Doktors "Nē"

Tad pacēla galvu un paraudzījās uz priekšu Tunelis iestiepās tumsā. Uz priekšu! Gaidīt ir bezcerīgi. Bonds paņēma nazi, atkal iekoda to-zobos un rāpās uz priekšu.

Drīz vien kļuva tumšs. Laiku pa laikam Bonds apstā­jās un noklikšķināja šķiltavas, taču priekšā bija viena vie­nīga tumsa. Gaiss tapa aizvien karstāks un pēc mirkļa kļuva dedzinošs. Bonds juta nokaitētas dzelzs smaku. Viņš sāka svīst un ik pa brīdim apstājās, lai izslaucītu no acīm sviedrus. Pēc tam caurule pēkšņi pagriezās pa labi. Te metāls jau dedzināja ādu Tātad nākamā bija karstu­ma pārbaude

Bonds ievaidējās. Kā viņš to izturēs, ja viņa ķermenis ir saskrambāts? Kā viņš aizsargās sevi no sakaitētā me­tāla? Neko darīt! Jāiet uz priekšu, jāpaliek uz vietas vai jādodas atpakaļ. Citas izejas un citu iespēju nebija. Tiesa, tomēr bija kāds ļoti vārgs mierinājums. Šis karstums vi­ņu nenogalinās, tikai izmocīs. Šeit nebūs soda vieta. Tas vienīgi ir vēl viens eksperiments, lai pārbaudītu viņa iztu­rību. Bonds atminējās meiterli: kas patlaban notiek ar vi­ņu? Nē, par to nedrīkst domāt

Bonds pagriezās un rāpoja iekšā karstajā caurulē. Mēģini nespiest krūtis pie metāla Neizliec muguru. Rokas, ceļgali, kājas; rokas ceļgali kājas. Ātrāk Ātrāk. Steidzies, lai pieskāriens nebūtu tik ilgs.

Visvairāk cieta ceļgali, kuri uztvēra visu auguma svaru. Ak, Dievs, pietrūka gaisa! Plaušas sprāga vai pušu. No ro­kām lidoja dzirksteles. Bikšu audums, jādomā, jau bija sadedzis. Tagad sāks svilt miesa. Bonds uzslējās kājās, un viņa skrandās tērptā mugura pieskārās pie metāla. Viņš iebrēcās. Taču rāpās tālāk, no sāpēm bļaudams Ik reizi, kad viņa rokas, mugura un ceļgali skāra metālu. Tās ir beigas Tūdaļ viņš novelsies un, lēnām cepdamies, te nomirs. Nē! Par katru cenu jārāpo tālāk kliedzot aiz sā­pēm kamēr miesa izdegs līdz kauliem, šķiet ceļgalos ādas vairs nebija. Kliedz, kliedz, kliedz Tā ir vieglāk izciest sāpes, tas nozīmē, ka esi vēl dzīvs Uz priekšu! Uz priek­šu! Daudz vairs nav palicis Tev nav lemts nomirt te. Tu vēl esi dzīvs. Nepadodies. Tev nav tādu tiesību!

Labā roka uzdCJrās kaut kam cietam Viņš juta svaiga gaisa brāzmu. Arī kreisā roka un pēc tam galva pret kaut ko atsitās. Atskanēja metālisks klikšķis. Bonds juta, ka az­besta durvis kuras karājas cilpās, padodas uz priekšu. Viņš ielīda pa tām iekšā. Dzirdēja, kā durvis aizcērtas. Ro­kas uzdūrās vienlaidu sienai: Bonds aptaustīja to no vi­sām pusēm. Tas bija vēl viens pagrieziens pa labi. Bonds ielocīja augumu caurulē. Spirgtais gaiss ieplūda plaušās kā griezīgs duncis. Viņš piesardzīgi pieskārās metālam. Ievaidējies Bonds novēlās garšļaukus un pamira.

Vēlāk viņš atguvās no sāpēm. Apgriezās uz muguras. Kā pa miglu Bonds ieraudzīja iluminatorā ads, kas viņu pētīja. Tad atkal iegrima nemaņā.

Sāka tūkt apdeguma čūlas uz muguras un kājām. Sviedri uz ādas un drēbēm apžuva, aukstais gaiss ieplūda plaušās un sāka savu postošo darbu. Taču'sirds šajā izmocītajā ķermenī joprojām sitās spēcīgi un vien­mērīgi. Bet labdabīgais skābeklis un atpūta atgrieza dzī­vību artērijās un vēnās un nostiprināja nervus.

Bonds atģidās. Kā viņam likās, bija pagājuši gadi Viņš mazliet pakustējās. Kad Bonds atvēra ads un ieraudzīja iluminatora pretējā pusē dažus centimetrus no sevis ci­tas ads, viņu no jauna ietina sāpju kamols un sāka kratīt drudzis. Bonds pagaidīja, līdz drudzis rimsies. Mēģināja atkal atvērt ads, it kā mērīdams pretinieka spēku. Tad, lai noslēptos no pētošā skatiena nogūlās uz vēdera. Bonds pagaidīja vēl brīdi, ieklausīdamies organisma reakcijā. Cik ilgi tas vēl izturēs? Nelaimes tam bija atņēmušas spēju normāli, cilvēciski reaģēt Doktors «NĒ» turēja viņu aukliņās gluži kā lelli. Atlika vienīgi zvēra izmisuma rezer­ves, bet stipram zvēram šīs rezerves ir milzīgas

Lēnām, mokoši Bonds parāpoja dažus metrus nost no acīm, kas viņu vēroja, sameklēja šķiltavas un iededza tās. Viņam priekšā vidēja tikai melns tukšums, atvērta rīkle, kura viņu ieraus nāves skavās. Bonds nodzēsa šķil­tavas. Tad dziļi nopūtās un piecēlās četrrāpus. Sāpes ne­kļuva stiprākas, tās bija citas. Lēnām viņš devās uz priek­šu. Kokvilnas audums uz elkoņiem un ceļgalos bija sa­dedzis. Bonda sastingusī apziņa fiksēja ka čūlas pie­skardamās aukstajam metālam, pārplīst Rāpodams uz priekšu, viņš locīja pirkstus un locītavas, lai pārbaudītu savas iespējas, lai zinātu, kur sāp stiprāk «Var paciest» viņš teica sev. «Pēc aviokatastrofas līdzīgā kārtā man konstatētu vienīgi apdegumus un vieglus nobrāzumus. Un pēc dažām dienām izrakstītu no slimnīcas. Viss it kā ir kārtībā Esmu izdzīvojis. Protams, sāp, bet tas ir nieks. Domā par citiem un pateicies Dievam. Un tagad — visu aizmirsti » Taču šie spriedumi pauda to, ka sliktākais vēl nav pienācis. Viņš tam tuvojās, bet spēki un iespējas gā­ja mazumā. Kad būs pats ļaunākais? Un kāds tas izska­tīsies? Un cik spēka vēl jāzaudē, lai tiktu līdz soda vietai?

šie sarkanie punktiņi-priekšā — droši vien halucināci­jas. Bonds apstājās un paberzēja acis. Pakratīja galvu. Tie neizgaisa Lēnām tuvojās. Tie kustējās. Bonds atkal apstājās un ieklausījās Cauri dobjajiem sirdspukstiem viņš dzirdēja vieglu čaukstoņu. Punktiņu it kā kļuva vai­rāk. Tie kustējās — vieni ātrāk citi — lēnāk Bonds sa­meklēja šķiltavas, aizturēja elpu un iededza mazu dzelte­nu uguntiņu. Sarkanie punktiņi pazuda Metra attālumā eju nosprostoja smalks metāla tīkls. Bonds lēnām devās uz priekšu, turēdams rokā šķiltavas. Tas bija kaut kas līdzīgs būrim ar maziem iemītniekiem. Viņš dzirdēja, kā tie kāpjas atpakaļ, slēpdamies no gaismas. Divdesmit centimetrus no metāla tīkla viņš nodzēsa uguni un pa­gaidīja, kamēr acis pierod pie tumsas. Kamēr viņš gaidīja un ieklausījās, čaukstoņa atkal pastiprinājās un sarkanie punktiņi sapulcējās pie tīkla. Kas tie bija? Viņš nezināja. Bonds dzirdēja savus sirdspukstus Čūskas? Skorpioni? Simtkāji?

Viņš uzmanīgi piebāza seju pie punktiņu mudžekļa, uzšķīla šķiltavas apgaismodams veselu baru mazu radī­jumu, kuri bija ieķērušies tīklā, desmitiem spalvainu kāje- iu un lielas apaļas kukaiņu galvas, kurās vīdēja mazas ačeles. Mūdži atsprāga no tīkla un sablīvējās spalvainā kaudzē būra kaktā. Samiedzis acis, Bonds paraudzījās sprostā, virzīdams šķiltavas no vienas puses uz otru Tad viņš nodzēsa gaismu, lai netērētu benzīnu un dziļi nopūtās. Tie bija zirnekļi Milzīgi tarantuli. Piecus līdz des­mit centimetrus gari mūdži To bija apmēram dr/desmit Katrā gadījumā vajadzēja uzveikt arī šo šķērsli. Bonds iz­slējās, lai atvilktu elpu un padomātu, bet sarkanie punkti­ņi tikmēr no jauna savācās dažus centimetrus no viņa sejas.

Cik tie ir bīstami? Cik patiesības ir stāstos par tiem? Bez šaubām, tie var nogalināt dzīvnieku, tomēr vai šie gi­gantiskie zirnekļi ar tik skaistu mīkstu vilnu ir nāvējoši cil­vēkam? Bonds nodrebēja Viņš atcerējāšsimtkāji. Taran- tula pieskāriens droši vien nav tik jūtams: vispirms uz ādas jutīsi mazās, spalvainās kājeles, tad kodiens — un izšļakstīsies inde.

Vai tiešām doktors «NĒ» viņam izraudzījies tādu nā­vi? Viens vienīgs kodiens, bet varbūt pat divi — un viņš iekritīs drudža murgos. Bonds ar šausmām iztēlojās, ka tumsā viņam jāpārrauj šis tīkls, — doktors «NĒ» nevarē­ja rēķināties, ka viņam būs šķiltavas, — tad iekļūt šajā spīdīgo acu mudžeklī, spiest mīkstos ķermeņus un sa­ņemt kodienus, bet pēc tam atkal kodieni no tiem, kuri paliks drēbēs. Tad — lēna agonija. Doktors «NĒ» tā bija iecerējis. Upuris kaukdams rāpos pretī nākamajam šķēr­slim Taču Bondam bija šķiltavas, nazis un dzelzs harpūna. Patlaban viņam visvairāk nepieciešams miers un augsta precizitāte. Bonds piesardzīgi atvēra šķiltavas un pavilka uz augšu degli, lai uguns būtu spožāka Viņš iededza gaismu un, kamēr tarantuli kāpās atpakaļ, ar na­zi saārdīja metāla tīklu un norāva to no karkasa. Tad sa­koda nazi zobos un tuvojās caurumam. Zirnekļi bēga no liesmas un saspiedās ņudžošā pūlī sprosta dziļumā. Bonds ar harpūnu sāka dauzīt šo pūzni. Tos, kuri centās mukt uz viņa pusi, viņš izgaismoja un nobeidza pa vie­nam. Tagad dzīvie zirnekli klupa virsū beigtajiem un ie­vainotajiem. un Bondam atlika tikai drudžaini sist pa šķe- bīgo asiņainās vilnas kamolu

Pēc brīža viss norima Vai visi bija pagalam? Šķiltavas gaismiņa tapa vājāka. Jāriskē. Bonds izstiepa roku un pagrūda sāņus tarantulu atliekas tad ar nazi sagrieza otru metāla tīklu, kas bija sprosta otra siena. Uesma no­drebēja un kļuva sarkanīga. Bonds koncentrējās un ar rāvienu izspraucās cauri otram tīklam, cenzdamies turē­ties sāņus no asiņainā tarantulu jūkļa.

Bonds nedomāja, kas tas par metālu, kuram viņš pie­skārās, un vai ir uzkāpts virsū zirnekļiem. Viņš zināja tikai to, ka ir ticis cauri. Pavirzījies uz priekšu vēl pāris metru, viņš apstājās, lai atvilktu elpu un sakopotu spēkus.

Virs viņa iedegās blāva gaisma. Bonds pacēla skatie­nu, jau zinādams, ko ieraudzīs. Dzeltenas mandeļveida ads aiz biezā stikla viņu deši pētīja. Cilvēks ar lukturi pa­kratīja galvu. Viņa plaksti nolaidās pauzdami izsmējīgu žēlumu. Starp lukturi un stiklu pavīdēja dūre — tas bija atvadu sveiaens Šis žests nozīmēja to, ka Bonds nonā- ds finiša taisnē, ka sekotāji ir izpildījuši savu uzdevumu un tagad viņiem atliek tikai pievākt viņa miesas. Tagad gaisma nodzisa. Bonds no jauna izstiepās uz vēdera, piespiedis pieri pie aukstā metāla. Viņš bija sarūgtināts par to, ka nekādi nav novērtēts tas, ka viņš vēl līdz šim laikam ir dzīvs, šie ķīniešu nēģeri viņu ienīda. Viņu vienī­gā vēlme bija redzēt kā viņš nomirs turklāt visdrausmī­gākajā nāvē. Bonds grieza zobus Viņš domāja par mei­teni, un šīs domas viņam deva jaunus spēkus.'Viņš vēl ir dzīvs. Nolādēts, viņš nemirs!

Bonds sasprindzināja muskuļus. Laiks iet tālāk. Pie­sardzīgi viņš savāca savus ieročus un/pārvarēdams sā­pes, rāpoja dziļāk tumsa

Caurule sāka līgani slīdēt uz leju. Rāpot kļuva vieglāk Drīz vien slīpums palielinājās, un viņš varēja mierigi slī­dēt lejā. Kāds atvieglinājums: nebija jāpiepūlē muskuļi Priekšā — pelēka gaismas blāzma, gluži vienkārši nav tik tumšs. Nekas vairāk, bet arī tas kaut ko nozīmē. Gaiss liekas citāds, tam ir cita smarža daudz svaigāks Kas tad tur?

Pēkšņi Bonds apjēdza, ka slīd lejā pa cauruli Viņš iz­taisnoja plecus un izpleta kājas — drausmīgas sāpes—, tomēr neko nepanāca Caurule tapa resnāka, un viņam neizdevās atspiesties pret sienām. Viņš slīdēja arvien ātrāk un ātrāk.

Bonda ķermenis atsitās pret sienu, un caurule palika aiz muguras. Nolādēts, viņš krita lejā ar galvu pa priekšu! . Metāls skrāpēja ādu. Tālu lejā viņš pamanīja pelēku gais­mas pleķi Svaigs gaiss? Jūra? Gaisma tapa spožāka Viņš ievilka plaušās gaisu Galvenais — izdzīvot izdzīvot ēzeli!

Bonds ar galvu pa pnekšu kā bulta izšāvās no cauru­les un turpināja savu ilgo lidojumu, kas šķita bezgalīgs pretī jūrai, kura viļņoja trīsdesmit metrus lejāk