Gulivera ceļojumi

Laimīga nejaušība dod autoram iespēju atstāt Blefusku impēriju, un pēc dažām grūtībām tas sveiks un vesels atgriežas savā dzimtajā zemē.

Trīs dienas pēc manas ierašanās, kad ziņkāres dēļ aizstaigāju līdz salas ziemeļaustrumu krastam, ievēroju pusjūdzes attālumā jūrā kaut ko, kas līdzinājās apgāztai laivai. Noāvis kurpes un zeķes un aizbridis kādus divsimt vai trīssimt jardus, pamanīju, ka, paisuma dzīts, priekšmets tuvojas, un tad skaidri saskatīju, ka tā ir īsta laiva, kuru, manuprāt, vētra bija norāvusi no kāda kuģa. Es tūlīt atgriezos pilsētā un lūdzu viņa ķeizarisko majestāti aizdot man divdesmit no saviem lielākajiem kuģiem, kas tam bija palikuši pēc flotes zaudēšanas, un trīstūkstoš jūrnieku viceadmirāļa vadībā. Šī flote brauca apkārt salai, kamēr es pa tuvāko ceļu devos atpakaļ uz krastu, kur pirmoreiz ieraudzīju laivu. Redzēju, ka paisums bija to atdzinis vēl tuvāk. Visiem jūrniekiem bija virves, ko es iepriekš biju no vairākām kopā savijis, lai tās būtu pietiekami stipras. Kad piebrauca kuģi, es izģērbos kails un iebridu jūrā simt jardu atstatumā no laivas, tad biju spiests peldēt, lai nokļūtu pie tās. Jūrnieki man pasvieda virves galu, ko piesēju pie kāda cauruma laivas priekšgalā un virves otru galu pie viena no kara kuģiem; bet manas pūles bija neveiksmīgas, jo, nevarēdams ar kājām aizsniegt dibenu, es nespēju strādāt. Šādā stāvoklī biju spiests peldēt aiz laivas un, cik spēju, ar vienu roku grūst to uz priekšu; un, tā kā paisums man palīdzēja, tad nokļuvu tādā vietā, kur varēju stāvēt ūdenī, kas sniedzās man līdz zodam. Divas vai trīs minūtes atpūtos un tad atkal pagrūdu laivu un turpināju virzīties, kamēr ūdens man sniedzās tikai līdz padusēm. Tagad grūtākais bija jau veikts, es paņēmu pārēj ās virves, kas bija noliktas uz viena no kuģiem, un piestiprināju tās vispirms pie laivas un tad pie deviņiem kuģiem, kas mani pavadīja; vējš bija labvēlīgs, j ūrnieki vilka laivu tauvā, un es to grūdu, kamēr mēs nokļuvām četrdesmit jardu attālumā no krasta, tad, nogaidījis, līdz paisums beidzās, es pa sauszemi aizgāju pie laivas un ar divtūkstoš vīru palīdzību, kas bija apgādāti ar virvēm un mašīnām, apgriezu laivu uz dibena un redzēju, ka tā bija ļoti maz bojāta.

Es neapgrūtināšu lasītāju ar attēlojumu, kādas pūles man bija jāpieliek, lai ar airiem, kurus darināju desmit dienas, aizvestu laivu līdz Blefusku ķeizariskajai ostai, kur, man ierodoties, salasījās milzīgs ļaužu pūlis, brīnīdamies par tik neparastu kuģi. Es teicu imperatoram, ka pati laime šo laivu atsūtījusi man, lai es aizbrauktu līdz kādai vietai, no kurienes varētu atgriezties savā dzimtajā zemē; es izlūdzos no viņa majestātes pavēli apgādāt mani ar materiāliem, lai laivu varētu salabot, un reizē lūdzu viņa atļauju manai aizbraukšanai, ko viņš pēc dažiem laipniem iebildumiem man labvēlīgj deva. Es ļoti brīnījos, kāpēc visā šai laikā ne reizes nedzirdēju, ka no mūsu imperatora Blefusku galms būtu saņēmis kādu pieprasījumu par mani. Bet, kā vēlāk man privātā kārtā pastāstīja, viņa ķeizariskajai majestātei nebijis nekādu aizdomu, ka man būtu kaut vai vismazākā nojausma par viņa nolūkiem, un tāpēc viņš noticējis, ka esmu devies uz Blefusku, tikai izpildot savu solījumu, saskaņā ar viņa paša man doto atļauju, kas bija labi zināma visā galmā, un ka es atgriezīšos pēc dažām dienām, kad ceremonija būs

beigusies. Bet beidzot mana ilgā prombūtne sākusi viņu satraukt, un, apspriedies ar valsts mantzini un pārējiem intrigantiem, viņš atsūtījis šurp kādu dižciltīgu personu ar apsūdzības raksta norakstu. Šim sūtnim bijis pavēlēts izskaidrot Blefusku valdniekam liliputu ķeizara lielo lēnprātību, kas piespriedis man tik vieglu sodu - padarīt mani pilnīgi aklu. Es esot aizbēdzis no tiesas soda, un, ja neatgriezīšoties pēc divām stundām, man atņemšot nardaka titulu un izsludināšot mani par nodevēju. Sūtnis piebildis, ka, vēlēdamies uzturēt mieru un draudzību starp abām impērijām, liliputu valdnieks cerot, ka viņa brālis, Blefusku imperators, došot pavēli mani sūtīt atpakaļ uz Liliputiju ar saistītām rokām un kājām, lai mani varētu sodīt kā nodevēju.

Blefusku imperators, trīs dienas apspriedies, aizsūtīja ļoti laipnu vēstuli, kurā tas visādi atvainojās. Viņš rakstīja, ka aizsūtīt mani sasietu, kā brālim zināms, esot neiespējami; lai gan es nolaupījis Blefusku floti, tomēr viņš esot man lielu pateicību parādā par daudziem labiem pakalpojumiem miera sarunu laikā; ka abi valdnieki varēšot drīz atviegloti uzelpot, jo es esot atradis krastā kādu brīnumainu kuģi, kurā varēšot doties jūrā, un viņš devis pavēli, lai ar manu palīdzību un manā vadībā šo kuģi salabotu, un cerot, ka pēc dažām nedēļām abas impērijas būšot atbrīvotas no tik nepanesama «sloga».

Ar šādu atbildi sūtnis atgriezās Liliputijā, un Blefusku valdnieks atstāstīja man visu notikušo, tai pašā laikā (bet visstingrākā slepenībā) piedāvādams man savu labvēlīgo gādību, ja es vēlētos palikt viņa dienestā; un, lai gan viņš šai ziņā man šķita patiess, es tomēr nolēmu nekad vairs neuzticēties valdniekiem vai ministriem, ja vien varēšu no tā izvairīties, un tāpēc, attiecīgi pateikdamies par viņa laipnajiem nodomiem, es pazemīgi lūdzu mani atvainot. Es teicu viņam: ja liktenis - ļauns vai labs - man sūtījis šo kuģi, tad esmu nolēmis labāk drosmīgi doties okeānā nekā būt par strīda iemeslu starp diviem tik vareniem valdniekiem. Man šķita, ka imperatoram tas nebija nepatīkami, un nejauši pat uzzināju, ka viņš esot ļoti priecīgs par manu lēmumu, tāpat kā vairums viņa ministru.

Šie apsvērumi pamudināja mani aizbraukt ātrāk, nekā biju nodomājis; un galms, nepacietīgi gaidīdams manu aizbraukšanu, man ļoti labprāt palīdzēja. Piecsimt strādnieku manā vadībā izgatavoja divas buras manai laivai, sašujot kopā trīspadsmit kārtās savu visstiprāko audeklu. Man bija grūti izgatavot virves un tauvas, savijot desmit, divdesmit vai trīsdesmit viņu resnāko un stiprāko virvju. Liels akmens, ko pēc ilgas meklēšanas nejauši atradu jūras krastā, man noderēja par enkuru. No trīssimt govīm ieguvu taukus savas laivas ieeļļošanai un citām vajadzībām. Ar neizsakāmām pūlēm nogriezu dažus vislielākos būvkokus, lai izgatavotu irkļus un mastus, un šai darbā man tomēr ļoti palīdzēja viņa majestātes kuģu būvētāji, kas kokus man nogludināja pēc tam, kad biju paveicis melno darbu.

Pēc mēneša, kad viss bija paveikts, ierados saņemt viņa majestātes pavēli un atvadīties. Imperators un visa ķeizariskā ģimene iznāca no pils; es nokritu uz sava vaiga, lai noskūpstītu viņa majestātes roku, ko man žēlīgi pasniedza, tāpat kā ķeizariene un augstdzimušie prinči. Viņa majestāte man uzdāvināja piecdesmit maku, un katrā no tiem bija divsimt spragi, savu attēlu pilnā augumā, ko tūlīt ieliku cimdā, lai to saglabātu neskartu. Manas aizbraukšanas ceremonijas bija pārāk sarežģītas, lai ar to saturu iepazīstinātu lasītāju.

Es piekrāvu laivu ar simt vēršu un trīssimt aitu svaigo gaļu, ar attiecīgu daudzumu maizes un dzērienu un ar tādu daudzumu saceptas gaļas, cik četrsimt pavāru man spēja sagādāt. Es paņēmu sev līdz sešas dzīvas govis un divus vēršus un tikpat daudz aitu un aunu, vēlēdamies aizvest tos savā dzimtenē un tur šo sugu ieviest. Lai laivā būtu barība, paņēmu līdz lielu klēpi siena un vienu maisu ar graudiem. Es būtu labprāt paņēmis arī kādu duci iezemiešu, bet to imperators nekādā ziņā neatļāva; un, licis rūpīgi pārmeklēt manas kabatas, viņa majestāte noprasīja no manis goda vārdu, ka neaiznesīšu sev līdz nevienu no viņa pavalstniekiem, pat ja viņi paši tam piekristu un to vēlētos.

Visu pēc iespējas labi sagatavojis, 1701. gada divdesmit ceturtajā septembrī pulksten sešos rītā uzvilku buras; un, kad ar dienvidaustrumu vēju biju nobraucis kādas četras jūras jūdzes uz ziemeļiem, ap sešiem vakarā ieraudzīju mazu salu apmēram pusi jūras jūdzes uz ziemeļrietumiem, piebraucu tai klāt un bezvēja pusē izmetu enkuru pie šīs salas, kas šķita neapdzīvota. Te mazliet atspirdzinājos un devos pie miera. Gulēju labi un, kā likās, vismaz sešas stundas, jo atmodos divas stundas pirms ausmas. Nakts bija gaiša. Es pabrokastoju pirms saules lēkta un, pacēlis enkuru, ar labu ceļa vēju ieturēju to pašu kursu kā iepriekšēj ā dienā, vadīdamies pēc sava kabatas kompasa. Mans nodoms bija, ja iespējams, aizsniegt vienu no tām salām, kas, kā man šķita, atradās ziemeļaustrumos Vandīmena zemei. Visu dienu es neko neredzēju, bet nākošajā dienā ap trijiem pēcpusdienā, kad, pēc saviem aprēķiniem, biju jau divdesmit četru jūras jūdžu attālumā no Blefusku, ieraudzīju buras, kas virzīj ās uz dienvidaustrumiem, bet pats ieturēju kursu uz austrumiem. Es saucu, bet nedabūju atbildi; tomēr novēroju, ka sāku kuģim tuvoties, jo vējš bija atslābis. Uzvilku visas savas buras, un pēc pusstundas kuģis mani pamanīja, pacēla karogu un izšāva no lielgabala. Grūti izteikt, kādu prieku sajutu, kad negaidīti radās cerība atkal ieraudzīt manu mīļoto dzimteni un dārgās būtnes, kuras tur biju atstājis. Kuģis nolaida buras, un starp pieciem un sešiem divdesmit sestā septembra vakarā es piebraucu tam klāt, un mana sirds nodrebēja, kad ieraudzīju uz tā Anglijas karogu. Es ieliku savas govis un aitas kamzoļa kabatās un uzkāpu uz klāja ar visu savu nelielo kravu. Tas bija angļu tirdzniecības kuģis, kas atgriezās no Japānas pa Ziemeļu un Dienvidu jūrām; kapteinis misters Džons Bidels no Deptfordas bija ļoti laipns cilvēks un lielisks jūrnieks. Mēs atradāmies patlaban 30. dienvidu platuma gradā, uz kuģa bija piecdesmit jūrnieku, un to vidū ieraudzīju kādu savu vecu darba biedru Pīteru Viljemsu, kas kapteinim deva par mani labu atsauksmi. Šis džentlmens saņēma mani ļoti laipni un lūdza viņam pastāstīt, no kurienes un uz kurieni es braucot. Es viņam to dažos vārdos pastāstīju, bet tam šķita, ka murgoju un ka pārdzīvotajās briesmās esmu zaudējis prātu; tad izņēmu no kabatām savus liellopus un aitas, un ļoti pārsteigts viņš pārliecinājās par manu vārdu patiesību. Es viņam parādīju arī zeltu, ko man bija dāvinājis Blefusku imperators, kā arī valdnieka ģīmetni, kur tas uzņemts visā augumā, un dažas citas retas lietas no šīs zemes. Uzdāvināju kapteinim divus makus, kuros katrā bija divsimt spragu, un apsolījos, kad būsim iebraukuši Anglijā, uzdāvināt viņam govi un grūsnēju aitu.

Es neapgrūtināšu lasītāju ar šā ceļojuma sīku aprakstu, jo mūsu brauciens bija visumā veiksmīgs. Mēs iebraucām Daunsā 1702. gada 13. aprīlī. Man gadījās tikai viena nelaime: kuģa žurkas bija aizvilkušas vienu manu aitu, un es atradu kādā caurumā tās kailos, apgrauztos kaulus. Savus atlikušos lopiņus es laimīgi iznesu krastā un Grinvičā izlaidu tos paganīties pļavā, kuras maigā zāle pretēji manām bažām izrādījās tiem ļoti laba barība. Es nebūtu spējis lopiņus saglabāt tik garā ceļojumā, ja kapteinis man neiedotu dažus no saviem labākajiem sausiņiem, kas, smalki saberzti un sajaukti ar ūdeni, bija tiem pastāvīga barība. Īsajā laika posmā, kuru pavadīju Anglijā, es krietni nopelnīju, rādīdams šos kustonīšus daudziem dižciltīgiem un vienkāršiem ļaudīm, bet pirms sava otrā ceļojuma pārdevu tos par sešsimt mārciņām. Atgriezies no pēdējā ceļojuma, atradu savu ganāmpulku stipri pavairojušos, sevišķi aitas, un es ceru, ka tās ļoti noderēs vilnas rūpniecībā neparasti smalkās vilnas dēļ.

Es pavadīju tikai divus mēnešus pie sievas un bērniem, jo manas neremdināmās alkas redzēt svešas zemes neatļāva man palikt māj ās ilgāk. Atstāju savai sievai pusotra tūkstoša mārciņu un pagādāju viņai labu māju Redrifā. Savu atlikušo bagātību, daļēji naudā un daļēji mantās, paņēmu sev līdz, cerēdams to pavairot. Mans vecākais tēvocis Džons bija atstājis man netālu no Epingas zemes īpašumu, kas gadā man ienesa ap trīsdesmit mārciņu, bez tam es ilggadīgi iznomāju «Melno vērsi» Feterlēnā, kas man deva tikpat lielu ienākumu, tā ka man nebija jābīstas, ka atstāju savu ģimeni draudzes gādībā. Mans dēls Džonijs, nosaukts tā savam tēvocim par godu, mācījās vidusskolā un bija centīgs bērns. Mana meita Betija (kas tagad ir labi apprecējusies un bērnu māte) tad mācījās šūt. Es atvadījos no savas sievas, dēla un meitas, pie kam mēs visi nobirdināj ām asaras, un uzkāpu uz «Dēkas», trīssimt tonnu tirdzniecības kuģa, kas devās uz Siratu, un šā kuģa kapteinis bija Džons Nikoless no Liverpūles. Bet stāsts par šo braucienu būs manu Ceļojumu otrā daļa.