Doktors "Nē"

11. Ienaidnieka teritorijā

Bija apmēram astoņi. Ja neņem vērā varžu kurkstē­šanu apkārt viss bija mierīgi. Laukumiņa pretējā pusē Bonds saskatīja Kvorrela tumšo stāvu. Skanēja metāliski klikšķi: viņa draugs izjauca un tīrīja «Remingtonu».

Vējš norima, un pār viņiem nolaidās tumsa. Gaiss kļu­va spirgtāks. Bonda drēbes bija izžuvušas. Ēdiena sauji­ņa sasildījusi kuņģi, un viņš jutās labi, mierīgi un mazliet snauduļoja. Dzīve Bondam likās viegla un brīnišķīga.

Meitene gulēja guļammaisā līdzās Bondam. Viņa bija izstiepusies uz muguras, salikusi rokas aiz galvas un raudzījās zvaigznēs. Varēja redzēt tikai Hanijas sejas bal­to plankumu.

— Džeims, — viņa nočukstēja, — tu solīji man visu paskaidrot Citādi es neaizmigšu

Bonds iesmējās.

— Es visu izstāstīšu tikai tad, ja arī tu man pastāstīsi par sevi.

— Esmu ar mieru. Man nav noslēpumu Taču vis­pirms tu

— Labi - Bonds salieca kājas un ar rokām aptvēra ceļgalus. — Tātad es esmu kaut kas līdzīgs policijas aģentam. Kad kaut kur notiek dīvainas padarīšanas, ar kurām neviens negnb nodarboties, tad no Londonas sūta mani. Nesen kāds gubernatora ierēdnis, kuru es pa­zinu. vārdā Strengveizs, pazuda bez pēdām. Un kopā ar viņu — arī viņa sekretāre, skaista meitene. Visi nosprie­da, ka šie abi aizlaidušies. Visi, bet ne es. Es_

Bonds izstāstīja meitenei šo atgadījumu vienkāršos vārdos, sadalīdams cilvēkus labajos un sliktajos, gluži kā bērnu grāmatās.

— Tātad, — viņš nobeidza, — mums vienīgi atliek rītvakar atgriezties Jamaikā, jo gubernators mūs uzklau­sīs un atsūtīs uz šejieni kareivjus, lai arestētu ķīnieti. Un viņš nokļūs cietumā. Domāju ka viņš to saprot un tāpēc grib mūs aizturēt Tas arī viss Tagad tava kārta.

— Man šķiet ka tava dzīve ir satraukumu pilna. Tavai sievai droši vien nepatīk, ka tu nekad neesi mājās. Vai vi­ņa nebaidās par tevi?

— Man nav sievas. Vienīgais kas rūpējas par manu veselību, ir apdrošināšanas kompānija.

— Laikam tev ir daudz meiteņu — viņa painteresē­jās.

— Pastāvīgu nav.

— Tiešām?

Iestājās klusums. Pie viņiem pienāca Kvorrels.

— Kaptein, ja neiebilstat es stāšos sardzē pirmais. Paslēpšos krastmalā Pusnaktī es jūs pamodināšu Jūs sargāsit līdz pieciem, bet pēc tam dosimies ceļā. Iesim prom pirms gaismas.

— Piekrītu, — Bonds atteica — Pamodini mani, ja ko manīsi. Vai karabīne kārtībā?

— Kārtībā, — Kvorrels līksmi atbildēja. — Saldus sapņus, mis. — Un klusu nozuda tumsā.

— Man patīk Kvorrels, — meitene nočukstēja. Tad, brīdi klusējusi, piebilda: — Tu tiešām vēlies, lai es tev pa­stāstu par sevi? Tas nav tik interesanti kā tava dzīve.

— Protams, gribu Un neko neizlaid.

— Man nav ko izlaist Manas dzīves stāstu var uzrak­stīt uz pastmarkas Iesākumam sacīšu, ka nekad nees­mu bijusi ārpus Jamaikas. Visu mūžu esmu pavadījusi Bo Dezeras ciematā ziemeļu piekrastē blakus Morgana lībm. »

Bonds iesmējās.

— Ir nu gan, ari es tur dzīvoju Vismaz šobrīd. Taču tevi nekad neesmu saticis Kur tu dzīvo — vai kokā?

— Ā, tātad tu mitinies mājiņā pie pludmales. Nekad tur neesmu bijusi. Es dzīvoju Kasagrandē.

— No tās taču nekas nav palicis pāri. Vienīgi drupas cukurniedru plantācijas vidū.

— Es dzīvoju pagrabā. No piecu gadu vecuma. Kopš tā laika, kad māja tika nodedzināta, bet mani vecāki — nogalināti. Es viņus galīgi neatceros, tāpēc vari līdzjūtību man neizteikt Dzīvoju tur kopā ar savu melnādaino zīdī­tāju, kura nomira, kad man bija piecpadsmit gadu. Jau piecus gadus esmu viena.

— Ak, Dievs! — Bonds satriekts iesaucās. — Vai tie­šām nebija neviena, kurš parūpētos par tevi? Vai tavi ve­cāki tev neatstāja naudu?

— Nē. — Viņa to sacīja bez sarūgtinājuma, drīzāk gan lepni. — Redzi, Raideri ir viena no vecākajām Jamai­kas ģimenēm. Pirmais Raiders ieguva savā īpašumā Bo Dezeru no Kromvela kā balvu par savu parakstu uz pa­vēles, kura piesprieda nāvessodu karalim Kārlim. Šis senas uzcēla Kasagrandi un kopš tā laika mūsu ģimene dzīvoja tur Tad ienākumi no plantācijām samazinājās, droši vien darbus slikti uzraudzīja, un, kad tēvs saņēma mantojumu, viņš dabūja vienus vienīgus parādus, viss bija ieķīlāts. Un, kad tēvs un māte aizgāja bojā. īpašumu pārdeva izsolē. Mani tas neskāra Es biju pārāk maza. Mana zīdītāja šādā stāvoklī bija vienkārši lietiska. Mācī­tājs un advokāti gribēja, lai kāds mani adoptē, bet zīdītāja savāca ugunsgrēkā nesadegušās mēbeles un mēs ie­kārtojāmies pagrabā. Neviens mūs vairs neapgrūtināja. Zīdītāja strādāja ciematā par kalponi, audzēja dažus ba- nānkokus, bet pie vecās mājas auga liels maizeskoks. Tā mēs ēdām to pašu, ko jamaikieši Mums apkārt pletās cukurniedru plantācija, zīdītāja uzmeistaroja tīklu, ar kuru mēs ik dienas ķērām zivis Dzīvojām labi, ēdamā netrūka. Viņa iemācīja mani lasīt un rakstīt Tur bija ugunsgrēkā neskartas grāmatas un starp tām arī encik­lopēdija. Kad man bija astoņi gadi, es sāku ar «A» burtu, bet tagad esmu tikusi fīdz «T» burta vidum. — Meitene sāka aizsargāties. — Varu derēt ka dažas jomas es pār­valdu labāk nekā tu.

— Esmu par to pārliecināts, tava aukle acīmredzot bijusi apbrīnojama sieviete. — Bonds iztēlojās gaišma­tainu meitenīti, kura rotaļājas drupās un kuru modri uzrauga veca nēģeriete, kas dažreiz pat nesaprot ko vi­ņai prasa.

— Viņa bija kā brīnums. Kad aukle nomira, domāju, ka arī nomiršu. Bet vēlāk vairs nebija tik labi kā agrāk. Tad es dzīvoju kā bērns, un pēkšņi man vajadzēja kļūt pieaugušai un visu darīt pašai Mani sāka vajāt vīrieši, tie gribēja man nodarīt ļaunu. Teica, ka vēloties ar mani pār­gulēt — Meitene brīdi klusēja. — Es biju ļoti skaista.

— Tu esi viena no skaistākajām meitenēm, kuras es jebkad esmu redzējis, — Bonds nopietni sacīja.

— Ar tādu degunu"? Nerunā muļķības.

— Tu nesaproti. — Bonds centās atrast piemērotus vārdus. — Protams, var redzēt ka tev ir lauzts deguns. Taču šobrīd es to vairs nemanu. Kad skaties uz cilvēku,- tu pievērs uzmanību viņa acīm un mutei, jo tā kaut ko pauž Bet lauzts deguns ir tas pats, kas atkarenas ausis. Degunam un ausīm nav lielas nozīmes, tās mēdz būt skaistas un neglītas, tomēr pārējie vaibsti ir svarīgāki. Ja deguns tev būtu tikpat brīnišķīgs kā viss cits, tu būtu Ja­maikas pirmā skaistulei

— Tiešām? — Viņas balsī skanēja cerība. — Domā, es varu kļūt skaista? Zinu, ka neesmu neglītene, tomēr, kad lūkojos spogufī, redzu vienīgi lauzto degunu. Droši vien to pašu jūt visi. ķēmīgi'e cilvēki

— Tu taču neesi ķēmīga! — Bonds nepacietīgi ie­saucās. — Nerunā blēņas. Turklāt degunu var izlabot ar vienkāršas operācijas palīdzību. Jāaizbrauc uz Ameriku, un pēc nedēļas tu būsi pilnīgā kārtībā.

— Domā, tas tik viegli izdarāms? — Hanija dusmīgi iebilda. — Pagrabā zem kāda akmens man glabājas piecpadsmit sterliņu mārciņas. Man ir trīs kleitas, trīs blūzītes, duncis un tīkls. Es lieliski zinu par operācijām. Marijas pilsētiņas ārsts par tām ievāca ziņas. Viņš ir labs cilvēks. Ārsts rakstīja uz Ameriku. Vai zini. ka tādai operā­cijai nepieciešamas piecsimt mārciņas: ceļam, slimnīcai un visam pārējam — Meitenes balss kļuva skumja- — Kur, tavuprāt lai es tās ņemu?

Bonds jau bija nolēmis, ko darīt Maigā balsī viņš vien­kārši atbildēja:

— Ja pameklē, gan atradīsies. Stāsti tālāk Tas ir ļoti interesanti, daudz interesantāk nekā mana dzīve. Tātad tava zīdītāja nomira. Un pēc tam?

Meitene negribīgi turpināja savu stāstu.

— Tu taču mani pārtrauci Un nerunā par to, ko nesa­proti. Tu, protams, zini, ka esi pievilcīgs vīrietis, un varu iz­tēloties, kā meitenes tev karas kaklā. Tomēr būtu pavi­sam citādi, ja tu būtu šķībacis ar zaķalūpu vai kaut kas līdzīgs. Vēl vairāk, — Bonds viņas balsī saklausīja jautru noti — kad atgriezīsimies, es aiziešu pie burvja un palūgšu, lai viņš tev kaut ko piebur. — Viņa klusām pie­bilda: — Tad mēs būsim viens otram piemēroti

Bonds izstiepa roku un pieskārās HanijaL

— Man ir citi plāni, — viņš nočukstēja. — Turpini Kas bija tālāk?

— Tad nu tā, — meitene nopūtās. — Man jāatsauc atmiņā pagātne. Redzi, visas plantācijas ir apstādītas ar cukurniedrēm bet Kasagrande atrodas pašā vidū. Div­reiz gadā cukurniedres nocērt un sūta uz rūpnīcu. Ražas novākšanas laikā visi dzīvnieki, kas mitinās plantācijā, krīt panikā, daudziem sabradā alas, daudzi iet bojā. Tā nu daži no tiem sāka meklēt patvērumu vecā nama drupās. Sākumā zīdītāja no tiem drausmīgi baidījās, tur bija mangusti, čūskas, skorpioni un vēl šis tas Taču es sakār­toju dažus pagrabus, lai viņiem būtu mājas Es nebaidī­jos, un viņi ne reizes man nenodarīja ļaunu. Likās, viņi sa­prot ka vēlos tos aizsargāt Droši vien viņi kaut kādā vei­dā par to ziņoja saviem draugiem drīz vien dzīvnieki gluži vienkārši nāca šurp un slēpās savās istabās tik ilgi, līdz sāka augt cukurniedres. Tad viņi visi atgriezās laukā. Kad viņi dzīvoja pie mums, es tos baroju ar ēdiena atlie­kām, un viņi izturējās lieliski, ja neskaita retos kautiņus, kurus tie sarīkoja savā starpā, un smaku Taču ar mani viņi un viņu bērni bija gluži kā mājdzīvnieki, es ar tiem varēju rotaļāties, ak vien gribēju. Protams, cukurniedru cirtēji par to uzzināja, viņi redzēja mani ar čūskām ap kaklu. Strādnieki ļoti baidījās un domāja, ka man piemīt burvju spēks. Tāpēc mūs neaiztika. Redz, kādēļ tik daudz zinu par dzīvniekiem un kukaiņiem. Ilgas stundas es pa­vadīju ūdenī, vērodama zivis un moluskus Arī putnus. Ja tu zini, ko viņi ēd un no kā baidās, ja vienmēr esi viņiem līdzās, tu kļūsti par viņu draugu. — Meitene pacēla ska­tienu. — Tos nepazīdams, tu ļoti daudz zaudē

— Domāju, ka tev ir taisnība, — Bonds pārliecinoši teica. — Iztēlojos, ak tie ir patīkamāki un interesantāki par cilvēkiem.

— Nezinu, — Hanija domīgi sacīja. — Es nepazīstu daudz cilvēku. Tie, kurus nācās redzēt pārsvarā bija pre­tīgi Domāju, ka arī viņi var būt interesanti Tomēr neticu ka spēšu mīlēt cilvēkus tāpat kā dzīvniekus. Protams, iz­ņemot aukli. Līdz tam laikam, kad.. — Meitene aprāvās un mulsi iespurdzās. — Tad nu mēs visi kopā dzīvojām laimīgi, bet man palika piecpadsmit gadu, aukle nomi­ra — un dzīvot kļuva grūtāk. Bija kāds Menders, šaus­mīgs cilvēks Viņš bija baltais un strādāja plantācijās par uzraugu. Laiku pa laikam viņš ieradās pie manis. Gribēja, lai es pārceļos pie viņa, netālu no Marijas pilsētiņas vi­ņam bija māja Viņš man bija pretīgs, un, kad dzirdēju, kā viņš uz zirga jāj cauri plantācijai, es bēgu un slēpos. Reiz vakarā viņš atnāca kājām un es viņu nedzirdēju Viņš bija piedzēries. Nokāpa pagrabā un ar spēku mēģināja pie­spiest mani izdarīt to, ko viņš vēlējās. Vai zini, nu to, ko dara cilvēki kad mīl viens otru

— Zinu.

— Es centos iedurt viņam ar dunci, bet viņš bija ļoti stiprs un iesita man pa seju, salauzdams degunu. Es zaudēju samaņu un domāju, ka viņš to izmantoja. Proti, esmu par to pārliecināta. Nākamajā dienā, kad ieraudzīju savu seju un pamanīju ko viņš ar mani izdarījis, man gri­bējās sevi nogalināt Baidījos, ka man būs bērns. Es tie­šām nodurtu sevi ja gaidītu bērnu no šī cilvēka. Tomēr tas nenotika Ārsts manu degunu izlaboja, kā vien spēja un neņēma no manis naudu Par pārējo es viņam neiz­stāstīju ļoti kaunējos. Tas cilvēks vairs nenāca. Es mierīgi sagaidīju nākamo ražas novākšanu. Man bija plāns: ce­rēju ka uz manu pagrabu atnāks Melnās Atraitnes. Kad tās ieradās, es paņēmu pašu lielāko mātīti, ieliku to bun­džā un nedevu ēst Mātītes ir nešpetnākas par tēviņiem. Kādā tumšā bezmēness naktī es paņēmu bundžu ar zir­nekli un devos uz tā cilvēka māju. Bija ļoti tumšs, un es baidījos no spokiem. Paslēpos dārzā starp krūmiem un nogaidīju, kamēr viņš apgulsies. Tad uzrāpos kokā, bet no tā — guļamistabas balkonā Kad viņš sāka krākt es ielīdu pa logu Viņš gulēja gultā zem moskīttīkla pavisam kails. Es pacēlu tīklu, atvēru bundžu un palaidu zirnekli uz vēdera. Tad atgriezc^ mājās

— Dievs Visuvarenais' — Bonds iesaucās. — Un kas notika ar viņu?

— Pēc nedēļas viņš nomira, — Hanija līksmi pa­skaidroja. — Jādomā, viņš krietni pamocījās. Vai zini, tas ļoti sāp. Burvis teica, ka nekā sliktāka par to nav. — Viņa apklusa, bet kad Bonds neteica ne vārda, satraukta vai­cāja: — Tu domā, ka esmu rīkojusies nepareizi?

— Labāk pie tā nepierast — Bonds maigi atbildē­ja. — Tomēr, zinot ko viņš tev nodarīja, es nevaru sacīt ka esi rikojusies slikti Un pēc tam?

— Nu, pēc tam es nomierinājos — viņa atteica mīļā vaļsircfibā. — Man vajadzēja sev gādāt iztiku, un, pro­tams mana vienīgā vēlēšanās bija sakrāt naudu plastis­kajai operācijai. Agrāk man bija pa īstam skaists deguns. Domā, ārsti man varēs uztaisīt tādu pašu?

— Viņi tev uztaisīs, kādu vien gribēsi, — Bonds pār­liecinoši sacīja. — Un kur tu dabūji naudu?

— Man palīdzēja enciklopēdija. Tur bija rakstīts, ka ir cilvēki kuri kolekcionē gliemenes, un ir tāds retu glieme­ņu tirgus. Es izvaicāju ciemata skolotāju, neatklādama savu noslēpumu, un viņš pastāstīja, ka gliemeņu kolek­cionāriem ir speciāls amerikāņu žurnāls «Nautilus». Es savācu naudu, parakstījos uz žurnālu un sāku vākt tās gliemenes, kuras lūdza sludinājumos. Uzrakstīju kādam Maiami tirgotājam vēstuli, un viņš sāka pirkt manas glie­menes. Tas bija aizraujoši. Protams, sākumā izdarīju muļķību Domāju, ka cilvēki dod priekšroku pašām skais­tākajām gliemenēm, bet tas nebija pareizi. Biežāk viņiem vajadzīgas visneglītākās. Un, kad atradu retus eksemplā­rus, es tos tīrīju un spodrināju, bet to nedrīkstēja darīt Vi­ņi vēlas, lai gliemenes būtu tādas pašas kā jūrā, ar molu­skiem iekšā Tāpēc es palūdzu ārstam formalīnu un sa­lēju to gliemežvākos, lai tie nesmird, bet pēc tam sūtīju tos tirgonim uz Maiami. Pagājis tikai gads, kopš iemācī­jos darīt darbu kā nākas, un jau esmu sakrājusi piecpad­smit mārciņas. Aprēķināju, ka gada laikā varu nopelnīt apmēram piecdesmit mārciņas un ne agrāk kā pēc des­mit gadiem doties uz Ameriku un iztaisīt sev operāciju. Bet vēlāk — viņa līksmi iesmējās, — man neticami pa­veicās. Ziemassvētku priekšvakarā es Krebkejā atradu šīs gliemenes Tās man nešķita īpašas taču pārīti es aizsūtīju uz Maiami bet tas tirgonis tūdaļ man atbildēja, ka nopirks visu ko sūtīšu, par pieciem dolāriem gabalā. Viņš man ieteica šo vietu turēt slepenībā, citādi kritīs pie­prasījums un cena. Tā ir zelta dzīsla Tagad es varu sa­krāt nepieciešamo naudu piecos gados Redz, tādēļ biju tik aizdomu pilna, kad sastapu tevi liedagā. Domāju, ka tu gribi nozagt manas gliemenes.

— Arī man tas bija pārsteigums. Baidījos, ka tu esi doktora «NĒ» draudzene.

— Liels paldies.

— Un ko tu darīsi pēc operācijas? Tu taču nevari vi­su mūžu viena dzīvot pagrabā.

— Domāju kļūt par ieleni. — Viņa to pateica tā, it kā sacītu: par medmāsu vai sekretāri.

— Kā tu to domā? Droši vien viņa iemācījusies šo vārdu, nezinot tā jēgu.

— Nu tās ir meičas, kurām ir skaists dzīvoklis un skaistas drēbes. Tu taču saproti, ko es gribu teikt — viņa nepacietīgi atbildēja. — Tu piezvani, aizbrauc, pamīlējies un samaksā Ņujorkā viņas par vienu reizi nopelna simt dolāru. Protams — Hanija iztēlojās, — sākumā man maksās mazāk. Kamēr nebūšu, ka vai turies. Cik tu mak­sā iesācējām?

Bonds iesmējās.

— Es vairs neatceros. Tas bija tik sen.

Viņa nopūtās.

— Domāju ka tev neatteiks neviena sieviete un nau­du tu vari nemaksāt Laikam maksā vienīgi neglīti vīrieši.

Nu, tas ir neizbēgami Ikviens darbs lielā pilsētā ir šaus­mīgs. Vismaz ielene var nopelnīt daudz vairāk Tad es varēšu atgriezties Jamaikā un nopirkt Bo Dezeru. Būšu pietiekami bagāta, sameklēšu sev vīru, būs bērni. Vai tas nav brīnišķīgi? . •»

— Tava plāna otrā daļa man patīk. To nu nevar teikt par pirmo. Un tomēr — kā tu uzzināji par ielenēm? Atra­di enciklopēdijā uz burta «I».

— Protams, ne. Nerunā muļķības. Pirms pāris ga­diem Ņujorkā noskanēja pamatīgs skandāls. Tur darbo­jās kāds tips, kuram piederēja vesela komanda šādu meiteņu. «Glinners» par to daudz rakstīja, pavēstīja ce­nas un visu pārējo. Turklāt Kingstonā ir simtiem tādu meiteņu, vienīgi viņas ir lētas Tās ņem apmēram piecus šiliņus, māju viņām nav, un viņas to dara krūmos. Zīdītāja man stāstīja par viņām un teica, ka es nedrīkstu kļūt tā­da kā viņas, citādi būšu ļoti nelaimīga. Zināms, tikai par pieciem šiliņiem Cita lieta — simt dolāru!

— Tu nevarēsi saņemt tos pilnībā, — Bonds piebil­da. — Jāmaksā savam aģentam, lai tas meklē vīriešus, jāuzpērk policija, lai tā netraucē. Un, ja kaut kas noies greizi, tevi gluži vienkārši iebāzīs cietumā. Nedomāju ka tev iepatiksies tāds darbs. Vai zini, ar tavām zināšanām par dzīvniekiem un kukaiņiem tu drīzāk varētu sev atrast vietu kādā Amerikas zoodārzā. Vai pat Jamaikas In­stitūtā. Tur tev patiktu vēl vairāk. Un arī izredzes samek­lēt vīru nav mazākas Lai vai kā, izmet tās domas par ie- leni no galvas. Tev ir brīnišķīgs augums, kas jāsaglabā tam, ko tu iemīlēsi.

— Arī grāmatās par to raksta, — viņa šaubīdamās nomurmināja. — Slikti, ka Bo Dezerā nav ko iemīlēt Tu esi pirmais anglis, kas gadījās man pa rokai, — viņa kautn sacīja. — Tu man uzreiz iepatikies. Un man nav kauna tev par to stāstīt Droši vien ir daudz cilvēku, kuri man iepatiktos, ja es viņus sastaptu

— Protams. To ir simtiem. Un tu esi apburoša meite­ne. Es tā nospriedu, tiklīdz tevi ieraudzīju Bet tagad, Ha­nij, gulēsim Mums būs daudz laika sarunām, kad atgrie­zīsimies Jamaikā

— Tiešām? — viņa nočukstēja aizmigdama — Vai apsoli?

— Apsoly.

Bonds dzirdēja, kā meitene sakustas savā guļammai­sā. Tumsā bija redzams tikai neskaidrs siluets. Hanija dziļi nopūtās kā bērns pirms iemigšanas.

Pār laukumiņu nolaidās klusums. Gaiss kļuva vēsāks. Bonds nolieca galvu uz ceļgaliem Viņš zināja, ka neizdo­sies iemigt Viņa galvā jaucās domas par aizvadītās die­nās notikumiem un šo neparasto meiteni Tarzānu kura bija ienākusi viņa dzīvē. Tā viņam bija pieķērusies gluži kā skaists dzīvnieks un neliksies mierā, iekams viņš atri­sinās meitenes problēmas. Viņš to saprata. Protams, daudzas no problēmām nebija sarežģītas. Bonds varēja viņai noorganizēt operāciju, ar draugu palīdzību sagādāt dzīvokli un darbu. Naudas viņam netrūka. Viņš varēja Hanijai nopirkt apģērbu, aizsūtīt pie friziera, ievest nor­mālā dzīvē. Tas būtu amizanti. Taču bija arī ēnas puse. Ko darīt ar fizisko tieksmi, kuru Bonds izjuta pret viņu? Viņš tak nevar gulēt ar meiteni. Bet vai viņa ir meitene? Ne augumā, rie sejas vaibstos nebija nekādas bērnišķī­bas. Absolūti nobriedusi un spējīga atbildēt par sevi daudz lielākā mērā nekā visas pārējās Bonda divdes­mitgadīgās paziņas.

Pēkšņi viņa domu gaita tika pārtraukta.

— Kāpēc tu neguli? — Hanija vaicāja. — Vai tev salst?

— Nē, viss kārtībā.

— Man te ir ļoti karsti. Ja vēlies, lien iekšā. Arī vietas diezgan.

— Nē, paldies, Hanij. Tagad guli. Drīz man jānomaina Kvon-els

— Saprotu. Tad, kad atgriezīsimies Jamaikā?

— Laikam

— Apsoli. Es neaizmigšu, ja neapsolīsi.

. — Labi, apsolu, — Bonds padevīgi atbildēja. — Un tagad, Haničail, guli.

— Tu apsolīji, — viņa nočukstēja. — Apsolīji. Ar labu nakti, dārgais.

— Ar labu nakti, dārgā.