Doktors "Nē"

4. Laipni lūdzam, 007!

Sešdesmit astoņas tonnas smagā lidmašīna lidoja pāri Kubas salas zaļajiem un brūnganajiem laukiem. Ap­mēram pēc simt jūdzēm tā lēnām tuvojās Jamaikai

Bonds vēroja kā no apvāršņa iznirst zaļa, lielam bru- ņurupuam līdzīga sala. Jo tuvāk nāca Jamaika, jo zilāks kļuva ūdens. Bonds tajā spēja atšķirt daudz sīku saliņu. Beidzot lidmašīna pārlidoja pāri ziemeļu krastam krāš­ņiem dārziem, kuri ieskāva miljonāru villas, un augstiem kalniem kuru pakājē Bonds pamanīja dīvaini izkaisītu fermu jumtus. Upēs spīguļoja rieta saules stari. Ksaima- ka — tā šo zemi dēvēja aravaku cilts indiāņi — bija salu un upju paradīze. Bondu valdzināja salas skaistums.

Violeta ēna pārvilka pretējā kalna nogāzi. Kingstonas ielās iemirdzējās spožas ugunis, taču osta un lidosta vēl laistījās saules staros, kuros izgaisa bākas gaisma Pēc līgana pagrieziena smagā lidmašīna sāka laisties lejup. Rieta saules zelta atspulgs pēdējo reizi nozibsnīja ilumi­natoros, un lidmašīna, apiiekusi Zilo kalnu, tuvojās vienī­gajam skrejceļam, kas bija izstiepies no ziemeļiem uz dienvidiem. Galu galā klāt arī betona josla. Viegls grūdiens, dzinēja rēkoņa un lidmašīna jau stāvēja pie lid­ostas zemās ēkas

Izkāpis uz trapa, Bonds ar patiku sejā juta maigo un mitro tropu vējiņa elpu. Viņš jau zināja, ka dienā ir īsta pirts, tomēr tas viņu neuztrauca Pēc Londonas dzeļošā sala viņš varēja mierīgi pārciest karstumu.

— Ser, no kādas firmas jūs esat?

Bonda pasē bija rakstīts «Imports un eksports».

— «Universal export».

— Jūs pie mums darīšanās vai atpūtā?

— Atpūsties.

— Ceru ka jums izdosies lieliski pavadīt laiku, ser. — Melnādains imigrācijas dienesta virsnieks ar bezkaislīgu sejas izteiksmi atdeva Bondam pasi.

— Paldies.

Bonds devās uz muitu. Viņš tūdaļ pamanīja gara au­guma tumsnēju vīrieti, kas stāvēja, atspiedies pret tumi- ketu Viņam mugurā bija gaiši zils izbalējis krekls un tās pašas haki krāsas bikses, kuras viņš bija valkājis pirms pieciem gadiem, kad Bonds pirmo reizi sastapa viņu.

— Kvorrel!

Bonda paziņa kas bija dzimis Kaimanu salās, pa­smaidīja un pacēla roku acu augstumā — tradicionālajā Vestindijas iedzīvotāju sveicienā.

. — Kā sviežas kaptein? — viņš jautri uzsauca

— Lieliski, — Bonds atbildēja. — Viss kārtībā, gaidu tikai bagāžu Vai tu esi ar mašīnu?

— Protams, kaptein.

Muitnieks, tāpat kā daudzi kas strādāja ostas zonā, pazina Kvorrelu. Nepārbaudījis Bonda čemodānu, viņš ar krītu tam uzvilka krustiņu, Bonds pacēla čeTnodānu un izgāja no muitas ēkas. Kvorrels paņēma bagāžu un iz­stiepa labo roku Bonds sajuta karstas, sausas plaukstas spiedienu. Viņš ielūkojās pelēkajās acīs, kuras liecināja par to, ka Kvorrels varētu būt kāda Kromvela kareivja vai Morgana laiku pirāta pēctecis.

— Tu neesi pārmainījies, Kvorrel — viņš maigi teica. — Kā veicas ar bruņurupuču medībām?

— Tā nekas, kaptein, normāli, — viņš nomērīja Bon­du ar kritisku skatienu. — Vai bijāt slims?

Bonds izbrīnījās

— Taisnību sakot biju gaa Tomēr pagājušas jau da­žas nedēļas, kopš esmu pilnīgā kārtībā. Kāpēc tu,man

par to jautāji?

Kvorrels mazliet apmulsa

— Atvainojiet kaptein, — viņš klusām sacīja, baidīda­mies ka aizvainojis Bondu. — Jums nākušas klāt grum­bas kopš mūsu pēdējās tikšanās.

— Nekas nopietns nav atgadījies. Man nenāks par sliktu mazliet atpūsties tavā vadībā

Viņi jau bija pie izejas, kad atskanēja klikšķis un viņus apžilbināja zibspuldze. Jauna, eleganta ķīniete Jamaikas nacionālajā tērpā nolaida fotoaparātu. Viņa piegāja pie-at- braucējiem.

— Paldies, kungi — viņa sacīja profesionālā laipnībā.

— Esmu no «Glinner». — Ķīniete paraudzījās sarakstā, ko turēja rokās. — Misters Bonds, vai tā? Cik ilgu laiku jūs pavadīsiet pie mums, mister Bond?

Bonds apjuka Stulbs sākums

— Esmu caurbraucot — viņš aši atteica. — Domāju, ka mūsu lidmašīnas pasažieru vidū jūs sameklēsiet kaut ko interesantāku

— 0, nedomāju vis, mister Bond. Jūs izskatāties diezgan solīds. Kur esat nolēmis apmesties?

«Velna milti,» Bonds nodomāja un izmeta:

— Pie Mertla Banka.

— Pateicos mister Bond, — viņa sacīja spalgā balsī.

— Vēlu jums labu atpūtu

Bonds un Kvorrels izgāja no lidostas ēkas. Kad viņi tuvojās automašīnu stāvvietai, Bonds vaicāja:

— Vai tu esi viņu kādreiz te redzējis?

— Man šķiet ka ne, kaptein, taču «Glinneram» ir daudz sieviešu fotogrāfu — Kvorrels atbildēja.

Bonds juta vieglu satraukumu. Nebija ne mazākā ie­mesla tam, lai viņa fotogrāfija ieinteresētu presi. Pagājuši gandrīz pieci gadi kopš viņa pēdējās viesošanās Šajā ze­mē. Un nekad viņa vārds nebija nokļuvis avīžu slejās

Viņi piegāja pie mašīnas. Bonds uzmanīgi to nopētīja, tad uzmeta acis numuram. Strengveiza automobilis. Kas tie par jokiem?

— Kur tu to dabūji, Kvorrel?

— Man to iedeva Gubernatora pārvaldē, teica, ka tā ir vienīgā brīvā mašīna Bet kas noticis, kaptein? Vai kaut kas nav kārtībā?

— Nē tak, Kvorrel, viss ir labi, — Bonds atbildēja. — Braucam.

Bonds iekārtojās uz aizmugurējā sēdekļa Kurš gan varēja iedomāties, ka viņam piedāvās tieši šo mašīnu?

Viņi izbrauca uz garās šosejas gar kuru auga kaktusi, un devās vakarīgo uguņu apmirdzētās Kingstonas virzie­nā. Citā reizē Bonds būtu sācis baudīt zvaigžņotās debe­sis, silto un aromātisko gaisu, ostas zeltaino mirdzu taču patlaban viņš analizēja situāciju.

Pirms lidojuma uz Jamaiku viņš aprobežojās tikai ar to, ka caur Koloniju ministriju bija brīdinājis gubernatoru, lūdzis no Kaimanu salām uz nenoteiktu laiku atsaukt Kvorrelu piedāvājot viņam nedēļā desmit sterliņu mārci­ņas Kvorrels bija strādājis kopā ar Bondu viņa pēdējās vizītes laikā Jamaikā. Tas bija neaizvietojams palīgs un ar viņa palīdzību varēja iekļūt salas krāsaino iedzīvotāju noziedzīgās pasaules pašā peklē, kur vienatnē Bondu

nekad neielaistu. Visi mīlēja Kvorrelu. Viņš bija lielisks biedrs. Bonds saprata, ka, risinot Strengveiza lietu, bez vi­ņa neiztiks arī tad, ja tas būs tikai primitīvs skandāliņš.

Kļūda bija tā, ka Bonds jau iepriekš bija pasūtījis pieti­cīgu numuru ar dušu viesnīcā «Zilie kalni», mašīnu un, beigu beigās, lūdzis, lai Kvorrels viņu sagaida lidostā Gandrīz viss bija darīts nepareizi. Viņam vajadzēja lidos­tā pašam iekāpt taksometrā aizbraukt līdz viesnīcai un tikai pēc tam sastapties ar Kvorrelu. Tad viņš tiktu skaid­rībā arī par mašīnu. «Un šī ķīniete un avīzes,» Bonds prātoja, «tas nav velti» Viņš nopūtās. Visbriesmīgākās ir tās kļūdas, kas pieļautas pašā darba sākumā. Tās ir nela­bojamas, aizved uz maldu ceļa un dod pretiniekam ie­spēju izdarīt pirmo gājienu. Bet vai vispār ir. šis preti­nieks? Varbūt viņš šauj pār strīpu? Bonds atskatījās Simt metru attālumā viņš ievēroja automašīnas ugunis

— Kvorrel, - Bonds lūdza — Polisadosas ielas galā tur, kur ir pagrieziens uz Kingstonu un Moranu, strauji pa­griezies pa labi, apturi mašīnu un nodzēs ugunis. Vai sa­prati? Bet tagad gāā grīdāl

— Klausos, kaptein, — Kvorrels bija laimīgs iespiest pedāli grīdā. Mazais automobilis ierēcās un sāka drāzties pa šoseju. Kādu brīdi viņi brauca taisni, tad iegriezās tu­nelī. Vēl piecdesmit metri — un viņi būs pie krustojuma Bonds atkal atskatījās. Aiz muguras neviena nebija Šķērsielā Kvorrels strauji nobremzēja. Apstādinājis mašī­nu pie ietves, viņš nodzēsa ugunis. Bonds pagriezās un sāka gaidīt Pēc'brīža atskanēja motora rēkoņa un viņš ieraudzīja mežonīgā ātrumā joņojošu automobili. Tas aizdrāzās tieši uz Kingstonu. Bonds paguva ievērot ka tas bija amerikāņu markas taksometrs kurā brauca vie­nīgi šoferis

. Putekļu mākonis lēnām izklīda. Vēl minūtes desmit ' viņi nosēdēja klusēdami. Tad Bonds pavēlēja izbraukt uz maģistrāles, kas veda uz pilsētu

— Kvorrel, man šķiet ka šī mašīna mums sekoja No lidostas neatgriežas tukšs taksometrs, šis maršruts ir dārgs. Esi piesardzīgs: ja pašlaik arī esam tikuši vaļā no astes, mums var uzglūnēt citā vietā.

— Klausos kaptein, — Kvorrels liksmi atbildēja. Tieši par tādu dzīvi viņš bija sapņojis kad saņēma vēsti no Bonda. Viņi brauca pa Kingstonas ielu, kaš bija pārpildīta autobusiem, vieglajiem automobiļiem, zirgu un ēzeļu pajūgiem kuri no kalnu ciematiem veda kravas, un spilgti izkrāsotiem atspirdzinošo dzērienu tirgoņu ratiņiem

Šajā jūklī nevarēja apjēgt vai viņiem seko vai ne. Viņi nogriezās pa labi uz kalniem Aiz viņiem brauca dažas mašīnas, un viena no tām varēja būt amerikāņu takso­metrs. Pēc stundas ceturkšņa viņi izbrauca uz Halfuejas ielu, tad — uz Džanstona maģistrāles kas visā garumā šķērsoja salu Mazliet vēlāk pie kāda nama viņi pamanīja ar neona laternām apkarinātu palmu, bet zem tās izkār­tni «Zilie kalni»: Kvorrels aizripināja pa aleju, kas bija ap­stādīta ar akurāti apgrieztiem krūmiem.

Apmēram simt metru attālumā aiz muguras melns taksometrs pasignalizēja mašīnām, tad, kavēdams ku­stību, strauji apgriezās un devās Kingstonas virzienā.

«Zilie kalni» bija vecs, tomēr komfortabls hotelis ar vi­sām mūslaiku labierīcībām. Lai gan Bonda numuru bija pasūtījusi Gubernatora pārvalde, viņu tur sagaidīja diez­gan vēsi Viņam iedeva labu stūra istabu ar nelielu veran­du, no kuras pavērās skats uz līci. Bonds ar baudu novil­ka sviedriem izmirkušās drēbes iegāja vannas istabā, at­grieza auksto ūdeni un desmit minūtes nostāvēja zem dušas. Uzģērbis kokvilnas šortus viņš labpatikā izbaudīja siltā gaisa pieskārienu augumam. Izkrāmējis čemodānu, Bonds pasauca oficiantu

Pasūtījis dubulto džinu ar toniku un citronu, viņš izgā­ja verandā un sāka aplūkot lielisko panorāmu. Cik brīniš­ķīgi ir būt tik tālu no štāba mītnes, no Londonas un slim­nīcām, būt šeit un ticēt kā viņam to teica intuīcija, ka viņu atkal gaida interesants darbs. Atnesa džinu. Bija ceturk­snis uz astoņiem. Viņš vienojās satikties ar Kvorrelu sep­tiņos trīsdesmit lai kopā paēstu vakariņas. Bonds lūdza, lai Kvorrels viņam iesaka kādu restorānu, un tas, brīdi klusējis, atbildēja, ka ikreiz, kad vēlas izklaidēties, viņš do­das uz restorānu «Pie Džoja Bota», kas atrodas netālu no ostas.

— Tur nav nekā sevišķa,— Kvorrels sacīja vainīgā balsī, — tomēr labi baro, ir ko iedzert un ari mūzika nav uzbāzīga. Saimnieks ir mans draugs. Viņu dēvē par Poli­pu, jo reiz viņš saķērās ar briesmīgu astoņkāji

Bonds atgriezās istabā, apģērba tumši zilu uzvalku, ko~ parasti valkāja tropos, baltu kokvilnas kreklu ar īsām pie­durknēm un apsēja melnu trikotāžas kaklasaiti. Uzmanī­gi aplūkojis sevi spogulī un pārbaudījis vai zem paduses nav redzams «Valters», viņš nokāpa lejā

Viņi brauca uz pilsētas centru, tad nogriezās pa kreisi uz ostas pusi un drīz vien apstājās pie restorāna ar spil­gtu jaunu izkārtni «Piē Džoja Bota». Novietojuši mašīnu, Bonds un Kvorrels cauri nelielam iežogojumam iegāja dārziņā ar palmām. Tālāk bija pludmale un jūra. Zem pal­mām bija izkārtoti galdiņi vidū — cementa laukumiņš dejām. Malā muzikanti koši sarkanos, spīgufīšiem izšūtos kreklos klusām spēlēja kādu maigu melodiju

Puse galdiņu nebija aizņemta, pie pārējiem pārsvarā sēdēja vietējā publika, lai gan bija ari daži amerikāņu jūrnieki ar savām draudzenēm. No galdiņa piecēlās mil­zīgs nēģeris elegantā, baltā smokingā un devās pretī Kvorrelām un Bondam

— Sveiks Kvorrel, sen neesam tikušies Galdiņu di­viem?

— Tieši tā, Potip. Tuvāk virtuvei un tālāk no orķestra

Gigants pavīpsnāja. Viņš iekārtoja viņus pie klusa gal­diņa zem palmas jūras malā.

— Vai kaut ko dzersit?

Bonds, kā vienmēr, pasūtīja džinu ar toniku un citronu, bet Kvorrels — alu Izšķirstījuši ēdienkarti, abi izvēlējās langustu, bifšteku un salātus.

Pasniedza aprasojušas glāzes. Tas Bondam atsauca atmiņā dažas epizodes no viņa dzīves karstās zemēs. Pāris metru no viņiem šalca jūra, klusi spēlēja orķestris, čabēja palmas. Bonds atcerējās Londonu, kuru bija pa­metis tikai vakar. -

— Man šeit patīk Kvorrel— viņš teica. Kvorrels bija laimīgs.

— Polips ir mans draugs, un, ja gribat šo to uzzināt viņš ir lietas kursā par visu, kas notiek Kingstonā. Arī viņš ir no Kaimanu salām. Kādu laiku mēs bijām laivas līdz­īpašnieki, taču reiz viņš devās uz Krebkeju pēc putnu olām peldus tika līdz klintīm, bet tur saskrējās ar astoņ- kāji Mūsu ūdeņos tie nav lieli, bet pie Krebkejas — tādi milzeņi, tur netālu ir Kubas ieplaka un jūra ir dziļāka. Po­lips apmēram stundas ceturksni cīnījās ar to pretīgo ra­dījumu, līdz viņam izdevās izrauties. Polips no bailēm vēl ilgi nespēja atģisties un tāpēc, pārdevis man laivu, atgrie­zās Kingstonā. Tas bija pirms kara. Tagad viņš ir bagāts, bet es joprojām zvejoju.

— Kas ir Krebkeja? — Bonds vaicāja.

Kvorrels pētoši paraudzījās uz viņu.

— Patlaban tā ir draņķīga vieta, kaptein, — viņš īsi at­bildēja. — Kara laikā šo salu nopirka kāds ķīnietis un sa­veda tur algādžus, lai iegūtu putnu mēslus. Viņš nevie­nam neļauj tur uzturēties un nevienu no turienes neizlaiž Mēs turamies tālāk no tiem krastiem.

— Kāpēc?

— Tur ir lērums sargu, ložmetēji lokators, pat lidma­šīna Daži mani draugi riskēja doties uz turieni bet ne­viens neatgriezās Šis ķīnietis nevēlas nevienu ielaist sa­vā salā, kaptein, atklāti sakot es no viņa baidos,— viņš vainīgi piebilda

— Nu, nu,— Bonds domīgi nomurmināja.

Pasniedza vakariņas, Bonds pasūtīja vēl dzeramo un,

kamēr viņi ēda, izstāstīja Kvorrelam notikumu ar Streng­veiza Kvorrels uzmanīgi klausījās, reizēm uzdodams jautājumus. Sevišķi viņu interesēja Krebkejas putni, sar­ga stāsts un aviokatastrofa. Tad viņš atstūma šķīvi un aizsmēķēja. Pieliecies pie Bonda viņš klusām sacīja:

— Kaptein, lai tie ir putni tauriņi vai bites, tas nav sva­rīgi, taču, ja tie ir no Krebkejas salas un jūsu cilvēks tur gribēja kaut ko izošņāt tad varat mierīgi derēt uz pēdējo dolāru, ka viņš ir novākts. Viņš un meitene. Ķīnietis viņus nožmiedzis.

— Kāpēc tu esi tik pārliecināts par to? — Bonds vai­cāja satraukti raudzīdamies Kvorrela pelēkajās acīs

Tas paraustīja plecus. Viņa atbilde bija vienkārša:

— Tas tips grib, lai viņu netraucē. Viņš nevēlas, ka tur pie viņa blandās Esmu pārliecināts, ka viņš nogalēja jūsu draugu tāpēc, lai mēs turētos no Krebkejas pa gabalu. Viņš ir ļoti varens un novāc visus, kas viņu traucē. •

'— Kāpēc?

— Precīzi es to nezinu, kaptein,— Kvorrels vēsi attei­ca, — šajā pasaulē viens grib vienu, otrs — citu, un katrs cenšas panākt savu.

Ar acs kaktiņu Bonds pamanīja uzliesmojumu un strauji apgriezās. Netālu no viņiem pustumsā sēdēja jau­nā ķīniete no lidostas, šoreiz viņai mugurā bija melna, pieguļoša atlasa kleita ar izgriezumu gandrīz līdz gur­niem Rokās viņa turēja «Leiku» ar zibspuldzi.

— Nu, aizturi šo daiļavu! — Bonds pavēlēja.

Vienā mirklī Kvorrels bija viņai līdzās

— Labvakar, kaķīt— viņš nočukstēja, pastiepis viņai roku Meitene pasmaidīja un paspieda pasniegto roku. Kvorrels apķēra viņu ap vidukli gluži kā dejā un spēcīgi sažņaudza, neļaudams viņai kustēties

— Jūs darāt man sāpes,— viņa dusmīgi sacīja.

Kvorrels pasmaidīja, raudzīdamies viņas degošajās,

melnajās mandeļveida acīs.

— Kapteinis vēlas, lai jūs kaut ko iedzertu kopā ar mums — viņš mīlīgi teica, pievezdams meiteni pie gal­diņa Ar kāju piebīdīja krēslu un nosēdināja viņu sev bla­kus, joprojām spiezdams roku Viņi sēdēja izslējušies un saspringti, gluži kā mīlētāji strīda laikā.

Bonds ielūkojās viņas skaistajās dusmu pilnajās acīs.

— Labvakar, ko jūs šeit darāt? Kāpēc jums ievaja- dzējās vēl vienu manu fotogrāfiju?

— Es vācu materiālu arī naktslokālos,— viņa mēģināja pārliecinoši pasmaidīt — Jūsu pirmā fotogrāfi­ja bija slikta. Sakiet tam tipam lai mani atlaiž.

— Tātad jūs strādājat «Glinneram»? Kā jūs sauc?

— Neteikšu.

Pacēlis vienu uzaci, Bonds paskatījās uz Kvorrelu. Kvorrela acis samiedzās. Viņš sāka lēnām griezt meite­nes roku. Sakodusi apakšlūpu, ķīniete izlocījās kā uz āķa uzkodies zutis. Kvorrels grieza roku līdz viņa ievaidējās.

— Labi. Anabella čanga,— viņa izgrūda, nikni raudzī­damās uz Bondu. Kvorrels mazliet atlaida roku.

— Pasauc Polipu,— Bonds vērsās pie viņa.

Kvorrels ar brīvo roku padauzīja dakšiņu pret glāzi.

Saimnieks tūdaļ bija klāt

— Vai kādreiz te esat redzējis šo meiteni? — Bonds viņam vaicāja.

— Jā ser. Viņa reizēm šeit iegriežas. Vai viņa jums uzbāžas? Gribat lai viņu izraida?

— Nē, viņa mums patīk,— Bonds jautri atteica, — lai gan pastāvīgi mani fotografē, bet es nezinu vai ir vērts. Lūdzu, piezvaniet uz «Glinner» un pajautājiet vai pie vi­ņiem strādā Anabella Čanga.

— Labi, ser,— Polips sadja un ātri aizgāja.

— Kāpēc jūs nelūdzāt viņam palīdzību? — Bonds smaidīdams vaicāja.

Meitene viņam uzmeta drudžainu skatienu

— Man žēl, ka nācās ar jums tā apieties— Bonds turpināja, — taču mans Londonas direktors mani brīdi­nāja ka Kingstonā ir daudz aizdomīgu personu Esmu pārliecināts ka neesat no viņiem, tomēr nekādi nespēju apjēgt kāpēc jums bija vajadzīga mana fotogrāfija. Lūdzu, paskaidrojiet

— Es jums jau teicu,— meitene viņu pārtrauca — tas ir mans darbs.

Bonds mēģināja uzdot citus jautājumus, bet nekas neizdevās, meitene neatbildēja.

Parādījās Polips.

— Viss pareizi, ser. Tā ir Anabella čanga, viņa strādā ārštatā. Stāsta, ka viņai esot lieliskas bildes Jūs būsit ar viņu apmierināts. — Viņš daudznozīmīgi pasmaidīja — Studijas portrets! Bet vēl labāk — studijas gulta.

— Pateicos,— Bonds sacīja Nēģeris aizgāja, bet Bonds^ griezās pie ķīnietes. — Ārštata fotogrāfe,— viņš teica klusā balsī. — Tomēr vēl nav skaidrs, kāpēc jums vajadzēja manu fotogrāfiju. — Balss kiuva cietāka. — Nu, runājiet!

— Nē— meitene stūrgalvīgi sacīja.

— Labi Kvorrel, turpini. — Bonds atspiedās pret krēsla atzveltni. Viņš instinktīvi aptvēra, ka atbilde uz šo jautājumu ir zelta vērtībā. Ja viņš spētu to izspiest tā at­svērtu veselas nedēļas darbu

Ķīniete centās izlocīties, lai kaut dk mazinātu sāpes tomēr viņai tas'neizdevās. Tad pēkšņi viņa iespļāva Kvorrelam tieši sejā Kvorrels tikai pavīpsnāja, joprojām griezdams roku. Meitene izmisumā zem galda dauzīja kājas un murmināja kaut kādus ķīniešu vārdus uz pieres viņai izspiedās sviedru lāses.

— Runā— Bonds ieteica — runā tad mēs tevi ne­aiztiksim, salīgsim mieru un kopā iedzersim.

Bonds jau sāka uztraukties Vēl mazliet — un Kvor­rels salauzīs meitenei roku.

— Pie velna!

Negaidot viņa ar kreiso roku iesita Kvorrelam pa seju Bonds nepaguva uzlikt bloku. Kaut kas nozibsnīja, un at­skanēja plaukšķis Bonds saķēra viņas roku. Kvorrelam pa vaigu tecēja asinis Uz galda nobira stikla un metāla gabaliņi Ķīniete Kvorrelam bija iegāzusi ar zibspuldzi Trģpīiu acīs viņš kļūtu akls.

Kvorrels ar delnu nobrauca pa seju un uzmanīgi ap­skatīja plaukstu Asinis!

— Ciets riekstiņš! Varbūt kaptein, salauzt viņai roku?

— Laid viņu vaļā

Bonds bija nikns, ka tā arī neko nav parāds no mei­tenes. Lai gan šo to viņš bija apjēdzis: aiz visa tā stāv vēl kāds kas prasmīgi vada savus ļaudis

Kvorrels ķīnietei roku vairs negrieza bet delnu neat­brīvoja. Viņš atpleta meitenei pirkstus.

— Tu esi mani iezīmējusi Tagad mana kārta daiļaviņ.

Ar lielo un rādītājpirkstu'viņš sataustīja ādu Veneras pauguriņā uz rokas un griezdams sāka to stiept Ķīniete slāpēti iekliedzās un ņēmās kauties pretim Kvorrels strauji viņu atlaida/Meitene pielēca kājās un paskrēja nost no galdiņa.

— Nelieši, jūs par to viņam atbildēsit! — viņa nošņā­ca un pazuda

Kvorrels tikai pavīpsnāja. Ar papīra salveti viņš no­slaucīja vaigu iemeta nosmērēto salveti papīrkurvī un paņēma vēl vienu

— Mana brūce aizrietēs, bet viņas delna vēl ilgi sā­pēs— viņš sacīja Bondam. — Šai sievietei ir brīnišķīgs Veneras pauguriņš. Ja sievietei tas ir tik attīstīts vari būt absolūti pārliecināts, ka viņa ir lieliska gultā. Vai jūs to zi­nājāt kaptein?

— Nē, man tas bija jaunums,— Bonds atbildēja.

— Tā ir taisnība Raksturīga pazīme. Bet par viņu ne­raizējieties, — viņš piebilda, pamanījis Bonda sejā neticī­bas blāzmu — Viņai paliks tikai zilums. Velns parāvis, kāds Veneras pauguriņš! Agri vai vēlu es viņu sameklēšu un pārbaudīšu savas teorijas pareizību.

— Kvorrel, tev jau sen laiks apprecēties un nākt pie prāta — Bonds sacīja. — Un iesaku tev likt mierā šo meiču, citādi dabūsi mugurā dunci Un tagad palūdz rēķi­nu, un iesim prom. Esmu ieradies no Londonas, bet tur patlaban ir trīs nakti" Man krietni jāizguļas, bet tev uz vai­ga jāuzlīmē plāksteris

— Mazulīte vienkārši ir lieliska— Kvorrels murmināja.