Gulivera ceļojumi

Autora mīlestība pret savu tēvzemi. Viņš iesniedz karalim ļoti izdevīgu priekšlikumu, kas tiek noraidīts. Karaļa lielā nezināšana politikā. Ļoti nepilnīgās un ierobežotās zināšanas šai zemē. Valsts likumi, karalietas un partijas.

Tikai mana lielā patiesības mīlestība aizkavē mani noklusēt šo mana stāstījuma daļu. Veltīgi bija izrādīt manas dusmas, jo tās vienmēr izraisīja tikai smieklus, un biju spiests mierīgi un pacietīgi noklausīties, kamēr manu cēlo un mīļoto dzimteni tik apvainojoši nozākāja. Esmu tikpat dziļi noskumis, kā droši vien noskums ikviens mans lasītājs par šādu stāvokli, bet valdnieks bija tik zinātkārs un tik pētoši iedziļinājās ikvienā sīkumā, ka pateicība un pieklājība neatļāva man atteikties no jebkura paskaidrojuma, kādu biju spēj īgs viņam dot. Bet lai man atļauts sacīt sev par attaisnojumu, ka es veikli izvairījos no daudziem viņa jautājumiem un katram punktam devu daudzkārt labvēlīgāku apgaismojumu, nekā stingra patiesība to būtu atļāvusi. Jo manī vienmēr iemājo tā cildināmā pieķērība savai dzimtenei, ko Halikarnasas Dionisijs tik dibināti ieteic vēsturniekam: es gribēju noslēpt savas politiskās mātes vāj ības un neglītumu un parādīt visizdevīgākā gaismā viņas tikumu un daiļumu. Tāda bija mana patiesā cenšanās visās daudzajās sarunās, kādas man risinājās ar šo monarhu, bet, diemžēl, tā tomēr neguva nekādus panākumus.

Taču jābūt stipri iecietīgam pret karali, kas dzīvo pilnīgi atšķirts no pārējās pasaules un tāpēc nemaz nepazīst citu tautu galvenās parašas un tikumus; šādu zināšanu trūkums vienmēr rada daudz aizspriedumu un zināmu domu šaurību, kas mums, tāpat kā Eiropas izglītotākajām tautām, nemaz nepiemīt. Un būtu patiešam nepanesami, ja šādas tālas zemes valdnieka uzskatus par tikumiem un netikumiem ieteiktu par paraugu visai cilvēcei.

Lai apstiprinātu manis nupat sacīto un lai parādītu nepilnīgas izglītības nožēlojamās sekas, šeit atstāstīšu gadījumu, kas liksies gandrīz neticams.

Cerēdams iegūt vēl lielāku viņa majestātes labvēlību, es pastāstīju viņam, ka pirms trīssimt vai četrsimt gadiem izdarīts atklājums, kā pagatavot pulveri, kuru vissīkākā uguns dzirkstele var aizdedzināt vienā mirklī; pat ja pulvera kaudze ir liela kā kalns, dzirkstele liek tai uzsprāgt gaisā ar tādu troksni un satricinājumu, kas pārspēj pērkonu. Es pastāstīju, ka pulveris, ja to zināmā daudzumā ieber tukšā vara vai dzelzs caurulē samērā ar tās lielumu, izgrūž dzelzs vai svina bumbu ar tādu spēku un ātrumu, ka nekas nevar apturēt tās triecienu; ka vislielākās šādā veidā izšautās bumbas ne tikai uzreiz iznīcina veselus karapulkus, bet sagrauj visstiprākos mūrus, nogremdē jūrā kuģus ar tūkstoš vīru komandu; ka divas šādas kopā saķēdētas bumbas notriec mastus un takelāžu, saplosa simtiem cilvēku ķermeņu un izposta ap sevi visu; teicu, ka mēs bieži ieberam šo pulveri lielās, dobās dzelzs bumbās un ar mehāniskas ierīces palīdzību izšaujam tās pret aplenktu pilsētu, kur tās izārda bruģi, sagrauj drupās mājas, sprāgstot izsviež šķembas uz visām pusēm, sadragādamas galvaskausu ikvienam, kas ir tuvumā. Pieminēju, ka es ļoti labi zinu pulvera sastāvdaļas, kuras ir lētas un vienkāršas, ka protu tās sajaukt un varētu apmācīt karaļa meistarus, kā izgatavot šīs caurules tādā lielumā, kas atbilstu visu citu lietu apmēriem viņa majestātes karaļvalstī, un ka lielākajām caurulēm nav jāpārsniedz simt pēdu garums; divdesmit vai trīsdesmit šādu cauruļu, kas pielādētas ar attiecīgu daudzumu pulvera, un bumbu dažās stundās varētu sadragāt viņa valsts visstiprākās pilsētas mūrus vai izpostīt visu galvaspilsētu, ja tās iedzīvotāji kādreiz iedrošinātos apstrīdēt viņa absolūto varu. To es pazemīgi piedāvāju viņa majestātei kā mazu atzinības zīmi par tik daudzām viņa karaliskās labvēlības un aizstāvības izpausmēm pret mani.

Noklausoties šo briesmīgo ierīču attēlojumu un manu piedāvājumu, karali sagrāba šausmas. Viņu pārsteidzot, ka tik nevarīgs un sīks kukainis kā es (tādi bija viņa vārdi) varot perināt tik necilvēcīgas domas un tik ļoti aprast ar tām, ka spēju pilnīgi aukstasinīgi attēlot šādas asiņainas posta ainas kā visparastākās šo iznīcinošo ierīču iedarbes sekas. «Tādu ierīču,» viņš teica, «kuru pirmais izgudrotājs būs bijis kāds ļauns ģēnijs, cilvēces ienaidnieks.» Kas attiecoties uz viņu pašu, tā karalis turpināja, tad viņu gan reti kas varot tā iepriecināt kā jauni atklājumi mākslā un dabā, bet viņš labāk būtu ar mieru zaudēt pusi savas karaļvalsts nekā izzināt manis attēloto noslēpumu, un piekodināja, ja dzīvība man esot dārga, to nekad nevienam vairs nepieminēt.

Šauru principu un uzskatu savāda ietekme! Šis valdnieks, kam piemita visas īpašības, kuras izraisa godbijību, mīlestību un cieņu, apveltīts ar apbrīnojamiem talantiem un savu pavalstnieku gandrīz dievināts, - kāda niecīga, nevajadzīga aizsprieduma dēļ, kas mums Eiropā ir gluži neiedomājams, izlaida no rokām iespēju kļūt par savu ļaužu dzīvības, brīvības un bagātības absolūto noteicēju. Tā izsakoties, man nav ne mazākā nodoma mest ēnu uz šā lieliskā karaļa daudzajiem tikumiem, kaut gan saprotu, ka viņa raksturs ar šo manu stāstījumu angļu lasītāju uztverē būs stipri noniecināts, bet, manuprāt, šī nepilnība izriet no šīs tautas izglītības trūkuma, jo tā vēl līdz šim laikam nav politiku izveidojusi par zinātni, kā to darījuši Eiropas atjautīgākie prāti. Jo ļoti labi atceros, ka reiz, kad, sarunājoties ar karali, nejauši ieminējos par vairākiem tūkstošjem grāmatu, kas pie mums sarakstītas par valdīšanas mākslu, šī mana piezīme (pretēji manam nolūkam) izraisīja viņā ļoti nelabvēlīgas domas par mūsu prāta spējām. Viņš paskaidroja, ka neieredzot un nicinot jebkuru noslēpumainību, izsmalcinātību un intrigu kā valdniekos, tā ministros. Viņš nevarēja saprast, ko es gribot teikt ar tādiem vārdiem kā «valsts noslēpums», ja neesot runa par ienaidniekiem vai sāncenšiem. Viņš ietver valdīšanas māku ļoti šaurās robežās - prasīdams tikai veselu saprātu un gudrību, taisnīgumu, lēnprātību, visu civilo un kriminālo lietu ātru izlemšanu un vēl dažas pašas par sevi saprotamas īpašības, kuras nav vērts pieminēt. Un viņš izteica domas, ka ikviens, kas varot izaudzēt divas labības vārpas vai divus zāles stiebrus uz tāda zemes laukumiņa, kur iepriekš augusi tikai viena vārpa un viens stiebrs, būšot vairāk noderīgs cilvēcei un izdarījis nozīmīgāku pakalpojumu savai tēvijai nekā visa politiķu suga kopā.

Šīs tautas izglītība ir ļoti nepilnīga, tā sastāv tikai no morāles, vēstures, dzejas un matemātikas, bet jāatzīstas, ka šajās nozarēs tai ir lieli sasniegumi. Bet matemātika tiek izlietota tikai dzīves vajadzībām - zemkopības un mehānisku ierīču uzlabošanai, tāpēc pie mums to novērtētu zemu. Kas attiecas uz idejām, būtībām, abstrakcijām un transcendentālām lietām, tad man neizdevās viņu galvās radīt ne vismazāko jēdzienu par tām.

Neviens likums šai zemē nedrīkst būt izteikts tik daudz vārdos, ka pārsniegtu alfabēta burtu skaitu, kuru ir divdesmit divi. Un patiesi, tikai nedaudzi likumu teksti aizsniedz šādu garumu. Tie izteikti visai vienkāršos un skaidros vārdos, un šie ļaudis nav tik atjautīgi, lai atrastu likumam vairāk nekā vienu iztulkojumu, un rakstīt par likumu komentārus viņi uzskata par lielu noziegumu. Kas attiecas uz civilām un kriminālām prāvām, tad precedentu viņiem ir tik maz, ka tiem nav iemesla lielīties ar sevišķu veiklību abās šajās nozarēs.

Grāmatu iespiešanas māksla viņiem, tāpat kā ķīniešiem, pazīstama kopš aizvēsturiskajiem laikiem, bet viņu bibliotēkas nav pārāk lielas, jo karaļa bibliotēka, kas skaitās vislielākā, sastāv no nepilniem tūkstoš sējumiem, kas novietoti tūkstoš divsimt pēdu garā galerijā, un man bija atļauts paņemt jebkuru grāmatu, kāda man patiktos. Karalienes galdnieks vienā no Glamdalkličas istabām izveidoja divdesmit piecas pēdas augstas koka sastatnes, līdzīgas atslejamām kāpnēm; katrs pakāpiens bija piecdesmit pēdu garš, tās patiesi bija pārvietojamas dubultkāpnes, kuru apakšgals atradās desmit pēdu atstatumā no istabas sienas. Grāmata, kuru vēlējos lasīt, tika atslieta pret sienu: es vispirms uzkāpu līdz augšējam pakāpienam un, pavērsis seju pret grāmatu, sāku lasīt lappuses augšējo rindu, staigādams pa labi un pa kreisi kādus astoņus vai desmit soļus, skatoties pēc rindas garuma, līdz teksts bija jau mazliet zem manu acu līmeņa, tad nokāpu uz nākošā pakāpiena, kamēr nokļuvu līdz pašai lappuses apakšai, tad atkal uzkāpu augšā un sāku tādā pašā veidā lasīt otro lappusi, pēc tam pāršķīru lapu, ko varēju viegli izdarīt ar abām rokām, jo papīrs nebija biezāks un cietāks par kartonu un lielākās grāmatas lapu garums nepārsniedza astoņpadsmit vai divdesmit pēdu. Viņu stils ir skaidrs, vīrišķīgs, gluds, bez izpušķojumiem, jo par visu vairāk tie izvairās no nevajadzīgas daudzvārdības un izteiksmes raibuma. Izlasīju vairākas viņu grāmatas, it sevišķi par vēsturi un morāli. Starp citu, mani ļoti uzjautrināja kāds mazs, sens traktāts, kas vienmēr glabājās Glamdalkličas guļamistabā un piederēja viņas guvernantei - nopietnai vecākai dāmai, kas labprāt lasīja rakstus par morāli un reliģiju. Šī ne visai populārā grāmata apcer cilvēku vāj ības un iecienīta tikai vienkāršu sieviešu aprindās. Tomēr mani interesēja izzināt, ko var vietējais rakstnieks teikt par tādu tēmu. Autors atkārto visu Eiropas morālistu spriedelējumus, parādīdams, cik niecīgs, nicināms un nevarīgs dzīvnieks ir cilvēks pēc savas dabas, ka tas nespēj aizsargāties pret skarbu klimatu un mežonīgu dzīvnieku niknumu, ka dažas būtnes viņu daudzkārt pārspēj spēkā, citas - ātrumā, trešās - tālredzībā, ceturtās - čaklumā. Viņš piebilst, ka pasaules pēdējos norieta gadsimtos daba deģenerējas un tagad var radīt, salīdzinot ar senlaiku cilvēkiem, tikai nepilnīgi attīstījušās sīkas būtnes. Viņš izsakās: esot iemesls domāt, ka agrāk cilvēku suga bijusi ne tikai daudz lielāka augumā, bet senos laikos dzīvojuši arī milži, ko apgalvo vēsture un tautas nostāsti un ko apstiprina karalistes dažādos apvidos nejauši izrakti milzīgi kauli un galvaskausi, kas apmēros tālu pārsniedz mūslaiku niecīgo, sarukušo ļaužu sugu. Viņš pierāda, ka paši dabas likumi noteikti prasot, lai sākumā mēs būtu radīti lielāki un spēcīgāki augumā un mūs neapdraudētu jebkurš sīks negadījums: vai nu kāds no jumta krītošs dakstiņš, vai zēna rokas mests akmens, vai noslīkšana mazā strautiņā. No šādiem spriedelējumiem autors atvasina vairākus morāles likumus, kuri noderīgi ikdienas dzīvē, bet kurus nav vērts šeit atkārtot. Es savukārt nevarēju atturēties no pārdomām par to, cik bieži cilvēki izlieto savas spējas, lai lasītu morāles lekcijas vai neapmierināti sūdzētos par mūsu cīņu ar dabu. Un, manuprāt, sīkāk papētot, šīs sūdzības izradītos nepamatotas kā pie mums, tā šai tautā.

Kas attiecas uz karalietām, tad iezemieši lepojas ar to, ka karaļa armija sastāvot no simt septiņdesmit sešiem tūkstošiem kājnieku un trīsdesmit diviem tūkstošiem jātnieku, ja var saukt par armiju karaspēku, kas sastādās pilsētā no tirgoņiem un laukos no zemniekiem, kurus komandē bez maksas un atalgojuma lielie un mazie muižnieki. Šis karaspēks ir diezgan priekšzīmīgi apmācīts, un tajā valda ļoti laba disciplīna, bet man tas nelikās nekāds sevišķs nopelns, jo kā gan varētu būt citādi, ja katrs zemnieks pakļauts savam muižniekam un katrs pilsētnieks savas pilsētas dižvīriem, kas pēc Venēcijas parauga ievēlēti balotējoties. Esmu bieži redzējis Lorbralgradas milicijas manevrus divdesmit kvadrātjūdžu lielā laukā netālu no pilsētas. Kaut gan tur bija tikai divdesmit pieci tūkstoši kājnieku un seši tūkstoši jātnieku, man nebija iespējams novērtēt viņu skaitu, ņemot vēra lielo zemes platību, kurā tie bija izvietoti. Jātnieks milzīga ērzeļa mugurā slējās ap deviņdesmit pēdu augstumā. Esmu redzējis visu šo jātnieku pulku pēc komandas uzreiz izraujam zobenus un vicinām tos gaisā. Neviena iztēle nevar iedomāties kaut ko tik varenu, tik neredzētu un pārsteidzošu! Likās, it kā desmittūkstoš zibeņu reizē uzliesmotu visas debess pusēs.

Man gribējās zināt, kā šis valdnieks, kura valsts nekur nerobežojas ar kādu citu zemi, iedomājies izveidot armiju un iemācīt savai tautai militāru disciplīnu. Bet es drīz uzzināju gan no sarunām, gan lasot vēsturiskus apcerējumus, ka daudzus gadsimtus šie ļaudis cietuši no tās pašas kaites, kas piemeklē visu cilvēku dzimumu: muižnieki bieži tiecas iegūt varu, tauta brīvību un karalis absolūtu virsvaldonību. Visus šos trīs spēkus gan laimīgā kārtā līdzsvaro karalistes likumi, bet dažreiz kāds no tiem lauza šos likumus un vairākkārt izraisīja pilsoņu karus; pēdējo karu bija laimīgi izbeidzis tagadēj ā valdnieka vectēvs, panākot vispārēju piekāpšanos; un ar kopīgu vienošanos izveidotā milicija kopš tā laika stingri izpilda savus pienākumus.