Doktors "Nē"

15. Pandoras kaste

Džeimss Bonds paņēma glāzi un domīgi iedzēra malaņu Turpināt spēlīti bija veltīgi. Ar apvienību saistītā leģenda nebija droša, un jebkurš dtvēks, kurš vismaz šo to saprot no putniem, varētu viņu pieķert Skaidrs, ka viņa «jumts» bija sašķīdis drumslās. Jāizdara viss iespēja­mais, lai aizsargātu meiteni Vispirms viņa jāuzmundrina

Bonds uzsmaidīja doktoram.

— Es atklāju jūsu aģenti Karaliskajā Namā — mis Taro. Zinu, ka viņa ir jūsu cilvēks. Es fiksēju šo faktu un zi­nāmos apstākļos paziņošu par to un par daudz ko ci­tu. — Doktora «NĒ» seja nepauda nekādu interesi. — Tomēr — ja mums jāaprunājas, darīsim to bez teatrā­liem efektiem Jūs esat interesants alvēks. Taču nevajag censties tēlot tādu, kāds jūs patiesībā neesat Daudzi ka­ra invalīdi izmanto protēzes. Jūs briļļu vietā lietojat kon­taktlēcas Ar raidītāju izsaucat kalpu. Esmu pārliecināts, ka jums netrūkst atu viltīgu verķu. Tomēr tik un tā, dok­tor, jūs esat cilvēks, kurš ēd, dzer un guļ tāpat kā visi pā­rējie. Tāpēc diezgan ar tām mantiņām kuras remdē jūsu patmīlību

Doktors «NĒ» pamāja ar galvu

— Drosmīga aina, mister Bond. Esmu gatavs jums piekrist Droši vien esmu pārāk ilgi dzīvojis šo mērkaķu vidū, tas arī izraisījis jūs tik kaitinošo manierīgumu Taču tas nav mēģinājums pūst acīs miglu. Es esmu speciā­lists. Vācu instrumentus materiālam Man ir daudz instru­mentu tiepīgam materiālam. Tomēr, — doktors paraus­tīja plecus, — turpināsim mūsu sarunu Man ir prieks .aprunāties ar gudru cilvēku, tā ir reta veiksme. Un tāpēc ar prieku jums pastāstīšu par vienu no ievērojamākiem dlvēkiem, kurš jebkad dzīvojis pasaulē. Jūs būsit pirmais klausītājs. Nekad neesmu to stāstījis. Jūs esat vienīgais cilvēks, kurš spējīgs to novērtēt — doktors mirkli klusē­ja, lai pasvītrotu pēdējo vārdu nozīmi, — un neiz­paust — viņš piebilda. — Tas attiecas arī uz meiteni.

Redz, tāda situācija Bondam tikpat kā nebija šaubu, ko doktors cenšas panākt no tā laika, kad viņus apšaudī­ja ar ložmetēju, un pat vēl agrāk — Jamaikā,' kad atentāti pret viņu bija tik atklāti. No paša sākuma Bonds bija jutis, ka šis dlvēks ir slepkava, un cīņa būs uz dzīvību un nāvi. Kā vienmēr, Bonds bija pārliecināts par uzvaru fīdz tam brīdim, kad ieraudzīja pret sevi pavērstu liesmumetēja stobru. Tad radās šaubas. Tagad viņš bija pārliecināts, šis cilvēks ir pārāk spēcīgs, pārāk labi sagatavots.

— Meitenei tas nav jāklausās, — Bonds teica. Viņai nav nekāda sakara ar manī Satiku viņu vakar liedagā. Vi­ņa ir no Jamaikas, dzīvo Morgana līcī. Vāc gliemenes.

Jūsu ļaudis sašāva viņas laivu, un man nācās viņu ņemt līdzi. Vajag nosūtīt viņu uz mājām Viņa neko nepastāstīs. Un dos godavārdu

Hanija viņu apņēmīgi pārtrauca:

— Nē, es visu izstāstīšu Netaisos doties prom no šejienes. Gribu palikt kopā ar tevi.

Bonds palūkojās uz viņu.

— Tu man neesi vajadzīga — viņš salti sacīja.

— Netērējiet laiku varonīgiem žestiem, — doktors «NĒ» lakoniski sacīja. — Neviens no tiem, kas nokļuvis šajā salā, nav spējis to atstāt Vai aptverat? Neviens Pat parasts zvejnieks ne. Tas neietilpst manos plānos. Ne­strīdieties ar mani un nemēģiniet mani apkrāpt Tas ir pil­nīgi veltīgi

Bonds paraudzījās uz doktora seju: tajā nebija ne ļau­numa ne cietsirdības, viena vienīga vienaldzība. Bonds sabozās, tad pagriezās pret meiteni un pasmaidīja.

— Labi, Hanija Es pajokoju. Man būtu ļoti žēl, ja tu aizietu. Paliksim kopā un uzklausīsim šo maniaku

Meitene apmierināta piekrita Tas atgādināja filmu kurā iemīlējies draugs ne no šā, ne no tā piedraudējis pamest savu iemīļoto un pēkšņi pārdomājis.

— Jums taisnība, mister Bond, — doktors turpināja patīkamā un skanīgā balsī, — es esmu maniaks. Visi iz­cili cilvēki ir maniaki. Viņi ir neprāta upuri, bet šis neprāts ved viņus pretī mērķim. Slaveni zinātnieki, filozofi, reliģio­zie vadoni — visi vini ir maniaki.

Kas cits, ja ne akla tieksme, varētu viņos iedegt ģēnija dzirksti liekot viņiem iet pa vienīgo ceļu. Neprāts, mister Bond, ir tikpat nenovērtējami dārgs kā ģenialitāte Enerģijas izšķērdēšana uzskatu sadrumstalotība, ātri kūstoša apņēmība — tie ir trūkumi, kas raksturīgi pūlim. —• Doktors «NĒ» mazliet atliecās. — Man to nav. Es, kā jūs, mister Bond, pareizi atzīmējāt esmu varas maniaks. Tajā slēpjas manas dzīves jēga. Tāpēc es pat­laban esmu šeit Tāpēc jūs esat šeit Tāpēc eksistē šī vieta.

Bonds izdzēra savu glāzi. Tad atkal to piepildīja no šeikera.

— Patiesībā tas mani nepārsteidz — viņš teica. — Parasts gadijums: viens ir pārliecināts, ka ir Anglijas kara­lis, cits — Savienoto Valstu prezidents vai pat Dievs Tas Kungs. Trakomājas ir pilnas ar šādiem cilvēkiem. Vienīgā atšķirība starp viņiem un jums ir tā, ka viņi tiek turēti ie­slodzīti kādā citā vietā bet jūs esat te uzbūvējis personisko trakomāju un pats tajā ieslēdzies Kāpēc? Kāpēc, dzīvodams šat šajā detumā, jūs iztēlojaties, ka jums pieder vara?

Plāno lūpu liekums nodeva niknumu.

— Mister Bond, vara — tā ir suverenitāte. Klauzevica pirmais likums skan šādi: nepieaešams drošs pamats. Ar to sākas rīcības brivība. Tādējādi mēs iegūstam suve­renitāti Esmu panāds gan to, gan arī daudz ko citu. Ne­vienam pasaulē tās nav tik lidā mērā kā man. Un nevar būt Pasaule ir pārāk sabiedriskota. Bet tas, par ko es ru­nāju ir panākams tikai ar atšķirtību. Jūs sakāt — karaļi un prezidenti. Kāda vara pieder viņiem? Vienīgi tā kuru viņiem piešķīrusi pašu tauta. Kurš pasaulē var rīkoties ar savas tautas dzīvību? Vai tagad, pēc Staļina nāves, jūs man varat nosaukt kaut vienu vārdu, izņemot mani? Un kāpēc man pieder tada vara, tāda suverenitāte? Pateico­ties atšķirtībai. Pateicoties tam, ka neviens par to nezina. Pateicoties tam ka man nav nevienam jāatskaitās.

Bonds paraustīja plecus.

— Tā ir tikai varas ilūzija, doktor. Ikviens dlvēks ar pidādētu pistoli var izlemt tuvākā likteni. Daudzi nogali­nāja slepus, tas viņiem izdevās. Taču beigu beigās viņi saņēma to, ko pelnījuši Vara, kuras vārdā viņus soda sa­biedrība, ir lielāka nekā viņu personīgā vara Tas pats pie­meklēs arī jūs, doktor. Jūsu varas meklējumi ir ilūzija jo pati vara ir ilūzija.

— Tas pats attiecas arī uz skaistumu, mister Bond, — doktors «NĒ» mierīgi iebilda. — Tāpat uz māk­slu, naudu un nāvi. Un droši vien arī uz dzīvību. Tie visi ir relatīvi jēdzieni. Jūsu vārdiskā ekvilibristika mani neaiz­skar. Domāju, ka zinu filozofiju, ētiku, loģiku labāk par jums. Tomēr beigsim šo bezjēdzīgo strīdu. Atgriezīsi­mies pie atbalsta punkta, pie manas varas mānijas vai, kā jūs teicāt pie varas ilūzijas. Lūdzu jūs, mister Bond, — viņa mākslotajā smaidā vēlreiz parādījās patiess vaibsts, — nedomājiet ka pusstundas saruna ar jums var izmai­nīt visu manas dzīves plānu. Labāk koncentrējieties uz manu, tā sakot krišanu ilūzijā

— Turpiniet — Bonds uzmeta meitenei skatienu. Vi­ņa to uztvēra un pielika roku pie mutes, it kā slēpdama žāvas. Bonds viņai veltīja platu smaidu. Viņš pavaicāja sev, kad doktors «NĒ» nolems izklaidēties, izbagdams viņas demonstratīvo vienaldzību

— Centīšos jums neapnikt — doktors draudzīgi tur­pināja. — Fakti ir daudz interesantāki nekā teorija, vai tie­sa? — Viņš negaidīja atbildi. Viņa skatiens apstājās pie elegantas zivtiņas aiz stikla. Dažas sudrabainas zivtiņas aizšāvās tumsā. Zvaigznes cauri stiklam pie griestiem li­kās vēl spožākas. Varēja redzēt mākoņus. Pēkšņi māk­slotā istabas atmosfēra — ērtos krēslos sēdošie trīs al- vēki, glāzes un puddes, biezais paklājs un izkliedētā gaisma — tas viss Bondam šķita smieklīgi. Pat drama­tisms un briesmas bija nieks līdzās moluskiem Un ja stikls ieplīst nepardzu aprēķinu vai slikti izpildīta darba dēļ? Ja nu jūra uzspiež stiklam stiprāk, nekā aprēķināts?

Doktors «NĒ» turpināja:

— Es piedzimu Pekinā un esmu vācu misionāra un ķīniešu meitenes no labas ģimenes vienīgais ārlaulības dēls. Biju viņiem traucēklis, un tāpēc mani nodeva mātes krustmātes gādībā. Nekādas mīlestības, vai saprotat mister Bond, nekāda ģimenes siltuma. Ģimene tika pa­mesta. Es devos darbā uz šanhaju un iepazinos ar ton- giem, ar viņu nelikumīgo darbību Man patika zādzības, slepkavības apdrošināta īpašuma dedzināšanas. Ar to es it kā izaidnāju tēvu, kurš bija mani pametis. Man pati­ka nāve un cilvēku un mantu iznīcināšana. Mana nozied­zīgā prakse, ja tā var izteikties, pilnveidojās.

Tad situācija sarežģījās un nācās aiziet Taču tongi mani uzskatīja par pārāk vērtīgu cilvēku, lai vienkārši no­galinātu Nelegāli pārcēlos uz Savienotajām Valstīm. Ma­ni apgādāja ar rekomendācijas vēstuli pie kāda no pa­šiem varenākajiem Amerikas tongiem. Viņu sauca par Hip Singsu. Tā arī nekad neuzzināju, kas bija rakstīts tajā vēstulē, tomēr mani tūdaļ iecēla par viņa personīgo sek­retāru. Pēc tam, kad man palika trīsdesmit gadi, mani nozīmēja par mantzini. Kasē bija vairāk nekā miljons do­lāru. Šī summa man likās ļoti patīkama. Tad divdes­mitajos gados starp tongiem uzliesmoja liels karš. Cīnī­jās divi izcilākie Ņujorkas tongi: Hip Singss un mūsu pre­tinieks On Li Ongs. Dažu nedēļu laikā no vienas un otras puses tika nogalināti simtiem cilvēku, viņu mājas un mantība sadedzināta. Tas bija spīdzināšanu, slepkavību un dedzināšanu laiks, un es tajā piedalījos ar prieku. Pēc tam iejaucās policija. Tika mobilizēta gandrīz visa Ņujor­kas policija. Tai izdevās izolēt divas lielas pagrīdesarmi- jas, tongu ģenerālštābi tika sagrābti, bet barveži — ie­bāzti cietumā Mani brīdināja par arestu. Dažas stundas pirms tam es savācu visu naudu pārvērtu zeltā visu šo miljonu, aizlaidos uz Hārlemu un paslēpos. Tā bija muļķī­ba. Vajadzēja aizbēgt no Amerikas un paslēpties pašā attālākajā Zemes nostūrī. Pat no cietuma kamerām ton- ga barveži dabūja mani rokā.

Viņi atnāca naktī un mani saķēra Mani spīdzināja, to­mēr es neteicu kur esmu paslēpis zeltu. Mani spīdzināja visu nakti. Pēc tam, kad viņi redzēja, ka es vairs nespēju runāt viņi man nocirta rokas, lai mans līķis liecinātu ka esmu zaglis, iešāva man sirdī un aizgāja. Taču kaut ko viņi nezināja Es esmu viens no tiem nedaudzajiem cilvē­kiem, kuriem sirds ir labajā pusē. Domāju ka tāds ir viens no miljona Es izdzīvoju. Pateicoties savam gribas­spēkam, es pārcietu ķirurģisku operāciju un pēc vairā­kiem ilgiem mēnešiem iznācu no slimnīcas Un visu šo laiku to vien darīju, kā kalu plānus kā aizbēgt ar šo nau­du, kā to saglabāt un kā izmantot

Doktors «NĒ» apklusa. Viņa deniņi bija mazliet piesar­kuši Atmiņas bija viņu satraukušas. Uz brīdi viņš aizvēra acis mēģinādams savaldīties

«Varbūt tagad?» Bonds domāja. «Metīšos viņam virsū un nogalināšu? Var sasist glāzi un iebliezt viņam ar stikla lausku.»

Acis atkal atvērās

— Vai es neesmu jums apnicis? Man šķita, ka do­mājat par ko citu.

— Nē. — Izdevīgais mirklis bija garām. Vai būs cits? Bonds aprēķināja lēciena tālumu un ievēroja, ka kimono apkaklīte nenosedz miega artēriju.

Doktora «NĒ» plānās lūpas no jauna pavērās un viņš turpināja stāstu

— Lēmums, kuru pieņēmu, bija skaidrs un noteikts. Kad mani izrakstīja no slimnīcas, es devos uz Ņujorkas lielākā marku tirgoņa Zilberšteina veikalu. Nopirku tikai vienu albumu, bet tajā bija visdārgākās pasaules markas. Visu zettu.es ieguldīju markās. Paredzēju, ka būs pasau­les karš, un zināju, ka iestāsies inflācija. Nojautu, ka labā­kās markas kļūs dārgākas vai vismaz nezaudēs cenu.

Vienlaicīgi es izmainīju savu izskatu Ar radikālās de- pilācijas palīdzību atbrīvojos no matiem plastiskā operā­cija padarīja manu degunu plānāku, muti platāku, izmai­nīja lūpu formu. Tā kā nevarēju kļūt mazāks, tad palieli­nāju savu augumu Kurpes uz biezām zolēm Dažas ne­dēļas vertikāli stiepos. Mainīju gaitu. Atteicos no protē­zēm, sāku izmantof cimdotas vaska rokas. Pieņēmu Jūliusa «NĒ» vārdu: Jūliuss ir mana tēva vārds, bet «NĒ» nozīmēja ka atsakos no viņa un jebkuras citas autoritā­tes. Noņēmu brilles, aizstājot tās ar kontaktlēcām Toreiz tas bija jaunums

Tad devos uz Milvoki, kur nav ķīniešu, un iestājos medicinas fakultātē. Iejuku studentu pūlī un iedziļinājos cilvēka ķermeņa un prāta pētījumos. Kāpēc? Tāpēc, ka gribēju uzzināt cik derīgs ir tas materiāls, no kā mēs esam uzmeistaroti Man bija jāzina, kādi instrumenti ir manā rīcībā, pirms izmantoju tos mana nākamā mērķa sasniegšanai: gribēju pilnīgi atbrīvoties no fiziskā noguru­ma, no materiālās dabas briesmām un riska Man vaja­dzēja iegūt varu Varu darīt ar citiem to pašu, kas bija iz­darīts ar mani. Varu pār cilvēkiem Varu kura man ļautu spriest un tiesāt'Absolūti neatkarigu varu. Jo tieši no tās, mister Bond, vai nu tas jums patīk, vai nē, arī sastāv pa­saules vara.

Bonds paņēma šeikeru un trešo reizi piepildīja glāzi. Palūkojās uz Haničailu Viņa izskatījas mierīga un vienal­dzīga, it kā domātu par ko citu Bonds pasmaidīja.

— Iztēlojos, kā jūs gribat ēst — doktors «NĒ» labsir­dīgi sacīja — Lūdzu vēl mazliet uzmanības. Būšu lako­nisks. Tātad, kā jau teicu es dzīvoju Milvoki Noteiktajā laikā beidzu fakultāti, aizbraucu no Amerikas un devos ceļojumā apkārt pasaulei, uz brīdi šur tur piestādams. Es stādījos priekšā kā ārsts, jo ārsti uzklausa cilvēkus un var uzdot jautājumus, neizraisot aizdomas Tolaik meklēju vietu savai štāba mītnei. Tai vajadzēja atrasties ārpus ka­radarbības zonas uz salas, un būt privātīpašumā, kurā var realizēt ražošanas procesu.

Galu galā es nopirku Krebkeju Esmu te jau četrpad­smit gadus Tie bija mierīgi un auglīgi gadi, kurus nekas neaizēnoja. Mani aizrāva ideja pārvērst putnu mēslus zeltā. Ar visu degsmi ķēros pie šā biznesa. Tas man likās ideāls uzņēmums. Produkcijas pieprasījums pieauga. Putniem bija vajadzīgs vienīgi miers Kas attiecas uz mēslojuma ieguvi — galvenais bija neizpostīt iegulas, pārmērīgi tās ekspluatējot Galvenā problēma bija darba­spēka izmaksas. Bija 1942. gads. Kubas un Jamaikas strādnieki cukurniedru plantācijās pelnīja desmit šiliņus nedēļā. Pārmānīju uz salu simt strādnieku, apsolīdams viņiem divpadsmit šiliņus nedēļā. Tā kā par tonnu putnu mēslojuma man maksāja piecdesmit dolārus, man tas bija izdevīgi. Svarīgākais — lai izmaksas nemainītos. Es to panācu, izolēdams salu no pasaules inflācijas Laiku pa laikam nācās pielietot rupju spēku Tomēr beigu bei­gās mani ļaudis ir apmierināti ar savu algu, jo nekur citur nav saņēmuši vairāk.

Uzraugu amatā es uzaicināju duci ķīniešu izcelsmes nēģeru kopā ar ģimenēm. Viņi saņem mārciņu nedēļā Otro reizi nācās pielietot bardzību pret viņiem, bet viņi ātri aptvēra iegūto mācību. Manu ļaužu skaits automātis­ki pieauga Es salīgu inženierus un akmeņkaļus, un viņi ķērās pie kalna. Reizēm par ļoti lielu atlīdzību es ataicinā­ju speciālistu grupas, viņi ne ar vienu nekontaktējās un dzīvoja kalna iekšienē, līdz pabeidza darbu un tad ar kuģi devās atpakaļ.

Viņi ierīkoja apgaismojumu un ventilāciju, uzbūvēja lif­tu un uzcēla šo telpu. No visām pasaules malām šurp plūda mēbeles. Gadijumam, ja kādreiz netālu no salas notiktu kuģa avārija vai Jamaikas gubernators nolemtu apmeklēt manu rezidenci, manu operāciju aizsegam tika ierīkota viltus sanatorijā. — Doktora lūpas izstiepās smaidā. — Jums jāatzīst ka varu saviem viesiem piedā­vāt smalku uzņemšanu, ja tikai vēloši

Mans cietoksnis tika būvēts pakāpeniski un metodis­ki. Tas nebija viegli, mister Bond, — melnās acis sarunu biedra sejā necerēja ieraudzīt ne simpātijas, ne apbrīnu — Taču pagājušā gada beigās darbs bija galā. Man iz­devās uzcelt drošu un labi nomaskētu bāzi. Biju gatavs nākamajam solim: pārņemt savā varā ārpasauli

Doktors atkal apklusa, mazliet pacēla rokas' un no jauna miermīlīgi sakrustoja tās uz vēdera.

— Mister Bond, es teicu, ka visu šo četrpadsmit gadu laikā pie apvāršņa neparādījās neviens mākonītis, tomēr viens aizvien mani traucēja. Vai zināt par ko es runāju? Par putnu, par smieklīgu putnu, vārdā sārtais stārķis! Ne­nogurdināšu jūs ar sīkumiem. Jūs par šo to jau esat lie­tas kursā. Dvi sargi dažu jūdžu attālumā no šejienes sa­ņēma pārtikas krājumus, kurus viņiem no Kubas atgādā­ja kuteris. Ar šo pašu kuteri viņi sūtīja savus ziņojumus Reizēm atbrauca amerikāņu ornitologi un salā pavadīja vairākas dienas. Tas mani neuztrauca. Mani ļaudis uz tu­rieni negāja Savukārt sargiem bija aizliegts tuvoties ma­niem īpašumiem Mēs neuzturējām nekādas attiecības Kopš paša sākuma es liku saprast apvienībai, ka nepie­ņemšu viņu pārstāvjus.

Un vai zināt kas notika pēc tam? Kādā jaukā dienā kuģis, kas šeit ierodas ik mēnesi, pēkšņi man atved vēs­tuli Sārtie stārķi pasludināti par aizsargājamiem putniem Apvienība oficiāli man pavēsta ka sev piederošajā zonā domā uzcelt viesnīcu — līdzās upei, no kuras jūs atnā­cāt No visas pasaules te sabrauktu putnu mīļotāji, lai no­vērotu, apjūsmotu un filmētu šos putnus. «Krebkeja,» zi­ņoja šī glaimīgā tonī pārliecinoši uzrakstītā vēstule, «kļūs par slavenu salu»

Mister Bond, — smaids tapa ironisks, — vai varat iz­tēloties? Še tev atšķirtība, kuru es.galu galā biju sasnie­dzis Mani nākotnes plāni! Visu zaudēt dažu vecmeitu un viņu putneļu dēļ? Es izpētīju viņu daļu un piedāvāju par to milzīgu summu Viņi atteicās. Tad es novēroju šos putnus, uzzināju to paradumus un negaidot atradu risi­nājumu. Viss bija vienkārši. Cilvēki allaž bijuši šo radījumu niknākie ienaidnieki.

Sārtie stārķi ir ļoti bailīgi, tos viegli nobaidīt Es izrakstī­ju no Floridas visurgājēju, to izmantoja naftas atradņu apsekošanai, un tas var pārvietoties arī pa ūdeni Pārtai­sīju to, lai tas varētu biedēt un dedzināt ne tikai putnus, bet arī cilvēkus, jo abiem sargiem bija jāizgaist Un tā kā­dā decembra vakarā mans visurgājējs ķērās pie darba: nometne tika iznīcināta un sargi — nogalināti! Tomēr vē­lāk uzzināju, ka vienam no viņiem izdevies palikt dzīvam un aizbēgt uz Jamaiku, kur viņš drīz vien nomiris. Ligzdas bija izpostītas, bet putni — sabaidīti Pilnīga uzvara! Sār­tie stārķi mira tūkstošiem.

Taču tobrīd man lūdza atļauju ar lidmašīnu nosēsties uz mana skrejceļa. Tika pavēlēts apskatīt nozieguma vietu. Es nolēmu piekrist Tas šķita visprātīgāk. Vienlaicīgi es organizēju nelaimes gadījumu Brīdī, kad lidmašīna sāk nolaisties, uz skrejceļa vadību zaudē kravas mašīna. Lidmašīna sadauzās. Visas kravas mašīnas pēdas tiek iznīcinātas Mirušo miesas rūpīgi ievieto zārkos, un es iz­saku līdzjūtību par notikušo traģēdiju.

Kā jau paredzēju, tiek nozīmēta jauna vietas apskate. Ierodas mīnukuģis. Es sagaidu kapteini kā pieklājas. Viņš un viņa virsnieki aplūko visu piekrasti, tad viņus pavada uz salas vidieni, kur viņi apskata nometnes paliekas. Ma­ni vīri viņiem stāsta, ka, iespējams, abi sargi no vientulī­bas sajukuši prātā un sakāvušies Tas, kurš palicis dzīvs, nodedzinājis nometni un aizmucis ar laivu. Viņi izpēta skrejceļu. Mani ļaudis apgalvo, ka lidmašīna laidusies lejā ar pārāk lielu ātrumu, riteņi, jādomā, pārsprāguši atsitiena brīdī. Mēs izsniedzam cietušo miesas. Patiesa traģēdija. Virsnieki ir apmierināti. Mīnukuģis aizbrauc. Iestājas miers.

Doktors «NĒ» delikāti ieklepojās. Tad pievērsa skatie­nu meitenei

— Draugi tāds nu ir mans stāsts vai — drizāk — pir­mā daļa no tā, kas, esmu pārliecināts, būs ilgs un intere­sants stāsts. Kārtība ir ieviesta, te vairs nebūs sārto stār­ķu un tātad nebūs arī sargu. Bez šaubām, apvienība pie­ņems manu piedāvājumu un pārdos to zemes pleķīti. Turklāt tas nav svarīgi. Ja viņiem uzradīsies jauns dīvains projekts, pār viņu galvām velsies jaunas nelaimēs. Tas ir mans brīdinājums. Neviens vairs nedrīkst iejaukties ma­nos plānos.

— Interesanti — Bonds nomurmināja. — Intere­sants notikums. Jūs novācāt Strengveizu Ko jūs izdarījāt ar viņu un meiteni?

— Viņi atrodas Monas Rezervuaras dzelmē. Es to uz­devu trim maniem labākajiem vīriem. Jamaikā man ir maza, taču efektīga organizācija. Tā mani apmierina. Es kontrolēju Jamaikas un Kubas slepenos dienestus; tas noderēs manām turpmākajām operācijām. Jūsu Streng­veizs kļuva pārāk aizdomīgs. Par laimi galu galā man ta­pa zināmi viņa paradumi. Viņa un meitenes nāve bija vie­nīgi pareizi izraudzīta laika jautājums. Es cerēju tikpat ātri tikt vaļā arī no jums. Taču jums paveicās. No Karaliskā

Nama kartotēkas es uzzināju, kas jūs esat par cilvēku. Domāju, ka muša ielidos zirnekļa tīklā. Es jūs gaidīju. Un, kad radara ekrānā parādījās jūsu laiva, es aptvēru, ka jūs. no manis neizspruksit

— Jūsu radars nav pārāk labs, — Bonds iebilda. — Bija divas laivas. Jūs pamanījāt meitenes laivu. Es jau tei­cu, ka viņai ar mani nav nekāda sakara.

— Tātad viņai nav paveicies. Āķis ir tur, ka man ne­pieciešama baltā sieviete kādam nelielam eksperimen­tam. Kā jau mēs sākumā konstatējām, mister Bond, pa­rasti cilvēks saņem to, ko vēlas

Bonds domīgi palūkojās uz doktoru «NĒ». Viņš sev vaicāja: «Vai ir vērts mēģināt kaut kā aizskart šo dzelzs cilvēku? Vai ir vērts tērēt laiku draudot un blefojot?» Bondam nebija stipru kāršu. Viņš tās izlika uz galda gan­drīz vienaldzīgi

— Šoreiz doktor «NĒ», laime jums nesmaida, šobrīd par jums jau ieinteresējusies Londona Manas domas par šo lietu, saindētie augļi un autokatastrofa ir atspogu­ļotas manā ziņojumā. Tas pats attiecas uz mis Čangu un mis Taro. Jamaikā ēs atstāju pavēli atvērt manu ziņoju­mu un rīkoties saskaņā ar to, ja neatgriezīšos no Kreb- kejas pēc tnm dienām.

Doktora seja nebija izdibināma. Bonds paliecās uz priekšu un piebilda:

—, Tomēr meitenes dēļ, vienīgi viņas dēļ, doktor, es jums piedāvāju darījumu. Ja jūs mums atļausit atgriez­ties Jamaikā sveikiem un veseliem, dodu jums nedēļu laika. Jūs varat paņemt savu marku albumu, iekāpt lid­mašīnā un mēģināt laisties lapās — Bonds atspiedās pret krēsla atzveltni. — Vai esat ar mieru?