8. Dailā Venera

Bonds'pamodās un, ieraudzījis smiltis, atcerējās, kur atrodas. Pulkstenis rādīja desmito stundu. Saule, kas spiedās cauri biezajai krūmu lapotnei, jau sāka cepināt Pēkšņi pazibēja kāda ēna. Kvorrds? Bonds piecēlās no zāles, kas aizsedza liedagu, un sastinga Sirds uz mirkli pamira un atkal sāka pukstēt ar tādu spēku, ka viņam nācās dziļi izelpot lai nomierinātos. Bonds samiedza acis.

Viņa priekšā, pagriezusies ar muguru, stāvēja kaila meitene Precīzāk ne gluži kaila. Viņas gurnus sedza pla­ta ādas josta Pie kuras karājās liels nazis. Šī josta viņas kailumu darīja vēl kairāku.

Viņai bija lielisks augums iedegusi āda ar«īdainu mir­dzumu. Tļjmsnējā skaistā mugurkaula liegais izliekums atklāja muskuļus — pārāk spēcīgus, nekā piederētos sievietei. Tie bija elastīgi un stingri kā puikam Burvīgi taisnas kājas mazliet paceltās kreisās kajas pēdai nebija sārtās nokrāsas. Meitene bija baltā

Līdz pledem garie, pelnu gaišie mati mitrās cirtās kri­mta uz vaigiem. Meitenei galvā bija peldmaska, kuras sik- . snina uz pakauša saturēja matus

Šī aina — tukšais liedags, smaragdzilā jūra un kailā blondā meitene — Bondam kaut ko atsauca atmiņā. Viņš mēģināja atcerēties. Protams, BotičeBi Venera no mugurpuses.

Kā viņa te nokļuvusi? Ko šeit dara? Bonds apskatīja pludmali. Tā vairs nebija melna, bet tumši brūna. Labajā pusē apmēram piecsimt metru attālumā viņš pamanīja upes grivu. Liedags bija tukšs, vienīgi šur tur tumšajās smiltīs mētājās kaut kas sārts. To bija ļoti daudz «Tās ir gliemenes,» Bonds nosprieda. Viņš palūkojās pa krei­si — divdesmit metrus tālāk pacēlās klintis. Gar tām stiepās starp klintīm paslēptas laivas uzarta sliede. Laiva droši vien bija vieglaJ citādi meitene viena pati ar to nebūtu tikusi galā.

Meitene trallināja. Tā bija Bonda mpkā dziesma «Mariona» — tagad jau aizmirsta bet kādreiz diezgan populāra Bonds pasmaidīja, aplaizīja lūpas un sāka svil­pot piedziedājumu.

Meitene aši nolaida rokas sakrustojusi tās uz krūtīm. Viņas muskuļi saspringa. Viņa klausījās, pagriezusi galvu. Seju slēpa matu cirtas.

Tad svešā atkal piesardzīgi iedungojās. Skaņas vibrē­ja un apklusa. Tiklīdz Bonds viņai piebalsoja, meitene strauji apgriezās, pat necenzdamās slēpt savu kailumu ar klasisko kaunīguma žestu. Vienu roku viņa nolaida, bet ar otru, tā vietā, lai piesegtu krūtis, aizklāja seju, atstāda­ma redzamas tikai no bailēm lielās acis.

— Kas tur ir? — meitene šausmās nočukstēja.

Bonds piecēlās un izgāja ārā no krūmiem. Apstājies

viņš izstiepa rokas, rādot ka tās ir tukšas.

— Tas esmu tikai es, vēl viens robežpārkāpējs. Ne­baidieties, — pasmaidījis viņš jautri sacīja

Meitene uzlika roku duncim. Bonds paskatījās uz pirkstiem, kuri spieda spalu, tad pievērsa uzmanību viņas sejai. Viņš saprata, kāpēc viņa to bija slēpusi Tā bija ļoti skaista seja — lielas zilas acis zem izbalējušām uzacīm, dižciltīga mute, ja lūpas nebūtu tik saspringti sakostas, tās izskatītos pilnīgas un maigas. Bonds nodrebēja, kad iztēlojās, kas noticis ar šo skaisto meiteni: viņas deguns bija pārlauzts un saplacināts gluži kā bokserim. Nebija brīnums, ka viņa par to kaunējās vairāk nekā no skatie­nam atklātajām brīnišķīgajām, apaļajām un stingrajām krūtīm.

— Kas jūs esat? Ko te darāt? — meitene jautāja, lepni raudzīdamās uz Bondu: Viņa runāja ar vieglu Ja­maikas, akcentu. Balss skanēja noteikti un valdonīgi.

— Esmu anglis un šajā salā pētu putnus.

— Tiešām? — viņas balsī jautās šaubas. Roka vēl aizvien spieda naža spalu. — Cik ilgi jūs mani1 vērojāt? Kā te nokļuvāt?

— Desmit minūtes. Taču es neatbildēšu uz jūsu jau­tājumu, iekams nepateiksit kas jūs esat

— Vienkāršs cilvēks. Dzīvoju Jamaikā šeit vācu glie­menes.

— Es uz šejieni atbraucu laivā, bet jūs?

— Tāpat Un kur ir jūsu laiva?

— Es atpeldēju kopā ar draugu, un mēs to noslēpām krūmos. «

— Un smiltīs nepalika pēdas?

— Mēs esam piesardzīgi ļaudis, pēdas neatstājam. Bet jūs gan ne, — Bonds norādīja uz klintīm. — Jums jābūt uzmanīgākai. Braucāt ar buru līdz klintīm?

— Protams. Kāpēc gan ne? Es vienmēr tā daru.

— Tātad viņi zina, ka esat šeit Viņiem ir radars.

. — Pagāidām viņiem nav izdevies mani noķert! — Meitene noņēma roku no naža! novilka masku un, turē­dama aiz siksniņas, sāka to šūpot — Kā jūs sauc?— viņa uzprasīja jau maigākā balsī.

— Bonds. Džeimss Bonds. Un jūs?

Meitene mirkli klusēja.

— Raidere.

— Raidere, bet vārds?

— Haničaila.

Bonds pasmaidīja

— Vai tas ir smieklīgi?

— Nē, nav. Haničaila Raidere — skaists vārds

Meitene nomierinājās

— Parasti mani dēvē par Haniju.

— Lieliski. Prieks iepazīties ar jums.

Šī oficiālā frāze, liekas, viņai atgādināja ka viņa ir gan­drīz kaila Meitene nosarka.

— lešu apģērbties, — viņa nedroši nočukstēja. Mei­tenes skatiens pievērsās pie kājām izsvaidītajām glie­menēm. Skaidrs, ka viņa gribēja tās salasīt taču droši vien aptvēra, ka ikviena kustība dara viņas tualeti vēl caurspīdīgāku. — Neaiztieciet tās, kamēr atgriezīšos, — viņa valdonīgi sacīja.

— Neraizējieties, es būšu sargs — Bonds pavīpsnā­ja. Meitene palūkojās uz viņu aizdomīgi. Apgriezušies vi­ņa enerģiski devās uz klintīm un tur nozuda.

Bonds paspēra dažus soļus noliecās un pacēla glie­meni Tā vēl bija dzīva, vāki turējās stingri Parasta glie­mene ar dziļām malvas krāsas dzīsliņām. Viņš piesar­dzīgi nolika to blakus citām Vai tiešam viņa tās'vāc? Vie­natnē atbraukt laiviņā, bet pēc tam vēl atpakaļceļš. Tur­klāt viņa, šķiet zināja, ka te ir ļoti bīstama vieta «Pagai­dām viņiem nav izdevies mani noķert». Apbrīnojama meitene! Viņas drošā izturēšanās un agresivitāte darīja viņu vēl pievilcīgāku. Un kā viņa grasījās izraut dunci, lai aizsargātos! Viņa atgādināja vilcēni, kura sajutusi, ka vi­ņas vilcēniem draud briesmas. Meitenē bija kaut kas no pamesta zvērēna, kuram trūkst maiguma. Kas viņa ir?

Bonds izdzirdēja soļus. Viņš atskatījās un ieraudzīja, ka meitene ģērbusies tikpat kā skrandās: izbalējis brūngans krekls ar sadriskātām piedurknēm, viegli svār­ki, kas sniedzās līdz ceļgaliem un viduklī apjozti ar jostu, pie kuras karājās nazis. Meitenes plecā kūļājās linaudek- la soma. Likās, ka viņa tērpusies gluži kā uz maskuballi

Viņa pienāca klāt un tūdaļ sāka lasīt un kraut somā gliemenes.

— Vai tās ir reti sastopamas? — Bonds vaicāja.

Meitene pacēla skatienu, uzmanīgi ielūkojās viņam

acīs un teica:

— Apsoliet ka nevienam nestāstīsit Labi? Zvēriet!

— Zvēru, — Bonds apstipnriāja.

— Labs ir. Jā tās ir retas. Visretākās. Maiami par labu gliemeni maksā piecus dolārus. Tas ir mans darbs. Šīs gliemenes sauc par Venus elegans. — Meitenes acis spīdēja. — Šorīt es atradu to,'ko meklēju, tur viņu, ka melns, — un viņa novicināja ar roku uz jūras pusi. — Ta­ču jums tās neatrast — viņa piesardzīgi piebilda. — Tās ir ļoti dziļi un grūti atrodamās Nedomāju, ka jūs varat tik dziļi ienirt šā vai tā, tomēr šodien es visas savākšu, bet jums paliks paši neinteresantākie eksemplāri

— Apsolu, ka es tās nezagšu, — Bonds iesmējās. — Es no tām neko nejēdzu. Zvēru!

Meitene salasīja gliemenes un piecēlās

—Jūs teicāt ka pētāt putnus. Kas tie par putniem? Vai tie ir reti? Arī es nevienam nestāstīšu ja jūs palūgsit Es taču vācu tikai gliemenes.

— Tas ir sārtais stārķis, Bonds paskaidroja, — no sārtā gārņa ģints. Vai kādreiz esat tos redzējusi?

— Ak, tos, — meitene bijā vīlusies. — Agrāk to bija tūkstošiem, bet tagad maz palikuši, visus aizbaidīja. — Viņa apsēdās smiltīs — lepna par savām zināšanām un gandrīz pārliecināta, ka viņai nav jābīstas no sarunu bied­ra.

Bonds iekārtojās netālu no viņas.

— Vai tiešām? Un kā tas notika? Kas to izdarīja?

— Cilvēki, kuri te dzīvo, — meitene paraustīja plecus — Nezinu, kas viņi ir. Šeit ir kāds ķīnietis kuram nepatīk putni. Viņam pieder pūķis kas aizdedzināja putnu ligzdas. Agrāk te mita divi vīri, kuri putnus apsargāja, bet pēcāk yai nu nobaidījās un aizbrauca, vai arī viņus nogalināja

Likās, ka viņai pašai tas viss bija absolūti normāla pa-, rādība. Viņa par to vēstīja bezkaislīgā balsī, raudzīdamās uz jūru.

— Kas tas par pūķi? — Bonds jautāja. — Vai esat to redzējusi?

— Jā, vienu reizi, — meitene samiedza acis un savil­ka seju tādā grimasē, it kā ritu rūgtas zāles. Tad ieskatī­jās Bondam tieši sejā, lai viņš varētu labāk izprast viņas sajūtu. — Jau gandrīz gadu es braucu uz šejieni vākt gliemenes, — viņa norādīja uz liedagu. — Bet šīs es atradu tikai pirms mēneša. Sava pēdējā brauciena laikā lai gan ari agrāk biju salasījusi daudz vērtīgu eksemplāru Pirms Ziemassvētkiem nolēmu izpētīt upi un devos pa to uz augšu līdz tai vietai, kur bija dzīvojuši sargi. Tur viss bija saārdīts.' Atgriezties jau bija par vēlu, un nospriedu pārnakšņot turpat Apmēram pusnaktī pamodos. Divsimt metrus no sevis ieraudzīju pūķi. Tam bija milzīgas dego­šas acis, kaut kas līdzīgs īsiem spārniem un strupa aste. Melni zeltainā krāsā — Pamanījusi Bonda grimasi, viņa sarauca pieri un turpināja: — Bija pilnmēness, un es to labi aplūkoju Viņš pagāja man gluži tuvu garām. Es dzir­dēju kā viņš rēc Tad pūķis devās uz purvu kura sākumā aug biezi krūmi, un viegli tika tiem cauri Priekšā pacēlās putnu bars un pēkšņi no pūķa rīkles izšāvās liesmas. Sa­dega daudz putnu un visi koki, kuros tie perēja. Tas bija šausmīgi Savā mūžā nebiju redzējusi neko briesmīgāku

Meitene ielūkojās Bondam acīs. Tad atkal sāka spītīgi blenzt uz viļņiem.

— Vai jūs man neticat? — viņa vaicāja dusmīgā, spalgā balsī. — Jūs esat pilsētnieks un tāpēc nekam ne­ticat Ek! — meitene sašutumā paraustīja plecus.

— Hanij, — Bonds mēģināja meiteni nomierināt — pasaulē nav pūķu. Jūs redzējāt kaut ko līdzīgu pūķim Redz, es domāju, kas tas varētu būt

— Kā jūs zināt ka pasaulē nav pūķu? — Liekas viņa tūlīt sadusmosies ne pa jokam. — No šīs puses salā ne­viena nav, un pūķis varēja mierīgi izdzīvot Un ko gan jūs saprotat no dzīvniekiem? Kopš bērnības es mitu starp čūskām un citiem mūdžiem. Viena pati. Vai kādreiz esat vērojis, kā mantisa mātīte pēc pārošanās aprij tēviņu? Bet mangusta deju esat redzējis? Un astoņkāja dana? Vai zināt cik gara mēle ir kolibri? Vai jums mājās ir bijusi čūska, kurai ap kaklu būtu zvaniņš un kura to skandinātu, lai jūs pamostos? Vai jums ir nācies skatīt skorpionu, kurš saules dūriena reibonī nogalina pats sevi ar dzdo- ni? Un puķu paklāju kas naktī atveras jūras dzdmē? Un vai jūs zināt ka kondors no milzīga attāluma sajūt bēg­tas ķirzakas smaku? — Meitene apklusa, tad, ievilkusi el­pu, piebilda: — Ek, jūs esat no pilsētas tāpat kā visi pārē­jie.

— Paklausieties, Hanij, — Bonds sadja, — Jūs zināt daudz interesanta, un es neesmu vainīgs, ka dzīvoju pil­sētā. Arī es gribētu apgūt to pašu, ko jūs. Taču man ir ci­ta dzīve, un es zinu ko citu, piemēram, — Bonds centās atsaukt atmiņā kaut ko ievērības cienīgu, tomēr nespēja atcerēties, tad klusām pabeidza savu domu — kā pie­mēram, to, ka šis ķīnietis par jūsu šodienas vizīti idntere- sēsies daudz nopietnāk nekā citas reizes. Un mēģinās izdarīt visu iespējamo, lai jūs šeit aizkavētu. — Bonds brīdi klusēja, pēc tam piebilda: — Tāpat arī mani.

Meitene apgriezās un ziņkārīgi viņu nopētīja.

— Ohd Kādēļ? Nu, tas nav svarīgi. Pa dienu jāpa­slēpjas, bet aizbraukt var naktī. Reiz viņš man pa pēdām palaida suņus bet citu reizi — pat lidmašīnu Tomēr vi­ņam tā arī nav izdevies mani noķert — Viņa atkal palūkojās uz Bondu. — Varbūt viņš grib atrast tieši jūs?

— Nu, vispār tā ir taisnība, Bonds piekrita — Diem­žēl Mēs nolaidām buru dažas jūdzes no krasta, lai ra­dars mūs neuztaustītu Domāju, ka šis ķīnietis gaida ma­nu parādīšanos. Viņš katrā ziņā nopeilējis jūsu laivu un, esmu gatavs derēt uz ko vien vēlaties, ir pārliecināts, ka tā ir mana. Es pamodināša manu draugu, un tad visi ko­pā apspriedīsim stāvokli. Viņš jums patiks Puisis no Kai­manu salām, vārdā Kvorrels.

— Hm.. Man žēl- — meitene apklusa, nepabeigusi sakāmo. Jo cilvēkam kurš gatavs aizsargāties, grūti pār­varēt sevi, lai atvainotos. — Nu, es taču nezināju, vai tā?

Bonds pasmaidīja

— Skaidrs ka nezinājāt — viņš nomierināja meiteni. —Tā ir veiksme, arī jums. Man šķiet ka ķīnietim nav va­jadzīga meitene, kura ieradusies vākt gliemenes. Varat būt pārlieanāta. ka viņi ir apskatījuši jūsu pēdas un atra­duši, redz, tās, — Bonds norādīja uz liedagu, kur mētājās gliemenes. — Baidos, ka attiecībā uz mani viņam ir citi apsvērumi. Viņš izdaris visu, lai sarīkotu uz mani īstas medibas liekot lietā visus līdzekļus. Vienīgi negribu, ka viņš pie viena noķertu arī jūs. — Bonds beidza un, vēlē­damies meiteni uzmundrināt pasmaidīja —Uzklausīsim, ko teiks Kvorrels.

Bonds piecēlās un, apkārt skatīdamies, devās uz ze­mesragu Kvorrels bija nomaskējies pēc labākās sirdsap­ziņas. Bondam vajadzēja piecas minūtes, lai viņu atrastu. Kvorrels gulēja iedobē, kuru sedza bieza zāle, starp di­viem laukakmeņiem, gandrīz pilnīgi paslēpies aiz koka stumbra Nolids'roku zem galvas, viņš vēl aizvien gulēja dziļā miegā. Bonds klusām iesvilpās un smaidīdams vē­roja, kā acumirklī — gluži kā zvēram — atveras Kvorrela acis.

Kvorrels piecēlās Viņš atgādināja cilvēku, kurš jūtas vainīgs. Ar rokām nobraucīja seju kā mazgādamies

— Labdien, kaptein. Es, liekas, pamatīgi gulēju bet sapnī redzēju to ķīnietīti.

— Bet es atradu kaut ko atu, - Bonds izstāstīja Kvor­relam par Haničailu Raideri, gliemenēm un sarežģīto stā­vokli, kādā viņi nokļuvuši. — Jau vienpadsmit — viņš re­zumēja, — bet mums vēl jāizgudro jauns plāns.

Kvorrels pakasīja pakausi, caur pieri blenzdams uz Bondu.

— Domājat no meitenes atkratīties? — viņš uzprasī­ja. — Principā mums nav nekā kopīga.

Pēkšņi viņš apklusa. Pagrieza galvu un sastinga kā suns Ar roku parādīja lai Bonds nerunā. Viņa dzirde bija saspnndzināta.

Bonds pat neelpoja No tālienes, no austrumiem nā­ca tikko dzirdama rūkoņa

— Ātrāk, kaptein, — Kvorrels iesaucās, pielēcis kā­jās, — tie ir viņi.

Загрузка...