Gulivera ceļojumi

Autora bīstamais ceļojums. Viņš ierodas Jaunajā Holandē, cerēdams, ka varēs tur apmesties. Kāds iezemietis ievaino viņu ar bultu. Autors tiek sagrābts un ar varu aizvests portugāļu kuģī. Kapteiņa lielā laipnība. Autors ierodas Anglijā.

1714./15. gada 15. februārī tieši pulksten deviņos rītā iesāku šo šķietami bezcerīgo ceļojumu. Vējš bija ļoti labvēlīgs, tomēr sākumā lietoju irkļus, bet, apsvēris, ka drīz noguršu un vējš var mainīties, pamēģināju uzvilkt savas mazas buras un tā, bēguma nests, braucu, cik aptuveni varēju aprēķināt, - ar pusotras jūdzes ātrumu stundā. Mans saimnieks un viņa draugi palika stāvam krastā, līdz es gandrīz biju izzudis no viņu redzes loka, un vairākkārt dzirdēju bēro kleperi (kas mani allaž bija mīlējis) saucam: «Hnui illa niha majah jehū!» - «Esi piesardzīgs, laipnais jehūz!»

Mans nodoms bija, ja iespējams, atrast kādu mazu, neapdzīvotu salu, kur ar savu darbu varētu sagādāt visu nepieciešamo dzīvei, un tā man šķita lielāka laime nekā būt pirmajam ministram kādā Eiropas vispieklājīgākā galmā: tik briesmīga man likās doma atgriezties sabiedrībā, kur valda jehūzi. Manis ilgotajā vientulībā es vismaz varētu nodoties pats savām domām un ar prieku apcerēt neatdarināmo hoihnhnmu tikumus, nebūtu arī iespēju iestigt manas sugas netikumos un samaitātībā.

Lasītājs varbūt atcerēsies, ko es stāstīju par to, kā mana komanda sadumpojās un ieslodzīja mani kajītē, kā es tur pavadīju vairākas nedējas, nezinādams, kādu kursu mēs ieturam; un, kad mani liellaivā izcēla malā, jūrnieki man zvērēja, patiesi vai tikai izlikdamies, ka nezinot, kādā pasaules daļā mēs esot. Tomēr es domāju, ka esam 10 gradu uz dienvidiem no Labas Cerības raga vai ap 45. dienvidu platuma gradu, kā secināju no dažiem vārdiem, kurus noklausījos no viņiem, un, manuprāt, bijām dienvidaustrumos no viņu nodomātā virziena uz Madagaskaru. Lai gan tie bija tikai minējumi, tomēr nolēmu ieturēt savu kursu uz austrumiem cerībā, ka aizsniegšu Jaunās Holandes dienvidrietumu krastu vai varbūt kādu salu, kā to vēlējos, uz rietumiem no šā krasta. Pūta stiprs rietumvējš, un ap sešiem vakarā aprēķināju, ka esmu aizbraucis vismaz astoņpadsmit jūras jūdžu uz austrumiem; pēkšņi saskatīju mazu salu pusjūdzes attālumā, kuru drīz aizsniedzu. Tā bija tikai klints, kurā vētras bija iegrauzušas mazu līcīti. Tur es atstāju savu laivu un, uzrāpies augstāk uz klints, skaidri saskatīju austrumos cietzemi, kas izpletās no dienvidiem uz ziemeļiem. Visu nakti nogulēju savā laivā un, atsācis savu braucienu otrā rīta agrumā, pēc septiņām stundām sasniedzu Jaunās Holandes dienvidaustrumu krastu. Tas apstiprināja manas sensenās domas, ka uz kartēm šī zeme ir atzīmēta vismaz trīs gradus tālāk uz austrumiem, nekā tā īstenībā atrodas; šo domu es pirms dažiem gadiem izteicu savam cienījamam draugam misteram Hermanim Mollam un paskaidroju, kāds ir pamats to secināt, bet viņš tomēr vairāk noticēja citiem autoriem.

Tai vietā, kur piestāju krastā, neredzēju nekādus iedzīvotājus un, būdams neapbruņots, baidījos pārāk attālināties no krasta. Atradu liedagā dažus mīkstmiešus un apēdu tos jēlus, neiedrošinādamies aizkurināt uguni, lai mani neieraudzītu iezemieši. Trīs dienas ēdu austeres un gliemes, lai taupītu savu pārtiku, un man palaimējās atrast strautu ar ļoti labu ūdeni, kas mani stipri atveldzēja.

Ceturtajā dienā, agrā rītā aizgājis mazliet par tālu, uz kāda pakalna ne vairāk kā piecsimt jardu attālumā no manis ieraudzīju divdesmit līdz trīsdesmit iezemiešu. Vīrieši, sievietes un bērni, visi gluži kaili, bija sapulcējušies ap ugunskuru, ko secināju no dūmiem. Viens no viņiem mani ieraudzīja un pateica to pārējiem; pieci iezemieši man tuvojās, atstādami sievietes un bērnus pie ugunskura. Cik ātri spēdams, steidzos uz liedagu un, iekāpis savā laivā, atīros; mežoņi, ieraudzījuši mani aizbraucam, skrēja man pakaļ un, pirms paspēju iebraukt tālāk jūrā, izšāva uz mani bultu, kas dziļi iestrēdza manā kreisajā ceļgalā, - šī rēta man paliks līdz kapa malai. Baidījos, ka bulta varētu būt saindēta, un, atīries tālāk, nekā sniedzās viņu bultas (laiks bija rāms), pasteidzos, cik labi varēdams, brūci izsūkt un apsiet.

Nezināju, ko darīt, jo neiedrošinājos atgriezties šai pašā krastā, bet braucu uz ziemeļiem un biju spiests lietot irkļus, jo vējš, kaut gan neliels, pūta man pretim no ziemeļrietumiem. Meklēju ar acīm drošu vietu, kur piestāt, kad ieraudzīju ziemeļaustrumos buru, kas ik brīdi kļuva redzamāka, un šaubījos, vai gaidīt šo kuģi vai negaidīt, bet beidzot mans riebums pret jehūzu sugu guva virsroku, un, pagriezis laivu, es ar buru un irkļu palīdzību devos uz dienvidiem un piestāju tai pašā līcītī, no kura izbraucu agrā rītā, jo nolēmu labāk uzticēties mežoņiem nekā dzīvot starp eiropiešu jehūziem. Piestūmu savu laivu, cik iespējams, tuvu krastam un paslēpos aiz akmens pie mazā strauta, kurā, kā jau teicu, bija lielisks ūdens.

Kuģis piebrauca pusjūdzes atstatumā no šā līča un izsūtīja savu liellaivu ar traukiem, kuros ieliet svaigu ūdeni (jo šī vieta acīm redzot bija ļoti pazīstama), bet es to pamanīju tikai tad, kad laiva bija gandrīz pie paša krasta un bija jau par vēlu meklēt citu slēptuvi. Jūrnieki piestājot ieraudzīja manu laivu un, to pārmeklējuši, ātri secināja, ka īpašnieks nevarēja būt tālu. Četri no viņiem, labi apbruņoti, pārmeklēja katru aizdomīgu vietu, līdz atrada mani izstiepusos guļam uz vaiga aiz akmens.

Kādu brīdi viņi izbrīnā skatīj ās uz manu dīvaino, neparasto apģērbu, no ādām veidoto kamzoli, manām kurpēm ar koka pazolēm un zvērādu zeķēm, un no tā viņi secināja, ka neesmu šejienietis, kas visi staigā kaili. Viens no jūrniekiem, kāds portugālis, pavēlēja man piecelties un vaicāja, kas es esot. Es šo valodu sapratu ļoti labi un, piecēlies kāj ās, teicu, ka esmu nabaga jehūzs, ko padzinuši hoihnhnmi, un lūdzu, lai viņš ir tik laipns un ļauj man aizbraukt. Tie izbrīnījās, dzirdot mani tiem atbildam viņu pašu valodā, un no manas sejas krāsas secināja, ka man jābūt eiropietim, bet nesaprata, ko gribu teikt ar vārdiem jehūzi un hoihnhnmi, un sāka smieties par manas runas savādo toni, kas atgādināja zirga zviegšanu. Visu laiku drebēju bailēs un naidā. Vēlreiz lūdzu atļaut man aizbraukt un lēnām virzījos uz savas laivas pusi, bet tie mani satvēra un vaicāja, kurā zemē es esot dzimis, no kurienes nākot, un uzdeva vēl daudzus citus jautājumus. Teicu viņiem, ka esmu dzimis Anglijā, no kurienes izbraucu pirms gadiem pieciem, un ka tad viņu zeme ar mūsējo dzīvoja mierā. Es tāpēc izteicu cerību, ka viņi neizturēsies pret mani kā pret ienaidnieku, jo nejūtu pret viņiem nekādu ļaunumu, bet esmu tikai nabaga jehūzs, kas meklē kādu vientuļu vietu, kur pavadīt savas nelaimīgās dzīves atlikušo daļu.

Kad viņi sāka runāt, man šķita, ka neesmu nekad ne dzirdējis, ne redzējis kaut ko tik nedabisku, jo man tas izlikās tikpat ērmīgi, it kā ja sāktu runāt suns vai govs Anglijā vai jehūzs hoihnhnmu zemē. Godīgie portugālieši arī bija pārsteigti par manu savādo apģērbu un neparasto runas veidu, bet manus vārdus tie saprata ļoti labi. Viņi runāja ar mani ļoti cilvēciski un izteica pārliecību, ka viņu kapteinis mani par velti aizvedīšot līdz Lisabonai, no kurienes es varēšot atgriezties savā dzimtenē, ka divi jūrnieki braukšot atpakaļ uz kuģi, paziņošot kapteinim redzēto un saņemšot viņa pavēles, bet līdz tam, ja es svinīgi nezvērēšot nebēgt, tie mani aizturēšot ar varu. Man šķita prātīgāk pieņemt viņu priekšlikumu. Viņi ļoti vēlēj ās zināt manu dzīves stāstu, bet es viņu ziņkāri neapmierināju, un tie visi nosprieda, ka nelaimes aptumšojušas manu prātu. Pēc divām stundām laiva, kas aizbrauca piekrauta ar ūdens traukiem, atgriezās un jūrnieki nodeva kapteiņa pavēli aizvest mani uz kuģi. Es nokritu uz ceļiem, lūgdams, lai atstāj mani brīvībā, bet viss bija velti, un vīri, sasējuši mani ar virvēm, ienesa laivā un nogādāja uz kuģa, un tur ieveda mani kapteiņa kajītē.

Viņa vārds bija Pedro de Mendess; viņš bija ļoti laipns un augstsirdīgs cilvēks. Viņš lūdza mani kaut ko pastāstīt par sevi un vaicāja, ko es vēlētos ēst vai dzert, teikdams, ka mani apkalpošot uz kuģa tāpat kā viņu pašu; viņš sarunāja tik daudz laipnību, ka izbrīnījos, redzot tādu pieklājību jehūzā. Tomēr es drūmi klusēju, jo biju gatavs krist ģībonī, tiklīdz sajutu viņa paša un viņa jūrnieku smaku. Beidzot es paprasīju kaut ko ēdamu no savas laivas, bet viņš pavēlēja, lai man atnes cāli un lielisku vīnu, pēc tam lika mani noguldīt gultā ļoti tīrā kajītē. Es negribēju noģērbties, bet atgulos uz gultas segām un pēc pusstundas, kad domāju, ka komanda ēd pusdienas, izzagos un, nogājis kuģa otrajā pusē, taisījos labāk ielēkt jūrā un peldēt uz dzīvību un nāvi līdz krastam nekā dzīvot jehūzu vidū. Bet viens no jūrniekiem mani aizturēja, un, kad viņš to pastāstīja kapteinim, es tiku ieslēgts savā kajītē. Pēc pusdienām dons Pedro ieradās pie manis, vēlēdamies zināt, kādu iemeslu dēļ es mēģinājis tik izmisīgi bēgt, apgalvoja, ka gribējis pēc iespējas pakalpot, un runāja tik aizkustinoši, ka es beidzot piekāpos un nolēmu pret viņu izturēties kā pret dzīvnieku, kam ir nelielas prāta pazīmes. Ļoti īsi pastāstīju viņam par savu ceļojumu, par jūrnieku sazvērestību pret mani, par zemi, kurā tie mani izsēdināja, un par piecu gadu50 ilgo uzturēšanos tur, un viss viņam šķita sapnis vai vīzija, par ko es ļoti apvainojos, jo biju pilnīgi aizmirsis spēju melot, kas tik ļoti raksturīga jehūziem visās zemēs, kur tie valda, un tātad viņos ir arī tieksme

[50 V.E.: VIII nodaļā bija teikts, ka Gulivers nodzīvojis šajā zemē trīs gadus. Pirmajos Svifta izdevumos bija 3 gadi; 1735.gada Folknera autorizētajā izdevumā Svifts nomainīja uz 5 gadiem. Tagad abos latviešu izdevumos ir 5 gadi L-GULIV1; visos krievu izdevumos 3 gadi ; manā angļu izdevumā 3 gadi Ja salīdzina datumus, kad (saskaņā ar Ķempes tulkojumu) Gulivers devās Ceturtajā ceļojumā un kad atgriezās no tā (1711.05.09 un 1715.02.15), tad viņš bija projām no mājām 3 gadus, 9 mēnešus un 6 dienas.]

neticēt patiesībai, ja to runā kāds no viņu sugas pārstāvjiem. Vaicāju viņam, vai šai zemē ir paradums apgalvot to, kā īstenībā nav. Teicu, ka esmu gandrīz aizmirsis to, ko viņš sauc par nepatiesību, un, ja dzīvotu tūkstoš gadu hoihnhnmu zemē, es nedzirdētu nekad nevienu melīgu vārdu pat no viszemākā kalpa; ka man ir pilnīgi vienalga, vai viņš man tic vai netic, bet pateicībā par viņa labvēlību es būšu tik iecietīgs pret viņa dabas samaitātību, ka atbildēšu uz jebkuru viņa iebildumu, ko tam labpatiksies izteikt, un tad viņš viegli varēs noskaidrot patiesību.

Kapteinis, būdams gudrs cilvēks, pēc vairākiem mēģinājumiem notvert manā stāstā kādā vietā pretrunas, beidzot sāka vairāk ticēt manam patiesīgumam. Bet viņš piebilda, ja es tik nesatricināmi esot pieķēries patiesībai, tad man jādodot viņam goda vārds, ka būšot viņa ceļa biedrs šajā braucienā un neko nenodarīšot savai dzīvībai, citādi viņš mani paturēšot ieslodzījumā, kamēr nokļūsim Lisabonā. Devu prasīto solījumu, bet reizē iebildu, ka panestu labāk vislielākās grūtības nekā atgrieztos dzīvot pie jehūziem.

Mūsu ceļojums turpinājās bez sevišķiem notikumiem. Aiz pateicības pret kaptemi dažreiz, izpildot viņa neatlaidīgu lūgumu, pasēdēju kopā ar viņu un centos noslēpt savu nepatiku pret cilvēku dzimumu, lai gan tā bieži izlauzās, bet viņš izlikās, it kā neko neievērotu.

Dienas lielāko daļu pavadīju savā kajītē, lai nesastaptos ar matrožiem. Kapteinis vairākkārt mani lūdza noģērbt mežonīgo tērpu un piedāvājās aizdot man savas labākās drēbes. Bet es atsacījos tās pieņemt, jo man bija pretīgi ietērpties kādā apģērbā, ko bija uz sava ķermeņa valkājis jehūzs, tikai palūdzu no viņa divus tīrus kreklus, kas bija izmazgāti pēc tam, kad viņš tos bija valkājis, un tāpēc šķita, ka tie mani tik stipri neaptraipīs. Tos mainīju ik pārdienas un pats mazgāju.

Mēs ieradāmies Lisabonā 1715. gada 5. novembrī. Pirms izkāpām krastā, kapteinis piespieda mani uzģērbt viņa mēteli, lai ap mani nesadrūzmētos pūlis. Viņš mani aizveda savā mājā un, kad nopietni viņu lūdzu, ierādīja man istabu visaugstākajā stāvā sētas pusē. Es lūdzu viņu neizpaust nevienai personai to, ko biju pastāstījis par hoihnhnmiem, jo vismazākais norādījums uz šiem maniem piedzīvojumiem ne tikai pievilktu ļaužu barus, kas vēlētos mani redzēt, bet man draudētu arī cietums vai sadedzināšana inkvizīcijas sārtā. Kapteinis piedāvāja man jaunu, tikko pašūtu uzvalku, jo es nepieļāvu, ka drēbnieks noņemtu man mēru, bet, tā kā dons Pedro bija gandrīz mana auguma, tad pēc viņa mēra šūtais apģērbs man labi derēja. Viņš apgādāja mani ar citām nepieciešamām lietām, kas visas bija jaunas, bet es tās divdesmit četras stundas pirms lietošanas izvēdināju.

Kapteinim nebija sievas, un viņš turēja tikai trīs kalpotājus, taču nevienam no tiem neatļāvu sevi apkalpot pie galda, bet mājastēva attieksme pret mani bija tik laipna, viņam piemita tik dziļa cilvēciska izpratne, ka patiešām sāku samierināties ar viņa klātieni. Viņš mani tiktāl pierunāja, ka iedrošinājos paskatīties pa sētas logu. Pamazām es sāku iet otrā istabā, no kuras paskatījos uz ielu, bet bailēs atrāvu galvu atpakaļ. Pēc nedēļas viņš pierunāja mani noiet lejā līdz ārdurvīm.

Manas bailes palēnām norima, bet ienaids un nicināšana pieauga. Beidzot kļuvu pietiekami drosmīgs, lai viņa sabiedrībā pastaigātos pa ielu, bet aizbāzu savu degunu ar rūtu un dažreiz ar tabaku.

Pēc desmit dienām dons Pedro, kam biju šo to pastāstījis par saviem mājas apstākļiem, atgādināja man, ka mans gods un sirdsapziņa prasot, lai atgriežos savā dzimtenē un dzīvoju pie savas sievas un bērniem. Viņš teica man, ka nupat ostā esot angļu kuģis, kas gatavojoties izbraukt, un viņš man apgādāšot visu nepieciešamo ceļam. Būtu garlaicīgi atkārtot viņa argumentus un manus iebildumus. Viņš sacīja, ka esot pilnīgi neiespējami atrast tādu vientuļu salu, kādā es ilgojoties dzīvot, bet savā māj ā es būšot pavēlnieks un varēšot pavadīt savu dzīvi tik vientulīgi, cik man patiks. Beidzot padevos, jo sapratu, ka neko citu nevarēju darīt. Atstāju Lisabonu 24. novembrī ar angļu tirdzniecības kuģi, bet neapvaicājos, kas bija kuģa īpašnieks. Dons Pedro pavadīja mani līdz kuģim un aizdeva man divdesmit mārciņu. Viņš laipni no manis atvadījās un šķiroties mani apskāva, kas man bija gandrīz nepanesami. Šajā pēdējā ceļojumā es nesarunājos ne ar kapteini, ne ar kādu no jūrniekiem, bet, izlikdamies slims, ieslēdzos savā kajītē. 1715. gada 5. decembrī mēs izmetām enkuru Daunsā pulksten deviņos rītā, un trijos pēcpusdienā es laimīgi ierados savā māj ā Redrifā.

Mana sieva un bērni apsveica mani ar lielu pārsteigumu un prieku, jo viņi bija uzskatījuši mani par mirušu, bet man atklāti jāatzīstas, ka, ieraugot viņus, sajutu tikai naidu, riebumu un nicināšanu, it sevišķi, kad iedomājos par mūsu ciešajām radniecības saitēm. Lai gan kopš nelaimīgās dienas, kad atstāju hoihnhnmu zemi, piespiedu sevi paciest jehūzu izskatu un sarunāties ar donu Pedro de Mendesu, tomēr manā atmiņā un iztēlē pastāvīgi dzīvoja cildeno hoihnhnmu tikumi un domas. Bet, kad iedomājos, ka, savienodamies ar jehūzieti, esmu kļuvis daudzu jehūzu tēvs, mani pārņēma ārkārtīgs kauns, apjukums un riebums.

Tiklīdz ienācu savā māj ā, sieva mani apskāva un noskūpstīja, bet, tik daudz gadu atradinājies no šā pretīgā dzīvnieka pieskāriena, es iekritu ģībonī, kas ilga gandrīz stundu. Kad rakstu šīs rindas, kopš manas pēdēj ās atgriešanās Anglijā pagājuši jau gandrīz pieci gadi; pirmajā gadā nevarēju paciest savas sievas un bērnu klātbūtni, pat viņu smarža bija man nepanesama, es nespēju ēst ar viņiem vienā istabā. Līdz šim laikam tie neiedrošinās pieskarties manai maizei vai dzert no manas tases, un nekad neesmu varējis kādam no tiem atļaut saņemt manu roku. Pirmā nauda, ko izdevu, bija par diviem jauniem ērzeļiem, kurus turu labā stallī, tie ir mani mīluļi un pēc tiem zirgu puisis, jo mans gars atdzīvojas no staļļa smakas, ar ko piesūkušās viņa drēbes. Mani zirgi saprot mani diezgan labi, sarunājos ar tiem vismaz četras stundas dienā. Viņi nepazīst ne iemauktus, ne seglus, dzīvo lielā mīlestībā ar mani un draudzībā viens ar otru.