Doktors "Nē"

14. Doktors «NĒ»

Elektriskais pulkstenis kalna dzīlēs noslēptajā tumša­jā istabā rādīja četri un trīsdesmit minūtes.

Ārpusē, kalnā Krebkejas svelmē un smirdoņā sākās jauna diena. Salas austrumpusē daudzie putni — paras­tās un baltās dzērves, pelikāni fiamingo un retie sārtie stārķi — turpināja vīt ligzdas un ķert zivis ezera seklajos ūdeņos. Togad putnus tik bieži traucēja, ka vairums no tiem negribēja taisīt ligzdas.

Pēdējos mēnešos briesmonis savu naksnīgo izbrau­cienu laikā bija sadedzinājis ligzdošanas vietas. Lielākajai daļai putnu šogad nebūs pēcnācēju. Viņi mēģinās atstāt salu, un daudzi ies bojā no masveida histērijas kas no­māc putnu koloniju, kuru pametis miers un klusums.

Salas otrā galā, karjerā, kur ieguva putnu mēslus, kas iekrāsoja kalnu baltu jūras kraukļu kolonija aizvadīja ierasto dienu, putni ēda zivis un darīja bagātāku savu saimnieku un aizstāvi ar dārgā mēslojuma kaudzīti. Ligz­došanas periods putniem bija pagājis mierīgi. Tie trok­šņaini grozījās ap ligzdām — netīrām sausu zaru kau­dzēm. Tās bija izvietotas predzi sešdesmit centimetru attālumā cita no citas, jo jūras kraukļi ir ļoti kauslīgi, un šie sešdesmit centimetrus lielie ringi bija paredzēti cīksti- ņiem. Drīz vien mātītes izdēs trīs olas kuras palielinās saimnieka turību vidēji vēl par diviem putniem.

Virsotnē, kur ritēja izrakumi, simt nēģeru vīrieši un sievietes, kuri strādāja karjerā, beidza savu maiņu. No kalna nogāzes bija iegūti piecdesmit kubikmetri mēsloju­ma, un vēl par divdesmit metriem pieauga zemes uzbē­rums. Mazliet tālāk lejup laidās terases gluži kā vīna dārzi Itālijā vienīgā atšķirība bija tā, ka šeit neauga vīnogas, te bija izdedzinātas terases, kas dzip iegrauzās kalnā. Šdt nesmirdēja pēc dabīgās gāzes kā pārējās salas daļās, te bija kas cits — amiaks, un spēdgais vējš, kurš žāvēja ie­gulas, dzenāja baltbrūnu putekļu mākoņus, kuri līda strādniekiem acīs un ausīs Taču viņi jau bija pieraduši pie smirdoņas un putekļiem viņiem šis darbs šķita viegls un veselīgs Viņi nesūdzējās.

Pēdējā krava tika nosūtīta uz leju šaursliežu vagone­tēs Atskanēja signāls, un strādnieki, pārmetuši pār plecu rupji dannātus kapļus, slinki steberēja uz savām bara­kām kuras bija apvilktas ar dzeloņdrātīm pa kurām plūda augstsprieguma strāva. Nākamajā dienā kā tas notika ik mēnesi, dziļūdenī pie mola, kuru viņi bija uzbūvējuši pirms desmit gadiem un kopš tā laika ne rei­zes nebija redzējuši, iebrauks kuģis. Tas atvedīs produk­tus preces un sīkumus veikalam. Un tad būs svētki ar rumu, dejām un kautiņiem. Dzīve ir jauka!

Dzīve bija jauka arī kalpotājiem — tiem ķīniešu izcel­smes nēģeriem kuri bija vajājuši Bondu, Kvorrelu un meiteni Viņi tāpat beidza darbu garāžā, darbnīcās un sargposteņos un devās uz «oficiālajiem» kvartāliem.

Vairumam no viņiem, neskaitot sardzes dienestā un iekraušanas darbos aizņemtos, nākamā diena būs brīva. Viņi tāpat dzers un dejos, bija gaidāma jauna ikmēneša meiteņu partija no «iekšējiem rajoniem». Vienas pirms mēneša noslēgtās «laulības» tiks pagarinātas vēl gar da­žiem mēnešiem va nedējām, ja tā vēlēsies «vīrs», citām pienāks jaunas izvēles laiks. Dažas jaunas sievietes, at­devušas savus bērnus patversmē, atgriezīsies, lai atstrā­dātu «kārtējo mīlas maiņu», taču būs arī tādas meičas, kuras ārpusē tiks pirmo reizi. Viņu dēļ izcelsies kautiņi, līs asinis, tomēr galu galā kalpotāju kvartālos viss nomien- nāsies vēl uz vienu kopdzīves mēnesi — katram tiks sieviete, kura viņu aprūpēs.

Kalna drēgnajā sirdī, tālu no virspuses mierīgās dzī­ves, savā ērtajā gultā pamodās Bonds. Par spīti miega­zāļu izraisītajām galvassāpēm viņš jutās atpūties. Meite­nes istabā dega gaisma, un Bonds dzirdēja, ka viņa ne­guļ. Viņš izlīda no guttas un, cenzdamies neuzkāpt lam­pas lauskām, piegāja pie skapja. Uzģērba pirmo kimono, kas gadījās pa rokai un piegāja pie ārdurvīm. Hanija bija izlikusi uz gultas vairākus kimono un patlaban tos pielai­koja liela sienas spoguļa priekšā.

— Ā, ta§ esi tu! — Hanija pasmaidīja. — Es domāju, ka tu nekad nepamodīsies. Ne vienu vien reizi gāju tevi apraudzīt Gribēju tevi uzcelt piecos. Pašlaik ir puspieci, un es gribu ēst Vai mēs varam kaut ko iekost?

— Protams, — Bonds pienāca pie gultas. Iedams garām Hanijai, viņš apskāva meiteni ap vidukli un aizrāva sev līdzi. Bonds aplūkoja plāksnītes pie zvana pogām un izraudzījās to, uz kuras bija rakstīts «Apkalpošana numu­rā». Tad sacīja: — Piespiedīsim arī pārējās. Uzdzīvosim pa īstam

Meitene iesmējās

— Labi, bet kas ir manikīrs?

— Tas ir tad, kad tev sakopj nagus. Mums jāsapošas, lai tiktos ar doktoru — Patiesībā Bonds prātoja, ka jā­iegūst vismaz kāds ierocis. Šķēres tomēr ir labāk nekā plikas rokas. Viņš piespieda divas podziņas. Pēc tam pa­laida vaļā meiteni un palūkojās apkārt Kamēr viņi gulēja, kāds bija aiznesis paplāti ar brokastu atliekām. Uz bufe­tes stāvēja paplāte ar pudelēm un glāzēm. Bonds piegā­ja tās apskatīt Tur bija viss, ko tik sirds kāro. Starp pude­lēm bija divas lielformāta ēdienkartes uz divām lapām. Tādas varēja būt augstākās klases restorānos. Ēdienkar­te sākās ar storu ikriem un beidzās ar šerbertu un šam­panieti. Pa vidu ēdieni kuri bija sagatavojami no saldē­tiem produktiem. Bonds nolika ēdienkarti atpakaļ. Jā, par sieru, kurš tika piedāvāts peļu slazdā, nebija iemesla žē­loties!

Kāds pieklauvēja, un istabā ienāca Meija un vēl divas tarkšķīgas ķīnietes. Pārtraucis formālo laipnību straumi, Bonds pasūtīja tēju, ceptu maizi un sviestu Haničailai, tā­pat palūdza, lai viņas sakopj meitenei nagus un matus. Tad devās uz vannas istabu, iedzēra pārīti aspirīna table­šu un nostājās zem dušas. Pēc tam atkal uzģērba kimo­no, neapmierināti atzīmēdams, cik viņam šajās drēbēs ir stulbs izskats, un atgnezās istabā. Starojošā Meija vaicā­ja: vai viņš nebūtu tik laipns un neizraudzītos to, ko viņš un misis Braisa pasūtītu vakariņām. Bonds pasūtīja sev ikrus, ceptu jēra karbonādi salātus un austeres bet Ha­ničailai— meloni, ceptu cāli angļu gaumē un vaniļas sal­dējumu ar karstu šokolādi.

Meija līksmi piekrita viņa izvēlei, un no smaida vaigos uzradās bedrites

— Doktors «NĒ» gribētu zināt vai jums būs ērti septi­ņos un četrdesmit piecās minūtēs?

Bonds lakoniski piekrita.

— Esmu jums ļoti pateicīga, mister Brais. Atnākšu jums pakaļ septiņos četrdesmit četrās.

Bonds iegāja istabā, kur friziere un manikīre nopūlē­jās gar Haniju Gar meitenes matiem un nagiem ņirbēja smalki pirksti. Sajūsmas pilna Hanija viņam uzsmaidīja spogulī.

— Neļauj viņām no sevis iztaisīt pērtiķi, — viņš no­murmināja, pieiedams pie paplātes. Bonds ielēja sev krietnu porciju burbona ar sodas ūdeni un aiznesa glāzi uz savu istabu. Tā bija laba doma — iegūt ieroci, taču nagu šķērītes un vīlīte manikīrei ar ķēdīti bija piestiprināti pie jostas tāpat kā šķēres frizierei. Bonds apsēdās neuz- klātajā gultā un iegrima domās.

Sievietes aizgāja Uz sliekšņa parādījās Hanija Re­dzēdama, ka Bonds nepaceļ galvu, viņa aizgāja atstājusi viņu vienu. Drīz vien Bonds atgriezās otrā istabā un pie­pildīja savu glāzi. Viņš automātiski teica:

— Tu esi brīnišķīga. — Uzmeta skatienu pulkstenim, iegāja savā istabā, izdzēra glāzi un pārģērbās dtā tikpat muļķīgā kimono, šoreiz tas bija pilnīgi melns.

Norunātajā laikā pie durvīm atskanēja kluss klauvē­jiens, un viņi izgāja gaitenī. Meija apstājās pie lifta tā dur­vis atvēra dta ķīniete. Viņi iegāja liftā, un durvis aizvērās Bonds ievēroja ka liftu ražojusi slavena firma. Šajā detu- mā viss bija grezns. No pretīguma viņam sametās šķēr- ma dūša. Hanija to pamanīja. Bonds pagriezās pret mei­teni un sacīja:

— Atvaino, man drusdņ sāp galva. — Bonds nevēlē­jās viņai paskaidrot ka šī bagātība dara viņam raizes, un viņam nav ne mazākās jēgas, kas slēpjas aiz visa tā un kā izkļūt no šejienes laukā. Tas bija pats sliktākais. Nekas viņu nenomāca tā, kā uzbrukuma vai aizsardzības plāna trūkums.

Meitene pievirzījās viņam tuvāk

— Man ļoti žēl Džeims, — viņa nočukstēja. — Ceru, ka sāpes ātri pāries Vai tu nedusmojies uz mani?

Bonds mēģināja pasmaidīt

— Nē, mīļā, — viņš atbildēja. — Dusmojos uz se­vi. — Bonds pieklusināja balsi. — Šovakar runāšu es. Iz­turies dabiski un nebaidies no doktora «NĒ». Iespējams, viņš ir pustraks

Hanija vienīgi apsolīja:

— Izdarīšu visu, kas būs manos spēkos.

Bonds nespēja iztēloties, cik metru viņi nokāpuši lejā:' trīsdesmit sešdesmit? Automātiskās durvis atvērās ar vieglu svilpienu, un viņi atradās lielā zālē.

Tā bija tukša: apmēram astoņpadsmit metrus gara no trim pusēm sienas aizklāja grāmatplaukti, kuri stiepās līdz griestiem. Pirmajā brīdī šķita, ka ceturtā siena ir dari­nāta no tumši zila bieza stikla. Istaba atgādināja kabinetu vai bibliotēku. Kaktā stāvēja ar papīriem piekrauts rak­stāmgalds, bet vidū — galds, uz kura bija avīzes un žur­nāli. Visur bija izlikti ar sarkanu ādu apvilkti krēsli. Paklājs bija tumši zaļā krāsā, bet gaisma — izkliedēta. Vienīgā dīvainība šajā iekārtojumā bija pārvietojamais bārs, kuru varēja pārbīdīt gar stikla sienu, tam apkārt puslokā bija izvietoti krēsli, galdiņi un pelnutrauki. Tādējādi tukšā sie­na it kā kļuva par istabas centru. Bonds ievēroja acumir­klīgu kustību aiz šā tumšā stikla. Viņš šķērsoja istabu. Sudrabaina zivtiņa, kuru vajāja cita — lielāka zivs, aizšā­vās pa zilgano lauku. Kas tas bija? Akvārijs? Bonds pa­cēla skatienu uz griestiem: mazliet zemāk, atsizdamies pret stiklu, putoja balti viļņi Bet virs ūdens — pelēkzila gaismiņām apkārtajosliņa. To vidū viņš ieraudzīja Orio- nu. Tas nebija akvārijs. Tā bija jūra un naksnīgā debess. Visa istabas siena bija no stikla. Viņi atradās sešus met­rus zem jūras līmeņa un varēja novērot tās slepeno dzī­vi.

Bonds un Hanija bija satriekti. Viņi pamanīja divas lie­las, plati ieplestas acis. Mirdzoša zeltaina galva un garš ķermenis nozibēja gar acīm un pazuda. Mazu zivtiņu ba­riņš mirkli uzkavējās pie stikla un aizšāvās tālāk. Liela astoņkāja sešus metrus garie taustekļi lēnām kustējās gar sienu, istabas apgaismojumā tas izskatījās violets Augstāk bija redzams tumšais vēdera siluets un piepūstā dziedzera aprises. Starp zemūdens augiem ņir­bēja daudzkrāsainas lielas un mazas zivis. Loga vidū ap­stājās gara, melna ēna tad cienīgi izgaisa. Cik labi būtu skatīt visu vēl tālāk! Bondam likās, ka ir brīnišķīgi tā dzī­vot un vērot mainīgo ainavu.

Glužskā izpildot viņa vēlmi no ekrāna abām pusēm izšāvās divi pamatīgi gaismas kūļi un notvēra bēgošo ēnu, visos sīkumos izgaismodami milzīgo trīs metrus garo haizivs ķermeni, pēc tam starmeši nodzisa. Bonds lēnām apgriezās. Viņš cerēja ieraudzīt doktoru «NĒ», ta­ču istaba joprojām bija tukša Pēc elpu aizraujošajiem brīnumiem stikla otrā pusē istaba šķita nekustīga un nedzīva. Bonds atkal sāka vērot jūru. Cik skaisti būtu die­nā, kad var atšķirt katru sīkumu sešu metru attālumā, bet varbūt pat vairāk! Un vētrā, ķad viļņi dārdēdami sitas pret stiklu, brīžiem nolaizdamies gandrīz līdz grīdai, brižiem visu apslēpdami! Un vakarā, kad pēdējie saules stan apzeltī istabas griestus, bet ūdens lejāk vai mudž no jūras iemītniekiem! Tik fantastiska ideja varēja ienākt galvā vienīgi pavisam neparastam cilvēkam, un kāds lie­lisks būvniecības ideju iemiesojums! Kā viņiem izdevies kaut ko tādu uzcelt? Risinājums bija tikai viens. Viņiem vajadzēja uzbūvēt stikla sienu klints iekšienē, pēc tam piesardzīgi kārtu pa kārtai izņemt granīta slāni, kurš to atdalīja no jūras. Cik biezs bija šis stikls? Kas to taisījis? Un kā tas nogādāts uz salu? Cik ūdenslīdēju te pūlēju­šies? Un, ak, Dievs, cik tas viss izmaksājis?

— Miljonu dolāru.

Balss bija zema dobja, ar vieglu amerikāņu akcentu

Bonds lēnām pagriezās, negribīgi atrāvis skatienu no stikla sienas.

Doktors «NĒ»? bija iegājis pa durvīm aiz rakstāmgalda. Ar vieglu smaidu lūpās viņš miermīlīgi lūkojās uz viņiem.

— Es domāju, ka gribējāt zināt cik tas maksā. Mani viesi parasti nonāk pie šāda praktiskas dabas jautājuma pēc piecpadsmit minūtēm Vai tā?

— Tieši tā.

Vēl aizvien smaidīdams (Bondam nāksies pierast pie šāda smaida), doktors pienāca pie viņiem. Likās, ka viņš slīd pa grīdu, nevis iet Zem tumšpelēkā kimono nebija redzamas ne viņa kāju kustības, ne arī tas, vai viņam vis­pār bija kurpes.

Bondam pirmais iespaids par doktoru bija vājums, skarbums un garais augums Augumā doktors «NĒ» bija vismaz piecpadsmit centimetrus garāks nekā Bonds, ta­ču. tā kā viņš gāja ļoti stalti, tad šķita vēl garāks Arī seja bija izstiepta un it kā izspiedās uz ļoti apaļā un absolūti kailā galvaskausa. Seja beidzās ar mazu zodu, kas to da­rīja līdzīgu otrādi apgrieztai lietuslāsei, bet precīzāk"— olīveļļas pilei — tik dzeltena bija viņa āda.

Noteikt doktora «NĒ» vecumu nebija iespējams. Grumbu sejā nebija, pat vaigi, kas bija iekrituši zem izspī­lētajiem un augstajiem vaigukauliem, bija gluži kā ziloņ­kauls. Uzacis tāpat kā Salvatoram Dalī bija smalkas, mel­nas un stipri izliektas kā nogrimētam burvju mākslinie­kam Zem tām — ļoti mdnas, spīdīgas acis bez skrop­stām. Tās bezkaislīgi raudzījās taisni uz priekšu kā divu mazu revolveru stobri Plānais deguns karājās pāri platai un skaisti iezīmētai mutei, kura, par spīti negaistošajam smaidam, liecināja par cietsirdību un valdonību. Neiztak- smīgais zods, kā pēcāk ievēroja Bonds, bija mazliet sa­šķiebts norādīdams, ka kakla muskuļi ir samērā nekustī­gi. Šis dīvainais garais stāvs atgādināja milzīgu indīgu kā­puru, kas ieslēpts metāla čaulā Bonds nepavisam nebrī­nītos, ja redzētu, ka apakšdaļa rāpo pa grīdu. Doktors «NĒ» pienāca un apstājās trīs metrus no viņiem.

— Atvainojiet ka nesniedzu jums roku, — viņš bez­kaislīgi teica, — taču es nevaru to izdarīt — Doktors lē­nām pacēla piedurknes. — Man nav roku.

Parādījās divas tērauda spailēs, kas bija piestiprinātas pie spīdīga plaukstas pamata. Lai viņi varētu tās aplūkot viņš pastiepa tās viņiem pretī gluži kā sienāža priekškā­jas Pēc tam spailes atkal paslēpās piedurknēs un sakrustojās uz krūtīm.

Bonds juta, ka Hanija nodreb.

Doktora melnās ads apstājās pie meitenes, pētīda­mas lauzto degunu.

— Kāda nelaime, — viņš vienaldzīgi teica Viņa ska­tiens no jauna ieurbās Bondā. — Jūs vērojāt manu ak­vāriju. — Tas bija apgalvojums, nevis jautājums. — Cil­vēkiem patīk pētīt zīdītājus vai putnus. Man gribējās tā­pat vērot arī zivis. Man tās šķiet daudzveidīgākas un in­teresantākas Esmu pārliecināts, ka jums ir pa prātam mans hobijs.

— Es jūs apsveicu, — Bonds nomurmināja. — Ne­kad neaizmirsīšu šo istabu.

— Nekad. — Arī tas bija apgalvojums, kurā jautās ironija. — Mums par daudz ko jāaprunājas. Mums ir maz laika. Iekārtojieties. Vai vēlaties kaut ko iedzert? Cigare­tes ir jums līdzās.

Doktors «NĒ» piegāja pie ādas krēsla un apsēdās Bonds iekārtojās viņam pretī, bet Hanija — starp viņiem, mazliet nostāk.

Bonds juta kādu kustību aiz muguras un pagrieza galvu. Re bāra stāvēja neliels — tomēr ar cīkstoņa rum­pi — ķīniešu izcelsmes nēģeris. Viņš bija tērpies melnās biksēs un baltā smokingā. Melnās mandeļveida acis apaļajā sejā vienaldzīgi uztvēra Bonda skatienu un pār­sviedās uz ko citu.

— Tas ir mans miessargs, — doktors «NĒ» paskaid­roja — Speciālists dažādās jomās. Viņa negaidītā parā­dīšanās nav pārsteigums. Es vienmēr sev līdzi nēsāju mazu raidītāju, — viņš sacīja, ar zodu norādīdams sev uz krūtīm. — Tādējādi varu viņu paaicināt, kad viņš man nepieciešams. Ko dzer meitene?

Doktors neteica: jūsu sieva. Bonds paraudzījās uz Haničailu. Viņa iepleta acis, taču atbildēja klusā balsī:

— Kokakolu. Pateicos.

Bonds atvieglots pasmaidīja. Vismaz šī izrāde nebija viņu nobaidījusi

— Bet es iedzeršu vodku ar sauso martini un citrona šķēlīti. Saskalināt taču nesajaukt Priekšroku dodu krievu vai poļu vodkai.

Doktora «NĒ» smaidā uzradās jauns vaibsts.

— Redzu, ka arī jūs zināt ko gribat Katrā gadījumā jūsu vēlme piepildīsies. Vai neesat ievērbjis, ka parasti tā mēdz būt? Proti, kad kaut ko gribat jūs pie tā tiekat Vis­maz mana pieredze to apstiprina.

— Sīkumos — jā.

— Ja jums neizdodas lieli darbi, tātad jums nav lielu tieksmju Man tā liekas. Tas arī viss. Bet līdzekļi atradī­sies un attiecības nogludināsies pēcāk.

Dodiet man atbalsta punktu un es apgnezīšu pasau­li — tā ir patiesība tikai tādā gadījumā, ja tiešām ir vēlme apgriezt pasauli — Plāno lūpu kaktiņi mazliet nolaidās. — Tomēr tā ir tukša muldēšana Labāk ķersimies pie lie­tas. Esmu pārliecināts, ka jums nekas nebūs pretī. Jums patīk martini? Vai jums ir cigaretes? Lieliski. Sem-Sem, noliec šeikeru līdzās misteram un padod mis vēl vienu kokakolas pudeli. Jādomā, patlaban ir desmit minūtes uz deviņiem Vakariņas būs tieši deviņos.

Doktors «NĒ» iztaisnojās savā krēslā. Viņš paliecās uz priekšu un-cieši uzlūkoja Bondu. Brīdi istabā valdīja klu­sums. Tad doktors teica:

— Un tagad, Slepenā dienesta aģent Džeims Bond, apmainīsimies ar mūsu noslēpumiem. Iesākumā, lai pie­rādītu jums, ka man nav ko slēpt es atklāšu jums savus. Bet pēc tam jūs man izstāstīsit savus noslēpumus. — Viņa ads zvēroja — Tikai runāsim viens otram taisnī­bu. — Viņš pacēla vienu no spailēm — Es rīkošos tā, kā sacīju. Un jums būs jāseko manam paraugam Citādi, redz, tās — doktors norādīja uz savām acīm, — pateiks man priekšā, ka jūs melojat — viņš piebilda