Gulivera ceļojumi

Dažādi autora piedzīvojumi. Kāda noziedznieka notiesāšana. Autors parāda savu māku kuģniecībā.

Man godīgi jāatzīstas, ka es būtu dzīvojis diezgan laimīgi šajā zemē, ja mazā auguma dēļ man negadītos vairāki smieklīgi un nepatīkami piedzīvojumi, no kuriem dažus pamēģināšu atstāstīt.

Glamdalkliča bieži mani iznesa pils dārzā mazajā kastē un dažreiz izņēma no tās, paturēja rokā vai nolika zemē, lai es pastaigātos. Atceros, ka punduris, kamēr vēl atradās pie karalienes, sekoja mums kādu dienu šajā dārzā, un, kad aukle nolika mani zemē, viņš un es stāvējām viens otram blakus pie kādām pundurābelītēm un man iegribējās parādīt savu asprātību, muļķīgi pielīdzinot viņu šiem kociņiem, jo šāds salīdzinājums iespējams turienes valodā tāpat kā mūsējā. Ļaunais nebēdnis, meklēdams iespēju man atriebties, satvēra kādu pundurābelīti, kad pastaigājos zem tās, un sapurināja to tieši man pār galvu, un divpadsmit ābolu, katrs gandrīz tik liels kā Bristoles muca, noripoja man gar ausīm; viens no tiem atsitās man pret muguru, kad mēģināju saliekties, un notrieca mani plakanu zemē uz mutes, bet es nesadauzījos, un uz manu lūgumu pundurim tika piedots, jo tā rīkoties pats biju viņu izaicinājis.

Kādā dienā Glamdalkliča bija atstājusi mani zaļā mauriņā, lai es papriecātos, kamēr viņa ar savu guvernanti netālu pastaigājās. Šai brīdī pēkšņi sākās tik brāzmaina krusa, ka tā mani tūlīt notrieca pie zemes, un, kad es pakritu, krusas graudi sāka tik nežēlīgi mani dauzīt, it kā es tiktu apmētāts ar tenisa bumbām; tomēr pamēģināju četrrāpus aizlīst līdz citronmētru dobes aizvēja pusei un paslēpos tur, piespiedis galvu pie zemes, bet biju tā sadauzīts no galvas līdz kājām, ka pēc tam desmit dienas nevarēju iziet laukā. Par to nav jābrīnās, jo daba šai zemē ir samērīga savās izpausmēs, un viens krusas grauds tur ir gandrīz tūkstoš astoņsimt reižu lielāks nekā krusas grauds Eiropā, ko varu apliecināt no pieredzes, jo aiz ziņkāres šos graudus nosvēru un izmērīju.

Bet šai pašā dārzā man gadījās daudz bīstamāks pļedzīvojums, kad mana mazā aukle, nolikusi mani drošā vietā (ko es viņai bieži lūdzu, lai varētu brīvi nodoties savām domām) un atstājusi manu kasti māj ā, lai nevajadzētu to nēsāt, aizgāja dārza citā stūrī kopā ar savu guvernanti un dažām pazīstamām dāmām. Kad viņa jau bija aizgājusi tik tālu, ka nevarēja vairs sadzirdēt manu balsi, mazs, balts spaniels, kas piederēja vienam no galvenajiem dārzniekiem, nejauši iekļuvis dārzā, skraidīja netālu no tās vietas, kur es gulēju; suns, saodis mani, piedrāzās man klāt un, satvēris mani mutē, aizskrēja pie sava kunga, asti luncinādams, un saudzīgi nolika mani zemē. Par laimi, suns bija tik labi audzināts, ka, nesdams mani zobos, nemaz neieskrambāja un pat nesaplēsa manas drēbes. Bet nabaga dārznieks, kas mani labi pazina un bija pret mani ļoti laipns, briesmīgi izbijās; viņš maigi paņēma mani abās rokās un vaicāja, kā es jūtoties, bet es biju tik apmulsis un aizelsies, ka nevarēju izrunāt ne vārda. Pēc dažām minūtēm atžirgu, un viņš mani sveiku un veselu aiznesa manai mazajai auklei, kas šai laikā bija atgriezusies tai vietā, kur tā bija mani atstājusi, un izjuta nāves bailes, kad es neparādījos un neatbildēju uz viņas saucieniem. Viņa bargi sabāra dārznieku par suni. Bet visu šo notikumu noklusējām, un galmā to neviens neuzzināja, jo meitene baidīj ās no karalienes dusmām un, kas attiecas uz mani, tad, atklāti sakot, man šķita, ka manai reputācijai nenāktu par labu, ja par šo gadījmu sāktu klīst valodas.

Pēc šā gadījuma Glamdalkliča stingri apņēmās mani turpmāk nekad neizlaist no acīm. Es jau sen biju baidījies no šāda lēmuma un tāpēc noslēpu viņai dažus mazus negadījumus, kurus piedzīvoju, viņai klāt neesot. Reiz kāda klija, riņķodama pār dārzu, metās uz mani, un, ja es, drosmīgi atgaiņādamies, neizvilktu savu zobenu un nepaskrietu zem kupliem kokiem, tā mani noteikti būtu aiznesusi savos nagos. Kādu citu reizi, uzkāpis uz svaiga kurmju rakuma, iekritu līdz kaklam alā, kuru dzīvnieks bija izkāsis zemē, un vēlāk izdomāju nenozīmīgus melus, lai paskaidrotu, kāpēc sabojātas manas drēbes. Tāpat reiz, pastaigājoties vienatnē un domājot par savu nabaga Angliju, paklupu pret gliemežvāku un salauzu labās kājas stilbu.

Es nevaru pateikt, vai biju priecīgs vai pazemots, kad šajās vientuļajās pastaigās novēroju, ka mazākie putni, likās, nejuta nekādas bailes no manis, bet jarda attālumā lēkāja ap mani, meklēdami tārpus un citu barību, tik vienaldzīgi un droši, it kā viņu tuvumā neatrastos neviens dzīvs radījums. Atceros, kāds strazds kļuva tik pārdrošs, ka izkampa ar knābi man no rokas gabalu pīrāga, ko Glamdalkliča man nupat bija iedevusi brokastīm. Kad mēģināju kādu no šiem putniem notvert, tie drosmīgi pavērsās pret mani un grasījās ieknābt man pirkstos, kurus es neiedrošinājos pastiept tiem tuvāk: un tad tie netraucēti aizlēca, lai medītu tārpus un gliemežus kā iepriekš. Bet kādu dienu es paņēmu smagu rungu un ar visu spēku sviedu to pret kaņepju putniņu tik veiksmīgi, ka notriecu to zemē un, ar abām rokām sagrābis to pie kakla, aizskrēju ar putnu uzvaras priekā pie savas aukles. Taču putns, kas bija tikai apdullināts, atžirga un sāka ar spārniem man sist pa galvu un visu miesu; kaut gan es turēju viņu izstieptā rokā un tas ar saviem nagiem nevarēja mani aizsniegt, tomēr vismaz reizes divdesmit gribēju to jau palaist vaļā. Bet man drīz piesteidzās palīgā viens no mūsu kalpotājiem, kas apgrieza putnam kaklu, un nākošajā dienā saskaņā ar karalienes pavēli man kaņepīti pasniedza pusdienās. Šis kaņepju putniņš, cik atceros, izskatīj ās lielāks nekā Anglijas gulbis.

Galma dāmas bieži aicināja Glamdalkliču savās istabās un lūdza, lai viņa atnesot mani sev līdz, gribēdamas papriecāties, mani apskatot un aptaustot. Viņas bieži mani izģērba gluži kailu no galvas līdz papēžiem un visā augumā izstiepušos ielika mani sev starp krūtīm, kas man ļoti derdzās, jo, atklāti runājot, viņu āda izplatīja visai nepatīkamu smaku, bet es to pieminu nevis ar nodomu nozākāt šīs brīnišķīgās lēdijas, pret kurām izjūtu nedalītu cieņu, tikai šķiet, ka mani jutekļi samērā ar manu mazo augumu bija smalkāki un ka šīs godājamās dāmas nebija saviem mīļākiem vai viena otrai vairāk nepatīkamas nekā tādas pašas kārtas personas pie mums Anglijā. Un galu galā man likās, ka lēdiju dabiskie izgarojumi bija panesamāki nekā viņu lietotās smaržas, kuras saožot es tūlīt noģību. Nevaru aizmirst novērojumu Liliputijā: reiz kādā karstā dienā, kad biju daudz fiziski strādājis, mans tuvs draugs liliputs žēlojās, ka no manis nākot asa smaka, kaut gan parasti man tāda nepilnība nepiemīt, kā jau vairumam mana dzimuma pārstāvju, bet, manuprāt, viņa oža iepretim man bija tikpat smalka kā manēj ā iepretim šiem ļaudīm. Bet šai sakarībā nevaru nenovērtēt savu pavēlnieci karalieni un savu aukli Glamdalkliču, kuru miesa bija tikpat smaržīga kā visaugstdzimušākajām angļu lēdijām.

Visvairāk mani mulsināja šo galma dāmu klātienē (kad mana aukle mani aiznesa pie viņām) tas, ka viņas rīkojās ar mani bez jebkādām ceremonijām, it kā es būtu radījums, kam nav nekādu tieksmju: tās izģērbās manā klātienē gluži kailas, mainīja savu veļu, nolikušas mani uz tualetes galda tieši iepretim saviem kailajiem ķermeņiem, un šāds skats man nebūt nelikās valdzinošs un neiedvesa manī nekādas citas jūtas kā vienīgi šausmas un riebumu: viņu āda tuvumā izskatīj ās rupja un nelīdzena, raiba ar šur tur izkaisītām dzimumzīmēm šķīvja lielumā, no kurām nokarājās mati tik rupji kā iesaiņojumu auklas, bet viņu pārējās ķermeņa daļas labāk nepieminēšu.

Viņas arī nebūt nekautrējās, man klātesot, atbrīvoties no izdzertā šķidruma un izšļāca to vismaz divu mucu daudzumā kādā traukā, kam bija trīs mucu tilpums. Daiļākā no šīm galma dāmām, patīkama, jautra sešpadsmitgadīga meitene, dažreiz mani uzsēdināja jāteniski uz vienas savas krūts galiņa un atļāvās ar mani vēl citādus jokus, bet lasītājs man piedos, ja tos sīkāk neattēlošu. Taču man tas bija tik nepatīkami, ka lūdzu Glamdalkliču izgudrot kādu ieganstu, lai man vairs nebūtu jāsatiekas ar šo jauno dāmu.

Kādu dienu ieradās jauns džentlmenis, manas aukles guvernantes brāļadēls, un uzaicināja abas dāmas noskatīties nāves soda izpildīšanu. Notiesātais bija noslepkavojis kādu šā džentlmeņa tuvu paziņu. Glamdalkliču tikai ar pūlēm pierunāja iet līdzi pārējiem, jo viņa pēc savas dabas bija ļoti līdzjūtīga; bet, kas attiecas uz mani, tad es gan sajūtu riebumu pret šāda veida skatiem, tomēr ziņkāre vilināja mani redzēt tādu, manuprāt, neparastu notikumu. Ļaundaris bija piesiets pie krēsla uz šādam nolūkam uzcelta ešafota, un viņa galva tika nocirsta vienā zvēlienā ar gandrīz četrdesmit pēdu garu zobenu.

Vēnas un artērijas izšļāca tik ārkārtīgi daudz asiņu un tik augstu gaisā, ka šalts pārspēja Versaļas lielo strūklaku, un galva novēlās uz ešafota dēļiem ar tādu rībienu, ka es salēcos, kaut gan atrados vismaz pusi angļu jūdzes no soda vietas.

Karaliene, kas bieži mēdza sarunāties ar mani par maniem jūras ceļojumiem un izmantoja katru iespēju, lai izkliedētu manu grūtsirdību, apvaicājās, vai es protot rīkoties ar burām un irkļiem un vai man veselības labā nevajadzētu mazliet nodarboties ar airēšanu. Atbildēju, ka protu rīkoties gan ar burām, gan ar irkļiem, jo, lai gan pēc amata esmu ķirurgs un kuģa ārsts, tomēr bieži vajadzības gadījumos biju spiests izpildīt vienkārša jūrnieka pienākumus. Bet es nevarēju iedomāties, kā tas būtu iespējams šai zemē, kur vismazākā laiva līdzinās mūsu pirmās šķiras kara kuģim, un laiva, kuru es varētu vadīt, nekad neizturētu vietējo upju straumes spēku. Viņas majestāte teica, ja es varot dot norādījumus, tad viņas galdnieks pagatavošot laivu un parūpēšoties par vietu, kur es varētu pabraukāties uz ūdens. Galdnieks bija ļoti apdāvināts meistars un desmit dienu laikā pēc maniem norādījumiem pagatavoja ar visu takelāžu apgādātu laivu, kurā ērti būtu varējuši novietoties kādi astoņi eiropieši. Kad laiva bija pabeigta, karaliene jutās tik iepriecināta, ka, satvērusi to rokās, aizsteidzās pie karaļa, kas pavēlēja izmēģinājuma dēļ man iesēsties laivā, kura tika nolaista ūdens pilnā cisternā, tomēr vietas trūkuma dēļ nevarēju tur brīvi rīkoties ar saviem abiem mazajiem irkļiem. Bet karaliene jau agrāk bija izdomājusi citu projektu. Viņa pavēlēja galdniekam pagatavot trīssimt pēdu garu koka sili, piecdesmit pēdu platu un astoņas pēdas dziļu un to labi nodarvot, lai nerastos sūces. Šī sile tika novietota kādā pils sāņtelpā gar sienu uz grīdas. Siles dibenā bija ierīkota tapa, kuru izvelkot varēja iztecināt ūdeni, kad tas bija sastāvējies; un divi kalpotāji spēja sili pusstundas laikā bez pūlēm piepildīt. Es tajā bieži mēdzu airēt, lai sagādātu prieku pats sev un arī karalienei un viņas dāmām, kurām ļoti patika mana airēšanas māka un veiklība. Dažreiz uzvilku buru, un tad mans darbs bija tikai stūrēt, kamēr dāmas ar saviem vēdekļiem sagādāja man vēju, un, kad viņas nogura, daži viņu pāži dzina manu buru uz priekšu, uzpūšot tai savu elpu, kamēr es pēc patikas rādīju savu meistarību, stūrēdams laivu gan uz labo, gan uz kreiso pusi. Kad biju izbraukājies, Glamdalkliča vienmēr ienesa manu laivu savā istabā un pakāra tur uz naglas žāvēties.

Šādā braucienā man reiz gadījās nelaime, kuras dēļ gandrīz pazaudēju savu dzīvību: kad viens no pāžiem bija ielicis manu laivu silē, Glamdalkličas guvernante ļoti laipni pacēla mani, lai iesēdinātu laivā, bet es nejauši izslīdēju viņai caur pirkstiem un neglābjami būtu nogāzies uz grīdas no četrdesmit pēdu augstuma, ja nedzirdēti laimīgā kārtā neuzķertos uz spraužamadatas, kas bija iedurta šīs laipnās dāmas korsāžā; adatas galviņa izspraucās starp manu kreklu, un manu bikšu jostu, un tā es paliku karājamies gaisā, līdz Glamdalkliča pieskrēja man palīgā.

Kādu citu reizi kalpotājs, kura pienākums bija katru trešo dienu piepildīt manu sili ar svaigu ūdeni, savā paviršībā nepamanīja milzīgu vardi izlecam no spaiņa. Varde gulēja noslēpušies, līdz mani ielika laivā, bet tad, meklēdama mierīgāku vietu, uzlēca uz laivas malas, un laiva nošķiebās tik stipri uz sāniem, ka biju spiests ar visu sava ķermeņa smagumu to līdzsvarot otrajā pusē, lai tā neapgāztos.

Varde ar vienu lēcienu nokļuva līdz laivas vidum, tad sāka lēkāt man pār galvu uz priekšu un atpakaļ, apšļākdama manu seju un drēbes ar savām pretīgajām gļotām. Savu lielo apmēru dēļ tā man šķita visnejaukākais radījums, kādu vien var iedomāties. Tomēr palūdzu Glamdalkliču, lai viņa atļauj man vienam pašam tikt ar vardi galā. Es tai vairākas reizes iezvēlu ar irkli un beidzot piespiedu viņu izlēkt no laivas.

Bet vislielākās briesmas, kādas man uzbruka šajā karalistē, piedzīvoju no pērtiķa, kas piederēja vienam pavārēnam. Reiz Glamdalkliča, aizejot kaut kur darīšanās vai ciemos, ieslēdza mani savā istabā. Tā kā laiks bija ļoti silts, viņa savas istabas logu atstāja vaļā, tāpat atvērti bija logi un durvis manai lielajai kastei, kurā mēdzu uzturēties, jo tā bija plaša un ērta. Sēdēju mierīgās pārdomās pie sava galda, kad pēkšņi izdzirdēju, ka pa Glamdalkličas istabas logu viens ielec un sāk telpā lēkāt šurp un turp; kaut gan biju ļoti sabijies, tomēr iedrošinājos, nepakustēdamies no savas vietas, palūkoties un tad ieraudzīju šo jautro dzīvnieku draiskuļojamies un lēkājam augšup un lejup, līdz beidzot tas pieskrēja pie manas kastes, ko aplūkoja ar lielu patiku un ziņkāri, ieskatīdamies pa durvīm un visiem logiem. Es atkāpos savas telpas attālākajā kaktā, bet pērtiķis, kas glūnēja no visām pusēm, tā mani izbiedēja, ka man pietrūka attapības, lai paslēptos zem gultas, ko viegli būtu varējis izdarīt. Kādu laiku tā glūnējis, ņirdzis un spiedzis, viņš beidzot ieraudzīja mani un iebāza pa durvīm vienu savu ķepu, kā to dara kaķis, spēlēdamies ar peli, un, kaut gan skraidīju no vienas vietas uz otru, lai no pērtiķa izvairītos, beidzot viņš mani sagrāba aiz svārku stērbelēm (kas bija darināti no ļoti bieza un stipra vietēj ā zīda) un izvilka ārā. Viņš paņēma mani labajā ķepā un turēja, kā aukles mēdz turēt bērnus, kad taisās tos zīdīt (Eiropā redzēju kādu pērtiķi tā turam kaķēnu), un, kad sāku pretoties, pērtiķis mani saspieda tik stipri, ka man šķita gudrāk padoties. Ir iemesls domāt, ka viņš mani uzskatīja par mazu pērtiķēnu, jo ar savu otro ķepu maigi glāstīja man seju. Šajā izpriecā pērtiķi iztraucēja troksnis pie istabas durvīm, it kā tās kāds atvērtu; viņš strauji pieskrēja pie loga, pa kuru bija ierāpies, izlēca pa to laukā un ar trim ķepām rāpās augšup pa noteku caurulēm, turēdams mani ceturtajā ķepā, līdz nokļuvu uz kaimiņu mājas jumta. Es dzirdēju Glamdalkličas kliedzienu tai mirklī, kad pērtiķis mani nesa laukā. Nabaga meitene gandrīz vai zaudēja prātu, visa pils tika sacelta kājās, kalpotāji aizskrēja pēc kāpnēm, un sētā simtiem ļaužu vēroja pērtiķi sēžam uz jumta kores, kur viņš mani turēja kā zīdaini vienā ķepā un ar otru ķepu mani baroja, grūzdams man mutē ēdamvielas, ko bija izspiedis no saviem vaigu maisiem, un šad tad mani iepļaukādams, kad atsacījos tās ēst. To redzot, daudzi no pils ļaudīm, kas stāvēja apakšā, nevarēja novaldīt smieklus, un nedomāju, ka būtu taisnīgi viņus par to nosodīt, jo neapšaubāmi šāds skats likās smieklīgs ikvienam, atskaitot mani pašu. Daži sāka mest akmeņus, cerībā, ka nodzīs pērtiķi lejā, bet akmeņu mešana tika stingri aizliegta, jo citādi man laikam būtu sašķaidījuši galvu.

Mājai pieslēja kāpnes, pa kuram uzkāpa vairāki vīri; pērtiķis, redzēdams, ka ir ielenkts, un saprazdams, ka ar trim kāj ām nevarēs ātri paskriet, nosvieda mani uz jumta kārniņa un aizbēga. Tā es kādu laiku sēdēju piecsimt jardu augstumā, gaidīdams, ka jebkuru brīdi vējš mani nopūtīs lejā vai arī es pats nokritīšu galvas reiboņa dēļ un virpuļodams aizvelšos no kores līdz pagrabam, bet kāds krietns zēns, viens no manas aukles kalpotājiem, uzrāpās līdz manim un, ielicis mani savā bikšu kabatā, neskartu nonesa zemē.

Es gandrīz noslāpu no netīrumiem, ko pērtiķis bija iegrūdis man rīklē, bet mazā aukle tos izvilka no mutes ar nelielu adatu, tad sāku vemt un sajutu atvieglojumu. Bet jutos tik vārgs un mani sāni bija tā saspiesti no šā pretīgā dzīvnieka skāvieniem, ka vajadzēja divas nedēļas palikt gultā. Karalis, karaliene un viss galms katru dienu apjautājās par manu veselību, un viņas majestāte manas slimības laikā mani vairākkārt apciemoja. Pērtiķis tika nogalināts un izdota pavēle, ka šādi dzīvnieki pilī nav turami.

Kad atveseļojies ierados pie karaļa, lai pateiktos par laipnību, viņam labpatikās krietni pazoboties par šo manu piedzīvojumu. Viņš apjautājās, ko es esot domājis un apsvēris, atrazdamies pērtiķa ķepās, kā man garšojuši viņa pasniegtie ēdieni un kā paticis barošanas veids, un vai svaigais gaiss uz jumta spēcīgi iedarbojies uz manu kuņģi. Karalis vēlējās zināt, kā es līdzīgā gadījumā rīkotos savā dzimtenē. Atbildēju viņa augstībai, ka Eiropā nav pērtiķu, atskaitot tos, kurus retumis ieved no citām zemēm, un tie ir tik mazi, ka es pieveiktu veselu duci tādu pērtiķu, ja tie iedrošinātos man uzbrukt. Bet, kas attiecas uz briesmīgo dzīvnieku, ar kuru man nesen gadījās sastapties (tas patiesi bija ziloņa lielumā), tad - ja bailes būtu atļāvušas man padomāt par zobenu (izrunājot šos vārdus, ar draudīgu sejas izteiksmi satvēru sava zobena rokturi), varbūt es būtu viņu tā ievainojis, kad viņš iebāza savu ķepu manā istabā, ka tam labpatiktos ķepu atraut vēl ātrāk, nekā to iebāza. To visu es norunāju stingrā balsī, kā cilvēks, kas baidās,

ka viņa drosme varētu tikt apšaubīta. Tomēr mani vārdi izraisīja tikai skaļus smieklus, ko karaļa galminieki, neraugoties uz visu savu cieņu pret viņa majestāti, nevarēja apvaldīt. Tas lika man padomāt, cik veltīgi gan cilvēks cenšas iedvest pret sevi cieņu tādos ļaudīs, kas nekādi nav salīdzināmi ar viņu. Un tomēr šādas izturēšanās morāle bieži bija acīm redzama arī pēc manas atgriešanās Anglijā, kur sīks, nožēlojams krāpnieks bez dižciltīgas izcelšanās, bez personiskiem nopelniem, bez atjautības vai saprāta iedrošinās izturēties kā svarīga persona un nostā

Es katru dienu devu iemeslu galmam smieties par mani, un Glamdalkliča, kas gan mani ārkārtīgi mīlēja, tomēr centās pastāstīt karalienei ikvienu manu muļķību, kas, pēc viņas domām, varēja uzjautrināt viņas majestāti. Reiz meitene bija savārgusi un guvernante aizveda viņu ieelpot svaigu gaisu trīsdesmit jūdžu attālumā no pilsētas, līdz kurienei bija stundas brauciens.

Viņas izkāpa no karietes pie kādas mazas lauku taciņas, Glamdalkliča nolika manu ceļojuma kasti zemē, un es izgāju laukā pastaigāties. Uz takas ieraudzīju govju mēslus, un, gribēdams parādīt savu veiklību, es mēģināju pārlēkt tiem pāri. Ieskrējos, bet nelaimīgā kārtā mans lēciens bija pārāk īss, un es iestrēdzu mēslu kaudzes vidū līdz pašiem ceļgaliem. Izbridu no tās ar lielām grūtībām, un viens no kalpotājiem mani rūpīgi noslaucīja ar savu mutautiņu, jo biju nejauki aptašķījies. Mana aukle ieslodzīja mani kastē, kamēr atgriezāmies mājās, un karaliene drīz uzzināja notikušo, un kalpotāji to izstāstīja visā galmā, tā ka vairākas dienas es biju iemesls vispārējai jautrībai.