Doktors "Nē"

9. Loks savelkas

Pēc desmit minūtēm iedobe bija tukša, visas pēdas tika noslaucītas. Nelieli viļņi glāstīja brūnās smiltis Hani- jas izbrāķēto gliemeņu kaudze bija pazudusi tāpat kā vi­sas pārējās pēdas. Meitenes laiva bija aiznesta tālāk un apklāta ūdenszālēm.

Kvorrels devās uz zemesragu. Bonds ar meiteni nogūlās smiltīs metra attālumā viens no otra, paslēpu­šies tajos pašos krūmos kuri bija sargājuši Bonda mie­gu, un klusēdami vēroja zemesragu, no kura vajadzēja parādīties kuģim

Tas atradās puskilometru no viņiem. Pēc motoru trokšņa Bonds aptvēra, ka ļaudis apskata katru liedaga stūrīti. Tāpat dzinēji liecināja, ka tas ir diezgan pamatīgs kuģis. Varbūt jahta? Un kas stāv uz klāja? Kas to vada? Pats doktors? Diez vai. Viņš nesāktu ņemties ar tik «sī­ku» darbelL Rietumos Bonds pamanīja zemu lidojošu kaiju bariņu un pavadīja to ar skatienu. Tie bija pirmie putni, kurus viņš redzēja salā. Tad uzradās jūras kraukļi un citi putni.

Motoru radītais troksnis pieauga. Jādomā, kuģis bija aiz zemesraga. Bonds uzmanīgi vēroja klintis.

Sākumā viņš ieraudzīja kutera balto priekšgalu, tad spīdīgo, tīro, apmēram desmit metrus garo klāju un ze­mo kabīni, pie kuras bija piestiprināta sirēna un antena. Bonds saskatīja stūresvīra siluetu. Varbūt tas ir pārbūvēts torpēdkuteris?

Pakaļgalā stāvēja divi vīrieši. Tie bija nēģeri, tiesa āda viņiem bija gaišāka nekā parasti Viņi bija tērpušies haki- krāsas biksēs, siksnām apjoztos kreklos un salmu cepu­rēs ar ļoti gariem nagiem. Viens turēja rokā megafonu, otrs lādēja uz trijkāja novietotu ložmetēju.

Nolaidis megafonu, pirmais paņēma binokli un sāka sīki jo sīki pētīt krastu. Līdz Bondam nonāca viņa balss, kas saplūda ar motora pukšķiem.

Apskatījis zemesragu, nēģeris aplūkoja liedagu, tad viņa skatiens aizkavējās pie klintīm un aizsfīdēja tālāk Pēc tam pagriezās atpakaļ. Cilvēka balss kļuva skaļāka. Viņš padeva tālskati ložmetējniekam, kurš mirkli paturēja to pie acīm un atdeva. Pirmais kaut ko uzkliedza stūres- vīram. Kuteris apstājās un apgriezās. Tagad tas stāvēja tieši pretim Bondam un meitenei. Cilvēks ar megafonu atkal aplūkoja klintis, kurās bija paslēpta Hanijas piroga. Vēlreiz Bondu sasniedza satrauktas balsis, un vēlreiz lož­metējnieks ieskatījās tālskatī. Tad apstiprinoši pamāja.

«Tā,» Bonds domāja, «šie tipini prot savu amatu.» Viņš redzēja, kā tie tēmē.

Tas, kurš bija pētījis liedagu pielika megafonu pie mutes, un līcītī spalgi ieskanējās viņa balss.

— Hei, jūs! Nāciet ārā, mēs jūs neaiztiksim!

Viņam bija diezgan pareiza izruna, lai gan varēja no­jaust amerikāņu akcentu.

— Nu, fiksāk! — balss dārdēja. — Mēs redzējām, kur jūs izkāpāt krastā, arī jūsu laivu mēs atradām jūs to ap­bērāt ar zariem. Mēs neesam muļķi un jokus nesapro­tam! Nebaidieties! Nāciet ārā, rokas aiz galvas! Mēs jūs neaiztiksim!

Klusums. Krastā šļakstinājās viļņi. Bonds dzirdēja, kā elpo Hanija. Viņš lēnām izstiepa roku un pieskārās mei­tenes piedurknei

— Pievirzies tuvāk — viņš nočukstēja. — Samazinā­sim viņiem mērķi — Bonds līdzās juta viņas auguma siltumu. Hanijas elkonis bija piespiedies pie viņa ro­kas. — Mēģini ierausties dziļāk smiltīs, — Bonds čukstē­ja. — Tagad katrs centimetrs zelta vērtībā.

Viņš sāka piesardzīgi kustēties, cenzdamies iespies­ties smiltīs Bonds juta ka meitene dara to pašu. Patla­ban viņu acis bija gandriz vienā līmenī ar liedagu.

Cilvēks ar megafonu atkal ierunājās. No jauna ieblark- šķējās viņa balss.

— Nu labi! Nāksies jums parādit ka šis verķis nav dekorārija! — Viņš padeva zīmi. Pie ložmetēja stāvošais nēģeris notēmēja uz pludmales krūmu galotnēm. Atska­nēja skaļi tarkšķi. Bonds atcerējās, ka pēdējo reizi kaut ko līdzīgu viņš bija piedzīvojis Ardenos, kad viņu apšau­dīja no vācu tranšejām. Tad viss noklusa

Tālumā Bonds pamanīja melnu putnu bariņu, pacēlu­šies gaisā, tie riņķoja virs ūdens. Pēc tam viņš pievērsa skatienu ložmetējniekam. Tas ar roku nobraucīja stobru, pārbaudīdams vai stobrs nav sakarsis. Abi nēģeri pārmi­ja pāris vārdu, tad vīrs ar megafonu atkal ierunājās:

— Vai redzat mēs jūs brīdinājām. Bet tagad paaenā- sim pa īstam

Bonds ievēroja, kā nodreb un sāk nolaisties ložmetēja stobrs. Droši vien viņi vispirms apšaudīs klintīs noslēpto laivu.

— Hanij, — viņš nočukstēja, — turies Nebāz degu­nu laukā. Ilgi tas nebūs. — Bonds juta, ka meitenes plauksta žņaudz viņa roku. «Nabaga mazulīte,» Bonds nodomāja, «manis dēļ nokļuvusi tādā ķibelē.» Viņš pavir­zījās mazliet pa labi, aizsedza meitenes galvu un iespie­da Haniju smiltīs.

Šoreiz uzbrukums izrādījās daudz briesmīgāks. Lo­des svilpdamas atsitās pret klintīm, akmeņu šķembas li­doja pāri liedagam. Un visu šo troksni noslāpēja ložme­tēja tarkšķi.

No jauna klusums. «Vēlreiz pārlādē,» Bonds nosprie­da. «Tagad jāturas » Viņš juta, ka meitene viņam piespie­žas ciešāk Viņu kratīja drudzis. Bonds iztiepa rokas un pievilka Haniju sev klāt

Atkal ložmetēja tarkšķi. Lodes lidoja liedaga virzienā. Viņiem pāri nošalca ložu krusa. Krūmi, zem kuriem abi bija noslēpušies, izzuda acu priekšā. Viņiem virsū, viņus aprakdami, krita zan un lapas. Pēc tā, ka gaiss kļuva svai­gāks, Bonds apjauta, ka virs viņiem vairs nekā nav. Vai zari un lapas viņus apsedz pietiekami? Ložmetēja kārtas pārsviedās tālāk gar krastu. Tad dārdoņa norima.

Meitene klusām vaidēja. Bonds saspieda viņu vēl cie­šāk. Megafons atkal ierunājās.

— Hei jūs, klausieties, ja jums ir ar ko klausīties, mēs drīz atgriezīsimies, lai savāktu to, kas palicis pāri no jums, un atvedīsim sev līdzi suņus. Nu, uz redzēšanos!

Motors palielināja apgriezienus, un Bonds aptvēra, ka kuteris devies uz rietumiem. Viss apklusa.

Bonds piesardzīgi pacēla galvu. Jūra bija mierīga lie­dags — tukšs. Viss bija tāpat kā agrāk, ja neskaita to, ka asi un šķērmi smirdēja pulveris un apsvilinātie akmeņi Bonds palīdzēja meitenei piecelties. Viņas no pārsteigu­ma apstulbusī seja mirka asarās.

— Cik tas bija šausmīgi! Kāpēc viņi tā darīja? Mūs ta­ču varēja nogalināt

— Viss ir labi, Hanij, — viņš atbildēja — Tie ir slikti ļaudis, un viņi no mums baidās. Mēs viņiem ierādīsim īsto vietu. — Bonds apskāva viņas plecus. — Tu biji lieliska un ļoti drosmīga. Tagad iesim pie Kvorrela jāno­lemj, kā rīkoties. Turklāt laiks kaut ko iekost Ko tu parasti ēd, kad ierodies šeit?

Viņi devās pa liedagu uz zemesraga pusi. Pēc brīža meitene jau varēja runāt mierīgā balsī

— 0, te ir milzums ēdamā. Vispirms jau jūras eži. Tad banāni. Taču pirms šurpbraukšanas es divas dienas iz- guļos un pieēdos. Man nekas nav vajadzīgs.

Bonds ar aizbildniecisku žestu pievilka meiteni sev klāt bet pamanījis, ka no klintīm rāpjas lejā Kvorrels, atlaida viņas roku Kvorrels no augšas lūkojās uz viņiem. Bonds un meitene piegāja tuvāk. Ložmetēja kārta Hani­jas laivu bija pārgriezusi uz pusēm. Meitene izmisumā ie­kliedzās.

— Mana laiva! Kā gan es atgriezīšos?

— Neuztraucieties, — Kvorrels pret laivas zaudēju­mu izturējās daudz līdzjūtīgāk nekā Bonds. Viņš iedomā­jās, ka laiva Hanijai bijusi visvērtīgākā manta.

— Kapteinis jums dabūs citu. Turklāt jūs varat braukt atpakaļ kopā ar mums. Mums ir pamatīga laiva. Tā ir tur, krūmos, un pilnīgi vesela, es jau pārbaudīju — Kvorrels paskatījās uz Bondu, patlaban viņa seja pauda raizes. — Kaptein, uzklausiet ko es teikšu par šiem vīriem. Viņi ne­jokos. Piedevām vēl suņi. šķiet ka tos sauc par dober- maņiem. Man stāstīja, ka to ir divpadsmit vai pat vairāk Būs labāk ja mēs izstrādāsim rīcības plānu

— Pareizi, Kvorrel, tomēr vispirms jāpaēd. Viņiem neizdosies mani izkvēpināt no šejienes ātrāk, nekā es par visu tikšu skaidrībā. Hanija ies mums līdzi, — Bonds pagriezās pret meiteni — Hanij, vai esi ar mieru? Kopā ar mums tu būsi drošībā. Pēc tam visi brauksim mājās.

Meitene aizdomīgi paraudzījās uz viņu.

— Man, liekas, nav izvēles. Proti, es ļoti gribētu at­griezties ar jums. Bet ēst es tiešām nevēlos. Pēc tam jūs aizvedīsit mani pēc iespējas ātrāk uz mājām, vai tiesa? Vairs negribu redzēt tos cilvēkus Cik ilgi jūs apskatīsiet putnus?

— Ilgi ne, — Bonds izvairīgi atbildēja. — Sākumā man jānoskaidro, kas noticis un kādēļ noticis, un tikai pēc tam mēs atgriezīsimies. — Viņš palūkojās pulkstenī. — Divpadsmit Pagaidi mūs tē, izpeldies vai dari ko citu. Daudz nestaigā, lai neatstātu pēdas. Iesim nomaskēt lai­vu.

Kad viņi beidza darbu, bija jau viens dienā. Bonds un Kvorrels piepildīja laivu ar akmeņiem un nogremdēja purviņā starp krūmiem Tad iznīcināja visas pēdas Lož­metēja kārtas bija tā apcirpušas krūmus, ka viņi gāja glu­ži kā pa paklāju, kurš izausts no lapām un nocirstiem za­riem. Paēduši viņi tika pāri lieliem akmeņiem un devās uz trīssimt metru attālo upes grīvu

Jūras un debesu spožums žilbināja acis. Borids bija apmierināts, ka jau iepriekš pieradinājis savu ādu tik kar­stiem saules stariem.

Upes grīvā viņi ieraudzīja smilšainu sēkli, bet aiz tā dziļu bedri, kura bija pilna ar ūdeni Lai tiktu tai pāri vaja­dzēja vai nu saslapināt drēbes, vai arī tās novilkt Bonds pagriezās pret meiteni.

— Hanij, šādā stāvoklī ir grūti ievērot pieklājības nor­mas Mēs iesim tikai kreklos, lai neapdegtu. Bet tu nāc mums pakaļ, kā vien vēlies.

Negaidījuši viņas atbildi. Bonds un kvorrels noģērba bikses. Kvorrels tās salocīja un iebāza mugursomā, kur glabājās pārtika un Bonda revolveris. Tad viņi iekāpa ūdenī. Kvorrels — pa priekšu, aiz viņa — Bonds, un pē­dējā gāja Hanija. Ūdens sniedzās līdz jostasvietai.

Peļķe sašaurinājās un pārvērtās šaurā kanālā, virs ku­ra stiepās mango ķeburainie zari. Kādu laiku viņi soļoja pa šo gaiteni, tad upe paplašinājās un tapa dziļāka Di­bens bija dūņains.

Krūmu ēnā nebija tik karsts vismaz Bondam, un viņš pateicās Dievam, ka viņi iet pa ēnu

Jo tālāk viņi aizgāja no jūras, jo ūdens ieguva specifis­kāku smaku — tas oda pēc sērūdeņraža, kas raksturīgs purviem

. Uzradās odi un knišļi.

Krūmi kļuva retāki, upe pamazām tapa platāka. Ūdenslīmenis pazeminājās, bet upes dibens ieguva stin­grību. Pēc pagrieziena viņi iznāca atklātā vietā

— Mums jābūt piesardzīgākiem, — Hanija ieteica. — Tagad viņi mūs var viegli ieraudzīt Upe tā plūdīs apmē­ram jūdzi, tad sašaurināsies un tāda būs līdz pašam ezeram. Tur ir ala, kurā dzīvoja sargi.

Viņi apstājās krūmu ēnā,.raudzīdamies uz lēni no sa­las vidienes plūstošo upi. Ar zemām niedrēm apaugušie krasti varēja noderēt par īslaicīgu slēptuvi. Rietumos pa­cēlās kalns, sākumā tas bija lēzens, tad strauji slējās uz augšu. Tā pakājē Bonds saskatīja dažas saliekamās mā­jiņas. No kalna uz ciematu stiepās sudrabaina līnija. «Pa šo ceļu,» Bonds domāja «uz drupināmo mašīnu un se- peratoru laidās lejup ratiņi ar mēslojumu.»

Kalna virsotne bija balta kā sniegs. Bonds uz šā fona pamanīja melnus putnus. Tie atlidoja un aizlidoja gluži kā bites stropā

«Tātad te nu ir tā doktora »INĒ' valstība Neko bēdī­gāku neesmu redzējis," Bonds nosprieda.

Viņš palūkojās uz zemi starp upi un kalnu. Droši vien tur jābūt taciņai, kas no kalna ved uz upi un purviem. Ci­tādi būtu grūti šķērsot salu. Bonds ievēroja, ka visa augu valsts ir koncentrējusies salas rietumpusē. Viņš mēģinā­ja iztēloties, kā būtu šeit dzīvot pastāvīgs vējš, kas dzenā purvu un putnu mēslu smaku. Jā, katorga salīdzinājumā ar šo salu bija tīrā paradīze.

Bonda prātojumus pārtrauca Kvorrela balss.

— Kaptein, redz, kur šie brauc.

Bonds paraudzījās Kvorrela norādītajā virzienā. No ciema, saceldams biezu putekļu mākoni, izbrauca liels kravas automobilis. Apmēram desmit minūtes Bonds vēroja mašīnu, fīdz tā pazuda krūmos pie upes. Viņš ie­klausījās. Vējš atnesa suņu rejas.

— Kaptein, viņi dosies lejā pa upi, — Kvorrels iesau­cās, — viņi saprot ka mēs varam iet tikai pa upi, ja pie­ņem, ka esam dzīvi. Mūs meklēdami, viņi. protams, tiks līdz liedagam. Pēc tam droši vien piebrauks kuteris, lai savāktu cilvēkus un suņus. Katrā ziņā es rīkotos tieši tā.

— Viņi tā arī dara, kad ķersta mani, — Hanija apgal­voja. — Taču diezgan ar to, ka nogriež bambusa caurulīti un, kad viņi pienāk klāt vajag ienirt ūdenī. Caur to var el­pot tik ilgi, kamēr viņi aiziet

Bonds uzsmaidīja Kvorrelam.

— Lieliski, nogriez bambusu, bet mēs tikmēr pamek­lēsim vietu, kur paslēpties.

Šaubu pilns Kvorrels devās pret straumi uz bambusu audzi. Bonds atgriezās zem biezās lapotnes, cenzdamies neskatīties uz meiteni.

— Kam tas vajadzīgs? Ir muļķīgi mūsu stāvoklī pie­šķirt nozīmi tādiem sīkumiem. Pats taču teici, — Hanija nepacietīgi iesaucās.

Bonds pagriezās un paraudzījās uz meiteni Viņas sa- driskātais krekls sniedzās līdz ūdenim. Bet no skrandām vīdēja skaistas, garas kājas. Viņa pasmaidīja. Meitenes seja ar salauzto degunu pauda kaut ko dzīvniecisku.

Bonds uzmeta viņai ilgu skatienu. Meitene to saprata. Abi kopā viņi devās lejup pa upi

Bonds atrada to, ko bija meklējis, tā bija neliela iedo- be, kuru ieskāva biezi krūmi.

— Kaut nu nenolauztu zarus, — viņš teica. Pieliecies Bonds izspraucās tiem cauri, ledobe bija apmēram des­mit metrus gara. Dūņas zem viņu kājām kļuva dziļākas un šķidrākas. Tad viņi uzdūrās biezai sakņu .sienai, tālāk iet nebija iepējams. Bonds apstājās, un meitene pienāca viņam klāt

— Kaut kas līdzīgs paslēpēm, — viņa nočukstēja trī­cošā balsī.

— Tiešām? — Bonds vaicāja, domādams par savu revolveri. Viņš prātoja, vai ar to varēs šaut pēc tam kad tas būs pabijis ūdenī, un dk cilvēku un suņu viņš spēs nokniebt ja viņus atradīs.

Kvorrels jau bija līdzās.

Cauri biezajai lapotnei spiedās saules gaisma. Krabji kņudināja viņu kājas. Viņi klusēdami gaidīja, šīs karstās dienas sasprindzinājums auga augumā.

Kad atskanēja suņu rejas, viņi izjuta kaut ko līdzīgu atvieglojumam.