Doktors "Nē"

19. Pēdējais sasprindzinājums

Bonds piesardzīgi paraudzījās apkārt un atkal noslē­pās aiz klints, piespiedās pie aukstās virsmas un pagai­dīja, līdz nomierinās elpa. Tad rūpīgi apskatīja nazi. Viņš bija apmierināts un aizbāza to aiz jostas.

Pēc tam Bonds apsēdās un koncentrējās uz atmiņā iezīmogoto ainu

Priekšā, desmit metrus no viņa stāvēja celtnis. Kabī­nes aizmugure bija vaļā. Pie svirām sēdēja cilvēks Tas bija ķīniešu nēģeris, «pūķa» vadītājs. Tālāk divdesmit metrus jūrā iestiepās piestātne, kura atgādināja «T» bur­tu. Pie tās bija pietauvojies vecs sauskravas kuģis, kura ūdensizspaids nebija lielāks par desmittūkstoš tonnām Tam bija I6ti maza legnme. Klājs pacēlās virs jūras četru metru augstumā. Kuģi sauca «Blanšs», un uz tā sāniem bija redzami burti «Ant» (Antverpene). Uz klāja nebija ne­vienas dzīvas dvēseles, tikai viens matrozis kurš bija at­spiedies pret stūresratu. Pārējie droši vien sēdējā kubri- kā. Pa labi no celtņa — virs zemes pacelts lentes trans­portieris. Lente līda laukā no gofrēta tērauda kastes, kas bija ierīkota tieši kalna pakājē, uņ uz balsteņiem stiepās līdz kuģa tilpnes lūkai. Lentes galā bija kaut kas līdzīgs linaudekla maisam apmēram divu metru diametrā Dibe­na maisam nebija, un drīzāk tas atgādināja trans­portierim uzmauktu cauruli. Celtņa uzdevums bija turēt šo konstrukciju vajadzīgajā stāvoklī, pārvietojot to gan pa labi, gan pa kreisi, lai vienmērīgi sadalītu mēslojumu kurš gāzās tilpnē — ik minūti kuģis uzņēma dažas tonnas putny mēslu

Piestātnē rēgojās doktora «NĒ» garais stāvs

Tas arī viss. Pūta rīta brīze, un vēl aizvien ēnas apklā­tie līča dziļūdeņi ņirbināja sīkus vilnīšus Skanēja motora ritmiskie pukšķi Un nekādu citu trokšņu, nekādas kustī­bas nekādu dzīvības pazīmju, vienīgi dežurējošais stūresvīrs, cilvēks pie celtņa vadības svirām un doktors «NĒ».

Bonds prātoja, aprēķinādams attālumu un pagriezie­nus un cenzdamies precīzi iegaumēt kādas sviras un pedāļus izmanto celtņa vadītājs. Bonda izmocītajā sejā parādījās tikko jaušams ļauns smaids. Protams! Tas va­rētu izdoties Taču jārīkojas liegi mierigi un bez trokšņa. Mērķis bija pārāk pievilcīgs.

Bonds aplūkoja rokas un kājas. Tās varēja tām vaja­dzēja izturēt Viņš pieskārās naža spalam. Parāva to ārā par dažiem centimetriem. Tad piecēlās, vairākas reizes dziļi ieelpoja saglauda no sāļā ūdens un sviedriem sali­pušos matus, enerģiski noberzēja seju un izlocīja pirk­stus. Viņš bija gatavs.

Bonds uzrāpās klintī, lai vēlreiz paraudzītos apkārt Nekas nebija mainījies Viņš precīzi aplēsa attālumu. Cel­tņa vadītājs bija pilnīgi iegrimis darbā. Viņa kakls virs haki krāsas krekla atpogātās apkakfites šķita neaizsargāts. Divdesmit metrus no celtņa ar muguru pret Bondu stā­vēja doktors «NĒ» un aizgūtnēm vēroja iekraušanu Uz klāja sardzesvīrs aizsmēķēja cigareti.

Bonds izvērtēja šos desmit metrus, kas viņu šķīra no celtņa. Tad atgrūdās no klints un metās skriešus

Viņš piekļuva pie celtņa no labās puses, tur, kur kabī­nes siena paslēpa viņu no vadītāja un tā, kas stāvēja pie­stātnē. Apstājās un ieklausījās. Dzinējs darbojās ar pilnu jaudu, transportieris bez mitas dārdēja Bondam aiz mu­guras un augstāk Viss bija, kā nākas. Divi metāla pakā­pieni divdesmit centimetrus no Bonda galvas likās diez­gan izturīgi. Kaut gan motora troksnis tāpat nomāca vi­sas citas skaņas. Vajadzēja pasteigties, lai ātrāk no sēdekļa novāktu vadītāja ķermeni un apsēstos pie svi­rām. Viens precīzs sitiens. Bonds pielika roku pie kakla, lai uztaustītu vietu kur pulsēja artērija, un vēlreiz iztēlojās, kā durt: spēcīgi ietriekt nazi kaklā un tur atstāt

Vēl mirklis — un viņš saspieda rokā nazi, uzkāpa pa metāla pakāpieniem un ātri, bez trokšņa kā pantera ieslī­dēja kabīnē.

Pēdējā brīdī steiga nebija vajadzīga. Bonds nostājās aiz celtņa vadītāja muguras, lēnām pacēla nazi un strauji ietneca to pretinieka kaklā

Mehāniķa rokas un kājas novēlās no vadības pedā­ļiem. Galva atšļuka atpakaļ. Atskanēja slāpēti čērksti, un masīvais ķermenis nokrita uz sāniem.

Bonds pat nepalūkojās uz viņu: viņš jau sēdēja pie svirām. Mehānisms netika kontrolēts, motors darbojās tukšgaitā, strēle lēnām nolaidās gluži kā žirafes kakls, maiss transportiera galā sasvērās, un dzeltenais pulveris bira ūdenī starp kuģi un piestātni. Doktors «NĒ» skatījās augšup, plati atvēris muti. Varbūt viņš kaut ko kliedza.

Ieslēdzis ātrumu, maksimālā aukstasinībā Bonds pār­ņēma savā kontrolē celtni, un maiss atgnezās savā vietā virs tilpnes lūkas bet strēle atkal pacēlās. Tas nu bija no­ticis!

Bonds stingri satvēra metāla stūri, kuru bija grozījis celtņa vadītājs, kad Bonds to vēroja pirmoreiz. Uz kuru pusi to griezt? Viņš mēģināja pagriezt pa kreisi. Strēle pagriezās mazliet pa labi. Lieliski, Bonds pagrieza stūri pa labi Jā, velns parāvis tas bija vajadzīgais: strēle aizvilka sev līdzi maisu.

Mirklīgs skatiens uz piestātni. Doktors «NĒ» bija pa­gājis sāņus un piespiedies pie atbalsta, kuru Bonds nebi­ja pamanījis. Rokās viņš turēja telefonu Doktors mēģinā­ja piezvanīt cilvēkiem kalna pretējā pusē. Bonds redzēja, ka viņš drudžaini krata klausuli

Bonds pagrieza stūri. Dieva dēļ, ātrāk! Pēc dažām se­kundēm doktors «NĒ» piezvanīs — un tad būs par vēlu. Strāe gausi griezās. Redz, maiss bārsta pulveri gar kuģa klāju_ Redz, dzeltenā masa lēnām virzās gar piestātni . Pieci, četri, trīs divi metri! Tikai nepagriezies, draņķi! Nu arī viss Fiksēt stūri. Lieliski, doktor «NĒ», tava stunda si­tusi!

Doktors «NĒ» pagnezās pretim pirmajam smirdīgās straumes vilnim. Bonds redzēja, ka viņš izpleš garās ro­kas, it kā gribētu apkampt viņam virsū brūkošo lavīnu, un pat cenšas bēgt Mute atvērās, un cauri dzinēja troksnim Bondu sasniedza brēciens. Vēl bridi varēja skatīt doktora stāvu, tad viss pazuda, un nebija nekā vienīgi dzeltenā putnu mēslu kaudze, kura auga un auga.

— Ak Dievs! — Bonda balss atbalsojās kabīnes sie­nās. Viņš domāja par plaušām kuras piepilda pulveris, par augumu, kurš liecas un galu galā sašļūk zem neiztu­ramā smaguma, par kājām, kuras noraustās pēdējo reizi, un par to, ko doktors «NĒ» jūt pirms nāves: niknumu, šausmas, sāpes par zaudējumu? Un pēc tam — šā pre­tīgā kapa klusums.

Netīri dzeltenīgais kalns jau bija sasniedzis septiņu metru augstumu. Pulveris sāka no piestātnes birt jūrā. Bonds palūkojās uz kuģi. Tobrid tris reizes iebrēcās sirē­na. Tad tā kauca bez apstājas. Viņš vēroja sargmatrozi, kurš, ieķēries virvē, bija izkāries pa iluminatoru, lai paska­tītos lejā. Bonds pameta sviras. Laiks iet prom.

Viņš noslīdēja no metāla sēdekļa un pārliecās pār līķi, lai izvilktu no maksts ieroci. Paraudzījies uz revolveri, Bonds rūgti pavīpsnāja: 38. kalibra «Smith and Wesson». Viņš aizbāza to aiz jostas.

Bija patīkami pie ādas just metāla vēsumu. Bonds izlēca no kabīnes.

Dzelzs trepes aiz celtņa veda uz bunkuru, no kura stiepās transportieris. No gofrēta tērauda uzbūvētajā dzi­nēja aizsargkārbā bija durvis. Bonds uzrāpās pa kāpnēm, viegli atrāva durvis un iekļuva pretīgu izgarojumu māko­nī.

Iekšā bija drausmīgs troksnis, taču pie tuneļa gries­tiem blāzmoja vārga gaisma, un ļoti šaura eja veda kalna dzīlēs gar nebeidzamo dzeltenā pulvera straumi. Viņam par katru cenu bija jātiek līdz izejai iekams nobiedētā sardze apjēgs, ko nozīmē kuģa sirēnas gaudošana un kāpēc pazuduši sakari ar saimnieku.

Klupdams krizdams Bonds joza pa smirdīgo tuneli. Cik tālu vēl? Divsimt metru?. Un pēc tam? Izskriet no tu­neļa šaut radīt paniku un paļauties uz veiksmi. Viņš va­rētu sagrābt aiz rīkles kādu no doktora vīriem un pie­spiest lai pasaka, kur ir meitene. Un ko tālāk? Ko viņš ie­raudzīs, kad tiks līdz Hanijai? Un kas no viņas vispār būs palicis pāri?

Bonds pielika soli. Kad viņš uzdrāzās kaut kam mīk­stam un juta, ka viņu žņaudz, jau bija par vēlu domāt par ieroci. Vienīgais, ko viņš izdarīja, — straujš klupiens, lai satvertu pretinieka kājas. Tas izdevās, nepazīstamais no­vēlās uz muguras un spiedzīgi iebrēcās.

Ar visu spēku Bonds centās uzmest pretinieku uz transportiera, bet pēkšņi šie spiedzieni un maigā, vieglā auguma pieskārieni lika viņam sastingt

Tas bija neticami!

Asi zobi nikni iecirtās viņa rokā, un viņš saņēma elko­ņa sitienu pa kājstarpi.

Bonds no sāpēm iekliedzās. Viņš mēģināja izlocīties un iebļāvās:

— Hanijl — taču tobrid dabūja vēl vienu bliezienu.

Viņam aizsitās elpa Bija tikai viena iespēja, kā tikt galā

ar meiteni, neuzmetot viņu uz transportiera. Bonds stin­gri saspieda viņas potīti un uzcēlās uz ceļgaliem, bet pēc tam piecēlās visā augumā spiezdams Hanijas kāju pie pleca. Ar brīvo kāju meitene centās iespert viņam pa gal­vu, tomēr kaut kā negribīgi, it kā juzdama ka to nevajag darīt

— Rimsties, Hanij! Tas esmu es!

Bonda balss bija skaļāka nekā transportiera dārdoņa Kaut kur no lejas atskanēja kliedziens:

— Džeims! — Hanija no visa spēka apkampa viņa kājas. — Džeims! Džeims!

Bonds piesardzīgi atlaida meiteni, notupās uz ceļiem un stipri apskāva Haniju.

— 0, Hanij! Hanij! Vai tu esi dzīva? — Bonds dru­džaini spieda viņu sev klāt vēl aizvien nespēdams ticēt ka tas notiek īstenībā.

— Jā, Džeims! 0, jā! — viņa apķērās Bondam ap kaklu. — 0, mīļais Džeims! — Hanija iešņukstējās, spiezdamās viņam pie krūtīm.

— Viss ir labi, Hanij, — Bonds mīlīgi pabužināja viņas matus. — Un doktors «NĒ» ir miris. Taču patlaban mums jābēg. Mums jātiek laukā no šejienes. Ejam! Kā izkļūt no tuneļa? Un kā tu te gadījies? Ātrāk!

It kā apstiprinādams viņa sacīto, transportieris apstā­jās.

Bonds palīdzēja meitenei piecelties. Viņa bija ģērbu­sies zilā vīriešu kombinezonā ar uzrotītām piedurknēm un bikšu starām, likās, ka meitene tērpusies vīnešu pi­džamā, kura tai ir pārāk liela. Haniju klāja smirdīgi putekļi, un tikai asaras sejā bija iezīmējušas vadziņas.

— Tur — priekšā, — viņa izgrūda — ir sānu galerija, kas ved uz darbnīcu un garāža Vai mums dzīsies pakaļ?

Sarunām nebija laika.

— Man pakaļ! — Bonds pavēlēja un sāka skriet Viņi tika līdz pagriezienam kur sākās tunelis, kas veda kalna dzīlēs. No kuras puses parādīsies ienaidnieki? No sānu ejas vai galvenā tuneļa? Sānu tunelī ieskanējās balsis. Bonds aizvilka meiteni vēl dažus metrus pa galveno ga­leriju. Piespiedis Haniju sev klāt viņš nočukstēja:

— Man ir žēl, Hanij, taču baidos, ka nāksies viņus no­vākt

— Protams, — viņa mierīgi atbildēja. Meitene cieši paspieda viņam roku, bet pēc tam pagāja atpakaļ, lai at­brīvotu vietu un aizspiestu ausis.

Bonds izvilka revolveri un klusām pārbaudīja, vai vel­tnī ir visas sešas patronas. Viņš aptvēra, ka vēl viena aukstasinīga slepkavība viņam godu nedarīs, tomēr šie vīri ir gangsteri, cietsirdīgi visnetīrāko pavēļu izpildītāji. Ti­kai Dievs zina cik slepkavību ir uz viņu sirdsapziņas Varbūt tieši viņi bija nogalinājuši Strengveizu un viņa sek­retāri. Kaut gan — veltīgi mierināt sirdsapziņu. Izeja bija tikai viena: vai nu nogalināt pašam, vai arī nošaus tevi. Un tas jādara prasmīgi

Balsis tuvojās. Trīs vīrieši. Viņi runāja skaļi un satrauk­ti. Iespējams, pirmoreiz daudzu gadu laikā viņiem nācās iet pa šo tuneli. Bonds sev vaicāja vai viņi apstāsies lai palūkotos apkārt kad iznāks no tuneļa, vai arī būs jāšauj mugurā.

Viņi jau bija gluži tuvu. Viņš dzirdēja soļus.

— Sem, tu man esi parādā desmitnieku.

— Nekas, vismaz vakarā mazliet atspēlēšos.

— šodien ne. Taisos izklaidēties ar to balto meiču.

— He-he-he.

Viņi iznāca pa vienam, nevērīgi nolaiduši rokas ar ie­ročiem.

— Šaubos, vai tas tev izdosies, — Bonds mierīgi tei­ca.

Trijotne aši apgriezās. Bonds iešāva pēdējam galvā, bet otram vēderā. Tas, kurš gāja pirmais, paguva pacelt pistoli Lode nosvilpa gar Bondu un ietriecās tunelī. Bon­da revolveris vēlreiz izspļāva liesmu. Cilvēks lēnām ap­griezās apkārt spiezdms rokas pie kakla un nogāzās uz tranportiera. Šāvieni atbalsojās galerijās. Divi gulēja nekustīgi, vēderā ievainotais krampjaini raustījās. Bonds aizbāza vēl silto revolveri aiz jostas.

— Uz priekšu, — viņš uzkliedza meitenei Sagrābis Haniju aiz rokas, Bonds viņu aizrāva sāņu tunelī. — Tie­šām Hanij, es tā negribēja — viņš teica un metās skrie­šus neatlaizdams viņas roku.

— Nepārdzīvo, — viņa atbildēja.

Skanēja vienīgi baso kāju plakški pret akmenaino grī­du.

Gaiss tunelī bija tīrs, un iet bija viegli, taču apšaudes laikā nervu saspringuma nomāktās sāpes atkal uzklupa Bondam. Viņš joza mehāniski, tikpat kā nedomādams par meiteni. Viņa prātu nodarbināja sāpju pārvarēšana un gatavošanās izejai no tuneļa

Bonds nezināja, vai šāvienus kāds ir dzirdējis un cik ienaidnieku vēl palicis. Viņš zināja vienīgi to, ka nošaus ik­vienu, kas gadīsies ceļā nokļūs līdz garāžai un sagrābs visurgājēja Tā bija vienīgā cerība tikt līdz krastam.

Hanija aiz muguras paklupa Bonds apstājās, lādē­dams sevi, ka aizmirsis meiteni Hanija stingri saspieda viņa roku un uz brīdi pieglaudās Bondam smagi elpoda­ma.

— Piedod. Džeims. Es tikai.

Bonds viņu pieturēja.

— Vai esi ievainota? — viņš bažīgi jautāja.

— Nē, viss ir kārtībā, esmu tikai ļoti nogurusi. Bet kal­nā sagrūdu kājas. Tumsā visu laiku kritu. Ja varētu vairs neskriet bet vismaz iet soļos! Esam gandrīz jau klāt Pirms darbnīcām ir durvis uz garāžu. Varbūt iesim pa tām? — Bonds piespieda meiteni sev klāt

— Hanij, tieši par to es ari domāja — viņš sacīja. — Tā ir mūsu vienīgā cerība uz glābiņa Ja izturēsi, mēs tik­sim cauri.

Bonds apskāva meiteni ap vidukli, lai viņu pieturētu. Viņš baidījās paraudzīties uz viņas kājām. Bonds zināja, kādas tās izskatās. Taču žēlot vienam otru nav jēgas. Nebija laika to darīt, ja viņi gribēja palikt dzīvi.

Viņi devās tālāk, Bonda seja no sāpēm sašķobījās, meitenes kājas uz akmens grīdas atstāja asiņainas pē­das. Viņi bija nogājuši pavisam maz, kad Hanija satraukti pačukstēja, ka tuneļa sienā redzamas koka durvis: tās bi­ja aet un aiz tām — ne mazākā troksnīša.

Bonds izvilka aiz jostas aizbāzto revolveri un piesar­dzīgi atvēra durvis. Garāža bija tukša Neona lampu gais­mā melni zeltītais «pūķis» uz milzīgajiem riteņiem šķita gatavs svinīgam lordmēra izb'raudenam karietē. Mašīna bija pagnezta uz pārbīdāmo durvju pusi, kabīne — vaļā. Bonds lūdza Dievu, lai degvielas tvertne būtu pilna bet mehāniķis — izlabojis visus bojājumus.

Pēkšņi ārpusē atskanēja balsis. Tās kļuva aizvien ska­ļākas.

Bonds saķēra meiteni aiz rokas un metās uz priekšu. Paslēpties varēja tikai vienā vietā — visurgājējā. Hanija ierāpās kabīnē Bonds sekoja viņai un klusām aizvēra durvis. Viņi nogaidīdami paslēpās iekšienē. Palika tikai trīs patronas. Balsis jau skanēja gluži blakus, čīkstēda­mas atvērās durvis, un garāžā ienāca daži cilvēki, kuri dedzīgi sarunājās.

— Kā tu zini, ka tie bija šāvieni?

— Un kas tad cits? Es šīs skaņas nesajaukšu ne ar ko atu.

— Laikam būs drošāk ja paķersim šautenes. Džo, še ņeml Tev, Lemmij, šī. Un arī granātas. Kaste ir tur — zem galda.

— Droši vien kāds mazliet nojūdzies. Protams, ne jau nu anglis. Vai kādreiz esat redzējuši to briesmekli līcītī? Lai velns par stendenl Un visas tās mantiņas, kuras dok­tors sabāzis caurulēs? Starp ctu, kā ir ar meiteni? Šodien viņa acīmredzot nebūs formā. Vai neviens nav gājis uz­mest viņai aci?

— Nē.

— Ir nu gan brīnums. Skuķis kā konfekte.

Atkal soļu troksnis un balss.

— Labs ir, ejami Divi — pnekšā, kamēr tiksim fīdz galvenajai galerijai. Šaut tikai pa kājām! Lai kas arī ir sa­vārījis šīs ziepes, doktors gribēs mazliet parotaļāties.

— He-he-he.

Soļi klaudzēja turpat līdzās. Bonds aizturēja dpu, ka­mēr viņi gāja garārrf visurgājējam. Vai pamanīs, ka kabī­nes durvis ir aet? Taču viņi šķērsoja garāžu, iegāja tunelī, un soļi pamazām apklusa.

Piedūries meitenei pie rokas, Bonds pielika pie lūpām rādītājpirkstu. Viņš klusām atvēra durvis un ieklausījās. Klusums. Bonds izlēca no kabīnes, apgāja apkārt visur­gājējam un devās uz durvīm, kuras bija puspievērtas. Neviena cilvēka. Gaisā smaržoja pēc ceptām zivīm, un Bondam briesmīgi sagribējās ēst

Blakusēkā, spriežot pēc trokšņiem, ēda pusdienas, netālu saliekamajā mājiņā kāds spēlēja ģitāru un vīrieša

balss dziedāja Ierējās un apklusa suņi. Tie bija dobermaņi.

Bonds pagriezās un aizjoza uz garāžas pretējo pusi. Tunelī viss bija klusu. Viņš aiztaisīja durvis, pagrieza at­slēgu un aizgrūda priekšā bultu, tad piegāja pie ieroču pi­ramīdas un paņēma vēl vienu revolveri un automātisko, «Remingtona» karabīni, pārbaudīja ieročus un pasniedza tos Hanijai Tagad — durvis. Bonds atspiedās pret tām ar plecu, lai atvērtu fīdz galam. Gofrētais tērauds iedār­dējās Bonds aizskrēja pie visurgājēja, iefīda kabīnē un apsēdās pie stūres.

— Durvis, Hanij! — viņš nočukstēja un pieliecās, lai pagrieztu aizdedzes atslēgu.

Degvielas līmeņa bultiņa rādīja, ka bāka ir pilna. Kaut nu tas verķis iedarbotos! Daži dīzeļi ilgi sildās. Bonds pie­deva gāzi.

šausmīga dārdoņa. Droši vien varēja dzirdēt jebkurā salas nostūrī! Bonds atlaida gāzes pedāli un mēģināja vēlreiz. Dzinējs nošķaudījās un apklusa. Tomēr trešajā reizē ierūcās. Tagad — ātrums. Bet kāds? Varbūt šis? Jā kārtībā, idiot atlaid roceni! Vdns parāvis, gandrīz izgā- zos. Un, redz, viņi jau izbrauca uz taciņas.

— Vai pakaļ nedzenas? — lai pārkliegtu dīzeļu dunu, Bondam nācās bļaut pilnā rīklē.

— Nē. Skat! Viens izlēca aiz viņa — vēl! Māj ar ro­kām un kliedz. Redz, saskrēja dti. viens aizjoza pa labi, otrs atgriezās un paņēma šauteni Tēmē. Šauj!

— Taisi visu ciet un meties uz grīdas! — Bonds palūkojās uz tahometru Divdesmit jūdzes Bet taaņa ta­ču stiepjas lejā no kalna. No šā dzinēja vairāk neizspiedī­si. Bonds centās noturēt mašīnu uz taaņas. Kabīne šūpojās uz amortizatonem. Stūre rāvās ārā no rokām. Pret kabīni kaut kas atsitās. Pēc tam — vēl. No kāda at­tāluma viņi šauj? Simt piecdesmit metri Lielisks mērķis. Ek ko tur vairs,.

— Hanij, paskaties, kas tur notiek! Tikai never vaļā ambrazūru! — viņš uzkliedza.

— Tas piecēlās un vairs nešauj. Visi stāv un blenž. Melnais tūkstotis. Redz, arī suņi tie drāžas mums pakaļ. Kā tu domā — vai panāks?

— Nav svarīgi. Hanij, apsēdies te. Turies stiprāk. Ne­nodauzi galvu. — Meitene apsēdās blakus Bonds pa­smaidīja — Velns parāvis, Hanij, esam izkūlušies! Kad būsim pie ezera, apstāsimies, un es apšaušu suņus. Ja nemaldos, pietiek nokniebt vienu, un visi pārējie liksies tam virsū.

Hanija uzlika roku Bondam uz pakauša un turēja visu laiku, kamēr viņi brauca pa taciņu dārdošajā un lēkājoša­jā traktorā Tīds līdz ezeram, Bonds iebrauca piecdesmit metrus ūdenī, apgriezās un izņēma no ātruma. Caur spraugu viņš pamanīja veselu baru, kurš milzīgā ātruma nesās viņiem virsū Bonds izbāza laukā karabīnes stobru. Suņi jau bija ūdenī. Bonds vairākas reizes izšāva Viens suns krampjaini noraustījās, tad — otrs, trešais. Skanēja spalgas rejas, kuras saplūda ar motora troksnī Sākās cīkstiņš Viņš redzēja, ka viens suns metas virsū ievaino­tajam ciltsbrālim un iekožas tam riktē. Šķiet suņi bija sa­trakojušies. Tie nikni kārpījās pa asiņainajām putām Bonds izšāva visu aptveri un nometa karabīni ūdenī.

— Viss, Hanij, — viņš teica. Atkal ieslēdza ātrumā apgriezās un brauca pāri ezeram uz tālo stigu mangrov- ju audzē, kur bija upes delta.

Dažas minūtes viņi brauca klusēdami Tad Bonds uzlika roku meitenei uz ceļgala un sacīja:

— Tagad viss būs labi, Hanij. Kad šie pamanīs, ka vi­ņu šefs ir pagalam, tad nobīsies līdz nāvei. Kāds droši vien mēģinās ar lidmašīnu vai kuteri aizbēgt uz Kubu. Vi­ņi domās vienīgi par savu ādu, nevis par mums. Vismaz līdz tumsai mēs jūrā neiesim. Patlaban, liekas, ir desmit Pēc stundas mums jātiek līdz krastmalai. Tur atpūtīsi­mies Laiks ir lielisks, naktī spīdēs mēness Vai tu izturē­si?

Hanijas roka saspieda viņa pakausi.

— Protams, Džeims. Un tu? Tu slikti izskaties. Vieni vienīgi apdegumi un zilumi. Un kas tie par sarkanajiem pleķiem tev uz vēdera?

— Vēlāk pastāstīšu. Nekas sevišķs. Labāk izstāsti, kā tu pārdeti šo nakti. Kā tu spēji paglābties no krabjiem? Kāpēc šā nelieša plāns neizdevās? Visu nakti to vien do­māju, kā tie tevi apēd pa gabaliņam. Ak, Dievs, cik draus­mīgs skats! Un kas notika patiesībā?

Meitene smējās. Bonds palūkojās uz viņu. Gaišie mati izjukuši acīs — nogurums, tomēr viņa izskatījās pēc cil­vēka kurš atgriežas mājās no ieilguša vakara rauta.

— Tas tipiņš pārāk daudz iedomājies no sevis. Ve­cais muļķis, — likās, ka viņa stāsta par kādu uzbāzīgu skolotāju, — viņš no tiem krabjiem baidās vairāk nekā es. Es nebīstos no dzīvnieku pieskāriena, turklāt šie krabji neparko nekodīs, ja tu nekustēsies un uz ķermeņa nebūs atklātu brūču. Taču pats galvenais — tiem nepa­tīk gaļa un tie dod priekšroku augiem. Ja viņš nav same­loji, ka tiešām tā nobendējis kādu nēģeneti, tad vai nu viņai bijušas asiņainas brūces, vai arī viņa gluži vienkārši nomirusi aiz bailēm. Varbūt viņš gribēja paskatīties, vai es izturēšu. Vecais cūka! Bet ģībonī vakariņu -laikā es no­vēlos tikai tāpēc, ka apjēdzu, ka tev sagatavots kas ļau­nāks

— Vdns parāvis, man to vajadzēja aptvert bet es iz­tēlojos, kā tevi aprij!

— Vispār, protams, nav patīkami, kad tevi izģērbj un piesien pie zemē iedzītiem mietiem Tomēr tie nēģeri neiedrošinājās man pieskarties Tikai pasmējās un aizgā­ja. Gulēšana nebija ērta, bet es domāju par tevi un to, kā tikt klāt doktoram un nobeigt viņu. Tad izdzirdēju, ka krabji lien man virsū, un drīz vien tie parādījās — burtiski melnais tūkstotis! Gulēju nekustīgi un domāju par tevi Krabji rāpās pa mani un man līdzās. Taču es tiem biju kā akmens. Vienīgi pamatīgi kutināja, bet viens gandrīz man izrāva matu šķipsnu. Vai zini, tie nesmird un ir nekaitīgi un es gluži vienkārši gaidīju, kad uzausīs un tie aizrīdīs uz savām alām. Tie bija pat simpātiski Pamazām to palika mazāk, un galu galā visi aizrāpoja. Tad es varēju pakus­tēties un ņēmos kustināt mietus Izraudzījos to, pie kura bija piesieta labā roka, un pēc kāda laika es to izrāvu no plaisas klintī. Tālāk viss bija vienkārši.'

Atgriezos ciematā un ilgi riņķoju ap mājiņām Tad tiku līdz garāžai un atradu šo kombinezonu. Kad līdzās sāka darboties transportieris nospriedu, ka ar to caur kalnu ved mēslojumu Biju pārliecināta, ka tu vairs neesi dzīvs, — viņa turpināja mierīgā balsī, — un tāpēc ndē- mu nokļūt līdz transportierim, aiziet uz kalna otru pusi, sameklēt un novākt doktoru Tamdēļ es pat paņēmu skrūvgriezi — Meitene pasmīkņāja — Kad satikāmies, es to gnbēju tev ietriekt vēderā tikai nespēju izvilkt no kabatas Bet galvenajā tunelī iekļuvu caur durvīm, kuras uzgāju garāžas dziļumā. Tas arī viss Centos iet pēc ie­spējas piesardzīgāk, un pēkšņi tu ar galvu iedrāzies man vēderā. — Hanija iesmējās. — Mīļais, ceru ka tev pārāk nesāpēja. Aukle man allaž mācīja ka vīriešiem vislabāk sist pa kājstarpi.

Bonds sāka smieties.

— Un tu esi to labi iemācījusies, vai ne? — Viņš ielai­da roku meitenes biezajos matos un pievilka viņu sev klāt Slīdēdamas pa vaigu, meitenes lūpas piespiedās pie Bonda lūpām

Visurgājējs palēcās un sasvērās. Skūpstu nācās pār­traukt Viņi uzdrāzās uz mangrovju saknēm pie upes del­tas