Doktors "Nē"

7. Naksnīgais pārbrauciens

— Starp citu, Kvorrel— Bonds uzprasīja, sēdēdams pie stūres nelielai mašīnai — vai tu kaut ko zini par simtkājiem?

— Par simtkājiem, kaptein? — Kvorrels vaicāja, uzlūkodams Bondu un mēģinādams apjēgt kas izraisījis šādu jautājumu, taču Bonda seja nebija izdibināma. — Pie mums Jamaikā tie ir drausmīgi. Septiņus līdz desmit centimetrus gari Tie pat var nogalēt Visbiežāk sastopa­mi vecās mājās. Tiem patīk sapuvis koks un mitrums. Ārā lien naktīs. Kāpēc jūs jautājāt kaptein? Vai esat tos redzējis?

Bonds neatbildēja. Tāpat viņš nepastāstīja Kvorrelam arī par augļiem.

— Vai šie kukaiņi, piemēram, var nokļūt modernos namos? Kurpē, kastē vai gultā?

— Nē,— Kvorrels stingri atteica, — ja tikai tur nav at­nests speciāli šie mūdži dzīvo caurumos un plaisās, tīri- ba tiem netīk bet mēsli — pašā laikā Tie mitinās krūmos, kokos, starp akmeņiem. Atklātās vietās to nav.

— Skaidrs.— Bonds nospneda mainīt sarunas tema­tu. — Saki, vai tie divi devās ceļā ar mūsu mašīnu?

— Protams, kaptein. Viņi labprāt piekrita, turklāt viņi ir ļoti līdzīgi mums — Kvorrels pasmīkņāja. Aši paraudzī­jies uz Bondu, viņš nedroši piebilda: — Tikai baidos, ka viņi nav kārtīgi ļaudis. Nav kur meklēt Man, nabadziņam to balto izdevās nocelt Betsijai.

— Kas tā par Betsiju?

— Kāda būtne, kurai pieder visdraņķīgākā iestāde pil­sētā — Lai pastiprinātu savu vārdu jēgu Kvorrels no­spļāvās pa atvērto lodziņu. — Nu un tas baltais ir viņas grāmatvedis.

Bonds tikko valdījās no smiekliem.

— Mums diezgan ar to, ka viņš prot vadīt mašīnu Ceru ka viņiem izdosies dzīviem un veseliem tikt līdz Montego.

— Neraizējieties, — Kvorrels neuztvēra Bonda sa­traukuma iemeslu. — Es viņiem piekodināju: ja viņi neat­brauks, tad paziņošu policijai, ka šie nospēruši mūsu au­tomobili

Viņi nokļuva Stonhila virsotnē no kuras uz ziemeļu piekrasti līkumodama laidās lejup Džanstona maģistrāle Bonds pārslēdza ātrumu un brauca lejā. No ālā kalna augšup cēlās saule, liedama savus zeltainos starus pār ieleju.

Mierīga lauku ainava kas nav mainījusies gadusim- tiem, ja neskaita līdzeno šosejas palagu. Bonds gandrīz vai saoda mēslu smaku kas nāca no kalnu takas, kura kopš 1750. gada savienoja Karaļa līci ar garnizonu Mor­gana līcī.

— Kaptein,— Kvorrels atkal ierunājās vainīgā balsī, — piedodiet ka jums par to vaicāju tomēr — vai jūs mani neinformētu par savas darbības plānu. Es visu laiku par to domāju, taču nekādi nespēju apjēgt jūsu nolūkus.

— Kvorrel, man pašam vēl viss nav skaidrs. Es jau tev teicu, ka šeit atrodos tāpēc ka pazudis Strengveizs un viņa sekretāre. Visi domā ka viņi kopā aizbēguši taču es esmu pārliecināts ka viņi noslepkavoti

— Ak tā? — Kvorrels mierīgi sacīja — Un kurš, jūsu­prāt to izdarījis?

— Spriežot pēc tava stāsta, es uzskatu, ka tas ir dok­tors «NE», ķīnietis no Krebkejas salas. Izmeklēdams ga­dījumu ar putniem, Strengveizs sāka pētīt šā tipa darīju­mus Taču doktors «NĒ» nevāas, ka bāž degunu viņa lietās. Pats par to man stāstīji. Šķiet ka viņš ir gatavs uz visu. lai tikai nevienu neielaistu savos īpašumos. Labi ja tas būtu vienīgi minējums. Bet pēdējo dienu laikā notiku­šas dīvainas būšanas. Tāpēc es aizsūtīju mūsu mašīnu uz Montego. Mums jāsajauc pēdas. Tādēļ mums dažas dienas jāpadim villā.

— Un ko tālāk, kaptein?

— Vispirms es gribu, lai tu man palīdzētu tāpat kā ie­priekš, kad es te biju, vai atceries, atgriezties lieliskā for­mā.

— Protams, kaptein. Es to izdarišu katrā ziņā.

— Pēc tam, domāju nebūtu slikti uzmest aci Krebkejai

Kvorrels iesvilpās, tiesa svilpiens izskanēja visai bē­dīgs.

— Mēs tikai apskatīsim apkārtni. Un neiesim klāt doktora zonai. Vienīgi gnbu aplūkot putnu rezervātu un savām acīm redzēt kas noticis ar sargu nometni. Ja at­klāsim ko aizdomīgu, varēsim ierasties salā atklāti un eskorta pavadībā. Un sāksies plaša mēroga izmeklēša­na. Tomēr es to varu pieprasīt tikai tad, kad savākšu konkrētus faktus. Ko tu par to domā?

Kvorrels brīdi rakņājās pa kabatām, meklēdams ciga­reti, un ilgi to aizsmēķēja. Tad caur degunu izlaida dūmus un ņēmās vērot kā tie izlokās aiz mašīnas lodzi­ņa.

— Kaptein,— viņš teica, — es domāju ka izdarīsim vislielāko muļķību ja dosimies uz šo salu — Viņš apklu­sa. Arī Bonds nerunāja Daudz klusāka balsī, kurā jautās mulsums Kvorrels turpināja: — Kaptein, gribu piebilst ti­kai to, ka Kaimanu salās man palika vecāki Vai es drik- stu līdz akcijas sākumam apdrošināt savu dzīvību?

Bonds noraizējies paraudzījās viņam acīs Grumba Kvorrela sejā nodeva viņa satraukumu.

— Protams, Kvorrel. Rīt Morgana līcī mēs visu nokār­tosim. Tu varēsi apdrošināties par pamatīgu summu, teiksim pieciem tūkstošiem sterliņu mārciņu. Bet tagad saki — kā mēs tiksim līdz salai? Ar pirogu?

— Domāju, ka ar to. — Kvorrels nespēja savaldīt sa­vu balsi. — Mums jāizraugās brīdis, kad ir mierīga jūra, neliels vējiņš un tumša nakts. Tas, kas mums nepie­ciešams Nedēļas beigās sāksies pilnmēness. Kurā vietā jūs gnbat pietauvoties, kaptein?

— Dienvidu krastā pie upes grīvas. Tad mēs pa upi dosimies līdz ezeram. Esmu pārliecināts, ka sargu no­metne bijusi tieši tur — pie dzeramā ūdens, bet pa upi viņi nokļuva līdz jūrai, lai zvejotu zivis.

— Gk jlgi mēs tur uzkavēsimies, kaptein? — Kvor­rels apvaicājās bez sevišķa entuziasma — Mēs tak ne­varēsim paņemt līdzi daudz provīzijas: maize, siers, sālīta liellopu gaļa Cigarešu dūmi mūs var nodot Tā ir nolādē­ta vieta, kaptein. Vieni vienīgi purvi, mangrovju brikšņi.

— Jārēķinās ar trim dienām,— Bonds atbildēja. — Var uznākt lietus, un mums nāksies pāris dienas tur pa­dzīvot Paķer savus nažus. Man būs pistole.

— Tiešām— Kvorrels izteiksmīgi rezumēja un iegri­ma dziļdomīgā klusēšanā, kura ilga līdz Marijas pilsētiņai.

Viņi izbrauca cauri pilsētiņai, šķērsoja zemesragu un devās uz Morgana līci. Bonds atcerējās šīs vietas: Sopre- sas salu, kas bija redzama aiz piekrastes izliekuma, kras­tā izvilktās pirogas līdzās gliemežvāku kaudzēm tālo bangu dārdoņu pret rifiem, kuri gandrīz vai kļuva par viņa kapu

Galu galā viņi piebrauca pie villas Kvorrels izkāpa, lai" atslēgtu vārtus, Bonds ietipināja pagalmā un apturēja mašīnu aiz mājas. Viss bija mierīgi. Bonds apgāja apkārt divstāvu villai, šķērsoja pļaviņu un iznāca jūras krastā. Redz, te viņš toreiz izrāpās malā. Reizēm šīs murgainās vīzijas atkal un atkal izpeldēja no atmiņas dzīlēm Bonds ilgi lūkojās uz salu atcerēdamies Soliteri — ievainotu un asinīs mirkstošu meiteni kuru viņš bija izglābis. Kas ar vi­ņu notika? Kur Solitere ir tagad? Bonds strauji apgriezās un gāja uz māju, dzīdams prom šos murgus

Pusdeviņi. Bonds izkravāja čemodānu un uzvilka vieglus šortus un sandales. Drīz vien viņa degunā ieplūda kafijas un cepta šķiņķa gardais aromāts. Pie bro­kastu galda Bonds ieskicēja dienas režīmu: celšanās se­šos, puskilometru garš peldējums, brokastis stunda sau­les vannām divu kilometru skrējiens atkal peldēšanās, pusdienas, pēcpusdienas miegs, no jauna divi kilometri jūrā karsta vanna, masāža, vakariņas un deviņos — gul­tā.

Pēc brokastīm Bonds ķērās pie savas programmas. Nekas neizjauca šīs nedēļas mierigo plūdumu, ja ne­skaita korespondenci «Glinnerā» un Pleidela-Smita atsūtīto telegrammu. «Glinner» vēstīja, ka uz Kingsto­nas—Montego šosejas avāriju cietis «Talbota» markas automobilis ar numuru H 2473. Tas sadūries ar kravas mašīnu, kas pēkšņi izbraukusi no pagrieziena. Smagās mašīnas šoferis tiek meklēts. Abas mašīnas noskrējušas no ceļa un iegāzušās bezdibenī. Vieglajā automobilī braucošie Bens Džibons, kurš dzīvo Harburtas ielā, un Hosia Smits kura dzīvesvieta nav zināma, gājuši bojā. Lūgums misteram Bondam. kurš īrējis šo mašīnu, ieras­ties policijā.

Lai neuztrauktu Kvorrelu Bonds šo avīzi sadedzināja

Dienu pirms sagatavošanās programmas beigām at­nāca telegramma no Pteidela-Smita. Tās saturs bija šāds:

KATRĀ EKSEMPLĀRĀ CIANKĀLIJS KAS VAR NOGA­LINĀT ZIRGU PKT IESAKU NOMAINĪT AUGĻU PĀRDE­VĒJU PKT VĒLU PANĀKUMUS

SMITS

Bonds sadedzināja ari telegrammu.

Kvorrels noīrēja kanoe, un viņi trīs dienas to iz­mēģināja Tā bija izdobta no koka stumbra. Tajā atradās divi soliņi, divi airi un neliela netīra bura.

— Kaptein pēc septiņām astoņām stundām mēs nolaidīsim buru un ķersimies pie airiem,— Kvorrels pa­skaidroja. — Tas palielinās mūsu izredzes, ka radars neuztaustīs laivu.

Bija labs laiks. Meteoroloģiskās ziņas, ko translēja ra­dio, bija iepriecinošas. Naktis bija tumšas, ka dur vai acis laukā. Divatā viņi aizbrauca pēc produktiem un noformē­ja apdrošināšanu. Bonds sev nopirka melnas audekla bikses, tumši zilu kreklu un pītas kurpes.

Bonds bija laimīgs, ka var sākt rīkoties

Saule norietēja. Satumsa

Bonds iegāja savā istabā, izvilka pistoli un revolveri un ilgi tos aplūkoja. Ne viens, ne otrs viņam nepatika tā kā «Beretta», kas it kā bija kļuvusi par viņa rokas turpināju­mu, taču viņš zināja, ka šie ieroči ir labāki, un izvēlējās «Smith and Wesson». Tas ir smagāks Tomēr Krebkejā nenāksies šaut no tuvas distances, ja vispār būs jālieto ierocis.

Bonds izņēma no ledusskapja viskija pudeli, ledu un sodas ūdeni un izgāja dārzā, lai mierīgi pavadītu atlikušo jau aizgājušās dienas daļu.

No mājas izlīda ēna, ietina pļaviņu un aprija to. No sa­las pūta naksnīgs vējš un locīja palmas.

— Laiks, kaptein,— teica no jūrmalas atnākušais Kvorrels

Bonds izdzēra viskiju un sekoja savam ceļvedim uz kanoe, kura šūpojās mierīgajos vilnīšos, ar priekšgalu ie­spiedusies smiltīs. Kvorrels apsēdās pakaļgalā bet Bonds iekārtojās priekšā starp kanoe priekšgalu un solu. Viņam aiz muguras pie neliela masta bija piesieta bura. Bonds paņēma airi un atgrūda kanoe no krasta. Laiva lē­nām peldēja uz koraļļu rifiem. Viņi airēja saskanīgi un vienmērīgi. Skanēja vienīgi viļņu šļaksti pret laivas ma­lām. Viss bija klusu. Elles tumsa. Neviens nebija redzējis, kā viņi devās ceļā.

Bonds tikai airēja bet Kvorrels piedevām arī stūrēja. Pie klints griezās ūdensvirpulis, vairākas reizes Bonda ai­ris atdūrās pret rifu, un viņam nācās pieķerties pie soliņa, kad kanoe atsitās pret zemūdens rifu. Beidzot viņi tika pāri nfiem. Ūdens bija absolūti nekustīgs

— Okei, kaptein,— Kvorrels nočukstēja. Bonds ievilka airi laivā un ar muguru atspiedās pret mastu. Viņš dzir­dēja kā Kvorrels atbrivo buru un tajā ar troksni iebrāžas vējš Laiva nodrebēja un sāka peldēt Viļņi klusām šļaksti­nāja pret malām. Bonda seju apšļāca dažas šaltis Vējš bija spirgts, driz vien varēja kļūt aukstāks Bonds sēdēja, ar rokām aptvēris ceļgalus. Ar mokām viņš saskatīja ap­vārsni, virs kura cēlās viegla migliņa. Tad iemirdzējās zvaigznes. Sākumā to nebija daudz, bet vēlāk saplūda ar Piena Ceļu. Bonds palūkojās atpakaļ. Tālumā aiz Kvorrela salīkušā stāva vīdēja Marijas pilsētiņas ugunis. Jādomā, laiva jau bija divas jūdzes no krasta. Drīz vien viņi no­brauks desmito daļu no ceļa, tad — ceturto, pusi. Pus­naktī Bonds nomainīs Kvorrelu. Viņš nopūtās, nolika gal­vu uz ceļiem un aizvēra acis

Bondu pamodināja aira uzsitiens pret laivas malu Viņš pacēla roku lai paziņotu, ka ir pamodies, un uzmeta acis spīdošajai pulksteņa ciparnīcai. Ceturksnis uz vie­niem Viņš izstaipīja notirpušās kājas un pārrāpās pāri soliņam.

— Kvorrel, atvaino,— Bonds nočukstēja. — Man va­jadzēja pamosties agrāk.

— Nav ne vainas, kaptein,— Kvorrels atbildēja. — Jums jāizguļas.

Viņi piesardzīgi apmainījās vietām Boņds apsēdās pie stūres un ķērās pie aira. Virve no buras bija piestipri­nāta turpat blakus. Viņš ievirzīja laivu vējā. Redz, arī vi­ņam bija ko darīt

Nakts bija mierīga Vienīgi kļuva vēl tumšāka un ne­dzīvāka. Jūra, liekas, snauduļoja, lēni un dziļi elpodama. Laiva šķīra viļņus, no airiem pilēja spožas ūdenslāses.

Bonds mēģināja iztēloties, kas notiek jūras dzīlēs: lie­las zivis, haizivis, gausās barakudas, skumbriju bari, bet tur, pavisam dziļi, pelēkā dūmakā — mirdzošas želejvei- da būtnes, kuras neviens nekad nav redzējis. Kas notiks, ja viļņi laivu pēkšņi apgāzīs? Cik ilgi viņ. noturētos? Bonds koncentrējās, dzīdams prom šādas domas

Viens naktī, divi, trīs, četri. Kvorrels pamodās un izstai­pījies klusām sacīja:

— Kaptein, es jūtu zemes smaržu.

Mazliet vēlāk, kad tumsa drusdņ izklīda, pie apvāršņa parādījās salas zemās aprises. Atklājās bāis mēness. Ta­gad sala bija skaidri saskatāma. Vēl divas jūdzes — un atskanēs bangu dārdi

Viņi no jauna apmainījās vietām Kvorrels nolaida bu­ru, un viņi stājās pie airiem. Bonds nodomāja, ka vēl vie­nu jūdzi viņi var peldēt nepamanīti. Viļņos pat radars vi­ņus neuztaustīs Bet pēdējā jūdzē nāksies pasvīst tur­klāt drīz ausīs.

Tagad arī Bonds sajuta zemes smaržu. Parasta smarža, tikai neierasta pēc ilgas braukšanas atklātā jūrā Bonds jau saskatīja bangu baltās putas.

— Uz priekšu kapteini — Kvorrels viņu uzmundrinā­ja, un Bonds, sviedrus slaucīdams, sāka airēt spēcīgāk Ak Dievs, ir nu gan darbiņš!

Laiva, kura tik ātri peldēja ar buru, šobrīd, šķiet tik tik­ko kustējās. Bonds juta, kā ieniezas un sāk smelgt plea Rokas iekrampējās airī, kurš negaidot tapa neticami smags

Lai gan negribējās tam ticēt tomēr viņi tuvojās salai , Iedārdējās bangas Viņi brauca gar krastu, meklēdami, kur pietauvoties. Drīz vien viņi ieraudzīja jūrā ieplūstošas straumes mirdzu. Upe! Tātad viņi bija atraduši vajadzīgo vietu. Viļņi norima. Laiva ieslīdēja rāmos ūdeņos, kuri ap­skaloja tikko saskatāmus koraļļu rifus. Bonds un Kvorrels tika pāri arī šim šķērslim un sasniedza krastu.

Kvorrels piestūrēja laivu pie klinšaina zemesraga kurš noslēdza liedagu Bonds sev vaicāja, kāpēc pludma­le joprojām ir tumša un neatstaro mēness bālo gaismu Kad viņš izkāpa krastā viss kļuva skaidrs. Liedags bija

melns. Smiltis pēc taustes likās irdenas un mīkstas. Dro­ši vien tās bija vulkāniskas izcelsmes.

Viņi steidzās. Kvorrels izcēla no laivas trīs pamatīgus bambusus un nolika smiltīs, lai pa tiem pārvilktu laivu Ik pēc metra Bonds pēdējo bambusu novietoja priekšā. Pamazām viņiem izdevās laivu iedabūt biezos krūmos. Tad viņi to nomaskēja, apbērdami ar sausām ūdenszā­lēm un kociņiem, kurus krastā bija izmetušas bangas. Visbeidzot Kvorrels aizslaucīja visas pēdas ar nolauztiem zariem.

Vēl bija tumšs. Taču paies kāds laiciņš un pelēkā migla austrumos nokrāsosies perlamutra krāsā. Pulkste­nis bija piea. Abi bija galīgi pārmocījušies Viņi pārmija dažus vārdus. Kvorrels nozuda zemesraga klintīs bet Bonds sausajās irdenajās smiltīs sev izraudzījās nelielu ieplaku Nepievērsdams uzmanību sīkajiem kukaiņiem, kurus bija pievilinājusi viņa ķermeņa smarža un siltums, Bonds acumirklī aizmiga