Gulivera ceļojumi

Autors, uzzinājis par nodomu apvainot viņu valsts nodevībā, aizbēg uz Blefusku. Viņa uzņemšana šai zemē.

Pirms attēloju, kā atstāju šo impēriju, būtu lietderīgi atstāstīt dažus sīkumus par kādu slepenu intrigu, kas vairāk nekā divus mēnešus veidojās pret mani. Līdz šim es visu mūžu biju tāls valdnieku galmiem savas zemās izcelšanās dēļ. Tiesa, es biju pietiekami daudz lasījis un dzirdējis par lielu valdnieku un ministru tieksmēm, bet nekad nebiju domājis, ka tās izpaudīsies tik briesmīgi šādā tālā zemē, kurā, kā man šķita, valdīja pavisam citi principi nekā Eiropā.

Kad es gatavojos apciemot Blefusku salas imperatoru, kāds ievērojams galminieks (kuram es biju izdarījis lielu pakalpojumu tādā laikā, kad tas bija pie viņa ķeizariskās majestātes vislielākā nežēlastībā) ieradās slepeni manā mājā vēlu vakarā, slēgtās nestuvēs, un, nenosaukdams savu vārdu, lūdza viņu pieņemt. Nesēji tika aizsūtīti projām; es ieliku krēslu ar tajā sēdošo gaišību savos svārkos un, pavēlējis kādam uzticamam kalpotājam teikt katram apmeklētājam, ka esmu saslimis un aizgājis gulēt, aizslēdzu savas mājas durvis, noliku pēc sava paraduma krēslu uz galda un nosēdos pie tā. Kad bijām apmainījušies ar parastajiem sveicieniem, es ievēroju, ka viņa gaišības seja izskatās norūpējusies un vaicāju pēc iemesla; tad viesis lūdza viņu uzklausīt pacietīgi, jo jautājums skarot manu godu un dzīvību, un griezās pie manis ar šādu runu, kuru pēc viņa aiziešanas visos sīkumos pierakstīju.

«Jums jāzina,» viņš teica, «ka pēdējā laikā jūsu dēļ vairākkārt sasauktas lielā slepenībā padomes komiteju sēdes un tikai pirms divām dienam viņa majestāte pieņēma noteiktu lēmumu. Jūs jau labi zināt, ka Skairešs Bolgolems (galbets jeb augstākais admirālis) ir bijis jūsu niknākais ienaidnieks gandrīz jau kopš jūsu ierašanas pirmās dienas. Es nezinu šā ienaida iemeslus, bet tas ir pieaudzis kopš jūsu lielajiem panākumiem pret Blefusku impēriju, ar kuriem admirāļa slava tikusi ļoti aptumšota. Šis augstmanis un Flimneps - valsts mantzmis, kura naids pret jums ir zināms viņa sievas dēļ, ģenerālis Limtoks, kambarkungs Lelkens un augstākais tiesnesis Belmafs sastādījuši pret jums apsūdzības rakstu par valsts nodevību un citiem smagiem noziegumiem.»

Šis ievads mani tik stipri uzbudināja, jo apzinājos savus nopelnus un bezvainību, ka gribēju viņu pārtraukt, bet viņš lūdza mani klusēt un turpināja šādi:

«Būdams pateicīgs par labvēlību, kuru esat nan izrādījis, es izzināju visus šos apstākļus un ieguvu apsūdzības raksta kopiju, likdams uz spēles savu galvu jūsu labā.

Apsūdzības raksts pret Kvinbusu Flestrinu, Cilvēku Kalnu

I. Kaut gan ar likumu, kas izdots viņa ķeizariskās majestātes Kelina Defara Pljuna valdīšanas laikā, noteikts, ka ikviens, kas nolaidīs ūdeni ķeizariskās pils sētā, tiks sodīts, vissmagākā veidā par majestātes apvainošanu, tomēr augšā minētais Kvinbuss Flestrins, atklāti pārkāpjot šo likumu un aizbildinādamies ar to, ka apdzēš ugunsgrēku viņa majestātes visdārgās laulātās draudzenes dzīvojamās telpās, ļaunprātīgi, nodevīgi un velnišķīgi izlaizdams savu urīnu, apdzēsa šo ugunsgrēku, kas bija izcēlies minētajos apartamentos, atrazdamies ķeizariskās pils pagalmā, par spīti attiecīgajam likumam, lauzdams savu pienākumu utt., utt.

II. Ka minētais Kvinbuss Flestrins, atvedis Blefusku ķeizarisko floti imperatora ostā un saņēmis pēc tam no viņa ķeizariskās majestātes pavēli sagūstīt visus pārējos Blefusku impērijas kuģus un pārvērst šo impēriju par provinci, ko pārvaldītu mūsu iecelts vicekaralis, kā arī iznīcināt un notiesāt uz nāvi ne tikai platgalniekus, kas bija trimdā, bet arī visus tos ļaudis Blefusku impērijā, kas tūlīt neatteiktos no platgala ķecerības, šis minētais Flestrins kā viltīgs nodevējs pret visai labvēlīgo un gaišo ķeizarisko majestāti lūdza viņu atbrīvot no šā uzdevuma ar ieganstu, ka nevēloties būt varmācīgs pret nevainīgu ļaužu sirdsapziņu, nedz iznīcināt viņu brīvību un dzīvību.

III. Ka, ierodoties dažiem sūtņiem no Blefusku galma izlūgties mieru viņa majestātes galmā, viņš, minētais Flestrins, kā viltīgs nodevējs palīdzēja šiem sūtņiem, tos atbalstīja, iedrošināja un sagādāja tiem izpriecas, kaut gan viņš zināja, ka tie kalpo valdniekam, kas vēl nesen bija viņa ķeizariskās majestātes atklāts ienaidnieks un atklāti karoja ar viņa majestāti.

IV. Ka šis minētais Kvinbuss Flestrins pretēji uzticama pavalstnieka pienākumiem gatavojas tagad apciemot Blefusku galmu un impēriju, saņēmis tikai viņa ķeizariskās majestātes mutvārdu piekrišanu un izmantodams to par ieganstu, nodevīgi un viltīgi nodomājis doties minētajā ceļojumā, lai sniegtu palīdzību, mierinājumu un atbalstu Blefusku imperatoram, kas vēl nesen bija viņa ķeizariskās majestātes ienaidnieks un atklāti karoja ar viņu.

Ir vēl citi punkti, bet šie, kurus izvilkumā es jums nolasīju, ir tie svarīgākie.

Jāatzīstas, ka garajās debatēs par šo apsūdzību viņa majestāte daudzkārt izrādīja pret jums lielu iecietību, vairākkārt pieminēdams pakalpojumus, kurus jūs viņam esat izdarījis, un cenzdamies mīkstināt jūsu noziegumus. Valsts mantzinis un admirālis pieprasīja jums vissmagāko un visapkaunojošāko nāves soda veidu - ieteikdams aizdedzināt naktī jūsu māju, kuru ģenerālis ielenktu ar divdesmittūkstoš vīru lielu armiju, kas apbruņota ar saindētām bultām, lai iešautu jums tās sejā un rokās. Radās nodoms dot jūsu kalpotājiem slepenu pavēli samērcēt jūsu kreklus un palagus indīgā šķidrumā, kas piespiestu jums pašam saplosīt savu miesu un mirt visbriesmīgākās mokās. Ģenerālis pievienojās šim viedoklim, tā ka ilgāku laiku vairākums bija pret jums, bet viņa majestāte, nolemdams pēc iespējas saudzēt jūsu dzīvību, beidzot piedabūja savā pusē virskambarkungu.

Šais strīdos slepeno lietu galvenais sekretārs Reldresels, kas vienmēr ir bijis jums īsts draugs, saņēma imperatora pavēli izteikt savu viedokli, ko viņš arī darīja un pilnīgi attaisnoja jūsu labās domas par viņu. Viņš atzina, ka jūsu noziegumi esot lieli, bet tomēr vēl ļaujot parādīt žēlsirdību - visteicamāko valdnieku tikumu, par ko viņa majestāte tiekot tik taisnīgi cildināts. Reldresels teica, ka viņa draudzība ar jums esot pasaulei labi zināma un tāpēc varbūt augsti cienījamā padome domāšot, ka viņš esot partejisks; tomēr, paklausīdams nupat saņemtajai pavēlei, atklāti izteikšot savas jūtas. Ja viņa majestātei, ņemot vērā jūsu pakalpojumus un ļaujoties savai žēlsirdīgajai dabai, labpatiktos saudzēt jūsu dzīvību un dot pavēli tikai izdurt jums abas acis, viņš pazemīgi domājot, ka ar šo līdzekli taisnība zināmā mērā saņemtu gandarījumu un visa pasaule slavētu imperatora lēnprātību, kā arī to cilvēku cēlo un augstsirdīgo rīcību, kuriem ir gods būt viņa padomniekiem. Ka acu zaudējums nekaitētu jūsu ķermeņa spēkam, ar kuru jūs vēl joprojām varētu būt noderīgs viņa majestātei, ka aklums pavairotu jūsu drosmi, noslēpjot no jums briesmas, jo bailes par acīm sagādājušas jums lielākās grūtības, kad bija jāatved ienaidnieka flote, un ka jums pietiktu skatīties ar ministru acīm, jo pat vislielākie valdnieki taču nedara neko citu.

Šo priekšlikumu visa padome noteikti noraidīja. Admirālis Bolgolems nevarēja apvaldīt dusmas un piecēlies niknumā izteica savu izbrīnu par to, ka sekretārs varot iedrošināties atklāti aizstāvēt nodevēja dzīvību; ka visi jūsu izdarītie pakalpojumi, raugoties no patiesa valsts labuma viedokļa, padarot tikai jūsu noziegumus vēl smagākus; ka jūs, kas spēj āt apdzēst ugunsgrēku, nolaizdams urīnu viņas majestātes, apartamentos (ko viņš pieminēja ar šausmām), varētu citos apstākļos radīt ar šo pašu paņēmienu plūdus, kuros nogrimtu visa pils; un to pašu spēku, kas jums ļāva atvest ienaidnieka floti, varētu pirmajā gadījumā, kad būsiet neapmierināts, izlietot, lai šo floti atkal aizvestu atpakaļ, un viņam esot pilnīgs iemesls domāt, ka jūs savā sirdī esot platgalnieks un ka nodevība vispirms rodoties sirdīs un tad tikai sākot izpausties atklātās rīcībās, tāpēc nu viņš jūs apvainoja nodevībā un pieprasīja jums nāves sodu.

Valsts mantzinis bija tādās pašās domās: viņš norādīja, cik ļoti samazinājušies viņa majestātes ienākumi jūsu uzturēšanas izdevumu dēļ, kas drīz kļūšot nepanesami; ka senatora priekšlikums izdurt jums acis pārāk maz novērsīšot šo ļaunumu un laikam gan to drīzāk pavairošot, kā to pierādot parastais paņēmiens, kad padarot aklus dažus mājputnus, - tie pēc tam ēdot vairāk un kļūstot vēl treknāki; ka viņa svētā majestāte un padome, kas ir jūsu tiesneši, savās sirdīs esot pilnīgi pārliecināti par jūsu vainu, kas esot pietiekams iemesls piespriest jums nāves sodu bez formālajiem pierādījumiem, ko prasa stingrais likuma burts.

Bet viņa ķeizariskā majestāte, noteikti noraidot nāves sodu, visžēlīgi izteicās, ka, ja padome uzskatot jūsu acu izduršanu par pārāk vieglu sodu, tad pēc tā varētu vēl piemērot citus sodus. Un jūsu sekretārs, pazemīgi lūgdams atkal vārdu atbildei uz valsts mantziņa iebildumiem par viņa majestātes lielajiem izdevumiem jūsu uzturēšanai, teica, ka viņa gaišība, kas pilnīgi pārzinot imperatora ienākumus, varot viegli novērst šo ļaunumu, pakāpeniski samazinot jūsu uzturu, tad nepietiekamas barības dēļ jūs kļūšot vājš un nespēcīgs un zaudēšot ēstgribu, un nobeigšoties dažos mēnešos, tad arī jūsu līķa trūdēšana nebūšot vairs tik bīstama, jo jūsu ķermeņa apjoms divkārt samazinātos un tūlīt pēc jūsu nāves pieci vai seši tūkstoši viņa majestātes pavalstnieku varētu divās vai trijās dienās atdalīt jūsu miesu no kauliem un aizvest to ratos un aprakt attālākās vietās, lai izvairītos no sērgām, bet skeletu atstāt par apbrīnošanas priekšmetu nākošajām audzēm.

Šādā veidā sekretāra lielās draudzības dēļ visā šai jautājumā tika panākta vienošanās. Tika stingri piekodināts, ka projekts par jūsu pakāpenisko nomērdēšanu jātur slepenībā, bet spriedumu par jūsu acu

izduršanu ierakstīja grāmatās, nevienam neiebilstot, atskaitot admirāli Bolgolemu, kas, būdams ķeizarienes sabiedrotais, paklausīdams viņas majestātes nemitīgajiem uzmudinājumiem, pieprasīja jums nāves sodu, jo viņa jūt pret jums pastāvīgas dusmas par nejauko un nelikumīgo metodi, kādu jūs izlietojāt, dzēšot ugunsgrēku viņas telpās.

Pēc trim dienām jūsu draugs sekretārs saņems pavēli ierasties jūsu mājā un nolasīt jums apsūdzības rakstu un tad izskaidrot jums viņa majestātes un padomes lielo lēnprātību un labvēlību, kuras dēļ jūs esat nosodīts zaudēt tikai savas acis; viņa majestāte nešaubās, ka jūs pateicībā un pazemībā šo sodu pieņemsiet, divdesmit viņa majestātes ķirurgi novēros, vai šī operācija tiks labi izdarīta, kad, jums zemē guļot, jūsu acu ābolos iešaus smaili noasinātas bultas.

Es atļauju jūsu saprātam izlemt, kādus līdzekļus lietot, un, lai izvairītos no aizdomām, man nekavējoties jādodas prom tikpat slepeni, kā šeit ierados.»

Viņa gaišība to darīja, un es paliku viens lielās šaubās un prāta mulsumā.

Tagadējais liliputu valdnieks un viņa ministri bija ieviesuši parašu (kas, kā man teica, ļoti atšķiroties no agrāko laiku parašām), ka pēc tam, kad tiesa piespriež nežēlīgu nāves sodu, lai izdabātu valdnieka dusmām vai kāda favorīta ļaunprātībai, keizars vienmēr saka runu visai padomei, izpaužot savu lielo lēnprātību un mīkstsirdību kā īpašības, kuras pazīst un novērtē visa pasaule. Šo runu tūlīt publicēja visā valsti; un nekas tik ļoti nebiedēja tautu kā šie viņa majestātes žēlsirdības slavinājumi, tāpēc ka bija novērots: jo plašāki un neatlaidīgāki tie bija, jo lielāka bija soda necilvēcība un apsūdzētās personas nevainība. Bet, kas attiecas uz mani, tad jāatzīstas, ka, nekad nebūdams ne pēc savas izcelšanās, ne pēc izglītības izraudzīts kļūt par galminieku, es tikai vāji varēju spriest par šādiem jautājumiem un tāpēc nespēju saskatīt ne šī sprieduma lēnprātību, ne labvēlību, bet tas man šķita (varbūt aplam) drīzāk bargs nekā saudzīgs. Dažreiz es domāju, ka ieradīšos tiesā, jo, lai gan nevarēju noliegt faktus, kas bija minēti apsūdzības akta punktos, tomēr cerēju, ka tiesneši spriedumu mīkstinās. Taču savā mūžā biju lasījis par daudzām valsts prāvām un vienmēr ievērojis, ka tās beidzās tā, kā tiesnesim labpatikās tās vadīt, un tāpēc šādos kritiskos apstākļos un pret tik spēcīgiem ienaidniekiem neiedrošinājos paļauties uz tik bīstamu nodomu. Mani ļoti valdzināja doma pretoties, jo, kamēr es biju brīvībā, visas šīs impērijas spēks nespētu mani pieveikt un es varētu viegli ar akmeņiem visu galvaspilsētu sagraut drupās; bet es drīz ar šausmām šo nodomu atmetu, jo atcerējos imperatoram doto zvērestu, viņa labvēlības izpausmes pret mani un augsto nardaka titulu, ko viņš man bija piešķīris. Es nebiju vēl apguvis galminieku pateicības veidu, lai pārliecinātu sevi, ka viņa majestātes tagadējā bardzība mani atbrīvo no visiem agrākajiem pienākumiem.

Beidzot es pieņēmu lēmumus, par ko mani varbūt nosodīs un diezgan dibināti, jo atzīstos, ka esmu saglabājis savas acis un tātad arī brīvību, tikai pateicoties savam lielajam straujumam un pieredzes trūkumam. Ja es būtu tad pazinis valdnieku un ministru dabu, ko pēc tam esmu vērojis daudzos citos galmos, un viņu izturēšanās veidu pret noziedzniekiem, kas ir vēl nevainīgāki par mani, tad es ar lielu prieku un gatavību būtu pieņēmis tik vieglu sodu. Bet, jaunības pārsteidzības skubināts un izmantodams viņa ķeizariskās majestātes man izteikto atļauju apciemot Blefusku imperatoru, es atradu iespēju, pirms trīs dienas bija pagājušas, aizsūtīt vēstuli savam draugam sekretāram, paziņodams par savu lēmumu doties šai pašā rītā uz Blefusku, atsaukdamies uz man doto braukšanas atļauju un, nenogaidot atbildi, devos uz to jūras krastu, kur bija noenkurojusies mūsu flote. Es sagrābu lielu kara kuģi, piesēju tā priekšgalam virvi, tad, pacēlis enkurus, noģērbos kails un uzliku savas drēbes (kopā ar segu, ko nesu padusē) uz kuģa, un, vilkdams to sev pakaļ, gan brienot, gan peldot ierados Blefusku ķeizariskajā ostā, kur ļaudis mani jau sen gaidīja. Tur man iedeva divus pavadoņus, lai tie aizvestu mani uz galvaspilsētu, kas arī saucās valsts vārdā. Es pavadoņus nesu rokās, līdz nonācu divsimt jardu atstatumā no pilsētas vārtiem, tad lūdzu tos paziņot par manu ierašanos vienam no valsts sekretāriem un darīt tiem zināmu, ka es šeit gaidu viņa majestātes pavēles. Apmēram pēc stundas saņēmu atbildi, ka viņa majestāte visas ķeizariskās ģimenes un augstu galminieku pavadībā dodoties šurp mani apsveikt. Es tuvojos pilsētai vēl simt jardu. Imperators un viņa svīta nokāpa no zirgiem, ķeizariene un galma dāmas izkāpa no savām karietēm, un es nepamanīju viņos ne bailes, ne satraukumu. Nogulos uz zemes, lai noskūpstītu ķeizara un ķeizarienes roku. Es sacīju viņas majestātei, ka esmu ieradies saskaņā ar solījumu, ko biju devis, un ar sava pavēlnieka imperatora atļauju, lai man būtu gods redzēt tik varenu valdnieku un piedāvāt viņam pakalpojumus, kādi vien būtu manos spēkos un atbilstu pienākumam pret manu paša valdnieku, nepieminēdams nevienā vārdā, ka esmu kritis nežēlastībā, jo man līdz šim nebija par to oficiālu ziņu un es varēju izlikties, ka par šādu nodomu neko nezinu; es nevarēju arī iedomāties, ka mans imperators atklātu noslēpumu, kamēr es neatrodos viņa varā, kaut gan drīz pierādījās, ka biju maldījies.

Es neapgrūtināšu lasītāju un sīkumos neattēlošu manu pieņemšanu Blefusku galmā, bet tā pilnīgi atbilda lielā valdnieka augstsirdībai; neattēlošu arī grūtības, kādas man radās tāpēc, ka man nebija mājas un gultas un vajadzēja gulēt uz zemes, apklājoties ar savu segu.