Doktors "Nē"

10. Pūķa pēdas

Sekotāji ātri gāja lejup pa straumi. Divi vīri peldbiksēs un garos gumijas zābakos ar grūtībām tika līdzi suņiem. Tie bija vareni, tumšādaini ķīnieši viņu augumi spīdēja no sviedriem, uz muguras kūļājās šautenes. Laiku pa lai­kam viņi iekliedzās un nolamājās, biežāk gan lamājās. Vi­ņiem pa priekšu, satraukti riedami ūdeni šļakstināja do- bermaņi. Tie bija saoduši pēdas un tagad drāzās pa tām, ausis tirinādami

— Varbūt tas ir kāds trīskārt nolādēts krokodils? — uzbļāva viens no nēģeriem, pūlēdamies pārkliegt suņu rejas. Viņam rokās bija īsa pātaga, ar kuru viņš ik pa brī­dim pliukšķināja gaisā.

Otrs pienāca tuvāk.

— Nē. Domāju, ka tas ir anglis Veru darēt ka viņš no­slēpies brikšņos Esi uzmanīgs. — Viņš iespieda šauteni padusē un uzlika roku uz laides.

Kad vajātāji nokļuva pie Bonda atrastās attekas, viens no nēģeriem satvēra suņus aiz kaklasiksnas un iegrūda īsajā attekā. Suņi aši peldēja uz priekšu, bet viņš uzmanī­gi no abām pusēm aplūkoja mangroves, meklēdams pē­das.

Cilvēks un suņi sasniedza mazu dīķīti, kurā ieplūda upes atzars. Saimnieks vīlies atskatījās. Tad viņš atkal saķēra suņus aiz kaklasiksnas un pastūma tos ārā no bnksnāja. Suņi negribēja kļausit Nēģeris novicināja pāta­gu.

Viņa pavadonis bija palicis pie attekas sākuma. Pir­mais iznāca no tās un pakratīja galvu, un viņi devās tālāk uz leju pa straumi, sekodami suņiem kuri bija mazliet nomierinājušies.

Pamazām vajātāju soļi noklusa.

Vēl piecas minūtes ūdens virsma mangrovju ielokā nekustējās, tad sakņu mudžekļa vidū lēnām gluži kā pe- riskops pacēlās tievs bambusa stublājs. Pēc tam virspu­sē parādījās Bonda seja ar pierei pielipušiem matiem; vi­ņa labā roka zem ūdens žņaudzīja revolveri. Ieklausīda­mies viņš sastinga Nāves klusums, ne mazākā troksnī­ša. Bet kas tas? Kas tā par skaņu pie upes? Varbūt kāds nedzirdami vajātājiem iet pa pēdām? Bonds izstiepa ro­kas un pieskārās saviem biedriem, kuri bija noslēpušies starp dīķīša saknēm. Kad iznira viņu galvas, Bonds pieli­ka pirkstu pie lūpām. Pārāk vēlu! kvorrels ieklepojās un nospļāvās. Bonds savilka sejā grimasi, kas pauda satrau­kumu, un norādīja uz upi. Visi ieklausījās Absolūts klu­sums. Tad atkal kaut kas nočaukstēja Kāds iegāja atte­kā. Visi trīs no jauna ienira ūdenī.

Zem ūdens Bonds nolika galvu dūņās ar kreiso roku aizspieda nāsis un saknieba lūpās stublāju. Viņš dzirdēja, kā šurp bija peldējuši suņi, taču tad viņus neatklāja. Vai viņiem arī šoreiz izdosies tikt cauri ar veselu ādu? Tagad tas bija grūtāk, jo viņi bija saduļķojuši ūdeni. Un ja seko­tājs ieraudzīs šo tumšo pleķi? Bonds nolēma neriskēt Ja tuvumā būs kāda kustība, viņš lēks augšā un atklās ugu­ni, paļaudamies uz veiksmi.

Bonds gulēja nekustīgi, taču visi viņa jutekļi bija sa­sprindzināti. Bonds sastinga. Kāds ar gumijas zābaku uz­kāpa viņam uz kājas. Zābaks noslīdēja. Varbūt vajātājs uzskatīja viņa kāju par sakni? Bonds nemēģināja riskēt Viņš strauji izšāvās no ūdens un izspļāva bambusu.

īsajā mirklī Bonds virs sevis paguva ievērot muskuļo­tu augumu un viņam virsū krītošu šautenes laidi. Bonds pacēla kreiso roku, aizsegdams galvu, un sajuta briesmī­gu sitienu. Vienlaikus viņš pagrūda uz priekšu labo roku un, kad revolvera stobrs pieskārās uzbrucēja krūtīm, no­spieda mēlīti.

Atsitiens gandrīz sašķaidīja Bonda plaukstu, tomēr sekotājs ievēlās ūdenī gluži kā nocirsts koks. Bonds viņa sānos pamanīja lielu caurumu. Virspusē palika tikai netī­ras putas un lēni augošs sarkans aplis.

Bonds nodrebēja un apgriezās. Aiz muguras stāvēja Kvorrels un meitene. Kvorrels smīkņāja, bet Hanija, pie­spiedusi roku pie mutes, ar šausmām lūkojās uz asiņai­no pleķi ūdenī.

— Hanij, man ļoti zēl, — Bonds izmeta. — Tā vaja­dzēja. Viņš bija tieši virs mums

Apkārt atkal bija tukšs. Bonds paraudzījās pulkstenī. Rādītāji bija apstājušies uz trijiem. Viņš palūkojās uz sauli, kura bija pakāpusies uz vakarpusi. Bija apmēram četri Pēkšņi Bonds sajuta nogurumu. Kas izdarīts — izdarīts Pat ja viņi nav dzirdējuši šāvienu, šā vai tā attapsies, kad visi pārējie sapulcēsies upes grivā, kur, kā domā Kvor­rels, viņus gaida kuteris. Vai viņi dosies uz augšu pa upi meklēt biedru? Droši vien ne. Kad viņi pārliecināsies, ka viena tik tiešām trūkst jau būs satumsis. Meklējumus vi­ņi uzsāks rīt no rīta. Suņi driz vien atradīs viņa līķi. Un pēc tam?

Meitene parāva Bondu aiz piedurknes.

— Varbūt tu galu galā paskaidrosi ko tas viss nozī­mē? — viņa dusmīgi pieprasīja. — Kāpēc jūs gribat cits citu apšaut? Kas jūs esat? Neticu tām pasaciņām par putniem Tas, kurš dodas apskatīt putnus, neņem sev līdzi revolveri

Bonds ielūkojās meitenes niknajās acīs.

— Man ļoti žēl, Hanij. Baidos ka tu esi iekūlusies pa­matīgā ķezā. Es tev visu izstāstīšu vakarā, kad tiksim līdz nometnei. Man ir diezgan sliktas attiecības ar šiem cilvē­kiem. Šķiet viņi grib mani novākt Vienīgais, ko vēlos, — par katru cenu izkļūt no šīs salas, nepievēršot lieku uz­manību. Esmu jau savācis pietiekami daudz faktu, lai nā­kamreiz te atgrieztos pa parādes durvīm

— Ko tu ar to gribi teikt? Vai tad tu esi policists? Un taisies to ķīnieti iespundēt tuptūzī.

— Kaut kas līdzīgs. — Bonds viņai uzsmaidīja. — Vismaz tu esi labo cilvēku pusē. Saki — vai nometne ir tālu no Šejienes?

— Apmēram stundas gājiena attālumā.

— Vai tā ir labi nomaskēta? Vai mūs tur nenogrābs kā puikas?

— Lai to izdarītu, viņiem jānokļūst līdz ezeram vai arī jāiet uz augšu pa upi. Tā ir droša vieta, ja jums pakaļ nedzenas pūķis. Tas var staigāt arī pa ūdeni. Es viņu re­dzēju.

— Tiešām? — Bonds diplomātiski atsaucās. Cerē­sim ka viņš uzmīs sev uz astes vai kur citur.

Meitene iespurdzās.

— Labi Visziņa kungs, viņa izmeta. — Pagaidi — tad pats to apskatīsi.

Kvorrels iznāca no brikšņiem ar šauteni rokās.

— Kaptein, vēl viens stobrs mums nebūs par skā­di, — viņš sacīja it kā atvainodamies — Liekas, tā mums var noderēt

Bonds paņēma šauteni. Tā bija Remingtona sistēmas karabīne, kura ietilpst amenkāņu armijas apbruņojumā Skaidrs ka šie tipi ir labi ekipēti. Viņš atdeva šauteni Kvorrelam.

— Viltīgi zeļļi kaptein, tas bilda — Tas puisis sekoja pārējiem, lai mūs noķertu, kad mēs sakustēsimies pēc suņu aiziešanas šis doktors nav vakarējais

— Tātad rnalads, — Bonds domīgi piekrita. — Bet tagad iesim. Hanija teica, ka līdz nometnei jāiet stunda. Jāturas pa kreisi kalna aizsegā. Viņi var pārskatīt upi ar tālskati. — Bonds pasniedza šauteni Kvorrdam, kurš to iebāza slapjajā mugursomā. Viņi devās ceļā, pa priek-

. šu — Kvorrels aiz viņa — plecu pie pleca Bonds un meitene.

Krūmi un bambusa audzes augstajā kreisās puses krastā viņus aizsedza no saules toties sejā cirtās vēja brāzmas. Bonda ads apsarka, neizturami sāpēja ar laidi sadauzītā roka. Viņu nepavisam nevilināja gaidāmās va­kariņas kuras sastāvēja no izmirkušas maizes, siera un sālītas liellopu gaļas. Cik ilgi viņiem izdosies pagulēt? Ie­priekšējā naktī viņš tikpat kā nebija atpūties, šonakt lie­kas būs tas pats. Un mdtene? Viņa vispār nav gulējusi.

Viņam ar Kvorrelu nāksies Haniju apsargāt Bet rīt no rī­ta — atkal ilgs un mokošs ceļš cauri tropu brikšņiem pie laivas. Un pēc tam — visu nākamo nakti jāairē. Redz, tā­di tie plāni Bonds vilkās uz pnekšu, atcerēdamies par «atvaļinājumu saulītē», par ko bija runājis M. Bonds daudz ko atdotu, lai M. patlaban būtu līdzās.

Upe pamazām sašaunnājās, līdz beigu beigās pārvēr­tās mazā strautiņā, kurš plūda starp niedrēm. Tad strau­tiņš uzplūda bfīvā purvā, aiz kura bija redzams ezers, kas stiepās fīdz salas pretējai malai. Vēl tālāk spīdēja skrej­ceļš un spoži sauleszaķīši rotaļājās uz angāra jumta. Meitene teica, ka jāpagriežas uz austrumiem, un viņi lē­nām steberēja tālāk, lauzdami sev ceļu cauri brikšņiem.

Pēkšņi Kvorrels apstājās un sāka blenzt uz purvaino zemi zem kājām Dubļos vīdēja divas dziļas paralēlas va­gas, bet starp tām vēl viena — mazāka: tas, kurš atstāja tādas pēdas bija norāpies no kalna un šķērsojis purvu ezera virzienā.

— Te ir gājis pūķis, — meitene nevērīgi sacīja.

Kvorrels izbolīja acis.

Bonds gausi devās pa pēdām Ārējās vagas bija diez­gan pareizi veidotas — ar mazām rieviņām malās Tās varētu būt riteņu sliedes, ja nebūtu tik platas — vismaz sešdesmit centimetrus. Vidējā vaga pēc formas bija lī­dzīga, taču apmēram desmit centimetrus plata, gluži kā automobiļa nepa, citu pēdu nebija, bet šīs šķita pavisam svaigas. Tās veda taisnā virzienā, un krūmi pa cēlam bija tā saspiesti, it kā tiem pāri būtu braucis tanks

Bonds nespēja apjēgt kāda mašīna, ja tā tiešām ir mašīna, atstāj tādas pēdas. Kad- meitene viņam viegli iegrūda ar elkoni un nočukstēja: — Es taču tev teicu, — viņš tikai domīgi atbildēja:

— Nu, Hanij, ja tas nav pūķis, tad vismaz kaut kas tāds ko nekad neesmu redzējis.

Mazliet vēlāk meitene parāva Bondu aiz piedurknes.

— Skaties, — viņa nočukstēja un norādīja uz apde­gušu krūmu, gar kuru veda pēdas. — Viņš tam uzpūtis, — viņa satraukti paskaidroja.

Bonds piegāja pie krūmiem un tos aplūkoja

— Tieši tā, — viņš piekrita. — Kāpēc tam vajadzēja sadedzināt šos krūmus? — Tas viss bija ļoti dīvaini.

Pēdas stiepās fīdz ezeram un nozuda ūdenī. Bonds gribēja tās apskatīt taču nebija vērts to dēļ pamest aiz­segu

Saule lēnām paslēpās aiz kalnu grēdas Beidzot mei­tene parādīja uz kaut ko priekšā, un Bonds pamanīja smilšainu strēli, kura piekļāvās ezeram. Gar nērijas ma­lām auga biezi krūmu puduri, bet vidū bija redzama pus- sagruvusi būda. Tā likās klusa un naktsguļai piemērota vieta, kuru no abām pusēm aizsargāja ūdens. Vējš nori­ma, gludais ūdensspogulis vilināja pie sevis. Tā vien gri­bējās pēc daudzu stundu ilgā gājiena pa purvaino slīk­šņu nomest netīro apģērbu un nomazgāties ezerā.

Uzspīdinājusi pēdējo zeltaino staru, saule nolaidās aiz kalna. Stari vēl brīdi uzkavējās salas austrumpusē, taču gar ezeru jau virzījās melna kalnu ēna un drīz vien noklā­ja visu salu. Vardes sāka savu koncertu, kas bija daudz skaļāks nekā Jamaikā un nomāca visas pārējās skaņas šajā melnajā tumsā.

Viņi sasniedza smilšu strēli un pa šauru taciņu iznāca laukumiņā, kur bija pussabrukusi būda Arī te no ezera bi­ja izgājušas' tās pašas platās, noslēpumainās vagas un šķērsojušas laukumiņu, saspiezdamas visu, kas gadījās ceļā Daudzi krūmi bija sadeguši vai pārogļojušies. Viņi atrada no koraļļu gabaliem darinātu pavardu, ap kuru mētājās katliņi un tukšas konservu bundžas. Viņi parakā­ja kaudzi, un Kvorrels atrada pāris kārbu ar šķiņķi un pu­pām. Meitene uzgāja diezgan netīru guļammaisu, bet Bonds — nelielu ādas kabatasportfeli kurā bija piecas . dolāru banknotes, trīs Jamaikas mārciņas un vēl sīknau­da. Baiļu pārņemti, viņi abi bija mukuši steigā.

Viņi pagāja nostāk no būdas, virzīdamies gar mazo, smilšaino laukumiņu. Cauri krūmiem blāvoja un atspīdē­ja ūdenī uguņu virtenes. Austrumpusē zem tumstoša­jām debesīm mirdzēja vienīgi ūdensspogulis.

— Ja nekurināsim uguni būsim drošībā. Vispirms jā­nomazgājas. Hanij, tu paliec tepat bet mēs paiesim tālāk Satiekamies pēc pusstundas un ēdam vakariņas

Meitene iesmējās

— Vai tu apģērbsies?

— Protams, — Bonds atbildēja — Uzvilkšu bikses.

— Kaptein, — Kvorrels ieteicās, — kamēr vēl šo to var redzēt es atvēršu bundžas un sagatavošu naktsmīt­ni. — Viņš parakājās mugursomā. — Te jums bikses un revolveris. Maize diez kāda nav, taču tā ir tikai izmirkuši. Vēl var ēst bet no rīta droši vien būs apkaltuši Šodien apēcfīsim konservus. Bet rītdienai atstāsim sieru un sālī­to liellopu gaļu

— Labi, Kvon-el, — Bonds piekrita — Ēdienkarti sa­stādi pats. — Paņēmis revolveri un bikses viņš iegāja ūdenī un paspēra dažus soļus pa seklumu. Ticis līdz sausajai smilšu strēlei, Bonds noģērba kreklu, atkal iebri­da ūdenī un nogūlās. Ūdens bija nepatīkami silts. Bonds ierīvēja sevi ar smiltīm. Tad sastinga, izbaudīdams klusu­mu un vientufibu

Parādījās zvaigznes, tās pašas, kuras viņu bija atve­dušas uz salu, šķita, kopš tā laika ir pagājis vesels gads — tās pašas, kuras viņam rādīs ceļu rīt Kolosāla ekskursija! Katrā ziņā tā bija rezultatīva Patlaban Bon- dam netrūka pierādījumu un liecinieku liecību, lai lūgtu audienci pie gubernatora un pieprasītu doktora «NĒ» darbības sīku izmeklēšanu. Nedrīkst taču ar ložmetēju tēmēt uz savu rīdzdvēku vienīgi tāpēc, ka viņš pārkāpis personīgās teritorijas robežu. Turklāt — kas tā par velni­šķīgu mašīnu, kas ielauzusies apvienības zonā, iznīcinā­jusi tās īpašumu un, iespējams, nogalinājusi vienu no sargiem. Arī tas ir jāizmeklē. Ko gan viņš atradīs salā, ja atgriezīsies ar mīnukugi un jūras kājnieku vienību? Kā atrisināsies doktora «NE» noslēpums? Ko viņš slēpj? No kā baidās? Kādēļ savas vientulības saglabāšanai viņš slepkavo cilvēkus? Kas viņš ir — šis doktors?

Netālu kāds šļakstinājās pa ūdeni. Bonda domas at­griezās pie meitenes. «Un tomēr — kas ir Haničaila Rai­dere? Vismaz to es uzzināšu šonakt» viņš prātoja izbri­dis karstā.

Bonds uzvilka mitrās bikses un, apsēdies smiltīs, iz­jauca revolveri un ar kreklu cītīgi notīrīja katru detaļu un katru patronu. Tad salika to un, pirms pielādēja aptveri, nospieda mēlīti. Atskanēja sauss klikšķis. Bonds pielādē­ja revolveri, iebāza to makstī, piecēlās un devās uz lau­kumiņu.

Hanija ar žestu uzaicināja viņu apsēsties blakus.

— Nāc šurp, — viņa sacīja — mē% mirstam badā Es iztīrīju vienu katliņu, un mēs tajā sagāzām visas pu­pas. Katram iznāk divas saujas un vēl gabaliņš maizes. Man nav kauna ēst jūsu barību, jo ar jums kopā esmu nogurusi daudz vairāk, nekā ejot viena. Dod roku!

Bonds pasmaidīja Tumsā viņš saskatīja vienīgi viņas aprises. Raudzīdamies uz meitenes matiem, Bonds prā­toja, kādi tie būtu, ja tos izžāvētu un saķemmēta Varēja iztēloties. Viņa kļūtu par brīnišķīgu, valdzinošu Neglīto Pī­lēnu Kāpēc viņa nav izārstējusi salauzto degunu? Tā ir gluži vienkārša operādja. Un tad Hanija būtu pati skaistā­kā meitene Jamaikā.

Hanija liegi pieskārās viņa plecam. Bonds, izstiepis ro­kas, pagriezās un sajuta viņas auguma silto smaržu. Uz brīdi viņš aizvēra acis. Smarža bija tik uzbudinoša ka drebulis pārskrēja pār kauliem. Meitene iesmējās, un Bonds viņas smieklos saklausīja mulsumu, .apmieri­nājumu un maigumu.

— še, ņem, — viņa teica mātišķā balsī, atvilkdama roku