Doktors "Nē"

2. Ieroča izvēle

Trīs nedēļas vēlāk marts pārsteidza Londonu ar kru­su, sniegu un brāzmainu vēju

Pretīga diena! To juta visi, izņēmums nebija arī M, kurš vispār tikpat kā neievēroja kāds r laiks. Kad M. izkā­pa no mašīnas, kura bija apstājusies pie ieejas kādā augstceltnē, vētra tā satrakojās, ka viņš par spīti ieradu­mam, apgāja apkārt mašīnai un noliecās pie šofera lo­dziņa.

— Smit šodien man mašīna vairs nebūs vajadzīga. Brauc mājās:

Smits. bijušais kunnātājs, pateicīgi pasmaidīja

— Pateicos, ser.

Šoferis ar skatienu pavadīja M. garo stāvu, kas pazu­da ēkā: «Viņš vienmēr pirmām kārtām domā par saviem cilvēkiem.» Smits ieslēdza pirmo ātrumu un, cenzdamies kaut ko ieraudzīt caur lietus aizplīvuroto stiklu sāka braukt «Jā, tādu vīru kā viņš tagad vairs nav.»

M. ar liftu uzbrauca astotajā stāvā un pa gaiteni kas bija noklāts ar paklāju devās uz savu kabinetu Aizvēris durvis, viņš novilka mēteli, noņēma šalli un uzkāra to uz drēbju turētāja. Tad ār lielu, zilu zīda mutautu ātri noslau­cīja seju Viņš to nekad nedarīja citu klātbūtnē. Piegājis pie rakstāmgalda, M. noliecās pie selektora un, nospiedis sviriņu, sacīja:

— Mis Mānipenna. esmu klāt Lūdzu ziņojumus un visu pārējo. Piezvaniet seram Džeimsam Moloni. Pavēs­tiet kadru nodaļas priekšniekam, ka aģentu 007 es pie­ņemšu pēc pusstundas. Un esiet tik laipna, vēlāk man atsūtiet Strengveiza lietu. — Izdzirdējis metālisku atbildi: «Jā, ser,» — viņš atbrīvoja sviriņu.

Atspiedies pret krēsla atzveltni, viņš, domās iegrimis, sāka piebāzt pīpi. Un pat nepacēla acis, kad ienāca sek­retāre ar veselu klēpi dažādu papīru M. nepievērsa uz­manību arī ar sarkanu zīmuli izceltai piezīmei «Ārkārtīgi steidzami», kura bija vismaz ducim dokumentu: ja tie tie­šām būtu svarīgi viņam par tiem ziņotu jau naktī.

Uz iekšējā selektora iedegās dzeltena lampiņa. M. pa­cēla klausuli vienam no četriem uz galda stāvošajiem te­lefoniem

— Tas esat jūs, ser Džeims? Vai jums ir piecas minūtes laika?

— Jums atvēlu pat sešas, — otrā galā pajokoja sla­vens ārsts neirologs. — Gribat lai es veicu'psihiatrisko ekspertīzi kādam Viņas Majestātes ministram?

— Šodien ne. — M. dusmīgi sarauca pieri (vecā gvarde, viņš pret valcfibu izturējās godbijīgi). — Es runāju par kādu aģentu, ar kuru jūs nodarbojāties. Neminēsim viņa vārdu — mēs runājam pa pilsētas telefonu. Viņš no jums aizgāja vakar..

Sers Džeimss brīdi klusēja Pēc tam jau profesionāļa balsī atbildēja:

— Viņš ir teicamā fiziskā formā. Kāja kārtībā. Sa­režģījumi nav gaidāmi. Jā, viņš ir vesels — Atkal klu­sums — Tikai redziet M, šie jūsu ļaudis tiek pakļauti lie­lam sasprindzinājumam Viņiem ir pārāk liela slodze. Vai jūs nevarētu iesākumā uzticēt viņam kaut ko vieglāku? Spriežot no jūsu stāstītā, viņš pie jums strādā diezgan il­gi-

— Mēs par to maksājam, — M. atcirta. — Viņš nav pirmais, kas iegāzies, turklāt cietis mazāk nekā daži citi pacienti kurus esmu sūtījis pie jums Piedevām, pēc jūsu vārdiem, viņš ir lieliskā formā.

— Jā_ Tomēr sāpes — tā ir dīvaina kaite. Tās nevar izmērīt mēs nezinām, kā atšķiras dzemdību sāpes no nierakmeņu radītām sāpēm Un, par laimi, miesa diez­gan ātri aizmirst sāpes. Taču, M„ šis cilvēks tiešām ir daudz pārcietis. Arī tad, ja nekas nav lauzts.

— Labi, labi!..

M. nepatika uzklausīt rekomendācijas arī tad, ja tās izteica viens no pasaules pazīstamākajiem ārstiem. Pēk­šņi viņš vaicāja:

— Vai jums zināms Steinkrona vārds? Doktors Piters Steinkrons?

— Nē kas viņš ir?

— Amenkāņu ārsts. Viņš sarakstījis grāmatu, tā ir mūsu bibliotēkā. Tajā stāstīts par ciešanām, kuras var iz­ciest cilvēks. Tur minēts to organisma daļu saraksts bez kurām ļaudis var iztikt Mēs to esam pārpublicējuši.

M. parakājās rakstāmgalda atvilktnē, izvilka no tās pa­pīru kaudzi, atrada vajadzīgo lapiņu un, nemaz nesatrau­cies par ilgo klusēšanu otrā galā, nolasīja:

— Redz: žultspūslis, liesa, mandeles, apendikss, viena niere, viena plauša, pāris litru asiņu, divas piektdaļas ak­nu,- lielākā daļa kuņģa un puse smadzeņu.

M. apklusa. Arī sers Džeimss neteica ne vārda.

— Kādas ir jūsu domas, ser Džeims?

Klausulē atskanēja noraidoši krekšķi

— Es vaicāju sev, kāpēc šim sarakstam nav pievie­nota viena roka vai viena kāja, vai visas četras ekstremi­tātes. Nesaprotu ko jūs gribat ar to pierādīt?

M. pavīpsnāja.

— Es neko negribu pierādīt ser Džeims. Vienīgi do­māju ka mans aģents no šīs jezgas ir izķepurojies diez­gan veiksmīgi, ja salīdzina ar citiem. Tomēr, — M. turpi­nāja maigākā tonī, — nestrīdēsimies. Taisnību sakot biju iecerējis viņam atļaut nelielu atpūtu. Taču notikums Ja­maikā.. — M. palūkojās uz lietus aizvilktajiem logierti. — Tā ir tikai atpūta. Aizbēguši divi mani aģenti, vīrietis un meitene, vismaz šķiet ka tā. Mūsu draugs varētu mazliet izklaidēties, sildoties saulītē, un pie viena veikt izmeklē­šanu. Ko jūs par to teiksiet?

— Tas ir tieši tas, kas nepieciešams. Arī es labprāt tur pastrādātu, jt sevišķi tādā dienā kā šī. Es negribētu ie­jaukties, M, tomēr cilvēka iespējas nav bezgalīgas. Zinu ka šos ļaudis var upurēt bet droši vien jūs nevēlētos, lai nelaime notiktu pašā nepiemērotākajā brīdī. Tas, par ko mēs runājam, ir stiprs puisis. Sacīšu, ka jūs pat varat viņu piespiest vareni pastrādāt Taču neaizmirstiet ko par drosmi savā grāmatā teicis Morans.

— Neatceros.

— Viņš apgalvo, ka drosme esot kapitāls, kas dilst proporcionāli tam, kā to tērē. Es tam piekrītu Vienīgi gri­bu piebilst ka jūsu aģents jau izlietojis daļu no sava kapi­tāla Neapgalvošu, ka viņam nav rezervju tomēr eksistē kāda robeža.

Nospriedis beigt šo tematu, M. atbildēja:

— Esmu pilnīgi ar jums vienisprātis, tāpēc arī sūtu vi­ņu atpūsties, uz Jamaiku. Neraizējieties, ser Džeims, es par viņu parūpēšos. Jā, vai jūs noskaidrojāt kādu draņķi viņam iegrūda tā krieviete?

— Atbilde pienāca tikai vakar, — arī sers Džeimss bi­ja priecīgs mainīt sarunas tematu. — Lai to noskaidrotu bija vajadzīgi trīs mēneši. Tropu medicīnas institūtā atra­dās kāds prātīgs puisis. Tā ir tā sauktā fugu — inde, ko japāņi izmanto pašnāvībām. To iegūst no Japāņu jūrā dzīvojošās ežazivs dzimumdziedzeriem Krievi vienmēr lieto tādus draņķus, par kuriem neviens nav dzirdējis. Tā­pat varēja izmantot ari kurāre indi. Tās darbība ir gandrīz analoģiska: centrālās nervu sistēmas paralīze. Indes zi­nātniskais nosaukums ir fugu — tetrodotoksīns. Tā ir spēcīga inde, kas iedarbojas ļoti ātri. Pēc injekcijas, ko saņēma jūsu aģents, dažu mirkļu laikā iestājas kustību un elpošanas muskuļu paralīze. Vispirms acīs sāk dubul­toties, tad tās vairs nevar atvērt Pēc tam cilvēks nespēj neko norīt un turēt galvu.

— Viņam veicies, ka pratis izdzīvot

— Jā, tas ir brīnums! Paldies jāsaka tam francūzim. Viņš noguldīja puisi uz zemes un sāka viņu mākslīgi elpi­nāt Viņam izdevās uzturēt plaušu darbību, līdz ieradās ārsts, kas, par laimi, kādreiz bija strādājis Dienvidamerikā. Viņš arī noteica, ka tā varētu būt kurāre inde, un sniedza kvalificētu palīdzību. Tomēr tāda nejaušība iespējama vienā gadījumā no miljona. Starp citu kas notika ar to krievieti?

— Mirusi, — M. īsi atbildēja — Liels paldies, ser Džeims, un neraizējieties par savu pacientu. Es parūpē­šos, lai viņam būtu mierīga dzīve. Uz redzēšanos.

M. piebīdīja sev klāt mapi ar ziņojumiem un ātri tos izskatīja. Uz dažiem kaut ko atzīmēja. Laiku pa laikam viņš piezvanīja uz kādu nodaļu Beidzis darbu, M. izmeta nevajadzīgos papīrus papīrgrozā, paņēma pīpi un tabak- dozi, kas bija dannāta no milzīga sešus kilogramus sma­ga gliemežvāka pamatnes Viņam priekšā uz galda bija brūna mape ar sarkanu zvaigznīti, kas nozīmēja «sevišķi slepeni». Vidū ar roku bija uzdrukāts «Kārību centrs», bet zemāk — Strengveizs un Trublada.

Uz selektora iedegās spuldzīte, M. nospieda sviriņu

— Klausos.

— Ser, 007 ieradies.

— Paaiciniet viņu un paziņojiet lai ieroču eksperts pēc desmit minūtēm būtu pie manis.

M. atkal atbalstījās pret krēsla atzveltni, paņēma pīpi un aizsmēķēja. Cauri dūmiem viņš redzēja, kā klusām atveras durvis un ienāk Džeimss Bonds.

— Sveiks, 007..

— Labdien, ser.

Bonds aizvēra durvis, piegāja pie krēsla, kas bija no­likts pretim galdam un apsēdās. Varēja dzirdēt kā M. pī­pē sprakšķ tabaka. No ielas lielajos kabineta logos sitās ' brāzmas.

šeit viss bija tāpat kā pirms dažiem mēnešiem Sē­dēt te, šajā kabinetā, pretim M. Bondam nozīmēja atgrie­šanos dzīvē, normālā pasaulē, pie kuras viņš tā bija pie­radis. Cauri dūmiem viņš ielūkojās šefa vērīgajās acīs, kas viņu pētīja. Kas viņu gaida? Asiņainā slaktiņa anafī- ze — viņa pēdējā lieta? Nogurdinošs izsūtījums uz kādu no Londonas birojiem, lai tupētu pie galda? Vai arī jauns elpu aizraujošs uzdevums, kuru M. pietaupījis viņam, kad viņš atkal varēs ķerties pie darba?

M. atspiedās pret atzveltni aizlicis rokas aiz galvas.

— Kā jūtaties? Vai esat apmierināts, atkal būdams šeit?

— Ļoti priecājos, ser. Jūtos lieliski.

— Vai esat izanalizējis pēdējo lietu? Negribēju jūs traucēt kamēr neesat izveseļojies. Kā jums zināms es pavēlēju veikt izmeklēšanu. Man ziņoja, ka kadru nodaļas priekšnieks jau pieprasījis no jums dažus paskaid­rojumus. Vai varat vēl ko piebilst?

Bondam nepatika, ka M. balss skan bezkaislīgi. Tas nebija uz labu.

— Nē, ser, — Bonds atbildēja. — Notika nepatīkams atgadījums. Esmu vainīgs, ka šī sieviete spēja mani pie­mānīt Tam nevajadzēja notikt

— Pareizi. — M. acis joprojām bija aukstas, draudu pilnā balsī viņš turpināja: — Jūsu pistole kļūdījās. Ja ne­maldos, tā bija «Beretta». Es nevaru ļaut aģentam, kura numurs sākas ar divām nullēm darīt šādas kļūdas. Varbūt būtu labāk, ja jūs atteiktos vai nodarbotos ar vien­kāršākām lietām?

Bonds sastinga, tad dusmīgi paskatījās uz M. Licence uz slepkavību, kas bija atzīmēta ar divām nullēm, Slepe­nā dienesta aģentiem bija liels gods. Bondam nenācās viegli to iegūt bet patlaban viņš varēja izraudzīties tieši tos uzdevumus, kuri viņam patika un bija saistīt' ar risku.

— Nē, ser, es to negribētu.

— Tādā gadījumā jums nāksies mainīt ierod. To pa­šu pieprasa arī izmeklēšanas komiteja, un esmu vienis­prātis ar viņiem. Vai skaidrs?

— Ser, esmu pieradis pie šā ieroča, — Bonds tiepīgi sacīja. — Uzskatu par labāku strādāt ar to. Notikušais varēja atgadīties ar ikvienu un jebkuru ierod.

— Es jums nepiekrītu Tāpat kā izmeklēšanas komi­teja. Tas ir izlemts jautājums. — M noliecās pār selekto- ru. — Vai ieroču eksperts ieradies? Ielaidiet viņu.

M. izslējās krēslā.

— Varbūt jūs, 007, nezināt taču majors Butroids ir viens no labākajiem individuālo šaujamieroču speciālis­tiem Uzklausīsim, ko viņš teiks

Durvis atvērās. Pie galda pienāca vājš cilvēks smilš- krāsas matiem un apstājās līdzās krēslam, kurā sēdēja Bonds. Bonds paskatījās uz viņu. Viņš to lāgiem bija sa­stapis un atcerējās šīs tālu stāvošās gaišpelēkās un auk­stās acis, kuras, šķiet nekad neko nepauda. Ienācējs bezkaislīgi paraudzījās uz Bondu, tad vērsās pie M.:

— Labdien, ser.

— Esiet sveicināts. Vēlos jums šo to pavaicāt Vis­pirms — ko jūs domājat par «Beretta 25" markas pisto­li?

— Dāmu ieroas, ser.

M. ironiski palūkojās uz Bondu, kas māksloti pasmai- dīja

— Nūja. Kāpēc tad tā?

— Tas ir vārgs ierocis, ser. Tomēr ar to ir viegli rīko­ties Tajā ir kaut kas tāds, ko nespēju izskaidrot Tas patīk dāmām.

— Un ja uzliek klusinātāju?

— Tad top vēl vārgāks. Turklāt man netīk arī klusinām tājL Tie ir smagi un, kad steidzies ķeras' drēbēs. Es ne­vienam neieteiktu izmantot šādu kombinādju, jo vairāk tāpēc, ka nereti no ieroča ir daudz kas atkarīgs

— Vai jums, 007, ir iebildumi?

Bonds paraustīja plecus.

— Es nepiekrītu. Jau piecpadsmit gadus lietoju «Be- rettu 25" un ne reizes neesmu kļūdījies. Rekordam tas nav slikti. Esmu pieradis pie šīs pistoles un lieliski to pār­valdu. Nepieciešamības gadījumā esmu izmantojis daudz pamatīgāku ierod, piemēram, garstobra koltu 45. «Beretta" man patīk: viegli šaut no tuvas distances un ērti nēsājama. — Bonds brīdi domāja, juzdams ka to­mēr mazliet piekrīt arī ekspertam. — Kas attiecas uz klusinātāju, tad esmu vienisprātis ar jums, ser, ka tas ir neērts, taču reizēm nepieciešams

— Mēs jau redzējām, kas notiek šādās situācijās,— M. viņu pārtrauca. — Attiecībā uz ieroča maiņu tas ir at­karīgs vienīgi no prakses. Pie jaunā tipa drīz vien pieradī­sit — M. sejas izteiksme mazliet atmaiga. — 007, diem­žēl viss jau ir izlemts. Piecelieties- uz brītiņu, gribu, lai mūsu eksperts jums uzmet acis.

Bonds piecēlās un nostājās pretī majoram. Abu vīrie­šu skatieni nepauda sevišķu sirsnību

— Lūdzu piedošanu.— majors noburkšķēja, taustī­dams Bonda bicepsus. — Vai jūs nevarētu man parādīt savu pistoli?

Bonds lēnām izvilka no svārkiem īsstobra «Berettu».

Butroids to apskatīja, pasvārstīja rokā, tad nolika uz galda.

— Un maksts?

Bonds novilka žaketi un atsprādzēja zamšādas mak­sti. Tad atkal apģērbās.

Iztaisnojis maksts kantis, laikam cerēdams tur atrast kādu nelīdzenumu, Butroids to novietoja uz galda blakus pistolei

— Domāju, ka iespējams sameklēt arī šo to labāku, ser,— eksperts sacīja pirmklasīga drēbnieka balsī.

Bonds no jauna apsēdās. Beidzis demonstratīvi blenzt griestos, viņš pievērsa skatienu M.

— Tātad, major, ko jūs mums ieteiksit?

Butroids ierunājās kā profesionālis.

— Ser, taisnību sakot— viņš kautri iesāka, — šajās dienās esmu izmēģinājis lielāko daļu no visām automātiskajām pistolēm. Pieci tūkstoši šāvienu no ka­tras divdesmit piecu metru attālumā. No visām es izraudzītos «Valteru PP» 7,65 mm. Tas atrodas ceturta­jā vietā aiz japāņu ražojuma M-14, krievu Tokareva un «Zauera M-38". «Valteram" man patīk vieglā mēlīte un aptvere rokturi. Tieši tas, kas vajadzīgs 007. Ļoti spēcīgs ieroas. Protams, ari kalibrs tam lielāks nekā «Beret- tai» — 32, nevis 25. Es neieteiktu ņemt vieglāku ieroci. Bet «Valtera» patronas var dabūt jebkurā pasaules malā. Tā ir šī ieroča priekšrocība salīdzinājumā ar krievu un ja­pāņu pistolēm.

— Vai varat ko piebilst? — M. griezās pie Bonda.

— Tā ir laba pistole, ser,— Bonds piekrita — Bet kā man to nēsāt?

— «Bēmsa Martina» firmas makstī,— majors But­roids lakoniski atbildēja — Vislabāk kreisajā pusē aiz jostas. Var arī padusē. Maksts ir no cietas ādas. Tur ir at­spere, kas fiksē pistoli No tādas maksts to iespējams iz­vilkt daudz ātrāk nekā no šīs,— viņš norādīja uz Bonda maksti. — Vajadzīgas apmēram trīs piektdaļas no se­kundes, lai no sešu metru attāluma trāpītu cilvēkam.

— Tātad nolemts,— M. rezumēja. — Bet ja vaja­dzīgs pamatīgāks ierocis?

— Varu ieteikt tikai vienu,— majors Butroids nesatri­cināmi sacīja. — Tas ir «Smith and Vesson». Revolveris. 38. kalibrs. Neķeras drēbēs. Kopējais garums trispad- smitarpus centimetru, svars nav lielāks par piecdesmit gramiem. Lai samazinātu svaru, veltnītis domāts tikai piecām patronām taču, ja tās visas izšauj, kādam neklā­sies labi— eksperts atļāvās pasmaidīt, — 38. kalibra «Smith and Vesson Special» patronas. Dažāda garuma stobrL

— Diezgan, M. viņu pārtrauca — Ticu jums uz vār­da. Ja jūs sakāt ka tas ir vislabākais revolveris, tā arī ir. Tātad paliksim pie «Valtera» un «Smita un Vesona». No­dodiet ieročus kopā ar maksti aģentam 007, un lai šodien pat viņš sāk trenēties. Nedēļas laikā viņam jāie­mācās tos pārvaldīt visā pilnībā Esam vienojušies? Tādā gadijumā es jums pateicos un neuzdrošinos jūs vairs aizkavēt

— Paldies, ser, — majors Butroids atbildēja. Tad pie­cēlās un izgāja no kabineta.

Kādu mirkli istabā valdīja klusums Pie logieir Kla­dzināja krusas graudi. M. pabīdīja grozāmo krēslu un sn- ka aplūkot slapjos stiklus Bonds paraudzījās pulkstenī. Desmit Tad viņa skatiens pievērsās rakstāmgaldam, uz kura bija ierocis un maksts Bonds pēkšņi atcerējās tos piecpadsmit gadus, kas viņu bija saistījuši ar šo divaino metāla gabalu. Viņš atsauca atmiņā gan tos mirkļus, kad vienīgi pistoles šāviens varēja glābt viņa dzīvību, gan tos, kad pietika tikai ar draudiem to izmantot Viņš nebija aiz­mirsis tās dienas, kad gatavojās to lietot tad viņš pistoli izjauca, ieeļļoja-cītīgi pielādēja aptveri un pāris reižu pār­baudīja tās darbību, izmezdams patronas ar pārsegu ap­klātajā viesnīcas gultā. Tad pēdējo reizi noslaucīja.pistoli ar sausu lupatu, iebāza makstī, aplūkoja sevi spogulī, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā un nekas nav redzams. Bet pēc tam — uz pnekšu, uz satikšanos, kas nozīmēja dzīvību vai nāvi. Cik reižu tā bija glābusi Bonda dzīvību! Cik nāves spriedumu parakstījusi! Muļķīgi, taču Bonds juta skumjas Vai tiešām tā var pieķerties nedzīvam, tur­klāt bk šausmīgam priekšmetam kā pistole. Kaut kādas saites tomēr bija eksistējušas, bet M. tās sarāvis.

M. pagnezās ar seju pret Bondu.

— Man ir žēl, es zinu, kā esat pieķēries šim ierocim taču pienācis laiks no tā šķirties. Es nevaru atļaut plēst jokus ar nodaļu, kura izsniedz licenci slepkavībai. Mūsu cilvēkiem jābūt labi apbruņotiem. Vai saprotat? Šajā dar­bā revolveris ir svarīgāks par roku vai kāju

Bonds pasmaidīja lūpas nepavēris.

— Es to zinu, ser, un negribu strīdēties. Man vienīgi žēl no tās šķirties.

— Labi, diezgan. Bet patlaban man jums šis tas sa­kāms Jamaikā uzpeldējusi kāda lieta. Jūs taču tur jau esat strādājis? Notikums, kas attiecas uz mūsu cilvē­kiem. Vismaz tā šķiet Parasta izmeklēšana. Saule jums nāks par labu, un jūs varēsit izmēģināt savu jauno ieroci dabā. Mazliet atpūtlsities. Nu, vai esat ar mieru?

— Izklausās pēc saldas dzīves, ser,— Bonds atbildē­ja.

— Pēdējā laikā to vien esmu darījis kā atpūties. Taču ja tas tik nepieciešami ja tā ir pavēle, ser_

— Jā— M. bilda — Tā ir pavēle