Gulivera ceļojumi

Autors atstāj Lagado, ierodas Maldonādā. Neviens kuģis nav braukšanas gatavībā. Viņš dodas īsā ceļojumā uz Glabdabdribu. Autoru uzņem gubernators.

Laputa un tai pakļautās zemes ir daļa tā kontinenta, kas, kā man iemesls domāt, izplešas uz austrumiem pret neizpētīto Amerikas joslu, rietumos no Kalifornijas; ziemeļos šis kontinents iestiepjas Klusajā okeānā, kas ir nepilnu simt piecdesmit jūdžu atstatumā no Lagado - šeit ir laba osta un noris dzīva tirdzniecība ar lielo Lagnegas salu, kas atrodas ziemeļrietumos ap 29. ziemeļu platuma un 140. garuma gradu. Šī Lagnegas sala ir dienvidaustrumos no Japānas, ap simt jūras jūdžu atstatuma no tās. Japānas ķeizars un Lagnegas karalis noslēguši ciešu apvienību, un no vienas salas uz otru bieži brauc kuģi. Nolēmu doties turp, lai varētu atgriezties Eiropā. Noīrēju divus mūļus un pavadoni, lai tas rādītu man ceļu un pārvadātu manas sīkās mantas. Atvadījos no sava cēlā aizbildņa, kas man bija parādījis tik lielu laipnību, un šķiroties tas man pasniedza vērtīgu dāvanu.

Manā ceļojumā nebija nekādu piedzīvojumu, nedz atgadījumu, kurus būtu vērts pieminēt. Kad ierados Maldonādā (tāds ir ostas nosaukums), tur nebija neviena kuģa, kas brauktu uz Lagnegu, un nebija arī paredzams, ka turp kāds brauktu tuvākajā laikā. Pilsēta bija tikpat liela kā Portsmuta. Drīz es iepazinos ar dažiem vietējiem ļaudīm, un mani uzņēma ļoti viesmīlīgi. Kāds dižciltīgs džetlmenis man teica, ka kuģi uz Lagnegu braukšot tikai pēc mēneša un tāpēc man patīkamu izklaidi varētu sagādāt izbraukums uz mazo Glabdabdribas salu, apmēram piecas jūras jūdzes uz dienvidrietumiem. Viņš piedāvājas mani turp pavadīt kopā ar savu draugu un apsolījās šim ceļojumam pagādāt mazu, ērtu barku.

Glabdabdriba, cik spēju iztulkot šo vārdu, nozīmē burvju un brīnumdaru salu. Tā līdzinās vienai trešdaļai Uaita salas, un zeme uz tās ir ārkārtīgi auglīga. Salu pārvalda kādas cilts vadonis, un tās locekļi visi ir burvji. Iezemieši precas tikai savā starpā, un vecākais cilts loceklis ir valdnieks. Valdniekam pieder dižena pils ar trīstūkstoš akru lielu parku, kuru ietver divdesmit pēdu augsta akmens siena. Šajā parkā ir vairāki sīki nodalījumi ganībām, labībai un dārzkopībai.

Valdnieku un viņa ģimeni apkalpo mazliet neparasta izskata ļaudis. Kā izcilam nekromantam, viņam ir spēja izsaukt pēc patikas jebkuru mirušo un pavēlēt tam kalpot sev divdesmit četras stundas, bet ne ilgāk; tas nevar izsaukt vienu un to pašu personu vairāk kā reizi trijos mēnešos, atskaitot dažus ārkārtīgus gadījumus.

Kad ieradāmies salā, apmēram pulksten vienpadsmitos priekšpusdienā, viens no maniem pavadoņiem devās pie valdnieka un lūdza viņu pieņemt svešinieku, kas ieradies ar nolūku izlūgties godu

redzēt viņa augstību. Šī atļauja tika tūlīt dota, un mēs visi trīs iegājām pa pils vārtiem, kuriem abās pusēs stāvēja sargi ļoti senlaicīgos tērpos un apbruņojumā, un viņu sejās bija tāda izteiksme, kas manai miesai lika nodrebēt neizsakāmās šausmās. Mēs izgājām cauri vairākām telpām starp divām tādu pašu kalpotāju rindām, līdz ienācām pieņemšanas zālē, kur mums, kad bijām trīskārt dziļi paklanījušies un atbildējuši uz dažiem vispārīgiem jautājumiem, atļāva nosēsties uz trim taburetēm pie viņa augstības troņa zemākā pakāpiena. Valdnieks prata balnibarbiešu valodu, lai gan tā atšķiras no salinieku valodas. Viņš lūdza mani pastāstīt par maniem ceļojumiem un, lai parādītu, ka izturas pret mani bez ceremonijām, ar pirksta mājienu atlaida visus savus kalpotājus, kas man par lielu izbrīnu vienā mirklī izgaisa it kā sapņu tēli, kad pēkšņi atmostamies. Kādu brīdi nevarēju atgūties, līdz valdnieks apgalvoja, ka man nekas ļauns nenotikšot. Redzēdams, ka mani pavadoņi nemaz neuztraucas, jo tie šādā veidā bija pieņemti diezgan bieži, atguvu drosmi un īsi pastāstīju viņa augstībai par dažiem saviem piedzīvojumiem, gan mazliet vilcinādamies un bieži lūkodamies atpakaļ uz to vietu, kur biju redzējis šos kalpotājus - spokus. Man bija gods pusdienot ar valdnieku, un cits spoku bars mums pasniedza gaļu un apkalpoja mūs pie galda. Jutos mazāk izbiedēts nekā šās dienas rītā. Pakavējos tur līdz saules rietam, bet pazemīgi lūdzu viņa augstību mani atvainot, ka nevaru pieņemt ielūgumu apmesties pilī. Mani abi draugi un es pārgulēj ām kādā privātā māj ā tuvēj ā pilsētā, kas ir šās mazās salas galvaspilsēta, un nākošajā rītā mēs atgriezāmies atkal pie valdnieka, kā viņam to bija labpaticies pavēlēt.

Tā nodzīvojām uz salas desmit dienas, un katras dienas lielāko daļu pavadījām pie valdnieka, bet nakti pilsētas dzīvoklī. Es drīz tā apradu ar gariem, ka, redzot tos trešo un ceturto reizi, tie manī neradīja nekādu satraukumu, un, ja arī nelielas bailes bija palikušas, tad mana ziņkāre bija lielāka par tām. Jo viņa augstība valdnieks mani ierosināja, lai es izsaucot jebkuru personu, ko vēlētos un cik lielā skaitā man patiktos, no visiem tiem, kas miruši kopš pasaules sākuma līdz mūsu dienām, un pavēlot tiem atbildēt uz katru jautājumu, kāds tikai man ienākšot prātā, ar noteikumu, ka maniem jautājumiem jāattiecas uz laikmetu, kurā tie dzīvojuši. Un es varot paļauties, ka tie man noteikti pasacīšot patiesību, jo meli ir māksla, kurai viņpasaulē nav vērtības.

Es padevīgi pateicos viņa augstībai par tik lielu labvēlību. Mēs stāvēj ām kādā istabā, no kuras bija redzama skaista parka ainava. Un, tā kā mana pirmā tieksme bija skatīt krāšņus un lieliskus skatus, tad izteicu vēlēšanos redzēt Aleksandru Lielo savas armijas priekšgalā tūlīt pēc kaujas pie Arbelas. Valdnieks pamāja ar pirkstu, un Aleksandrs Lielais tūlīt parādījās lielā laukumā zem loga, pie kura mēs stāvējām. Viņš tika ieaicināts mūsu telpā, un es ar lielām pūlēm sapratu viņa grieķu valodu, kuru arī pats runāju ļoti vāji.

Viņš apliecināja man ar goda vārdu, ka neesot ticis noindēts, bet nomiris no ļauna drudža pēc pārmērīgas žūpošanas. Tad redzēju Hanibalu pārgājienā pār Alpiem, kurš man teica, ka viņa nometnē neesot ne piliena etiķa. Redzēju Cēzaru un Pompeju savu karapulku priekšgalā gatavus doties kaujā. Redzēju Cēzaru viņa pēdējā lielajā triumfa gājienā. Vēlējos, lai man parādītos Romas senāts vienā plašā istabā un kāds mūsdienu parlaments citā telpā, lai es varētu tos salīdzināt. Pirmais man šķita varoņu un pusdievu sanāksme, otrs pauninieku, kabatas zagļu, lielceļa laupītāju un dauzoņu sapulce.

Būtu garlaicīgi, ja lasītāju apgrūtinātu, uzskaitot visas ievērojamās personas, kuras izsaucu, lai apmierinātu manu neremdināmo vēlēšanos redzēt pasaules senās vēstures katru laikmetu savā priekšā. Manas acis visvairāk tīksminājās, redzot tirānu un patvaldnieku iznīcinātājus, apspiesto un pazemoto tautu brīvības izcīnītājus. Bet nespēju izteikt šo savu jūtu gandarījumu tā, lai sagādātu prieku lasītājam.