Gulivera ceļojumi

Saimnieka meitas apraksts. Autoru aiznes uz kādas pilsētas tirgu, tad uz galvaspilsētu. Viņa ceļojuma sīkāks apraksts.

Manai saimniecei bija deviņus gadus veca meita - šādam vecumam ļoti attīstīts bērns, kas veikli rīkojās ar adatu un prata labi apģērbt savu lelli. Kopā ar savu māti viņa man sagatavoja naktij gultu lelles šūpulī; šo šūpuli tās ielika kāda skapīša mazā atvilktnē, kuru tad novietoja pie griestiem pakārtā plauktā, lai mani pasargātu no žurkām. Tā bija mana gulta visu laiku, kamēr dzīvoju pie šiem ļaudīm, bet tā tika pakāpeniski iekārtota ērtāk, kad sāku mācīties viņu valodu un varēju izteikt savas vajadzības. Šī meitene bija tik veikla, ka, divi vai trīs reizes redzēdama mani izģērbjamies viņas klātienē, prata mani apģērbt un izģērbt, lai gan es centos nekad viņu neapgrūtināt, ja viņa ļāva man to izdarīt pašam. Viņa pašuva man septiņus kreklus un vēl citu veļu no vissmalkākā audekla, kādu tā varēja sameklēt, kas tomēr bija rupjāks par maisa drēbi; un šo veļu viņa vienmēr mazgāja pati savām rokām. Viņa bija arī mana skolotāja un iemācīja man savu valodu; kad norādīju uz kādu priekšmetu, viņa to nosauca savā valodā, tā ka pēc dažām dienām varēju paprasīt visu, kas man bija vajadzīgs. Viņa bija ļoti labsirdīga un augumā nepārsniedza četrdesmit pēdas, jo bija maza savam vecumam. Viņa mani nosauca par Grildrigu, un šādā vārdā mani dēvēja visa ģimene un vēlāk visa karaliste. Šis vārds nozīmē to pašu, ko latīņu homunculus, itāļu homunceletino un angļu mannikin. Viņai man jāpateicas, ja paliku dzīvs šajā zemē; mēs nekad nešķīrāmies, kamēr tur uzturējos; es viņu saucu par savu Glamdalkliču jeb mazo aukli. Un man varētu pārmest lielu nepateicību, ja es nepieminētu šeit viņas rūpes un mīlestību pret mani, kuras es no visas sirds vēlētos atlīdzināt tā, kā viņa to pelnījusi, nevis nelaimīgā kārtā būt par bezvainas ieroci, kura dēļ tā nokļuvusi nežēlastībā, jo par to man ir pārāk liels iemesls baidīties.

Kaimiņos sāka izplatīties valodas, ka mans saimnieks esot laukā atradis savādu dzīvnieku gandrīz spleknaka lielumā, bet viscaur pilnīgi līdzīgu cilvēciskai būtnei, kuras rīcības tas atdarinot; šis cilvēciņš it kā runājot pats savā sīciņā valodā, esot jau iemācījies dažus vietējos vārdus, staigājot stāvus uz divām kājām, esot pieradināts un mīlīgs; nākot, kad viņu saucot; darot, ko vien tam pavēlot; un tam esot vissmalkākie locekļi pasaulē un seja baltāka nekā trīs gadus vecai muižnieka meitai. Kāds cits zemnieks, kas dzīvoja netālu un bija mana saimnieka labākais draugs, atnāca ciemos, lai pārbaudītu, vai šīs valodas ir patiesas. Mani tūlīt iznesa un nolika uz galda, kur es pastaigājos pēc pavēles, izvilku savu zobenu un ieliku to atkal makstī, paklanījos sava saimnieka viesiem, vaicāju saimniekam viņa paša valodā, kā klājas, un teicu, ka priecājos viņu apsveikt, tieši kā mana mazā aukle man bija mācījusi.

Viesis, kas bija vecs un ar vāju redzi, uzlika brilles, lai mani labāk saskatītu; un, to redzot, es nevarēju apvaldīt sirsnīgus smieklus, jo viņa acis līdzināj ās pilnam mēnesim, kad tas iespīd istabā pa diviem logiem. Mājas ļaudis, saprazdami manas jautrības cēloni, arī iesmēj ās, bet vecais vīrs bija tik muļķis, ka sadusmojās un uztraucās. Viņš bija pazīstams kā liels mantrausis, un man par nelaimi šī viņa slava bija pelnīta, jo viņš deva manam saimniekam sasodīto padomu rādīt mani kā brīnumu tirgus dienās tuvākajā pilsētā, kas bija pusstundas jājiena attālumā, apmēram divdesmit divas jūdzes no mūsu mājas. Es nojautu, ka gatavojas kaut kas nelabs, kad redzēju saimnieku ilgi sačukstamies ar šo savu draugu un šad tad norādām uz mani; un bailēs man šķita, ka sadzirdu un saprotu dažus viņu vārdus. Bet otrajā rītā Glamdalkliča, mana mazā aukle, pastāstīja man visu, ko tā bija veikli izzinājusi no savas mātes. Nabaga meitene piespieda mani pie krūtīm un aiz kauna un bēdām sāka raudāt. Viņa baidījās, ka rupjie, vienkāršie ļaudis nodarīs man ļaunu, ka tie, ņemdami rokās, varētu mani nospiest vai salauzt man kādu locekli. Viņa bija novērojusi, cik kautrīgs ir mans raksturs un cik augstu es vērtēju savu godu, un kādu

sašutumu es sajustu, ja mani par naudu rādītu izpriecai rupjiem ļaudīm. Viņa teica, ka tētis un māmuļa esot tai apsolījuši Grildrigu uzdāvināt, bet tagad viņa redzot, ka tie gribot rīkoties ar viņu tāpat kā pagājušā gadā, kad tie teikusies tai uzdāvināt jēru, bet, tiklīdz tas bijis nobarojies, pārdevuši to miesniekam. Varu teikt, ka es pats biju mazāk apbēdināts nekā mana aukle. Manī bija stipra cerība, kas nekad mani neatstāja, ka es kādreiz atgūšu savu brīvību, un, kas attiecas uz negodu tikt rādītam kā izdzimumam, tad, uzskatīdams sevi par pilnīgu svešinieku šai zemē, es domāju, ka šādu nelaimi man neviens nepārmetīs, ja es kādreiz atgrieztos Anglijā, jo pat pašam Lielbritānijas karalim manā stāvoklī būtu jāpacieš šāds pazemojums.

Mans saimnieks, paklausīdams sava drauga padomam, nākošajā tirgus dienā aizveda mani kastē uz kaimiņu pilsētu un paņēma līdz savu mazo meitu, manu aukli, kuru nosēdināja aiz sevis uz seglu spilvena. Kastei visas sienas bija noslēgtas, un tajā bija tikai mazas durvis, lai es varētu ieiet un iziet, un daži caurumi, pa kuriem ieplūda gaiss. Meitene bija tik rūpīga, ka ielika savas lelles vatēto segu kastē, lai es uz tās varētu gulēt. Tomēr šai ceļojumā, lai gan tas ilga tikai pusstundu, mani briesmīgi sakratīja un izmocīja, jo katrs zirga solis bija četrdesmit pēdu plats, un dzīvnieks lēca tik augstu, ka viņa kustības atgādināja kuģa pacelšanos un lejup triekšanos lielā vētrā, bet tās tikai bija biežākas. Mūsu ceļš bija mazliet garāks nekā attālums no Londonas līdz Sent-Elbensai. Mans saimnieks nokāpa no zirga pie kādas viesnīcas, kuru mēdza apmeklēt, un, kādu brīdi apspriedies ar viesnīcas īpašnieku un veicis vajadzīgos priekšdarbus, noīrēja grultrudu, t.i., saucēju, kam bija visā pilsētā jāizziņo, ka pie Zaļā Ērgļa varot apskatīt dīvainu radījumu, gandrīz tikpat lielu kā spleknaku (kāds šīs zemes dzīvnieciņš, ļoti smalki veidots, apmēram sešas pēdas garš), kuram viss ķermenis esot kā cilvēciskai būtnei, kas varot izrunāt dažus vārdus un rādot simtiem dažādu joku.

Mani uzlika uz galda viesnīcas plašākajā istabā, kas bija apmēram trīssimt kvadrātpēdu liela. Mana mazā aukle stāvēja uz zema ķeblīša pie paša galda, lai apsargātu mani un pateiktu man, ko darīt. Lai izvairītos no kņadas, mans saimnieks atļāva apskatīt mani reizē tikai trīsdesmit cilvēkiem. Es staigāju pa galdu pēc meitenes komandas: viņa uzdeva man savā valodā jautājumus, kas man bija saprotami, un es uz tiem atbildēju, cik skaļi varēdams. Vairākkārt pavērsos pret skatītājiem, tiem ar padevīgu cieņu paklanījos, apsveicu tos un izrunāju vēl citus teikumus, kas man bija iemācīti. Paņēmu ar liķieri piepildītu uzpirksteni, kuru Glamdalkliča man pasniedza kausa vieta, un izdzēru to uz skatītāju veselību; izvilku savu zobenu un to vicināju, kā mēdz darit Anglijā paukotāji. Mana aukle pasniedza man īsu salmu, kuru izlietoju kā pīķi, jo biju jau savā jaunībā iemācījies rīkoties ar šo ieroci. Šai dienā mani parādīja divpadsmit skatītāju grupām, un katru reizi man vajadzēja atkārtot tās pašas ākstības, līdz biju gandrīz pusbeigts aiz noguruma un apnikuma, jo tie, kas mani bija redzējuši, stāstīja par mani tādus brīnumus, ka ļaudis gribēja gandrīz vai durvis izlauzt, lai tiktu iekšā. Saimnieks, rīkodamies savās interesēs, neatļāva nevienam mani aizskart, atskaitot manu aukli, un, lai pasargātu no briesmām, soli tika novietoti tādā attālumā no galda, ka neviens skatītājs nevarēja mani aizsniegt.

Tomēr kāds nešpetns skolnieks svieda riekstu, tēmēdams pret manu galvu, un rieksts gandrīz mani trāpīja, turklāt tika raidīts ar tādu spēku, ka būtu katrā ziņā sadragājis manu galvaskausu, jo bija vidēja ķirbja lielumā. Ar gandarījumu redzēju, ka jaunais palaidnis tika krietni samizots un izdzīts no zāles.

Saimnieks publiski paziņoja, ka mani atkal rādīšot nākošajā tirgus dienā, un starplaikā viņš man izgatavoja ērtākus ratus, kas man bija ļoti vajadzīgi, jo pirmais ceļojums un astoņu stundu ilgā uzstāšanās mani tā bija nogurdinājuši, ka gandrīz vairs nespēju nostāvēt kājās, nedz izrunāt kādu vārdu. Tikai pēc trijām dienām atguvu spēkus, bet arī māj ās man nebija miera, jo visi kaimiņu muižnieki simt jūdžu apkārtnē, izdzirdējuši, ka tieku daudzināts, ieradās saimnieka mājās mani apskatīt. Katru reizi sanāca vismaz trīsdesmit personas ar sievām un bērniem (jo šī zeme ir ļoti apdzīvota), un mans saimnieks, kad rādīja mani māj ās, pieprasīja maksu par pilnu zāli, pat ja tajā bija tikai viena ģimene, tāpēc kādu laiku, kaut gan mani uz pilsētu neveda, man nevienu dienu nebija atpūtas (atskaitot trešdienu, kas ir viņu svētdiena).

Redzēdams, ka varu tam sagādāt vēl lielākus ienākumus, mans saimnieks nolēma mani vest uz visām karalistes lielākajām pilsētām. Tāpēc, apgādājies ar visu nepieciešamo ilgākam ceļojumam un nokārtojis visas mājas darīšanas, viņš atvadījās no sievas, un 1703. gada 17. augustā, apmēram divus mēnešus pēc manas ierašanās, mēs devāmies uz galvaspilsētu, kas atradās gandrīz pašā valsts vidienē, turpat trīstūkstoš jūdžu attālumā no mūsu mājas. Saimnieks sev aizmugurē uz zirga nosēdināja savu meitu Glamdalkliču. Viņa turēja mani klēpi, ielikusi kastē, kas bija piesieta tai pie jostas. Meitene bija kastes sienas apvilkusi ar vismīkstāko drēbi, kādu varēja dabūt, grīdu izklājusi ar matračiem, ielikusi tur savas lelles gultu, apgādājusi man veļu un citas nepieciešamās lietas un ierīkojusi visu pēc iespējas ērtāk. Mūs pavadīja tikai viens mājas kalps, kas jāja aiz mums ar mūsu ceļa mantām.

Mans saimnieks bija nodomājis rādīt mani visās pilsētās, kurām jāj ām cauri, un novirzīties no ceļa ap piecdesmit vai simt jūdžu līdz kādam ciemam vai ievērojamu ļaužu mājām, kur tas varēja cerēt uz peļņu. Mēs katru dienu nojāj ām ne vairāk kā simt četrdesmit vai simt sešdesmit jūdžu, jo Glamdalkliča, lai mani saudzētu, žēlojās, ka viņa no jāšanas nogurstot. Kad to vēlējos, viņa mani bieži izņēma no kastes, lai es ieelpotu svaigu gaisu un lai parādītu man apkārtni, bet vienmēr stingri turēja mani piesietu pavadā. Mēs šķērsojām piecas vai sešas upes, daudzkārt dziļākas un platākas nekā Nīla vai Ganga, un neviena upīte nebija tik maza kā Temza pie Londonas tilta. Mēs atradāmies ceļā jau desmit nedēļas, un es biju rādīts astoņpadsmit lielās pilsētās, turklāt vēl daudzos ciemos un atsevišķās ģimenēs.

26. oktobrī rnēs ieradāmies galvaspilsētā, kas vietējā valodā saucas Lorbralgrada jeb Visuma Lepnums. Mans saimnieks apmetās pilsētas galvenajā ielā netālu no karaļa pils un atkal izlīmēja afišas parastajā veidā, ar sīku manas personas un manu īpašību aprakstu. Viņš noīrēja lielu telpu, trīs vai četri simti pēdu platu, sagādāja sešdesmit pēdas platu galdu, uz kura man bija jāuzstājas ar priekšnesumiem, uz galda trīs pēdas no malas visapkārt ierīkoja trīs pēdas augstus režģus, lai nevarētu nokrist zemē. Es tiku rādīts desmitreiz dienā visiem ļaudīm par izbrīnu un patiku. Tagad jau diezgan labi runāju vietēj ā valodā un pilnīgi sapratu jebkuru vārdu, ko man teica. Es biju iemācījies arī viņu alfabētu un varēju jau sākt lasīt atsevišķus teikumus, jo Glamdalkliča bija mana skolotāja, kamēr vēl atradāmies māj ās, kā arī mūsu ceļojuma brīvajos brīžos. Viņai kabatā bija maza grāmata, nedaudz lielāka par Sansona atlantu; tajā bija vispārīgas pamācības jaunām meitenēm un īsa reliģijas mācība; pēc šīs grāmatas viņa man iemācīja pazīt burtus un izlasīt vārdus.