Doktors "Nē"

18. Soda vieta

Bonda ķermenis iegāzās jūrā gluži kā torpēda Kamēr viņš lidoja lejā pa cauruli instinkts viņam pateica priekšā iebāzt nazi kabatā, izstiept uz priekšu rokas, ievilkt galvu un sasprindzināt augumu. Tikai pēdējā mirklī, kad viņš pamanīja ūdeni, kurš strauji tiecās pretī, viņam izdevās ievilkt elpu. Bonds iekrita ūdenī kā nirējs. Izstieptās rokas izbrīvēja ceļu galvai un pleciem leniris septiņu metru dzi­ļumā viņš zaudēja samaņu. Sitiens pret ūdens virsmu ar ātrumu piecdesmit jūdzes stundā nebija viņu saplacinā­jis.

Ķermenis lēnām uzpeldēja un palika ūdenī ar seju uz leju līgani šūpodamies nelielajos vilnīšos, kurus bija uz- šļakstījis viņa kritiens Ūdens iekļuva plaušās, un tās no­deva pēdējo signālu smadzenēm. Rokas un kājas dru­džaini sakustējās. Galva pacēlās un atkal nolaidās ūdens izspiedās cauri pusatvērtajām lūpām.

Soda vieta bija neliels, dziļš līcītis stāvās klints pakājē Bet glābiņš, uz kuru tiecās Bonds, par spīti paštaisītajai harpūnai kas bija iebāzta bikšu starā un traucēja peldēt bija metāla režģis kas nostiepts no viena klinšainā krasta līdz otram un noslēdza izeju atklātā jūrā. Tas bija izturīgs metāla tīkls, kurš pacēlās sešdesmit centimetrus virs jūras līmeņa un bija piestiprināts pie divu metru augstu­mā pakārtas troses Lejpusē tīkls bija apaudzis ar ūdenszālēm un pazuda dzelmē.

Bonds aizpeldēja līdz tīklam un ieķērās tajā. Apmē­ram piecpadsmit minūtes viņš tajā karājās, ik pa brīdim vemdams. Tad galu galā atrada sevī spēkus pagriezt galvu un palūkoties apkārt Viņa apmiglotās acis pamanī­ja klinti un īsu līcīti ar klusiem ūdeņiem Šo vietu klāja bieza pelēka ēna. Rīts ausa klinšu otrā pusē. Jūra bija perlamutra krāsā. Sākās jauna diena. Taču te bija tumšs, drēgns un valdīja drūma atmosfēra.

Ar mokām Bonda domas sāka koncentrēties uz režģi. Kāpēc nepieciešams nosprostot izeju jūrā? Vai tā­dēļ, lai nevarētu iekļūt līcī, vai arī tādēļ, lai nevarētu izkļūt no tā ārā? Bonds paraudzījās dziļajā bezdibenī. Metāla tīkls izgaisa tumsā zem kājām. Re viņa kājām ņirbēja zivtiņas. Ko tās dara? Šķiet kaut ko ēd: piepeld pie viņa, tad metas prom, pakampdamas kaut kādus tumšus die- "gus Kas tie par diegiem? "Viņa apģērba skrandas? Bonds pakratīja galvu, lai atgrieztos saprāts. Pakratīja otrreiz Nē, tās ēda viņa asinis. Bonds nodrebēja Nūja, asinis taču tecēja no muguras, ceļgaliem un kājām. Tad viņš pirmoreiz sajuta sāpes, kuras sāļais ūdens radīja vi­ņa brūcēm un apdegumiem. Šīs sāpes viņu sapurināja, un saprāts atgriezās. Ja viņa asinis patika šīm zivtelēm, ko tad darīs barakudas un haizivis? Tātad metāla tīkls bija vajadzīgs tādēļ, lai aizkavētu līcī plēsīgās zivis? Kā­pēc tad tās vēl aizvien neklūp viņam virsū? Pie velna! Vispirms jāuzrāpjas uz šā tīkla Lai tas viņu pasargā no turnšā akvārija iemītniekiem

Ar grūtībām Bonds lēnām uzķepurojās līdz tīkla augšpusei, mazliet nolaidās lai augums atrastos virs ūdens. Izlaida trosi zem padusēm un karājās gluži kā slapja lupata vienaldzīgi vērodams, kā zivis joprojām ba­rojas ar asinīm kuras sūcās no viņa kājām. Spēka vairs nebija. Pēc ilgā lidojuma, atsitiena pret ūdeni un plunčā- šanās nemaņā viņš bija tikko dzīvs. Bonds bija tādā stā­voklī, ka tūdaļ varēja nogāzties lejā, pēdējo reizi ieelpot un ieslīdēt okeāna liegajās skavās Cik brīnišķīgi būtu beidzot no visa atslēgties utj atpūsties, jūtot kā jūra tevi ieaijā.

Pēkšņā zivtiņu aizbēgšana pārtrauca Bonda nāves sapņus. Dzelmē kaut kas kustējās Tīkla otrā pusē kaut kas cēlās uz augšu. Bonds saspringa. Briesmu tuvoša­nās viņam atkal atgrieza spēkus un alkas dzīvot aizdzī- damas snaudu.

Bonds iztaisnoja pirkstus kunem smadzenes jau sen bija pavēlējušas neizlaist nazi un turēt to stingri. Ar roku pataustīja dzelzs stieni, kas joprojām bija piespiests pie kājas. Strauji nopurinaja gaK/u un saprindzināja redzi Kas tas par velnu? Ūdens zem viņa sakustējās dzelmē pār­vietojās kaut kas milzīgs. Vēl tālu no viņa tumsā parādī­jās iegarens spīdīgs ķermenis. No tā kaut kas atdalījās - un pastiepās uz augšu. Tas bija tausteklis rokas resnu­mā. Tā galā bija neliels ovālas formas robots izaugums. Tas šķēla ūdeni vietā, kur agrāk, peldēja zivteles, tagad varēja'redzēt vienīgi pamatīgu pelēku ēnu Ko tā dara? Vai tiešām? Tausteklis mēģina asinis? Augšpusē lēnām parādījās divas lielas kā futbola bumbas acis un apstājās sešu metru attālumā no Bonda, aplūkodamas viņa seju caur skaidro ūdeni. Viņš juta pār muguru pārskrienam baiļu skudriņas. Pusbalsī izlamājās Vai tas ir doktora «NE» pēdējais pārsteigums?

Gluži kā hipnotizēts Bonds neatraudamies blenza milzīgajās acīs, kuras visu laiku kustējās. Gigantisks astoņkājis — leģendārais briesmonis kurš spējīgs aiz­raut dzelmē veselu kuģi, cīnīties ar vaļiem un sver vairāk nekā tonnu. Ko vēl viņš zina par astoņkājiem? Ka tam ir divi taustekļi, lai satvertu upuri, un vēl astoņi mazāki, lai turētu medījumu. Ka zem acīm — pēc uzbūves tās at­gādina cilvēka acis, un tādu nav nevienam citam bezmu­gurkaulniekam — tam atrodas kaut kas līdzīgs knābim, tam ir attīstītas smadzenes ūdenī tas var pārvietoties ar ātrumu trisdesmit mezgli stundā, izmantodams reaktīvo principu Pat ar sprāgstvielu apgādātas harpūnas uz- šķērzdamas šo recekļveidīgo ķermeni, nenodara tam nekādu ļaunumu. Ka.

Redz, melnbaltie acu baloni sāka tuvoties viņam. Ūdens ņoviļnoja. Tagad Bonds ieraudzīja taustekļu me­žu, kuri locījās apkārt ķermenim Bonds jau saskatīja piesūcekņus. Aiz galvas mīksti šūpojās plata mantija bet tālāk aiz tās dzelmē slēpās spīdīgais recekļveidīgais ķer­menis. Ak Dievs, tas ir lielāks par vilcienul Lēnām, izvai­rīdamies no straujām kustībām, Bonds iebāza rokas tīkla caurumos un ieķērās tā, lai taustekļiem nāktos viņu no­raut pa gabalam vai arī noplēst visu tīklu. Aši palūkojās apkārt Abās pusēs līdz klintīm bija apmēram divdesmit metn. Jebkura kustība varēja būt pēdējā. Jāsastingst un jālūdz Dievs, lai briesmonis viņam nepievērstu uzmanī­bu. Bonda pirksti saspieda naža spalu.

Acis auksti un pacietīgi viņu pētīja. Piesardzīgi, gluži kā ziņkārīga ziloņa snuķis viens no garajiem taustekļiem pacēlās virs ūdens un devās gar tīklu pie Bonda kājām. Tika fīdz kājai. Bonds juta mīkstos piesūcekņu pieskārie­nus. Viņš nekustējās. Neuzdrošinājās, atraut roku, lai ne­nokristu no metāla režģa. Piesūcekņi izmēģināja upuri: izrādījās, ka ar to nepietiek. Gluži kā milzīgs, lipīgs kāpurs tausteklis pa kāju sasniedza ceļgalu apstājās, sajutis asi­nis. Bonds sakoda zobus, lai pārciestu sāpes. Viņš iztēlo­jās, kādu signālu tikmēr tausteklis noraida smadzenām: jā, tas ir garšīgs! Bet smadzenes pavēl: un tagad saķer to! Stiep viņu šurp! Piesūcekņi rāpās augšā pa gurnu. Piesūcekņa gals sākumā kļuva mazliet resnāks un sa-. sniedza gurna platumu tad izstiepās un sašaurinājās. Tieši uz šo vietu mērķēja Bonds. Jāpārcieš sāpes, jāpār­var pretīgums un jānogaida, fīdz piesūceknis nokļūs va­jadzīgajā attālumā.

Rīta brīze sasniedza līcīti, saceldama viļņus, kuri rāmi šļakstinājās klinšu pakājē. No kalna pacēlās jūras kraukļu bariņš un lidoja uz jūru Troksnis, kas bija tos iztraucējis, sasniedza arī Bonda ausis. Trīs sirēnas pūtieni liecināja, ka kuģis gatavs iekraušanai. Skaņa nāca no kreisās pu­ses. Piestātne acīmredzot atradās aiz līča augstā zieme­ļu zemesraga. Droši vien bija ieradies kuģis no Antverpe- nes. Antverpene! Zeme tūkstoš jūdžu attālumā no šejie­nes un Bondam tik nesasniedzama Tepat blakus kam- bīzē jūrnieki taisās uz brokastīm Laikam spēlē radio. Ie­spējams, uz pannas čurkst olu kultenis ar speķi un smar­žo kafija. Tausteklis gausi rāpās aizvien augstāk un aug­stāk un Bonds juta rūgtensāļu puvuma smaku Cik iztu­rīgs ir šis brūnganiem pleķiem nobārstītais receklis? Vai tam var izdurt cauri? Nē, labāk to nocirst ar precīzu un stingru sitienu, kā griež virvi.

Tūdaļ! Bonds uzmeta ašu skatienu milzīgajām acīm, kuras šķita tik pacietīgas un vienaldzīgas. Pacēlās otrs lielais tausteklis un aizšāvās uz viņa sejas pusi Bonds novērsās un tausteklis apvijās apkārt trosei. Vēl mir­klis — un tas sakamps viņa roku vai kāju Tūliņ!

Tausteklis uzrāpās līdz krūtīm. Tikpat kā netēmē- dams Bonds deva izšķirošo cirtienu. Viņš juta ka asmens iet valgajā mīkstumā, un gandrīz vai izlaida no rokām nazi, kad ievainotais tausteklis strauji ierāvās ūde­nī. Brīdi jūra viņam apkārt viļņojās. Otrs tausteklis pame­ta trosi un uzklupa viņa kuņģim piesūkdamies pie tā kā dēle, piesūcekņi tūlīt sāka drudžaini ievilkt sevī gaisu. Bonds iebrēcās, cirta vienreiz, tad vēl. Viņa kuņģi plēsa vai pušu! Metāla tīkls iedrebējās no spēcīgajiem rāvie­niem Ūdenī zem viņa parādījās putas. Viņam nāksies padoties Vēl viens cirtiens pa taustekli! Tcl pameta upu­ri un pavācās sāņus uz ādas palika apmēram divdesmit sarkani asiņaini pleķi.

Taču nebija laika par tiem prātot Briesmoņa galva parādījās virs ūdens, bet platā mantija niknumā kūla ūdeni. Apsarkušās acis raudzījās uz Bondu, bet neskaitā­mie īsie taustekļi grābājās aiz ķājam, sadriskādami apģērbu un šķeldami gaisu Viņš juta, ka neatvairāmi tiek rauts dzelmē. Trose bija dziļi iegriezusies padusēs. Ja viņš neatlaidīs rokas, viņu pārplēsīs uz pusēm. Pie kājām no ūdens iznira acis un šausmīgs trīsstūrains knābis. Atlika vienīgā cerība. Vienīgā!

Bonds iekoda nazi zobos un ar roku sataustīja harpūnu. Izvilka to no biksēm un, nolaidies zemāk vairā­kas reizes dūra ar harpūnu, ielicis dūrienā visu spēku. Viņš paguva ievērot ka harpūnas gals ieurbjas milzīgajā acī, bet pēc tam šķita, ka visa jūra izplūst uz augšu vare­nā melnā strūklā Bonds novāās, ar kājām ieķēries tīklā, un karājās ar galvu uz leju dažus centimetrus no ūdens

Kas notika? Vai viņš kļuvis akls? Bonds neko nere­dzēja. Viņš juta acīs dedzinošas sāpes bet mutē — rie­bīgu zivs garšu. Metāla stienis dūrās viņam cīpslā. Viņš joprojām bija dzīvs! Apdullis Bonds nometa harpūnu un pastiepa roku uz tīkla pusi. Viņš ieķērās tajā ar abām ro­kām, ar pārcilvēcisku spēku lēnām uzvilkās augšā un ap­sēdās uz troses. Acīs ņirbēja baltas joslas. Viņš nobrauca ar roku pa seju Tagad Bonds redzēja Palūkojās uz roku. Tā bija melna un lipīga. Apskatīja sevi. Viņš bija pārklāts ar kādu melnu un biezu smēri, šī smēre tāpat bija izplūdusi ūdenī dwdesmit metru rādiusā Bonds aptvēra. Ievainotais astoņkājis bija viņam virsū uzšļakstījis visus tintes krājumus.

Kur palicis briesmonis? Vai tas atgriezīsies? Bondš apskatīja jūru: nekā, vienīgi ūdenī augošs melns traips. Nekādas kustības. Nevienas zivs Un tagad netūļājies!

Prom no šejienes! Aši! Bonds izmisīgi paraudzījās apkārt Pa kreisi bija kuģis, taču tur bija arī doktors «NĒ». Pa la­bi — tukšums Strādnieki, kuri būvēja šo tīklu, acīmre­dzot bija nākuši no kreisās puses, no mola. Tur droši vien ir taciņa Bonds ieķērās trosē un sāka drudžaini pa to rāpties uz klinšaino zemesragu, kas bija redzams div­desmit metru attālumā.

Bonds atgādināja asiņainu lelli, kura nosmērējusies ar melnu smirdīgu smēri un mehāniski kustina rokas un kājas. Maņu orgāni Bonda apziņā vairs nepiederēja viņa ķermenim Tie bija atdalījušies no viņa un peldēja kaut kur augšā, pārraidīdami vienīgi tos signālus, kas bija ne­pieciešami, lai lelle kustētos. Bonds līdzinājās uz pusēm pārgrieztam tārpam, kura abas daļas jau ir mirušas to­mēr vēl aizvien tirinās, jo tos darbina nervu impulsi.

Klāt arī klintis. Bonds atlaida metāla trosi. Pusnemaņā palūkojās uz gandriz nekustīgo ūdens spoguli. Tas bija tumši melns Varbūt riskēt? Jā! Viņš nespēs neko izdarīt iekams nenotīrīs šo lipīgo tinti un apcepušās asinis, ie­kams netiks vaļā no šķebīgās zivs smakas. Bonds noģērba to, kas bija palicis pāri no krekla un biksēm, un uzkāra uz troses. Paskatījās uz savu melniem un asiņai­niem traipiem klāto augumu. Instinktīvi pārbaudīja pulsu Tas bija lēns un vienmērīgs. Bonds uzelpoja. Ko gan viņš tā raizējas? Brūcēm un švīkām nebija nekādas nozīmes Tās izskatījās drausmīgi, taču nekas lauzts nebija Maz­liet saburzītā korpusa iekšienē motors joprojām strādāja mierīgi un droši Seklie iegriezumi un brūcītes, šausmī­gās atmiņas, pilnīgs spēku izsīkums — par to visu ātrās palīdzības ārsti tikai pasmietos. Kusties tālāk, ēzeli! Stei­dzies! Nomazgājies un koncentrējies! Pateicies Dievam un atceries meiteni. Padomā par cilvēku kurš tev par katru cenu jāatrod un jānogalina! Turies pie dzīves tikpat stipri, kā bija sakodis zobos nazi Beidz sevi žēlot Pie vel­na visu, kas bija noticis.

Uzvilcis sadriskātās un slapjās drēbes, kuras lipa pie noberztās un degošās muguras, Bonds pēc desmit minūtēm uzrāpās klintī.

Jā, viss bija tā, kā viņš iztēlojās No zemesraga aizvi­jās šaura, akmeņaina taciņa.

Bondu sasniedza gluži tuvi trokšņi un atbalsis. Strādā­ja celtnis. Varēja dzirdēt motora pukšķus No kuģa ska­nēja mehāniski blīkšķi un ūdens šļaksti, laikam no tilpnes ar sūkņiem jūrā sūknēja ūdeni.

Bonds paraudzījās uz debesīm. Viens maziņš zeltains mākonītis peldēja pa bezgalīgo zilgmi pretī apvārsnim Augstu debesīs riņķoja jūras kraukļi Drīz viņi laidīsies meklēt barību bet patlaban, šķiet vēroja izlūkputnus kuri atklātā jūrā medīja zivju barus. Bija apmēram seši no rīta diena solījās būt lieliska.

Atstādams aiz sevis asiņainu joslu, Bonds piesardzīgi devās pa taciņu uz priekšu Aiz pagrieziena taciņa sāka līdzināties labirintam, kurš ierīkots milzīgu klinšu blāķu vidū Troksnis pastiprinājās. Bonds gāja ļoti uzmanīgi, lai nenogrūstu lejā akmeņus. Gluži tuvu kāda balss ieklied­zās:

— Vai esat gatavi?

Cita — daudz tālāka — balss atbildēja:

— Sāc!

Celtņa motors ierūcās stiprāk Vēl daži metri, vēl viens klints atlūznis, aiz kura var paslēpties. Tad vēl viens. Tūdaļ!

Bonds piespiedās pie klints un uzmanīgi palūkojās.