Doktors "Nē"

20. Saistību izpilde

— Vai esat par to absolūti pārliecināts?

Gubernatora skatienā jautās nemiers un naids. Kā tas

varēja notikt viņā deguna priekšā viņš taču ir Lielbritāni­jas pārstāvis Jamaikas teritorijā? Kā uz to reaģēs Koloni­ju lietu ministrija? Viņš pat pilnīgi skaidri iztēlojās zilganu aploksni ar spiedogu «Tikai Ministrijas darbiniekiem», no kuras rēgojas papīra lapa uz kuras ir rakstīts: «Valsts sekretārs Koloniju lietās uzdeva man izteikt jums viņa neizpratni attiecībā uz.»

— Jā, ser. vairāk nekā pārliecināts — Bondam gu­bernators nešķita simpātisks. Viņam nepatika uzņemša­na viņa pēdējās vizītes laikā Karaliskajā Namā, tāpat ne­gāja pie sirds sīkumainie izlēcieni pret Strengveizu un vi­ņa sekretāri. Vēl nepatīkamāk tas bija šobrid, kad Bonds zināja, ka viņu liķi dus Monas Rezervuaras dzelmē.

— Hm_ Būs labāk, ja mēs neinformēsim presi. Jūs mani saprotat vai ne? Savu atskaiti Valsts sekretāram es nosūtīšu ar šodienas pastu Esmu pārliecināts, ka va­ru pilnībā paļauties uz jūāj_

— Atvainojiet ser. — Kārību basdna valstu Aizsar­dzības spēku pavēlnieks bija jauns apmēram trīsdesmit gadus vecs mūslaiku formācijas virsnieks. Pietiekami stabilais dienesta stāvoklis viņam ļāva izturēties neatka­rīgi šo pašu augstāko Koloniālās gubernatūras ierēdņu vidū. — Manuprāt tas, kā majors Bonds savu informād- ju nenodos nevienam, izņemot sava dienesta vadību, ir pats par sevi saprotams. Un, ja atļaujat ser, es ierosinu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai noskaidrotu situāciju Krebkejā tūdaļ, negaidot Londonas sankcijas. Varu jūsu rīcībā nodot vienību, kura gatava akcijai jau šovakar. «Narviks» ieradās jau vakar. Ja vizītē paredzē­tās pieņemšanas un kokteiļvakarus varētu pārcelt par četrdesmit astoņam stundām..

Pavēlnieks pārtrauca savu sarkasma pilno runu un apklusa.

— Es piekrītu pavēlniekam, ser. - Policijas priekšnieka tonis bija diezgan ass. Ātri veikta operācija varētu viņu atbrīvot no daudzām rūpēm, tikai jārīkojas tiešām ātri. — No savas puses man nāksies pieņemt visus mērus at­tiecībā pret Jamaikas pilsoņiem, kuri iejaukti šajā lietā. Esmu spiests nosūtīt ūdenslīdējus uz Monu Rezervuāru. Ja šī lieta ir jāatklāj, mēs nevaram sev atļaut gaidīt ko teiks Londona. Kā pavēstīja misters, majors Bonds, lielā­kā daļa šo melno gangsteru patlaban jau ir Kubā Man par to jāinformē Havanas kolēģis, lai viņus arestē, ie­kams nelieši noies pagrīdē. Domāju, ka jārīkojas nekavē­joties.

Vēsajā, pustumšajā zālē, kur notika apspriede, iestā­jās klusums Pie griestiem tieši virs masīvā sarkankoka galda nozibsnīja sauleszaķītis.

Karalis Georgs no vienas sienas un karaliene — no otras visžēlīgi un augstprātīgi noraudzījās uz dalībnie­kiem.

— Ko jūs domājat par to, Sekretāra kungs? — gu­bernators aizturētā satraukumā vaicāja.

Bonds ieklausījās pirmajos vārdos, aptvēra, ka Plei- dels-Smits piekrīt un vairs neklausījās. Viņa domas aiz- trauca tenisa kortu, dārza baseinu pasaulē, karaļu un ka­ralieņu pasaulē. Viņš domāja par Londonu, par cilvēkiem, kuri fotografējas Trafalgaras laukumā, un baložiem kuri sēžas ļaudīm uz pleciem par kokiem gar apvedce­ļiem — drīz tie būs zaļi, par maiju, par savu brīnišķīgo ekonomi dzīvoklī aiz Karaļa Ceļa — viņa jau piecēlusies un vāra tēju (bija vienpadsmit pēc vietējā laika, proti, ap­mēram seši Londonā), par pirmajiem metro vilcieniem, no kuriem drebēja grīda viņa pustukšajā dzīvoklī. 0, An­glijas brīnišķīgais klimats: liegais vējiņš, maigie siltuma glāsti, nīkulīgās aukstuma skavas. «Vienīgā zeme, kur jūs varat pastaigāties jebkurā dienā» šķiet tā ir Česterfilda.

Bet pēc tam Bonds domāja par Krebkeju: par riebīgo karsto vēju sezonas sākumu, metāna smaku purvos, kur auga mangroves, robainajiem pelēkajiem un nedzīva­jiem koraļļu nfiem, kuru plaisās, tiklīdz uz tām krita māko­ņa vai putna ēna, steberēdami uz līkajām kājelēm noslē­pās melnie krabji, spīdinādami sarkanās un melnas ače­les. Tur lejā, brūngano, balto un sārto putnu kolonna, sīkie iemītnieki ķēra zivis, kāvās vai vija ligzdas, bet vMā, kur ieguva mēslus, pēc rīta brokastīm salaidās plēsīgas kai­jas un atdeva savu nodevu saimniekam, kuram tā vairs nekad nebūs vajadzīga. Taču kur gan bija šis saimnieks? «Blanša» vīri droši vien to jau bija atrakuši. Aplūkojuši ķermeni un pārliecinājušies, ka tas ir beigts, viņi to kaut kur aiznesa. Varbūt kamēr kapteinis pieprasīja instrukci­jas no Antverpenes, vīri notrausa dzeltenos putekļus no lika un ietērpa to kimono. Un doktora «NE» dvēsele? Uz kurieni tā devusies? Vai tā ir nelieša vai arī alkatīga ne­prāša dvēsele?

Bonds domāja par bezformīgo, sadegušo, uz mūžiem purvos pūstošo masu kura kādreiz bija Kvor­rels Viņš atcerējās tā veiklo ķermeni, pelēkās, nevainīgās acis viņa vienkāršību, māņticību un viņa uzticību un mī­lestību pret Bondu. Viņš atminējās šā cilvēka siltumu — citādi to neizteiksi. Bez šaubām viņa dvēsele nevarēja atrasties blakus doktora"«NĒ» dvēselei. Lai kas arī notik­tu ar miesu, taisna cilvēka un grēcinieka dvēseles nokļūs dažādās vietās. Interesanti, uz kurieni kādreiz aizlidos Bonda dvēsele?

Izdzirdis savu vārdu Bonds atģidās.

— -izdevās palikt dzīvam, kas ir pilnīgi neticami. Kun­gi, domāju, ka mums jāizsaka sava pateicība majoram Bondam un dienestam, kuru viņš pārstāv, un jāveltī viņa rekomendācijām pelnītā uzmanība. Man šķiet ka ar viņa spēkiem mūsu uzdevums jau ir atrisināts par trim ceturtdaļām. Pabeigt lietu — tas ir visniecīgākais, ko va­ram izdarīt

Gubernators kaut ko nomurkšķēja. Tad uzmeta ska­tienu Bondam. Liekas, tas tips iegrimis savās domās. Taču par Slepenā dienesta vīriem nekad nevari būt drošs. Bīstami puiši, ja ar tiem sapīsies, vienmēr uzpūtīgi un visur bāž savu degunu Turklāt viņu šefam ir tik liela ietekme Vaitholā. Pret tādiem jāizturas ar cieņu. Protams, «Narvika» ekspedīcija ir riskants pasākums. Informācijas noplūde ir neizbēgama. Visa pasaules prese klups virsū. Taču tad gubernators skaidri iztēlojās virsrakstus: «Gu­bernatora stingrā atbilde. Iejaucas augstākā vara. Kara flote izpilda savu pienākumu?» Galu galā tā droši vien ir labākā izeja. Varbūt viņš pat varētu personiski piedalīties kuģa izvacfīšanā Nu, protams, velns parāvis viņš paēdīs brokastis kopā ar Kartiillu no «Glinnera», iedos tam da­žus vērtīgus padomus, un viss tiks pasniegts pašā lab­vēlīgākajā gaismā. Bez šaubām, jāliek uršīs kārts.

Gubernators mazliet pacēla plaukstas un nolaida tās uz galda, it kā gribētu sacīt «padodos». Viņš pārlaida zālei tāda cilvēka skatienu, kuram sliktas spēles laikā gadīju­šās labas kārtis

— Es padodos kungi Tātad. — Viņš runāja kā pa­dzīvojis tēvocis, kurš vēršas pie bērniem ar vārdiem: «Nu labi taču tikai šoreiz.» — Tātad es piekrītu jūsu viedo­klim Sekretāra kungs, lūdzu, informējiet «Narvika» ko­mandieri protams, stingri konfidenciāli. Pavēlnieka kungs, uzticu jums operācijas militāro pusi. Jūs, superintendanta kungs, zināt kas darāms. — Gubernators piecēlās un majestātiski pamāja Bondam. — Man atliek vienīgi iz­teikt majoram, hm. Bondam patiesu atzinību par visu, ko viņš izdarījis. Es nekavējoties ziņošu Valsts sekretā­ram par palīdzību, ko jūs mums šeit sniedzāt

Spilgtā saules gaisma žilbināja acis Mašīnā bija tāds karstums kā turku pirtī. Bonds nodrebēja, kad ar rokām pieskārās karstajai stūrei Pleidels-Smits ieskatījās mašī­nā.

— Vai zināt jamaikiešu vārdu Harse?

— Nē.

— Vecais, tas ir vienkāršrunas vārds, kurš nozīmē apmēram: «Neņem galvā!» Man liekas, ka jums patlaban vajadzētu to lietot Nu labi, — Pleidels-Smits it kā atvai­nojās par savu šefu. — Vai varu jums kā nekā būt de- rigs? Vai tiešām esat nolēmis atgriezties Bo Dezerā? Man slimnīcā teica, ka jums vēl kādu nedēļu jāārstējas.

— Pateicos, — Bonds lakoniski atbildēja. — Taču man jābrauc apskatīties, kā jūtas šī meitene. Vai jūs ne­varat pateikt ārstam, ka rīt būšu atpakaļ? Un vai šifro- grammu manam šefam aizsūtījāt?

— Ar zīmogu «ārkārtīgi steidzami».

— Labi. — Bonds ieslēdza aizdedzi. — Tad, domāju viss Jūs taču apvaicāsities par meiteni Jamaikas In­stitūtā, vai tiesa? Viņa tiešām lieliski pazīst zirnekļus. Tur­klāt ne pēc grāmatām. Ja viņiem būs kāda piemērota vieta. Man gribētos, lai viņa iekārtotos. Pats viņu pavadī­šu uz Ņujorku lai iztaisa operāciju, bet pēc divām nedē­ļām viņa varētu ķerties pie darba. Bez tam — Bonds ju­tās mazliet neveikli, — viņa tiešām ir brīnišķīga meitene. Kad viņa atgriezīsies, jūs un jūsu sieva. Vai saprotat lai kāds par viņu vismaz mazliet parūpētos.

Pleidels-Smits pasmaidīja.

— Neraizējieties, es pats ar to noņemšos. Tādās lie­tās Betija ir malacis. Viņa paņems meiteni savā paspār­nē. Vai vēl kas? Lai gan tiksimies pēc dažām dienām Tādā svelmē slirtinīcā ir .sliktāk nekā peklē. Varbūt jūs dažas dienas paciemotos pie mums, pirms atgriezīsi­ties. proti, dosities uz Ņujorku. Mēs būtu ļoti priecīgi uz­ņemt jūs. jūs abus

— Paldies Paldies par visu. — Bonds ieslēdza ātru­mā un izbrauca uz ceļa, kas veda gar grezniem tropu au­giem Viņš brauca ātri, tā ka pagriezienos no riteņu apak­šas šķīda šķembas. Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk pa­mest Karalisko Namu, tenisu, karaļus un karalienes Un arī pakalpīgo Pleidelu-Smitu Viņš bija pateicīgs šim cil­vēkam, taču patlaban vēlējās tikai vienu — nokļūt Bo Dezerā, tālāk no šīs noreguletās pasaulītes. Bonds pa­brauca garām caurlaides punktam un piedeva gāzi.

Traukdamies savā mazajā automobilī pa līkumaino ceļu Bonds atcerējās pagājušās nakts notikumus.

Ceļojums pa jūru zvaigžņu gaismā pagāja bez starp­gadījumiem. Viņiem pakaļ neviens nedzinās. Meitene viena sekoja kursam. Bonds neprotestēja. Galīgā bez­spēkā viņš gulēja laivas dibenā. Dažas reizes viņš pamo­dās un klausījās kā šļakst ūdens pret laivas malām un aplūkoja Hanijas smalko profilu. Bet pēc tam liegie viļņi viņu atkal iegremdēja miegā un murgos, kuri viņu vajāja pēc Krebkejas piedzīvojumiem. Taču tas nebija svarīgi Viņš domāja, ka vairs nekad nekādi murgi viņu netrau­cēs. Pēc aizvadītās nakts nekas viņu vairs nevarēja sa­baidīt

Bonds pamodās, kad laiva uzgrūdās zemūdens ak­menim. Viņi šķērsoja rifus pie ieejas Morgana līcītī. Mē­ness bija augstu pie debesīm, un jūra aiz rifiem atgādi­nāja sudrabainu spoguli. Meitene joprojām nenolaida bu­ru. Viņi tuvojās liedagam, un laivas pnekšgals zem Bonda galvas ieslīdēja smiltīs. Hanijai nācās viņam palīdzēt iz­kāpt no laivas un pa mīksto pļavas zālīti aizkļūt līdz mājai.

Kamēr meitene sagrieza un noplēsa no viņa miesas drēbes, lai Bonds varētu tikt vannas istabā, viņš stingri turējās pie Hanijas, pusbalsī lamādamies. Viņa neizdvesa ne skaņas, kad ieraudzīja viņa brūcēm klāto ķermeni. Vannā Hanija ieslēdza dušu un nomazgāja Bondu no galvas līdz kājām Tad piesardzīgi viņu noslaucīja. Dvielis tūdaļ kļuva asiņains. Bonds pamanīja, ka viņa paņem Mil- tona pudeli. Vaidēdams viņš pieķērās pie izlietnes un sā­ka gaidīt Hanija pienāca un noskūpstīja viņu uz lūpām.

«Turies mīļais,» viņa klusi sacīja, «vari kliegt Zinu, ka ļoti sāpēs »

Kamēr viņa lēja viņam virsū šo pretīgo antiseptiķi, Bonds raudāja, un asaras uz viņa vaigiem iezīmēja mit­ras vadziņas.

Pēc tam, kad pār līci nolija ausma, viņi ieturēja lielis­kas brokastis pirms grūtā pārbrauciena ar mašīnu uz Kingstonu, kur «ātrā palīdzība» viņus aizveda uz snieg­baltajām slimnīcas gultām. Pleidels—Smits jau iepriekš bija brīdināts, un neviens neuzdeva jautājumus. Enerģisks ārsts nēģeris pēc visiem likumiem aizpildīja kartiņu Interesanti, ko viņš ierakstīja? Droši vien: «ne­skaitāmas apdegumu un sasitumu brūces». Bonds ap­solīja atgriezties slimnīcā nākamajā dienā un kopā ar Pleidelu—Smitu devās uz apspriedi Karaliskajā Namā. Caur Koloniju lietu ministriju Bonds nosūtīja M.īsu šifrētu ziņojumu, kurš beidzās šādi: «..izsaku nožēlu par nepie­ciešamību lūgt pagarināt atvaļinājumu sakarā ar slimību pkt izsūtu medicīnisko izziņu pkt lūdzu informēt ieroču meistaru par smita-un vesona neefektīgo darbību pret ugunsmetējiem»

Patlaban viņš nožēloja savus vārdus. M. tas nepatiks. Lēta ironija, bezjēdzīga šifrētā materiāla izšķērdēšana. Velns parāvis! Bonds strauji pagrieza stūri, lai nesaskrie- tos ar autobusu. Viņš taču vienīgi deva M. mājienu, ka tās nebūs vienkāršas atpūtas dienas tropos Rakstiskajā atskaitē viņš šefam atvainosies

Bonda guļamistabā valdīja pustumsa un vēsums. Blakus gultai jau bija nolikts šķīvis ar sendvičiem un ter­moss ar kafiju. Uz spilvena bija zīmīte. Pamatīgiem bēr­na burtiem tur bija rakstīts: «Šovakar pie manis. Nevaru atstāt zvēriņus tie ir ļoti satraukušies. Un arī Tevi nevaru atstāt Tev vēl jāizpilda kāds solījums. Atnākšu septiņos. Tava H.»

Vakarā Hanija parādījās pļaviņā, kur Bonds jau tukšo­ja trešo burbonu ar ledu. Viņa bija tērpusies kokvilnas svārkos ar melnām un baltām svītrām un pieguļošā sār­tā blūzītē. Zeltainie mati smaržoja pēc lēta šampūna. Meitene izskatījās neticami skaista un svaiga. Paņēmusi Bondu aiz rokas, viņa to aizveda sākumā pa taciņu, bet pēc tam — pa labi iestaigātu celiņu cauri cukurniedrēm. Viņi ilgi soļoja pa noslēpumainiem aromātiem un trok­šņiem pilnajiem džungļiem līdz iznāca burvīgā pļaviņā.

kuru ieskāva biezu cietokšņa sienu drupas. Divi pakāpie­ni veda lejup pie masīvām durvīm, pa kuru apakšu spī­dēja vārga gaismiņa.

Pie durvīm Hanija palūkojās uz Bondu un sacīja:

— Nebaidies. Iesim.

Bonds nespētu paskaidrot ko viņš cerēja ieraudzīt Aptuveni viņš iztēlojās zemes klonu un mitras sienas. Kaut kādas mēbeles, ar skrandām apklātu gultu kā zvēr­nīcā Un tāpēc jau iepriekš ilgi koncentrējās, lai nejauši neaizvainotu meiteni

Cik liels gan bija viņa pārsteigums, kad viņš nokļuva it kā milzīgā cigāru kārbā Grīdu un griestus klāja lieliski pu­lēti ciedru dēļi, no kuriem nāca viegla smarža, pie sienām karājās bambusa plāksnes. Gaismu deva griestu vidū piekārta brīnišķīga sudraba lustra, kurā bija ducis sveču. Gandrīz pie pašiem griestiem — trīs kvadrātveidīgi logi, pa kuriem varēja redzēt tumši zilas debesis un zvaig­znes. Divdesmitā gadsimta sākuma stila lieliskas mēbe­les. Istabas vidū — divām personām servēts galds, uz kura zaigoja senlaicīgs kristāls un smalki sudraba galda piederumi.

— Hanij, cik brīnišķīga istabai — Bonds iesaucās. — No taviem stāstiem es iedomājos kaut ko līdzīgu zvērnī­cai.

Meitene apmierināta iesmējās.

— Izvilku dienasgaismā sudrabu un citas mantas — visu, kas man pieder. Visu dienu posos. Vai tiešām — skaisti? Vai zini, parasti man pie sienām ir būri Patīk, kad blakus ir putni Ar tiem ir jautrāk dzīvot Taču tagad, kad šeit esi tu_ — Viņa apklusa, tad teica: — Guļamistaba ir tur. — Hanija parādīja citas durvis. — Ļoti maza bet mums vietas pietiks. Un tagad — pie galda. Atvaino, bet siltā ēdiena nebūs. Tikai omārs un augļi

Bonds piegāja pie viņas. Viņš apkampa meiteni un spēcīgi noskūpstīja uz lūpām. Tad, neizlaidis no skavām, ielūkojās viņas mirdzošajās, zilajās acīs.

— Hanij, tu esi brīnišķīga meitene Visbrīnišķīgākā no visām, kuras es pazīstu. Ceru, ka dzīve tevi neizmainīs. Vai tiešām tu gribi taisīt operāciju? Man patīk tava seja tāda, kāda tā ir patlaban. Tā taču ir daļa no tevis un visa tā, kas bijis.

Hanija savilka uzacis un pakāpās atpakaļ

— Neesi tik nopietns. Nevajag par to. Šo vakaru es dāvāju tev. Lūdzu, izstāsti man par mīlestību. Tikai par mīlestību. Vai apsoli? Un tagad apsēdies te.

Bonds smaidīdams paklausīja.

— Apsolu.

— šeit ir majonēze. Pati gatavoju. Bet te — maize, sviests. — Viņa apsēdās pretī Bondam un sāka ēst uz­manīgi viņu vērodama. Kad viņai šķita, ka Bonds, jau ir paēdis, viņa sacīja: — Un tagad vari sākt par mīlestību Izstāsti man visu, visu, ko zini

Bonds ieskatījās viņas sejā Zeltītajam iedegumam cauri spiedās sārtums. Sveču gaismā meitenes acis maigi mirdzēja, tomēr tajās joprojām jautās valdonīgā iz­pausme, kuru viņš bija pamanījis, kad pirmoreiz sastapa Haniju liedagā un viņa nosprieda, ka viņš grib nozagt gliemenes. Nepacietīgā vēlmē mīkstās, sārtās lūpas mazliet pavērās. Hanijai kopā ar viņu nebija kompleksu. Divi kaisles pārņemti zvēri Viss pilnīgi dabiski Nekāda kauna. Viņa varēja uzdot jebkādu jautājumu un gribēja saņemt atbildi. It kā tuvība starp viņiem jau būtu notikusi.

— Vai redzi.. — tad Bonds apjēdza, ka nepavisam vairs nevar ēst Viņš juta, ka no domas par meiteni iz­kalst mute. — Hanij, vai nu es ēdīšu, vai arī stāstīšu par mīlestību. Vienlaicīgi es to nevaru izdarīt

— Rīt tu brauksi uz Kingstonu Tev būs diezgan laika lai paēstu. Pastāsti par mīlestību.

Bonda acis pārvērtās divās šaurās, zilās spraudziņās Viņš piegāja pie meitenes, notupās uz ceļgala paņēma viņas roku savās delnās un uzmanīgi aplūkoja plaukstu. Viņai bija lieliski attīstīts Venēras pauguriņš. Bonds ar lūpām piespiedās pie mazās, siltās rokas un maigi ieko­da. Viņš juta, ka meitene ar brīvo roku glāsta viņa matus. Iekoda stiprāk. Plauksta pieplaka pie lūpām Hanijas elpa kļuva-satraukta. Viņš iekoda vēl stiprāk. Viņa klusām ie­kliedzās un spēcīgi atspieda viņa galvu.

— Ko tu dari? — Meitenes acis bija plati ieplestas, un tajās dega drūma uguns, seja nobāla. Viņa paraudzījās uz Bonda lūpām. Un lēnām pievilka viņu sev klāt Viņu lūpas satikās un saplūda Viņas ķermenis smaržoja pēc svaiga siena un saldajiem pipariem. Roku rokā viņi iegāja guļamistabā. Gultu apgaismoja mēness gaisma Uz tās bija nolikts guļammaiss ar atvērtu rāvējslēdzi.

Hanija beidzot atlaida Bonda roku un ierāpās guļam­maisā. Tad palūkojās uz viņu

— Guļammaisu es nopirku šodien, — viņa lietišķi tei­ca. — Tas ir divvietīgs. Turklāt nav no lētajiem. Met visu nost un lien iekšā. Vai atceries, ka tev ir zināmi pienāku­mi.

— Bet.

— Bet vārds ir jātur!