts, ka tad vēl viens nāks klāt uz ziloņa ilkņa.

— Šaubos. Jūs pats sacījāt, ka nāve ir nejaušība, — Mūns pasmīnēja. — Tātad ieteicu aizrakstīt ordenim, ka no jums neatkarīgu tehnisku iemeslu dēļ būsiet spiests lauzt savu zvērestu. Cik man zināms, tā nav jūsu pirmā ne­veiksme, ar Šrīveriem arī nekas neiznāca.

— Ar Šrīveriem? — padre Antonio izbrīnā iepleta acis.

— Man stāstīja, ka jūs esot mēģinājis iekļūt amerikāņu medpunktā, lai viņus pirms nāves pievērstu īstajai ticībai.

— Šrīverus? Vai tad nezināt, ka viņi ir katoļi? Gribēju pieņemt pēdējo grēksūdzi, lūk, ko gribēju! Bet majors Mel­bričs pateica, ka viņi jau miruši, — padre Antonio atkal klusi iesmējās.

— Vai tur kas jocīgs? — Mūns vaicāja.

— Jā! Es aizgāju vienpadsmitos, bet nāves aktā teikts, ka viņi miruši pusvienos, — un padre Antonio pacēla ro­kas kā svētījot, likdams saprast, ka vairs neaizkavē cie­miņu.