Doktors "Nē"

6. Gailis uzvilkts

Koloniju lietu sekretārs uzaicināja Bondu paēst pus­dienas Karaliskajā klubā. Viņi iekārtojās ar sarkankoku izrotātas zāles kaktā. Kad pasniedza kafiju, Pleidels- Smits sāka filozofēt par dzīvi šajā plaukstošajā un burvī­gajā salā.

— Tad nu tā— viņš sacīja, kā parasti, nodarboda­mies ar savu pīpi, — Jamaikas iedzīvotāji pēc savas da­bas ir mierīgi ļaudis ar visām bērnišķīgi pozitīvajām un negatīvajām īpašībām. Viņi dzīvo tik bagātā salā bet paši nespēj tikt pie turības Zemi apstrādāt neprot turklāt ir slinki. Angļi atnāk un aiziet izvazādami visu, kas gadās pa ķērienam tikai neviens no viņiem te nav kļuvis miljonārs. Šeit viņi ilgi neuzkavējas. Bet Portugāles ebreji plaukst un zeļ. Viņi te ieradās reizē ar angļiem un tā arī palika Taču viņi ir snobi un tērē pārāk daudz naudas greznām villām un kokteiļvakariem. Kad nav tūristu viņu vārdus var atrast «Glinnera» augstāko aprindu hronikā. Viņi tirgojas ar tabaku un rumu, pārstāv angļu autobūves firmu inte­reses, apdrošināšanas sabiedrības un tā tālāk

Aiz viņiem seko sīrieši, arī viņi ir bagāti, taču nav tik veiksmīgi biznesmeņi Tiem pieder arī lielākā daļa veika­lu un dažas viesnīcas Tad — indusi, viņi andelējas ar audumiem un citām precēm. Un, beidzot ķīnieši tie ir solīdi, kārtīgi ļaudis, kas turas cits pie cita. Tā ir visstiprā­kā kopiena Jamaikā Viņu īpašumā ir maizes veikali, ve­ļas mazgātavas un labākie produktu veikali Dzīvo ļoti no­slēgti, jauktās laulībās nestājas, tiesa, gadās, ka viņi ap­prec nēģerietes. Šo laulību rezultāts redzams visur čigroesi — hibrīdi pret kuriem gan ķīnieši, gan nēģeri iz­turas ar nicinājumu. Lāgiem viņi kļūst bīstami. Viņiem ir . ķīnieša prāts un gandrīz visi nēģera trūkumi Policijai viņi sagādā daudz raižu.

— Un jūsu sekretāre, vai arī viņa ir no ķīniešiem? — Bonds painteresējās

— Jā. Viņa ir ļoti apdāvināta un centīga meitene Pie manis strādā jau pusgadu. Bez šaubām, viņa ir pati labā­kā no visiem kuri atsaucās uz sludinājumu avīzē

— Viņa liekas apķērīga— Bonds konstatēja, sevi ne- nododams — Vai Še cilvēki ir kaut kā apvienoti? Vai nēģeru un ķīniešu kopienu kāds vada?

— Pagaidām ne, tomēr agrāk vai vēlāk kādam izdo­sies viņus organizēt — Pleidels-Smits palūkojās pulk­stenī. — Man jāiet Pat iedomāties nevaru, kur pagaisuši tie dokumenti. Labi atceros, ka_ — viņš apklusa — Taču vissvarīgākais ir tas, ka es tā arī nespēju jums pastāstīt neko būtisku par salu un doktoru «NE». Lai gan man jums jāaizrāda ka pazudušajos papīros jūs nebūtu atra­dis neko interesantu šis ķīniešu vācietis ir lielisks tirgo­nis. Vēl arī tas notikums ar apvienību Jūs protams, to zi­nāt Kas attiecas uz salu, lietā bija tikai divi pirmskara pār­skati un pēdējā kartogrāfiskā uzņēmuma kopija Šķiet ka tas ir Dieva aizmirsts nostūris Bezgalīgi purvi un krūmāji ar mēslu kalnu vidud. Jūs teicāt ka taisāties apmeklēt Institūtu. Ja vēlaties, es jūs pavadīšu un iepazīstināšu ar ģeogrāfijas nodaļas priekšnieku.

Pēc stundas Bonds jau sēdēja pie galda tukšās ista­bas kaktā. Viņa priekšā bija 1910. gadā zīmēta Krebke­jas karte.

Uz lapas ar Institūta zīmogu viņš uzskicēja salas plā­nu, atzīmēdams svarīgākos punktus.

Sala aizņēma apmēram piecdesmit kvadrātjūdžu lie­lu platibu, no kuras tris ceturtdaļas austrumos bija purvi; tāpat bija arī neliels ezers no kura iztecēja upīte Tā ieplūda dienvidu piekrastes mazā, smilšainā līcītī kurš sadalīja salu it kā uz pusēm. Bonds nosprieda, ka apvie­nības sargi savu nometni visdrizāk iekārtojuši netālu no ūdens. Rietumu piekrastē Bonds ievēroja stāvu pakalnu, kurš sasniedza simt piecdesmit metru augstumu un lai­kam iestiepās jūrā.

Nebija ne ceļu ne taciņu, ne celtņu. Krebkejas kontūras atgādināja ūdensžurku kuras galva pagriezta rietumu virzienā. Sala atradās apmēram trīsdesmit jūdžu attālumā no Jamaikas ziemeļu piekrastē izvietotā Gelin Pointa un sešdesmit jūdzes uz dienvidiem no Kubas.

Nekā dta interesanta kartē nebija. Krebkeju ieskāva sēkļi, un tikai vienā vietā — rietumos pie rifiem — jūras dziļums gandriz sasniedza vienu kilometru. Tālāk sākās Kubas ieplaka. Bonds salocīja karti un atdeva to bibliote­kāram.

Pēkšņi viņš juta pamatīgu nogurumu. Bija tikai četri bet tik šausmīgs karstums, ka krekls lipa pie muguras Viņš izgāja no Institūta, iesēdās taksometrā un, šķērso­dams zaļus pakalnus, atgriezās viesnīcā. Bonds bija pilnī­gi apmierināts ar aizvadīto dienu un nolēma vakarā atpūsties numurā lai rīt agrāk pieceltos un dotos ceļā.

Bonds piegāja pie portjē lodziņa lai uzzinātu, vai nav kādu ziņu no Kvorrela.

— Ser, nekā nav,— tas atbildēja — Taču no Karalis­kā Nama atsūtīts grozs ar augļiem Tūdaļ pēc brokastīm Izsūtāmais to aiznesa uz jūsu numuru

— Kāds izskatījās sūtnis?

— Krāsainais, ser. Teica ka viņu sūtījis adjutants.

— Paldies,— Bonds sacīja, paņēma atslēgu un uzkā­pa otrajā stāvā. Spiezdams zem svārkiem pistoles roktu­ri, viņš klusām piegāja pie sava numura durvīm, pagrieza atslēgu un ar kāju atvēra durvis. Istaba bija tukša. Bonds aizslēdza durvis. Uz .galda bija liels grozs ar augļiem: mandarīni, greipfrūti, banāni, — un eksotisko augļu vidū viņš ieraudzīja divus oranžērijā audzētus persikus. Groza malā pie lielas lentes karājās balta aploksne. Bonds to paņēma un pievirzīja tuvāk pie gaismas, lai labāk apska­tītu Atvēris aploksni viņš izlasīja uz balta plāna papīra uzdrukātu vēstījumu «Ar cieņu no Viņa Ekselences Gu­bernatora». Adresāts nebija norādīts

Bonds nopūtās Kādu brīdi viņš raudzījās uz augļien, tad noliecās pie groza un ieklausījās. Pacēlis grozu viņš izgāza tā saturu uz grīdas. Tajā nebija nekā cita, vienīgi augļi. Bonds pasmaidīja par savām aizdomām Atlika pē­dēja; mēģinājums. Viņš pacēla pašu apetīttīgāko persi­ku un ielika to vannas istabas izlietnē. Tad, pārbaudījis slēdzeni atvēra skapī Piesardzīgi izvilka no tā čemodānu un novietoja to istabas vidū Pēc tam, nometies uz ce­ļiem sāka vērīgi aplūkot ar talku apkaisītos slēdžus. Kāds acīm redzami bija centies tos attaisīt Bonds ņēmās ap­skatīt atstātās pēdas.

šie ļaudis nebija tik piesardzīgi kā tie, ar kuriem vi­ņam bija nācies sastapties agrāk. Viņš pagrieza atslēgu un sagāza čemodānu uz sāniem. Vāka labās puses stūri rēgojās četru nekaitīgu vara kniežu galviņas. Bonds ar nagu uzmanīgi vienu izāķēja un pacēlis izņēma apmē­ram metru garu izturigu tērauda trosi.

Trose bija ietīta vairākos metāla riņķos, kuri atradās čemodāna vākā. Bonds atvēra vāku un pārbaudīja, vai viss kārtībā. Tad no «instrumentu kastes» sadabūja lupu un atgriezās vannas istabā. Paņēma persiku un, grozī­dams pirkstos, sāka to aplūkot caur lupu Pēkšņi viņš sa­stinga, pamanījis sīku caurumiņu ar mazliet tumšākām maliņām, ar neapbruņotu aci tas nebija saskatāms Bonds piesardzīgi nolika persiku atpakaļ izlietnē. Brīdi viņš stāvēja nekustīgi, lūkodamies spogulī.

Tātad karš bija pieteikts! Nu, nekas! Gaužām intere­santi. Viņš juta, ka viņam ieduras pakrūtē. Tad, lūpas ne- atpletis Bonds pasmaidīja savam atspulgam spogulī. Tātad intuīcija viņu nebija pievīlusi, bet secinājumi — piepildījušies. Strengveizs un meitene bija noslepkavoti bet visi dokumenti iznīcināti jo viņi bija uztaustījuši parei­zo ceļu. Tad uzradās viņš, Bonds, un, pateicoties mis Ta- ro, viņam jau bija sagatavota uzņemšana Mis Čanga un, iespējams, arī taksometra vadītājs bija viņam sekojuši līdz viesnīcai. Tomēr kurš gan tur pirkstu uz nolaižamās mēlītes? Kurš tik neatlaidīgi viņam tēmē? Bondam nebi­ja pierādījumu. Taču viņš juta, ka lode izšauta no Krebke­jas salas.

Bonds iegāja guļamtelpā, savāca pārējos augļus, aiz­nesa uz vannas istabu un citu pēc cita izpētīja Visos viņš atrada mazus caurumiņus. Pa telefonu Bonds palūdza, lai viņam numurā atnes ar papīru aptītu kārbu un virvi. Akurāti iepakojis augļus kārbā, viņš piezvanīja uz Karalis­ko Namu un paaicināja pie telefona Koloniju lietu sekre­tāru.

— Vai tas esat jūs, Pleidel-Smit? Runā Džeimss Bonds. Atvainojiet ka traucēju tomēr man radušās da­žas problēmas. Sakiet — vai Kingstonā ir kāda ķīmijas laboratorija? Skaidrs.Labi. Man jāveic-šādas tādas ķīmis­kās analīzes. Ja es jums aizsūtītu kādu sainīti vai jūs nebūtu tik laipns un nenodotu to speciālistam? Es vēlē­tos, lai mans vārds nefigurētu. Labi? Bet kad pienāks at­bilde, vai jūs to man nepaziņotu ar telegrammu? Es būšu Bo Dezerā, Morgana līcī, šo nedēļu pavadīšu tur. Un lūdzu — nevienam ne vārda. Man neērti, ka sagādā­ju jums tik daudz rūpju, taču kad tiksimies, es jums visu paskaidrošu Varbūt jums šis tas kļūs skaidrs kad izlasī­siet analīžu rezultātus. Starp citu piekodiniet lai ar manu sūtījumu apietas uzmanīgi. Ārējais izskats ir mānīgs. Pa­teicos. Man ļoti laimējies, ka šodien es iepazinos ar jums. Uz redzēšanos!

Bonds uzrakstīja uz pakas adresi, izgāja laukā un ap­turēja taksometru Viņš lūdza, lai šoferis to steidzami no­gādā Karaliskajā Namā Tad atgriezās numurā, nomaz­gājās dušā, pārģērbās un pasūtīja dzeramo. Ar glāzi rokā viņš gribēja iziet verandā, bet iezvanījās telefons. Tas bija Kvorrels.

— Viss kārtībā, kaptein

— Viss? Pat māja? Lieliski.

— Viss kārtībā, — Kvorrels piesardzīgi atkārtoja. — Tiksimies, kā norunāts, kaptein

Bonds nolika klausuli un devās uz verandu. Saule rie­tēja. Pāri pilsētai un ostai bija savilcies violets mijkrēslis.

Vai vajadzētu par jaunumiem ziņot M ? Un pārskats gubernatoram? Bonds prātoja: «Protams varētu nosūtīt šifrogrammu pa Koloniju ministrijas kanāliem. Bet ko gan lai pavēsta? Ka doktors »NĒ' man pasniedzis saindētus auidi k0 " Precīzu ziņu ka tie ir saindēti un tos sūtījis tieši doktora «NĒ», Bondam nebija. Viņš bez grūtībām iztēlo­jās M. seju un pat viņa balsi. «Aģents 007 ziņo, ka viņam iesmērēti saindēti banāni. Šķiet viņam galva vēl nestrā­dā. Pārāk ātri izrakstījies no slimnīcas.» .

Bonds pasmaidīja Protams viņš pārspīlēja tomēr. Nē, vēl mazliet jāpagaida, lai būtu ko ziņot Zināms, ja viņš kļūdīsies, turklāt vēl par savu rīcību neinformēs va­dību, tad no nepatikšanām neatkausies. Kaut gan — vie­nīgi no viņa ir atkarīgs tas, lai nebūtu kļūdu. Apdomā­dams savu plānu, Bonds iztukšoja otru glāzi.

Tad viņš nokāpa pustukšajā restorānā un paēda va­kariņas. Izšķirstīja «Ceļvedi pa latīņameriku». Deviņos vi­ņam uznāca miegs. Bonds uzgāja savā numurā un sa­vāca mantas, lai rīt no rīta nebūtu jākavējas. Tad palūdza dežurantam viņu pamodināt pussešos. Bonds aizkabinā­ja durvīm ķēdīti un nolaida žalūzijas. Protams, nakts būs karsta, bet neko darit Noģērbies viņš apgūlās, apsedzies' ar palagu, pagriezās uz kreisajiem sāniem, ar labo roku zem spilvena sataustīja «Valteru» ua pēc piecām minūtēm bija aizmidzis.

Bonds pamodās pēkšņi. Palūkojās pulksteņa mirdzo­šajā ciparnīcā — trīs. Viņš nekustējās Istabā bija klusu. Bonds ieklausījās. Arī ārā valdīja nāves klusums Tālumā ierējās suns, tam piebalsoja citi, un pēc brīža jau skanēja histērisks suņu koris, kurš aprima tikpat negaidīti, kā bija sācies. Caur žalūzijām istabā spīdošie mēnesstari uz grī­das pie gultas zīmēja baltas un melnas joslas. Kāpēc viņš bija pamodies? Bonds lēnītēm sakustējās, gribē­dams piecelties.

Pēkšņi viņš sastinga, pa labās kājas potīti kaut kas rā­poja čāpodams aizvien augstāk un augstāk Droši vien tas bija kāds ļoti liels kukainis. Iespējams, pat plaukstas lielumā. Bonds juta, ka viņu kutina daudzas mazas kāji­ņas. Kas tas par mūdzi?

Tad Bonds izdzirdēja to, ko nekad savā mūžā nebija dzirdējis, — troksni radīja uz viņa galvas stāvus izslēju- šies mati. Viņš ieklausījās Neticami! Neticami! Tie bija vi­ņa mati, un tie kustējās paši no sevis. Bonds juta, ka viņa piere kļuvusi auksta Neiedomājami! Neticami!

Radījums pa viņa kāju turpināja savu ceļu. Bonds pil­nīgi skaidri apjauta ka ir pobijies. Viņa augums briesmas bija aptvēris agrāk nekā viņa prāts. Tas bija tropu simtkā­jis. Bonds pārvērtās sālsstabā Reiz muzejā viņš to bija redzējis iespirtotu. Simtkājis bija gaiši brūnā krāsā, pla­kans apmērām desmit divpadsmit centimetrus garš. Saplacinātās galvas abās pusēs rēgojās indīgas spīles. Plāksnīte vēstīja: ja inde nokļūst cilvēka artērijā, iestājas nāve.

Kukainis jau bija aizrāpojis līdz celim. Tad tika vēl aug­stāk Visa Bonda uzmanība bija piekalta divām rindām lēni čāpojošo kājiņu. Redz, mūdzis uzlīda uz gurniem un jau šiverējās ap vēderu. Bondam kutēja, bet vajadzēja ciesties Kukainis sasniedza saules pinumu. Bonds juta, ka ķepiņas cenšas noturēties uz vēdera. Mūdzis jau bija pie sirds. Ja iekodīs, gals klāt Simtkājis joprojām rāpās pa krūšu spalvām uz atslēgas kaulu Apstājās. Ko tālāk? Bonds juta trīc viņa galva. Uz augšu, uz leju. Ko tam draņķim vajag? Varbūt to traucē palags? To mazliet pa­celt? Nē! Simtkājis uzlīda līdz miega artērijai. Vai to neiz­biedēs sirdspuksti? Velns parāvis ja viņš mācētu regulēt asiņu cirkulāciju! Bonds mēģināja domās aprunāties ar kukaini: «Viss kārtībā, nav nekā briesmīga. Tur pulsē asi­nis, tās neko ļaunu tev nenodarīs. Uen ārā!»

Gluži kā viņu dzirdējis, mūdzis pa kaklu uzčāpoja uz apakšžokļa. Velna nieze! Patlaban Bonds varēja sajust šā radījuma svaru un pamatīgumu Viņš lēnām aizvēra acis. Abas uzreiz, citādi kājiņas ieķertos labajā acī. Varbūt pa­mēģināt to nomest kad tas būs uz pieres? Nē! Ak Dievs, tikai ne to! Šīs kājiņas bija tā iekrampējušās, ka ar plēša­nu nedabūsi nost

Neiedomājamā apņēmībā kukainis uzrāpās uz Bon­da pieres un sastinga pie matiem Velns, ko tas tur dara? Mūdzis dzēra. Dzēra viņa sviedru lāses. Bonds par to bija pārliecināts Kādu brīdi radījums tikpat kā nekustējās. Bonds tik tikko izturēja šo sasprindzinājumu. Viņš juta, ka no viņa tērcītēm plūst sviedri, vēl mirklis — un viņu sāks kratīt drebuļi. Vēl mirklis — un viņu sāks šaustīt šaus­mas! Vai viņš spēj savaldīties? Vai tas vispār ir iespē­jams? Bonds nekustīgi gulēja, kaut ko gaidīdams, un lē- • nītēm elpoja

Kukainis atkal ņēmās rāpties pa matiem. Vai tas ne­grasās tur apstāties? Kā guļ šie mūdži? Savilkušies čokurā vai — gluži otrādi — izstiepušies? Mazie simtkā- ' jīši, kurus viņš bija -vērojis bērnībā un kuri draiskojās izlietnes caurulē, vienmēr salocījās uz pusēm, ja tos aizti­ka. Galu galā simtkāja galva nokļuva līdz spilvenam «Ko nu? Čāpos tālāk vai paliks matos? Tinies prom! Vācies!» Bonds domās iekliedzās, ar pūlēm valdīdamies.

Kukainis sakustējās un lēnām pa matiem nolīda uz spilvena

Bonds vēl brīdi pagaidīja. Ieklausījās vieglajā kājiņu čirkstoņā uz pārvalka.

Vienā lēcienā, kas sadrebināja visu istabu Bonc4 -: iz­šāvās no gultas. Pieskrēja pie durvīm un iededza gais­mu. Viņš juta, ka viss augums dreb, taču nespēja ar sevi tikt galā.

Grīļīgā solī viņš piesteberēja pie gultas. Kukainis bija paslēpies zem spilvena. Sākumā Bonds gribēja nomest spilvenu uz grīdas. Tomēr prata savaldīties un mazliet pagaidīt kamēr nomierināsies nervi. Tad piesardzīgi pa­cēla spilvenu aiz stūra, aiznesa to istabas vidū un nosvie­da. Simtkājis izlīda no spilvena apakšas un, ātri kustinā­dams kājeles, metās bēgt pa gridsegu Tagad Bonds bija mierīgs. Viņš atskatījās meklēdams kaut ko piemērotu, lai nosistu mūdzi. Nesteigdamies Bonds aizgāja pēc kur­pes. Briesmas bija garām. Patlaban viņš sev uzdeva tikai vienu jautājumu: kādā veidā šis baismeklis nokļuva viņa gultā. Bonds pacēla kurpi un mierīgi, gluži vai nevērīgi to uzmeta virsū simtkājim Noknaukšķēja. Bonds pacēla kurpi. Kukainis raustījās agonijā. Viņš ieblieza vēlreiz. No simtkāja pāri palika vienīgi netīrs pleķis.

Aizsviedis kurpi, Bonds, valdīdams nelabumu, drāzās uz vannas istabu