Gulivera ceļojumi

Lagnegiešu cildināšana. Sīks straldbragu apraksts un daudzas autora sarunas ar dažām ievērojamām personām par viņu dzīvi.

Lagnegieši ir pieklājīgi un augstsirdīgi, un, kaut arī viņiem piemīt zināms lepnums, kas raksturīgs visām austrumu tautām, pret svešiniekiem viņi ir laipni, sevišķi pret tādiem, kurus var redzēt galmā. Man radās daudz paziņu, īpaši starp labāko aprindu ļaudīm, un, tā kā mani vienmēr pavadīja tulks, tad mūsu sarunas nebija nepatīkamas.

Reiz smalkā sabiedrībā kāda dižciltīga persona man vaicāja, vai es esot redzējis kādu no viņu straldbragiem jeb nemirstīgajiem. Atbildēju, ka neesmu redzējis, un lūdzu viņu paskaidrot, ko nozīmē šāds mirstīgai būtnei piedēvēts vārds. Viņš man pastāstīja, ka dažreiz, lai gan ļoti reti, kādā ģimenē piedzimstot bērns ar sarkanu, apaļu plankumu pierē tieši virs kreisās uzacs, un tā esot neapšaubāma zīme, ka šis bērns nekad nemiršot. Plankums pēc viņa attēlojuma esot sudraba trīspensu lielumā, bet laika gaitā kļūstot lielāks un mainot krāsu; divpadsmit gadu vecumā plankums esot zaļš, tāds paliekot līdz divdesmit pieciem gadiem, pēc tam topot tumši zils, bet četrdesmit piecu gadu vecumā melns kā ogle un tik liels kā angļu šiliņš un tad vairs nemainoties. Viņš teica, ka tādas būtnes piedzimstot tik reti, ka abu dzimumu straldbragu visā karaļvalstī nebūšot vairāk par tūkstoš vienu simtu; apmēram piecdesmit no tiem, pēc viņa aprēķina, dzīvojot galvaspilsētā, un starp tiem esot kāda meitenīte, kas piedzimusi pirms trim gadiem. Šādi bērni dzimstot nevis noteiktās ģimenēs, bet gan kā pagadoties, un straldbragu bērni esot mirstīgi, tāpat kā visi pārējie cilvēki.

Vaļsirdīgi atzīšos, ka, dzirdot šo stāstu, sajutu neizsakāmu prieku, un, tā kā stāstītājs saprata balnibarbiešu valodu, kuru runāju ļoti labi, nevarēju atturēties no varbūt pārāk dedzīgām prieka izpausmēm. Izsaucos sajūsmā: «Laimīgā tauta, kurā katram bērnam ir vismaz cerība būt nemirstīgam! Laimīgie ļaudis, kuriem ir tik daudz senlaiku tikumības dzīvu paraugu un skolotāju, kas tiem var mācīt visu agrāko gadsimtu gudrību. Bet vislaimīgākie ir šie nesalīdzināmi lieliskie straldbragi, kas piedzimuši atbrīvoti no cilvēku dzimumam lemtās mūžīgās nelaimes, un tāpēc viņu prāts ir brīvs un neapēnots, bez tā smaguma un grūtsirdības, ko rada pastāvīgās bailes no nāves.» Izteicu savu izbrīnu par to, ka neesmu redzējis nevienu no šīm izcilajām personām galmā, jo melnais plankums pierē būtu tik redzams, ka es nekādi nevarētu to nepamanīt, un ir neiespējami, ka viņa majestāte, tik saprātīgs valdnieks, nebūtu nodrošinājis sev labu skaitu tik gudru un spēj īgu padomdevēju. Bet varbūt šo cienījamo un gudro cilvēku tikumība bija pārāk stingra galma samaitātajai un vaļīgajai uzvedībai; un pieredze mums bieži rāda, ka jauni cilvēki ir pārāk ietiepīgi un vieglprātīgi, lai pakļautos vecāku ļaužu saprātīgajiem norādījumiem. Bet, tā kā valdniekam labpatikās atļaut man apciemot viņa karalisko personu, es nolēmu, līdzko radīsies izdevība, ar sava tulka starpniecību izteikt viņam brīvi un plaši savas domas par šo jautājumu un, vai nu viņš manu padomu pieņemtu, vai nepieņemtu, nolēmu ar lielu pateicību apmesties šai valstī, kā viņa majestāte man tik bieži bija piedāvājis, un pavadīt savu dzīvi sarunās ar šīm augstākajām būtnēm - straldbragiem, ja tie būtu tik laipni mani pieņemt.

Džentlmenis, kam es norunāju šos vārdus, jo (kā jau pieminēju) viņš saprata balnibarbiešu valodu, atbildēja man ar smaidu, kādu izraisa nožēla par nejēgām, ka viņš būšot laimīgs par jebkuru iespēju paturēt mani savā zemē un lūdza manu atļauju pastāstīt pārējiem to, ko biju teicis. Viņš to darīja, un kādu laiku viņi sarunāj ās savā valodā, no kuras nesapratu nevienu zilbi un nevarēju arī novērot no viņu sejas izteiksmes, kādu iespaidu uz viņiem bija atstājuši mani vārdi. Pēc īsa klusuma brīža tā pati persona man paskaidroja, ka viņa draugi un manējie (tā viņam šķita piemērota izteiksmes forma) esot ļoti iepriecināti par saprātīgajām piezīmēm, kuras es izteicis par nemirstīgo dzīves lielo laimi un priekšrocībām, un ka viņi ļoti vēloties zināt, kādu dzīves veidu es pats izvēlētos, ja man liktenis būtu lēmis piedzimt par straldbragu.

Atbildēju, ka man viegli daiļrunīgi izteikties par tik plašu un patīkamu (sevišķi man) jautājumu, jo biju bieži sevi iepriecinājis ar sapņu ainām par to, ko es darītu, ja būtu karalis vai ģenerālis, vai liels augstmanis, un, kas attiecas uz nemirstību, tad biju izdomājis veselu sistēmu, ar ko nodarboties un kā pavadītu laiku, ja būtu pārliecināts, ka man jādzīvo mūžīgi. Ja man labvēlīgs liktenis būtu lēmis nākt pasaulē kā straldbragam, tad, tiklīdz aptvertu savu laimi, saprazdams atšķirību starp dzīvību un nāvi, vispirms censtos ar visādām viltībām un paņēmieniem iegūt sev bagātības: tās sarausdams ar taupību un mērenību, es varētu pamatoti cerēt, ka divsimt gados kļūšu bagātākais cilvēks karalistē. Otrkārt, no agras jaunības es nodotos mākslām un zinātnēm un pēc kāda laika pārspētu visus ar savām zināšanām. Es uzmanīgi pierakstītu jebkuru sabiedrisku notikumu un bezpartejiski novērtētu vairāku paaudžu valdnieku un lielu valstsvīru raksturus un visur piemetinātu savus novērojumus. Es sīki aprakstītu parašu, valodas, modes tērpu, ēdienu un izpriecu maiņas un ar to visu kļūtu zināšanu un gudrības dzīva krātuve un neapšaubāmi visas tautas orākuls.

Pēc sešdesmit gadiem es vairs neapprecētos, bet dzīvotu viesmīlīgi, tomēr ievērodams taupību. Es mēģinātu veidot un vadīt daudzsološu jaunekļu prātus, pārliecinādams viņus pats no savas pieredzes, atmiņas un novērojumiem ar neskaitāmiem piemēriem par tikumības derīgumu sabiedriskā un personiskā dzīvē. Bet manis izvēlētie un pastāvīgie draugi būtu no manas nemirstīgās brālības, no kuriem es izraudzītos kādus divpadsmit, sākot ar vissenākajiem līdz maniem laika biedriem. Ja dažiem no draugiem trūktu mantas, es viņiem piešķirtu ērtas mītnes manas muižas apkaimē un dažus no tiem vienmēr aicinātu pie sava galda, pievienojot tiem tikai nedaudzus no vērtīgākajiem mirstīgajiem, un laika ritumā norūdītos tā, lai spētu tos zaudēt gandrīz bez jebkādas nožēlas, un raudzītos uz jūsu pēcnācējiem kā cilvēks, kas mēdz priecāties par neļķu un tulpju gadskārtējo maiņu savā dārzā, nenožēlodams tās, kas novītušas un zaudētas pagājušajā gadā.

Šie straldbragi un es viens otram pastāstītu savus novērojumus un atmiņas gadu gaitā, atzīmējot pakāpenisko veidu, kādā izvirtība iezogas pasaulē, un pretotos tai ik uz soļa, nemitīgi brīdinot un mācot cilvēci, un tā līdz ar mūsu pašu parauga stipro ietekmi iespējami novērstu cilvēka dabas nemitīgo deģenerāciju, par ko tik pamatoti jāsūdzas visos laikmetos.

Tam pievienotos prieks redzēt visādu valstu un impēriju daždažādās revolūcijas, pārmaiņas augstākajos un zemākajos sabiedrības slāņos, senu pilsētu sabrukumu un nezināmu ciematu pārvēršanos karaļu rezidencēs, slavenu upju apsīkšanu seklos strautos, vērot okeānu, kas atstāj vienu krastu sausu un pārplūdina otru, jaunu, nepazītu zemju atklāšanu, vissmalkāko tautu iestigšanu barbarismā un visbarbariskāko ļaužu civilizēšanos. Tad es piedzīvotu tādus atklājumus kā perpetuum mobile, universālo ārstniecības līdzekli un redzētu vēl daudzus citus lielus, līdz iespējamai pilnībai izveidotus izgudrojumus.

Kādi brīnišķīgi atklājumi mums būtu astronomijā, kad mēs piedzīvotu, ka apstiprinās mūsu pašu paredzējumi, novērotu komētu parādīšanos un atgriešanos, saules, mēness un zvaigžņu kustību maiņu!

Es runāju vēl par daudzām citām tēmām, ko dabiskās ilgas pēc nebeidzamas dzīves un laimes šai saulē viegli manī rosināja. Kad biju beidzis un manas runas saturs pārtulkots, tāpat iepriekšējās, pārējiem klātesošiem, tie labu laiku sarunājās vietējā valodā un brīžiem pasmējās par mani. Beidzot tas pats džentlmenis, kas bija mans tulks, teica, ka pārējie vēloties, lai viņš izlabojot dažas manas kļūdas, kurās es iestidzis cilvēkiem piemītošās vientiesības dēļ un tāpēc neesot par tām visai atbildīgs. Šie straldbragi dzimstot tikai viņu zemē, jo tādu cilvēku neesot ne Balnibarbijā, ne Japānā, kur viņam bijis gods būt savas majestātes sūtnim, un viņš redzējis, ka arī šo zemju iedzīvotāji negribējuši ticēt, ka tas būtu iespējams, un arī mans izbrīns, kad viņš pirmoreiz pieminējis straldbragus, skaidri liecinot, ka man tā bijusi pilnīgi jauna un gandrīz neticama parādība. Abās iepriekš minētajās karalistēs, kurās uzturēdamies viņš daudz sarunājies ar iedzīvotājiem, varējis novērot, ka visu cilvēku ilgu un vēlmju mērķis ir - ilgs mūžs. Katrs, kam viena kāja ir jau kapā, cenšas otru kāju atraut atpakaļ, cik stingri varēdams. Visvecākie ļaudis cer vēl nodzīvot kādu dienu ilgāk un uzskata nāvi par lielāko ļaunumu, no kura daba liek tiem vairīties. Tikai Lagnegas salā tieksme dzīvot nav tik stipra, redzot pastāvīgi straldbragus kā paraugus savu acu priekšā.

Manis izdomātais dzīves veids esot neprātīgs un nepareizs, jo tā priekšnosacījums esot neiznīcīga jaunība, veselība un spēks, uz ko neviens saprātīgs cilvēks nevar cerēt, pat ja viņa vēlmes ir neparastas. Jautājums tāpēc nav, vai cilvēks vēlētos vienmēr būt jaunības ziedonī, bagāts un vesels, bet vai tas pavadītu nebeidzamu dzīvi ar visām parastajām klizmām, kuras atnes vecums; lai gan tikai nedaudz cilvēku atzītos, ka vēlētos būt nemirstīgi tik smagos apstākļos, tomēr abās minētajās Balnibarbijas un Japānas karaļvalstīs viņš novērojis, ka ikviens cilvēks grib nāvi atlikt uz citu laiku, pat ja tā ierodas ļoti vēlu, un viņš reti dzirdējis, ka kāds cilvēks būtu nomiris labprāt, atskaitot gadījumus, kad uz to pamudina ārkārtīgas bēdas vai mocības. Un viņš vaicāja man, vai manis apceļotajās zemēs es neesot novērojis tādu pašu vispārēju parādību.

Pēc šā ievada viņš man sīki pastāstīja par vietējiem straldbragiem. Viņš teica, ka līdz trīsdesmit gadu vecumam tie parasti izturoties tāpat kā citi mirstīgie, bet vēlāk mazpamazām kļūstot grūtsirdīgi un nomākti, un šādas noskaņas padziļinoties, līdz tie sasniedzot astoņdesmit gadu vecumu. Par to viņi paši tam atzinušies, jo tikai divi vai trīs šādas sugas pārstāvji piedzimstot vienā gadsimtā, un to esot pārāk maz, lai varētu pēc novērojumiem taisīt vispārīgus secinājumus. Astoņdesmit gadu vecumā, ko šai zemē uzskata par visgarākā mūža skaitli, tiem piemītot ne tikai visu vecu cilvēku parastās dīvainības un slimības, bet arī vēl daudzas citas, kuras radot briesmīgā izredze dzīvot mūžīgi. Viņi esot ne tikai ietiepīgi, īgni, iekārīgi, drūmi, iedomīgi, pļāpīgi, bet arī nespējīgi just draudzību, visas dabiskās jūtas viņos mirušas un nesniedzas tālāk par viņu mazbērniem. Skaudība un nevarīgas iekāres ir viņu galvenās kaislības. Bet viņu skaudība vēršas galvenokārt pret jaunās paaudzes netikumiem un vecākās paaudzes nāvi. Domādami par pirmajiem, straldbragi saprot, ka viņiem nav iespējas priecāties, un, redzēdami bēres, tie vaimanā un žēlojas, ka citi aizgājuši miera ostā, kurā pašiem iekļūt nav nekādu cerību. Viņi atceras tikai to, ko mācījušies un novērojuši savā jaunībā un pusmūžā, un pat to diezgan nepilnīgi; bet, kas attiecas uz kāda notikuma patiesīgumu vai sīkākiem apstākļiem, tad drošāk ir paļauties uz tautas nostāstiem nekā uz viņu vislabāko atmiņu. Mazāk nelaimīgi no viņiem ir tie, kas vecumā kļuvuši plānprātīgi un pilnīgi zaudējuši atmiņu; tie gūst lielāku līdzjūtību un atbalstu, jo tiem trūkst daudzu ļaunu īpašību, kādas pārpilnām piemīt pārējiem.

Ja straldbragam gadās apprecēt sievieti no savas sugas, tad laulības tiek šķirtas saskaņā ar karaļvalsts gudriem likumiem, tiklīdz jaunākais no abiem sasniedz astoņdesmit gadu vecumu, jo likumdevēji domā, ka saprātīga žēlsirdība prasa, lai tiem, kas bez savas vainas nosodīti uz mūžīgu dzīvi šai pasaulē, nedivkāršotu viņu nelaimi ar tādu nastu, kāda ir sieva.

Tiklīdz straldbragi sasnieguši astoņdesmit gadu vecumu, likums tos uzskata par mirušiem, viņu mantinieki tūlīt iegūst viņu īpašumus un tikai neliela summa tiek atstāta viņu uzturam, bet nabadzīgos uztur sabiedrība. Šādā vecumā tie skaitās darba nespējīgi un nevar būt nekādā atbildīgā un ienesīgā amatā; tie nedrīkst ne pirkt, ne nomāt zemi, tie nevar būt liecinieki nevienā tiesas prāvā, ne civilā, ne kriminālā, un nevar pat tiesāties par zemes īpašumu robežām.

Deviņdesmit gadu vecumā tiem izkrīt zobi un mati, tad tiem zūd arī garša, viņi ēd un dzer visu, kas pagadās, bez baudas un ēstgribas. Viņu slimības turpinās nepaasinādamās un neatslābdamas. Sarunās viņi aizmirst lietu nosaukumus un personu vārdus, pat savu tuvāko draugu un radu vārdus. Tā paša iemesla dēļ tie nekad nevar izklaidēties, lasot grāmatas, jo viņu sliktā atmiņa neļauj tiem teikuma beigās atcerēties teikuma sākumu, un šā trūkuma dēļ tie zaudējuši vienīgo izpriecu, kāda tiem citos apstākļos būtu bijusi iespējama. Tā kā vietējā valoda pastāvīgi pārveidojas, tad vienā gadsimtā dzimušie straldbragi nesaprot citos gadsimtos dzimušos; viņi arī nav spēj īgi pēc divsimt gadiem sarunāties (vairāk par dažiem vispārējiem vārdiem) ar saviem mirstīgajiem kaimiņiem; un tāpēc viņiem ir neapskaužamais liktenis dzīvot savā tēvzemē kā svešiniekiem.

Cik atceros, tad šāds bija viņa paskaidrojums par straldbragiem. Vēlāk es redzēju piecus vai sešus dažāda vecuma straldbragus, no kuriem jaunākajam nebija vairāk kā divsimt gadu, un tos man atveda vairākas reizes kāds no maniem draugiem, un, lai gan viņiem bija stāstīts, ka esmu liels ceļotājs, kas redzējis visu pasauli, tiem nebija ne mazākās intereses uzdot man kādu jautājumu. Viņi tikai lūdza no manis slamskudesku jeb piemiņas dāvanu. Tas ir pieklājīgs ubagošanas veids, lai apietu likumu, kas ubagošanu stingri aizliedz, jo straldbragus uztur sabiedrība, kaut gan ar ļoti skopiem līdzekļiem.

Visi cilvēki viņus nicina un ienīst. Ja kāds no tiem piedzimst, tad viņa piedzimšanu uzskata par ļaunu zīmi un tā tiek sīki aprakstīta, lai varētu nosacīt viņa gadus pēc ierakstiem, kas gan nesniedzas tālāk par pēdējjem tūkstoš gadiem vai arī laika ritumā un pilsoņu karos gājuši bojā. Bet parastais paņēmiens, kā noskaidrot, cik viņi veci, ir vaicāt tiem, kādus karaļus vai lielus vīrus tie atceras, un tad jāieskatās vēsturē, jo pēdējais valdnieks, ko tie atceras, parasti sācis savu valdīšanu, iekams tie sasnieguši astoņdesmito dzīvības gadu.

Viņus skatīt bija vispretīgākais pārdzīvojums manā mūžā; sievietes bija vēl briesmīgākas nekā vīrieši. Viņām piemita ne tikai liela vecuma parastais kroplīgums, bet arī kāds sevišķs baigums, kas pieaug līdz ar gadiem un ko nevar pat aprakstīt. Pusducī sieviešu es drīz vien atšķīru vecāko, lai gan starpība bija tikai simt vai divsimt gadu.

Lasītājs man labprāt ticēs, ka no visa dzirdētā un redzētā mana dedzīgā tieksme pēc mūžīgas dzīves tika stipri apslāpēta. Ļoti nokaunējos par savām jaukajām sapņu ainām un nodomāju, ka neviens tirāns nevarētu izgudrot tādu nāvi, kuru es nepieņemtu ar prieku, bēgdams no šādas dzīves. Karalim bija pastāstīts viss, kas notika starp mani un maniem draugiem šai sakarībā, un viņš laipni par mani pazobojās, izteikdams vēlēšanos, lai es aizsūtītu dažus straldbragus uz savu dzimteni un tādēj ādi apbruņotu savu tautu pret nāves bailēm, bet izrādījās, ka to aizliedz karalistes pamatlikumi, citādi labprāt būtu uzņēmies viņu pārvešanas grūtības un izdevumus.

Nevarēju nepiekrist, ka šīs karalistes likumi par straldbragiem bija visai pamatoti un arī citās zemēs līdzīgos apstākļos būtu nepieciešams izdot šādus likumus. Tā kā mantkārība ir vecuma pastāvīgs pavadonis, šie nemirstīgie ar laiku kļūtu par visas tautas mantas īpašniekiem un sagrābtu civilo varu, bet viņu nespējības dēļ beigās iestātos visas sabiedriskās dzīves sabrukums.