Doktors "Nē"

16. Agonijas apvāršņi

Bondam aiz muguras atskanēja balss:

— Vakariņas ir galdā

Bonds strauji pagriezās. Tas bija miesassargs, kuram blakus stāvēja tikpat līdzīgs cilvēks, it kā būtu viņa dvīņu­brālis. Tik drukni* kā divas ar muskuļiem piepumpētas mučeles viņi raudzījās uz doktoru pāri Bonda galvai.

— Ahā, jau deviņi — Doktors lēnām piecēlās. — Ie­sim. Mēs varam turpināt mūsu sarunu daudz intīmākā atmosfērā. No jūsu puses tā bija ļoti liela laipnība tik priekšzīmīgā pacietībā uzklausīt mani. Ceru, ka mana pieticīgā virtuve un vīna pagrabs neliks jums ciest

Aiz muguras diviem baltās žaketēs tērptiem vīriem sienā atvērās divviru durvis. Bonds un meitene sekoja doktoram uz mazu astoņstūrīgu telpu, kas bija izrotāta ar sarkankoku un ko apgaismoja sudraba kandelabri. Zem tiem bija apaļš galds, kas bija servēts tnm personām. Galda sudrabs un kristāls spoži zaigoja izkliedētajā gais­mā. Tumši zilais paklājs bija apbrīnojami mīksts. Doktors. «NĒ» devās pie vidējā krēsla ar augstu atzveltni un uzai­cināja meiteni ieņemt vietu pa labi no viņa. Visi apsēdās un atlocīja baltas zīda salvetes. Nereālā ceremonialitāte un apkārtējais greznums Bondu dzina vai izmisumā. Viņš gribēja visu sadauzīt drumslās, apmest zīda salveti

doktoram ap kaklu un žņaugt tik ilgi, līdz no šīm pretīga­jām melnajām acīm izsprāgs kontaktlēcas.

Abiem miesassargiem rokās bija kokvilnas cimdi Viņi centīgi un laipni apkalpoja pie galda, izpildīdami doktora «NĒ» ķīniešu valodā izsacītos rīkojumus.

Sākumā doktors šķita norūpējies. Viņš ēda no trim nelieliem šķīvjiem kuros bija trīs dažādi ēdieni, arīskātai- nu karoti, kuru veikli turēja viņa mākslīgie pirksti. Bonds centās slēpt savas raizes no meitenes. Viņš ēda un dzē­ra ar apetīti, kuru nejuta, jautri triekdams ar Haniju par putniem, dzīvniekiem puķēm un viņai zināmām lietām. Laiku pa laikam viņš pieskārās meitenes kājai. Vakariņu beigās viņi gandrīz vai sāka smieties. Bonds nodomāja, ka viņi brīnišķīgi tēlo līgavaiņa un līgavas lomu vakariņās pie nemīlama tēvoča.

Bonds nezināja, vai viņa mazais blefs ir guvis kādu re­zultātu. Viņiem tikpat kā nebija izredžu uz glābiņu Iepazi­nis doktoru «NĒ» un viņa dzīvi, Bonds juta, ka stāvoklis ir gandrīz kritisks: šī neticamā biogrāfija nešķita izdomāta. Pilnīgi ticama Iespējams, pasaulē ir ari citi personīgo ka- raļvalstu īpašnieki: tālu no iestaigātiem ceļiem, bez lieci- ' niekiem viņi var darīt visu, ko vēlas Un ko doktors «NĒ» domā darīt pēc tam, kad iznīcinās šos divus viņam jau apnikušos knišļus? Bet ja pēc tam, kad viņš nogalinās Bondu un meiteni, Londona tiks uz Bonda atklātajām pē­dām?

Tas ir iespējams. Pleidels-Smits to varētu paveikt Vi­ņam ir pierādījums — saindētie augļi, tomēr ko no dok­tora «NĒ» spēs panākt aģents, kurš nomainīs Bondu? Doktors «NE» tikai paraustīs plecus, kad viņam jautās, kur palikuši Bonds un Kvorrels: pirmoreiz dzirdu šos vār­dus- Un nevienam neienāks prātā meklēt meiteni Mor- gana līcī nospriedīs, ka viņa noslīkusi savas trakulības dēļ. Grūti iztēloties, kas varētu doktoram «NĒ» aizkavēt - viņa plāna otras daļas realizēšanu, lai ko viņš arī būtu izlēmis.

Vieglprātīgi pļāpādams ar Haniju, Bdhds gatavojās uz sliktāko. Blakus viņa šķīvim bija tas, kas viņam varēja no­derēt ieroča vietā. Kad atnesa lieliski izceptas karbonā­des, Bonds brīdi svārstījies, paņēma maizes nazi Kamēr viņš ēda un sarunājās, viņam izdevās sev klāt pievirzīt gaļas nazi. Ar labo roku Bonds neveikli apgāza šampa­nieša glāzi, un tajā pašā mirklī viņa pirksti ieslidināja nazi kimono piedurknē. Sekoja neliels apjukums, Bonds atvai­nojās, bet divi oficianti metās tīrīt galdautu. Tikmēr Bonds pacēla labo roku un juta ka nazis ieslīd viņam pa­dusē, bet pēc tam — gar augumu.

Apēdis karbonādi viņš savilka ciešāk ādas jostu, un nazis jau atradās viņam pie vēdera. Pasniedza kafiju, un vakariņas bija galā. Abi miesassargi pagriezās un nostā­jās aiz muguras Bondam un meitenei Viņi stāvēja, sa­krustojuši rokas uz krūtīm, nekustīgi un vienaldzīgi, gluži

kā bendes. Doktors «NĒ» lēnām nolika krūzīti uz šķīvīša.

Novietoja metāla spailes uz galda sev priekšā. Mazliet iz­slējās, pastiepies dažus centimetrus uz Bonda pusi. Ta­gad viņa seja vairs nepauda raizes SkStiens bija valdo­nīgs un cietsirdīgs Plānās lūpas lēnām saviebās un at­vērās.

— Vai ļums patika vakanņas, mister Bond?

Bonds no sudraba kastītes paņēma cigareti un aiz-' smēķēja. Viņš virpināja šķiltavas pirkstos. Juta, ka tūdaļ notiks kaut kas nepatīkams. Vajadzēja kaut kādā veidā pievākt šķiltavas. Arī uguns var kļūt par ieroci.

— Protams, — Bonds atbildēja, — vakariņas bija lie­liskas. — Viņš palūkojās uz Haniju, mazliet paliekdamies uz priekšu un nolikdams rokas uz galda. Viņa plaukstas apklāja šķiltavas. Bonds uzsmaidīja meitenei.

— Ceru, ka tev viss patika?

— 0, jā, tas bija brīnišķīgi. — Viņai svētki vēl turpinā­jās.

Bonds žestikulēdams smēķēja. Viņš pagnezās pret doktoru «NĒ», nodzēsa cigareti un atspiedās pret krēsla atzveltni, sakrustojis rokas Šķiltavas bija kreisās rokas piedurknē. Viņš jautri pasmaidīja.

— Ko tagad, doktor «NĒ»?

— Pēc vakariņām, mister Bond, varam pāriet pie pro­grammas izklaidējošās daļas. — Lupās pavīdēja viegls smaids, tad nozuda. — Es izanalizēju jūsu priekšlikumu. Es to nepieņemu.

Bonds paraustīja plecus.

— Tas nav prātīgi.

— Nē, mister Bond, man šķiet ka jūsu priekšlikums ir triks. Jūsu profesijas cilvēki nedara tā, kā jūs teicāt Gluži otrādi, viņi regulāri sūta ziņojumus uz Centru, informēda­mi priekšniecību par izmeklēšanas rezultātiem Es to labi zinu Slepenie aģenti tā nerīkojas. Jādomā, ka esat pārla­sījis detektīvromānus Neticu jūsu stāstam. Ja tomēr tā ir taisnība, esmu gatavs uzņemties atbildību par visām se­kām. Likme ir pārāk liela, lai es izstātos no spēles.

Nu labi, lai ierodas policija, armija. Kur palikuši vīrietis un meitene? Kāds vīrietis un kāda meitene? Es par vi­ņiem neko nezinu Lūdzu, ejiet prom! Kādi jums ir pierā­dījumi? Un orderis kratīšanai? Kungi, Anglijas likumi ir bargi. Ejiet prom un lieciet mierā gan mani, gan manus mīļos putnus! Vai saprotat mister Bond? Iedomāsimies ka notiks sliktākais un kāds no maniem aģentiem sāks runāt kaut gan tas neliekas ticami. (Bonds atcerējās mis Čangas stūrgalvību) Ko es varu zaudēt? Vēl divas slep­kavības manu noziegumu sarakstā. Vairāk par vienu reizi mani tik un tā nepakārs — Viņš lēnām pakratīja galvu — Vai gribat vēl ko teikt? Vēlaties kaut ko pavaicāt?

Jums abiem priekšā ļoti grūta nakts. Jums palikušas tikai dažas stundas, bet man jāguļ. Rīt kā parasti, ieradī­sies kuģis un man nāksies uzraudzīt izkraušanu. Visu dienu vajadzēs pavadīt lejā piestātnē. Labi, mister Bond?

Bonds uzmeta skatienu Hanijai. Viņa nobālēja un lūkojās uz viņu, it kā gaidīdama brīnumu. Bonds nolaida acis un sāka uzmanīgi pētīt savus nagus. Mēģinādams iegūt laiku, viņš jautāja:

— Un pēc tam? Kas ietilpst jūsu plānos? Pēc sa­springtās dienas? Kādu nodalu jūs taisāties rakstīt nāka­mo?

Bonds pacēla skatienu Viņš dzirdēja dobju, mierīgu un valdonīgu balsi, kas it kā skanēja no naksnīgajām de­besīm.

— Ak tā? Jūs to gribat zināt? Tā ir profesionāla ziņkā­rība. Un jūs to saglabājat līdz pašām beigām Mani sajūsmina šī īpašība tādam cilvēkam, kuram atlicis dzī­vot dažas stundas. Tāpēc es jums izstāstīšu Pāreju pie nākamās lappuses Tas jūs nomierinās. Šī sala nozīmē daudz vairāk nekā vienkāršu mēslu ieguves vietu. In­stinkts nav jūs piekrāpis. — Doktors «NĒ» ieturēja pauzi, lai gūtu lielāku efektu. — Šī sala, mister Bond, drīz kļūs par pašu svarīgāko pasaules tehniskās spiegošanas centru.

— Tiešām? — Bonds joprojām raudzījās uz savām rokām.

— Jūs, protams, zināt ka Terksas sala, kas atrodas trīssimt jūdzes no šejienes, ir Savienoto Valstu vadāmo raķešu svarigākais izmēģinājumu poligons.

— Jā, tas ir svarīgs centrs.

— Vai esat lasījis ziņojumus par neveiksmīgajiem startiem? Piemēram, daudzpakāpju raķete «Snark», kura nogāzās Brazīlijas mūžamežos, nevis Atlantijas okeāna dienvidos?

— Jā, esmu lasījis.

— Tātad jūs atminaties, ka tā neizpildīja no Zemes pārraidīto pavēli mainīt kursu, bet pēc tam — pašlikvidē- ties, it kā tai piemistu gribasspēks.

— Jā, atminos.

— Bija arī citas fatālas neveiksmes ar daudziem ie­priekšējiem modeļiem piemēram, ar «Zuni», «Matador», «Petrel», «Regulus», «Bomark». Tik daudz nosaukumu, tik daudz izmaiņu es pat visu neatceros. Tad nu tā, mis­ter Bond, — doktors «NĒ» nespēja valdīt lepnuma noti balsī, — jums droši vien būs interesanti uzzināt ka palai­šanas neveiksmju cēlonis atrodas te, Krebkejas salā

— Nopietni?

— Jūs neticat? Tas nav svarīgi. Citi tic Citi ir redzēju­ši, kā pastāvīgu kļūdu dēļ vadības sistēmā tika pārtrauk­ta raķešu «Martodont» ražošana. Es runāju par dau­dziem draugiem vienā dižā lielvalstī. Viņi sagatavoja se­šus manus vīrus. Divi no viņiem patlaban dežurē. Viņi se­ko tiem viļņu garumiem, pa kuriem tiek pārraidīti signāli raķetēm Virs mums, šajā klintī izcirstos tuneļos, atrodas apāratūra viena miljona dolāru vērtībā: tā nopeilē signā­lus un rada tajos traucēkļus. Kad tiek palaista raķete, mēs tai sekojam tikpat precīzi, kā to dara Terksas salā Pēkšņi mēs raķetei nosūtām mūsu pavēli, radot jucekli tās elektroniskajās smadzenēs, un tā sajūk prātā un ie­gāžas jūrā vai pati no sevis uzsprāgst Vēl viens neizde­vies starts. Vainīgi konstruktori, inženieri un operatori. Pentagons panikā. Jāmeklē kas cits: citi viļņu garumi, citi metāli, citas shēmas. Protams, — doktors «NĒ» gribēja būt taisnīgs, — arī mums mēdz būt grūtības.

Bonds pacēla skatienu un domīgi palūkojās uz dokto­ru «NĒ». Tātad viņš bija visu sapratis pareizi. Aiz visa tā slēpās kas dižāks. Tā bija varena spēle, kura bez šau­bām ir nozīmīga starptautiskās spiegošanas tirgū. Redz, kur labil Tagad šī krustvārdu rtiīkla ir atminēta. Tāda mērķa labad tīrais nieks patriekt putnus un nogalināt da­žus cilvēkus. Atšķirtība? Dabiski, ka doktoram «NĒ» ir jā­tiek vaļā gan no viņa, gan meitenes. Vara? Protams. Doktors «NĒ» ir uz pareizā ceļa. Bonds ar cieņu parau­dzījās uz viņa melnajām acīm

— Jums vēl nāksies novākt daudzus cilvēkus, lai kontrolētu stāvokli, — Bonds sacīja. — Likme ir pārāk liela. Lielāka, nekā es domāju. Ari citi gribēs dabūt savu daļu

Interesanti, kurš pirmais uzlēks jums mugurā un jūs nogalinās? Redz, tie, — Bonds norādīja uz griestiem, — mācījās pie jūsu saimniekiem, vai tiesa? Kas lai zina, kā­das pavēles vīni saņēmuši? Jūs taču to nevarat pārbau­dīt?

— Jūs joprojām mani nenovērtējat — doktors «NĒ» iebilda. — Jūs esat stūrgalvīgāks un dumjāks, nekā es domāju. Es apjēdzu ka tas var notikt Es arestēju vienu no tiem vīriem un pārliecināju, lai viņš veic paralēlu kon­troli speciāli man Viņam ir šifra kopija un teletaips. Viņš dzīvo kalna otrā pusē. Pārējie tic, ka viņš ir miris. Puisis kontrolē katru sakaru seansu, nododams man visu ziņo­jumu kopijas. Līdz šim Centra vēstījumos nebija nekādu mājienu par sazvērestību. Es vienmēf- domāju par tādām lietām, mister Bond. Ievēroju piesardzību un to darīšu arī turpmāk Kā jau teicu, jūs mani nenovērtējat

— Es jūs novērtēju doktor «NĒ». Jūs esat ļoti piesar­dzīgs cilvēks, taču jūsu spēle skar pārāk daudzas jomas. To pašu var teikt arī par manas darbības sfēru. Es to lieliski apzinos. Piemēram, ķīniešu līnija. Labāk nokļūt FIB nagos: tādā gadījumā jums draud vienīgi apsūdzība zād­zībā un par dzīvošanu ar svešu vārdu. Bet vai jūs labi pa­zīstat savus draugus? Patlaban jūs esat viņu «labākais draugs». Taču; viņi gribēs tikt no jums vaļā. Un tagad par jūsu spēli preti Slepeno dienestu Ja ar mani kaut kas no­tiks, jūs aptversit ka Krebkeja ir ļoti maza un galīgi neaiz­sargāta saliņa.

— Mister Bond, bez riska nav lielu likmju Es apzinos visas iespējamās briesmas un, cik tas iespējams, izvai­ros no tām Redzat mister Bond, — viņa dobjajā balsī ie­skanējās alkatība, — es atrodos pašā ceļa sākumā, ma­ni gaida daudz pamatīgāki darbi. Otrā nodaļa kuru jums ieskicēju, man sola atlīdzību, no kuras bailīguma dēļ va­rētu atteikties vienīgi muļķis.

Kā jums jau teicu, es varu iejaukties raķešu vadības signālos, taču es varu tām likt ari mainīt kursu, nogāzties jūrā līdzās šai salai un iegūt to noslēpumus šobrīd ame­rikāņu mīnkuģi pievāc raķetes, kad tām beidzas degviela un tās iekrīt jūrā. Tomēr reizēm izpletnis neatveras. Paš­likvidācijas mehānisms neiedarbojas. Neviens Terksas salā nebrīnītos, ja kāda jauna raķete pēkšņi neizpildītu savu uzdevumu un ieveltos jūrā kaut kur blakus Krebke- jai. Vismaz sākumā par avārijas cēloni uzskatīs mehānis­kas kļūdas.

Vēlāk atklās, ka raķetes vadības sistēmā iejaucas sveši radiosignāli. Centīsies noskaidrot šo signālu avotu atrašanās vietu. Tiklīdz uzzināšu, ka mani jau medī, man paliks vēl viena — pēdējā iespēja Raķetes sajuks prātā. Tās kritīs virsū Havanai, Kingstonai, atgriezīsies Maiami un gāzīsies virsū bāzei. Pat bez lādiņa piecas tonnas metāla, kas lido ar ātrumu tūkstoš jūdzes stundā, var pil­sētā izraisīt lielus postījumus Un pēc tam? Panika sa­biedrības sašutums. Mēģinājumi tiks pārtraukti Bāze Terksas salā — slēgta. Mister Bond, kā jūs domājat cik man par to varētu samaksāt? Un cik man samaksās par katru jaunas raķetes paraugu, kuru es dabūšu? Teiksim, desmit miljonus dolāru. Varbūt divdesmit? Es pats no­saukšu cenu! Vai jums neliekas, ka uz šo apsvērumu fo­na jūsu argumenti zaudē savu vērtību?

Bonds neatbildēja. Viņam nebija ko teikt Pēkšņi viņš atcerējās mierīgo istabu Ridžentsparkā, nepacietīgo un sarkastisko balsi, kura teica: «0, tas nolādētais gadījums ar putniem. Neliels atvaļinājums jums nāks par labu. Maza izmeklēšana.» Un viņš, Bonds, nolīga laivu ar zvej­nieku, paķēra līdzi dažus sendvičus un devās «aplūkot to vietu». Pirms cik dienām, pirms cik nedēļām tas bija? Tā­tad viņš bija ieskatījies Pandoras kastē. Viņš bija saņē­mis atbildes, uzzinājis noslēpumus, un ko tagad? Tagad viņu pieklājīgi pavadīs līdz kapam, un viņš paņems sev līdzi gan šo noslēpumu gan ari meiteni kuru neviļus bija ierāvis šajā neprātīgajā dēkā. Bondam kļuva ļoti drūmi ap sirdi Viņš izdzēra šampanieša glāzi un čērkstošā balsī teica:

— Labi, doktor «NĒ». Kas mūs gaida: lode, inde vai virve? Taču pasteidzieties, man jau viss ir apriebies.

Doktora «NĒ» lūpas sakniebās plānā spilgti sarkanā līnijā. Acis bija stingas kā oniksi, bet virs tām piere un kā biljarda lode apaļā galva. Viņš noņēma pieklājības mas­ku. Lielais Inkvizitors sēdēja krēslā ar augstu atzveltni. Bi­ja pienācis bargā soda brīdis.

Doktors kaut ko sacīja, un abi miesassargi pagājuši uz priekšu satvēra upurus zem elkoņiem un piespieda viņu rokas pie krēsla sāniem Bonds domāja par to, kā neizmest šķiltavas. Baltos cimdos ieautās rokas spieda viņa bicepsus gluži kā tērauda spīles Bonds uzsmaidīja meitenei

— Hanij, man ļoti žēl, baidos ka pēc visa tā mums vairs neizdosies kopā paspēlēties.

Acis meitenes bālajā sejā no bailēm tapa tumši zias. Viņas lūpas drebēja.

— Vai tas būs sāpīgi? — viņa vaicāja

— Klusēt! — doktora «NĒ» balss noskanēja kā pāta­gas cirtiens. — Gana šo muļķību! Protams, sāpēs. Sāpes mani interesē: gribu uzzināt ko var izciest cilvēka ķerme­nis. Reizēm es veicu mēģinājumus ar cilvēkiem kurus vēlos sodīt un arī ar pārlieku ziņkārīgiem, tādiem kā jūs Jūs abi man sagādājāt daudz rūpju. Un tagad es gribu jums darīt daudz sāpju Jūsu izturība tiRš mērīta. Bet viss eksperiments fiksēts.

Kaut kad mani atklājumi kļūs slaveni. Jūsu nāve kal­pos zinātnei. Es velti neizšķiežu cilvēka materiālu. Vācie-. šu eksperimenti ar cilvēkiem deva zinātnei lielu labumu Pirms gada es nobendēju vienu sievieti. Tādā pašā vei­dā, kādu esmu izraudzījies jums, meitenīt Viņa bija nēģeriete. Un turējās trīs stundas. Nomira no bailēm Man bija vajadzīga baltā sieviete, lai salīdzinātu rezultā­tus.

Es nebrīnījos, kad man pavēstīja par jūsu ierašanos. Es vienmēr saņemu to, ko vēlos. — Doktors « NĒ » at­spiedās pret atzveltni. Tagad viņa acis bija piekaltas Ha- nijai, un viņš sekoja, kā viņa reaģēs. Meitene sķatījās uz doktoru neatraudamās gluži kā hipnotizēta; kā pelēns uz klaburčūsku. Bet Bonds sakoda zobus.

— Jūs taču esat no Jamaikas, tāpēc mani sapratīsit šo salu sauc par Krebkeju, jo to apdzīvo zemes krabji, kurus Jamaikā dēvē par melnajiem. Jūs tos pazīstat tie sver apmēram puskilogramu un ir šķīvja lielumā, šajā laikā tie tūkstošiem lien ārā no savām alām kas izvieto­tas gar krastu un rāpjas kalnā, kur atkal slēpjas klinšu plaisās un izlaiž ikrus. Tie pārvietojas lielos pūļoš, simtiem un tūkstošiem, par spīti visiem šķēršļiem. Jamaikā krabji burtiski iziet cauri mājām kas gadās tiem ceļā, apridami visu ko atrod. Un, redz, patlaban, meitenīt tie sāk savu kustību. Krabji rāpjas augšā pa kalna nogāzēm, to ir des­mitiem tūkstošu, tā ir viena vienīga sarkanu, oranžu un melnu radījumu masa. šonakt savā ceļā tie sastaps kailu sievietes augumu kurš būs piesiets pie klints, — īstas dzīres. Ar savām spīlēm krabji paprovēs silto ķermeni, kāds iegriezīs pirmais, bet pēc tam. pēc tam.

Meitene iekliedzās nokārdama galvu. Viņa bija zau­dējusi samaņu Bonds lamādamies mēģināja pielēkt kā­jās, taču viņu apdedzināja sargu dzelžainais tvēriens. Vi­ņam neizdevās pat piecelties. Bonds no jauna savaldījās un nošņāca vislielākajā niknumā, uz kādu bija spējīgs;

' — Netīrais izdzimteni! Tu par saviem grēkiem sa­degsi ellē! ,

Doktors «NĒ» mazliet pasmaidīja.

— Es neticu ellei mister Bond. Taču varat sevi mieri­nāt ar to, ka krabji varbūt sāks no kakla vai sirds. Vai ari tos pievilinās sirdspuksti, tad tas nevilksies ilgi.

Viņš kaut ko pateica ķīniešu valodā Cilvēks, kurš stā­vēja meitene aiz muguras, pieliecās, pacēla Haniju gluži kā bērnu un uzlika viņas nekustīgo augumu sev plecā Tad klusām aizgāja, aizvērdams durvis.

Mirkli istabā valdīja klusums. Bonds domāja vienīgi par kimono noslēpto nazi un šķiltavām Ko viņam izdo­sies paveikt ar šiem ieročiem? Vai viņš spēs aizsniegt doktoru?

— Mister Bond, jūs teicāt ka vara ir ilūzija. Doktors «NĒ» mierīgā balsī turpināja sarunu. Vai tagad neesat mainījis savu viedokli? Jo mana vara izraudzīties šai meitenei nāves veidu tomēr nav ilūzija. Kaut gan labāk parunāsim par to, kā nomirsit jūs. Jums būs daži roman­tiski brīži Mister Bond, mani interesē drošsirdības anato­mija, cilvēka ķermeņa izturības pakāpe. Kā to izmērīt? Varbūt uzzīmēt dzīvības alku, sāpju sliekšņa un baiļu pārvarēšanas grafiku? Es ilgi par to lauzīju galvu un do­māju, ka esmu atradis pareizu risinājumu. Es runāju par pagaidām nepārbaudītu metodi, kuru pilnveidošu nāka­mo eksperimentu laikā. Es jūs sagatavoju šim eksperi­mentam pašā labākajā veidā.

Es jums iedevu miegazāles, lai jūs atpūstos un būtu teicamā formā. Mani nākamie paaenti, ja viņus tā var saukt saņems to pašu priekšrocību. Tātad jūs būsit vie­nādā stāvoklī. Tālākais būs atkarīgs no katra vīrišķības un izturības. — Doktors «NĒ» brīdi klusēja, pētīdams Bonda sejas izteiksmi. — Mister Bond, esmu sagatavojis kaut ko līdzīgu šķēršļu skrējienam, cīņu ar nāvi Neko vairāk jums nestāstīšu, jo pēkšņuma faktors ir viena no baiļu sastāvdaļām. Visšausmīgākās ir tās briesmas, par kurām nezinām. Uzskatu, ka tas, ko esmu jums sagata­vojis, ir pārsteigumiem bagāts.

Ļoti interesanti ka mans pirmais kandidāts būs al- vēks ar jūsu fiziskajiem dotumiem. Un būs ļoti interesanti , paskatīties līdz kādam maršruta punktam jūs nokļūsit Domāju, ka sasniegsit izciļu rekordu. Lieku uz jums lielas cerības Jums jātiek ļoti tālu, taču kad jums neizdosies pārvarēt kārtējo šķērsli — un tas ir neizbēgami jūsu līķi nogādās man, un es ļoti rūpīgi izpētīšu jūsu miesas. Visi dati tiks fiksēti. Jūs būsit pirmais punkts manā grafi­kā. Tas ir liels gods, vai jums tā nešķiet mister Bond?

Bonds klusēja. Galvenais — dabūt rokās ieroci, kuru viņš slēpa pie sava auguma. Doktors «NĒ» piecēlās. Viņš devās uz durvīm un pagriezās. Galva mazliet paliecās uz priekšu lūpas sašķobījās.

— Mister Bond, jums ir iespēja kļūt slavenam. Kā sa­ka, domās es esmu kopā ar jums — Pēc tam viņš izgā­ja, un durvis klusi aizvērās.