Gulivera ceļojumi

Dažādas autora izdomas, lai izpatiktu karalim un karalienei. Viņš parāda savas spējas muzikā. Karalis apjautājas par Anglijas valsts iekārtu, ko autors viņam paskaidro. Karaļa piezīmes par dzirdēto.

Dzīvodams galmā, es mēdzu vienreiz vai divreiz nedēļā ierasties audiencē pie karaļa viņa rīta tualetes laikā un bieži esmu redzējis, kā viņu skuj bārddzinis. Sākumā šis skats man likās baigs, jo bārdas nazis bija gandrīz divreiz lielāks nekā mūsu izkapts. Viņa majestāte saskaņā ar šīs zemes parašām skuvās tikai divreiz nedēļā. Reiz es palūdzu bārddzini iedot man ziepju putas, no kurām izvilku četrdesmit vai piecdesmit resnākos matus. Tad paņēmu gabalu laba koka un izgriezu to kā ķemmes muguru, tad ar Glamdalkličas vissmalkāko adatu iegrebu tajā vairākus caurumus vienādā attālumā vienu no otra. Tajos tik veikli iestiprināju matus, ar savu nazi apdrāzdams un nosmailinādams tiem galus, ka izgatavoju diezgan lietojamu ķemmi, kas bija man patlaban ļoti vajadzīga, jo manai ķemmei bija izlūzis tik daudz zaru, ka tā bija kļuvusi gandrīz nelietojama, bet visā šai zemē nezināju neviena tik laba un smalka meistara, kas būtu varējis man pagatavot citu ķemmi.

Šis gadījums mani pamudināja izdomāt kādu laika kavēkli, kam veltīju daudzus no saviem vaļas brīžiem.

Es palūdzu karalienes kalponi saglabāt man viņas majestātes matus, kas tai izkrituši sukājot, un ar laiku man to sakrāj ās diezgan daudz; apspriedies ar savu draugu galdnieku, kas bija saņēmis augstāko pavēli izpildīt daždažādus manus sīkus pasūtījumus, es uzdevu viņam izgatavot man divus krēslus tikpat lielus kā tie, kas atradās manā kastē, un ar smalku īlenu izdurt tajos mazus caurumiņus ap tām vietām, kuras biju paredzējis sēdēšanai un atzveltnei: caur tiem izvēru visstiprākos matus, kādus varēja sadabūt, gluži kā mēdz darināt pītos krēslus Anglijā. Kad krēsli bija gatavi, es tos uzdāvināju viņas majestātei, kas tos glabāja savā kabinetā un mēdza rādīt kā retumus, jo tiešām tie radīja apbrīnu ikvienā, kas tos redzēja. Karaliene vēlējās, lai es apsēžos uz viena no šiem krēsliem, bet es atsacījos tai paklausīt un teicu, ka labāk mirtu tūkstošreiz nekā novietotu sava ķermeņa necienīgo daļu uz šiem dārgajiem matiem, kas reiz rotājuši viņas majestātes galvu. No šiem matiem (manī vienmēr iemājoja mehāniķa talants) es izgatavoju arī glītu, mazu maciņu, apmēram piecas pēdas garu, kurā zelta burtiem bija ierakstīts viņas majestātes vārds, un šo maciņu es ar karalienes atļauju uzdāvināju Glamdalkličai. Patiesību sakot, tas derēja vairāk rādīšanai nekā lietošanai, jo bija pārāk nestiprs, lai izturētu lielāko monētu svaru, un tāpēc Glamdalkliča tajā glabāja tikai dažas sīkas lietiņas, kādas patīk meitenēm.

Karalis, kas mīlēja muziku, bieži lika galmā sarīkot koncertus, uz kuriem mani vienmēr atnesa un nolika kastē uz galda, lai es tos noklausītos, bet skaņas bija tik stipras, ka gandrīz nevarēja atšķirt melodijas. Esmu pārliecināts, ka visi Anglijas karaliskās armijas bundzinieki un taurētāji reizē, spēlēdami pie jūsu auss, nevarētu radīt tamlīdzīgu troksni. Es mēdzu palūgt, lai manu kasti aiznes pēc iespējas tālāk no vietas, kur sēdēja izpildītāji, un, aizvēris kastes durvis un logus, aizvilku ciet logu aizkarus, - tad man viņu muzika likās diezgan patīkama.

Savā jaunībā biju mācījies mazliet spēlēt uz spineta. Glamdalkličas istabā atradās šāds instruments, un divas reizes nedēļā pie viņas nāca muzikas skolotāja mācīt viņu spēlēt. Es šo instrumentu nosaucu par spinetu tāpēc, ka tas mazliet tādu atgādināja un arī spēlēšanas veids bija līdzīgs. Man ienāca prātā doma iepriecināt karali un karalieni ar kādu uz šā instrumenta nospēlētu angļu melodiju. Bet šis pasākums izrādīj ās ļoti grūts, jo spinets bija gandrīz sešdesmit pēdas garš un katrs taustiņš gandrīz pēdu plats, tā ka ar izplestām rokām varēju aizsniegt tikai piecus taustiņus, un, lai tos nospiestu, man vajadzēja pamatīgi iezvelt ar dūri, bet šāda spēle sagādātu man lielas pūles un nedotu nekādus panākumus. Es izdomāju šādu paņēmienu: pagatavoju divas apaļas nūjas vidējas rungas lielumā, kurām viens gals bija resnāks nekā otrs; resnāko galu apvilku ar peles ādu, lai, sizdams ar nūjām, nesabojātu taustiņus un neaprautu skaņu. Pie spineta tika nolikts sols apmēram četras pēdas zem taustiņiem, un mani uzcēla uz sola. Es skraidīju sāniski pa šo solu šurp un turp, cik ātri varēdams, un uzsitu attiecīgajiem taustiņiem ar savām divām nūjām, un tā man izdevās nospēlēt džigu valdnieku pārim par lielu prieku, bet tā bija visgrūtākā nodarbe, kāda man jebkad bijusi, - un tomēr varēju uzsist tikai sešpadsmit taustiņiem, tātad nevarēju spēlēt basu un diskantu kopā, kā to dara citi mākslinieki, un tas ļoti kaitēja manam izpildījumam.

Karalis, kā jau iepriekš atzīmēju, bija valdnieks ar asu prātu, tas bieži pavēlēja ienest mani ar visu kasti viņa kabinetā un nolikt uz galda: tad viņš lūdza mani iznest no kastes vienu manu krēslu un atsēsties uz tā trīs jardu attālumā rakstāmpults augstākajā vietā, gandrīz vienā līmenī ar viņa seju. Šādā veidā es ar viņu vairākkārt sarunājos.

Kādu dienu atļāvos pasacīt viņa majestātei, ka nicināšana, ko viņš izrāda pret Eiropu un pārējo pasauli, šķietami neatbilst viņa dižajām gara īpašībām, jo prāts nepieaug līdz ar miesas apmēriem, gluži otrādi - savā zemē mēs novērojam, ka augumā lielāko cilvēku prāta spējas parasti ir mazākas un ka starp dzīvniekiem bites un skudras par savu lielo čaklību, veiklumu un saprātīgumu tiek vairāk cildinātas nekā daudzi no lielāko sugu dzīvniekiem, un, kaut arī viņš mani uzskata par niecīgu, tomēr es ceru, ka savā dzīvē man vēl būs iespēja izdarīt viņa majestātei kādu vērtīgu pakalpojumu.

Karalis klausījās ļoti vērīgi un pēc šīm sarunām bija daudz labākās domās par mani nekā agrāk. Viņš lūdza mani pēc iespējas sīki izskaidrot tam Anglijas valsts iekārtu, jo, lai gan valdniekiem parasti patīkot savas zemes ierašas (šāds secinājums viņam radās par valdniekiem pēc mūsu iepriekšēj ām sarunām), viņš tomēr priecātos dzirdēt kaut ko, kas būtu atdarināšanas cienīgs. Tu vari pats iedomāties, laipnais lasītāj, cik bieži es tad vēlējos, lai man būtu Demostena vai Cicerona mēle, kas mani darītu spējīgu izteikt cildinājumus savai dārgajai dzimtenei tādā stilā, kas atbilstu tās nopelniem un labklājībai.

Sāku savu runu, pastāstīdams viņa majestātei, ka mūsu zeme sastāv no divām salām, kur izveidotas trīs varenas karaļvalstis, kas pakļautas vienam valdniekam, turklāt mums vēl ir kolonijas Amerikā. Es plaši pakavējos pie mūsu zemes auglības un mūsu klimata temperatūras. Tad sīki izklāstīju Anglijas parlamenta iekārtu: tas sastāv no cildenās asamblejas, ko sauc par Pēru palātu, kur ietilpst visdižciltīgākās personas ar visvecākajiem un visplašākajiem dzimts īpašumiem. Es pastāstīju, kāda izcila rūpība tiek allaž veltīta viņu izglītošanai mākslās un kara lietās, lai tos sagatavotu par padomniekiem karalim un karalistei, lai tie varētu piedalīties likumdošanā un būt augstākās tiesas locekļi, kuru spriedumi nav vairs pārsūdzami, un lai tie ar savu drosmi, uzvedību un uzticību būtu cīnītāji, kas vienmēr gatavi aizstāvēt savu valdnieku un savu zemi. Es teicu, ka šie ļaudis ir valsts rota un tās balsts, cienīgi pēcteči saviem slavenajiem senčiem, kuru slava ir viņu tikumu taisnīgā alga, un nav dzirdēts, ka šos tikumus viņu pēcnācēji būtu kādreiz atstājuši novārtā. Šai asamblejā vēl jāieskaita daži garīdznieki ar bīskapa titulu, kuru sevišķs uzdevums ir rūpēties par reliģiju un par tiem, kas tautai to māca. Karalis un viņa gudrākie padomnieki izraugās šos bīskapus no visas tautas garīdzniekiem, kurus pelnīti daudzina viņu svētās dzīves un dziļo zināšanu dēļ un kuri patiesi ir priesteru un tautas garīgie tēvi.

Es pastāstīju, ka parlamenta otrā daļa ir asambleja, kas saucas par Apakšpalātu, kurā ietilpst izcilākie muižnieki, tieši pašas tautas brīvi izvēlēti un aicināti, savu lielo spēju un dzimtenes mīlestības dēļ, lai pārstāvētu visas nācijas gudrību. Šīs divas palātas sastāda visdižāko asambleju Eiropā, un tām kopā ar valdnieku uzticēta visa likumdošana.

Tad pievērsos tiesu palātām, kuru priekšsēdētāji ir tiesneši, šie cienījamie gudrības vīri un likuma tulki, kuriem jāizšķir sūdzības par ļaužu tiesībām un īpašumiem, kā arī jāsoda netikumi un jāaizstāv tie, kas ir bez vainas. Pieminēju mūsu valsts taupīgo pārvaldi un mūsu armijas drosmi un uzvaras uz jūras un sauszemes. Nosaucu mūsu zemes iedzīvotāju skaitu un aprēķināju, cik miljonu piekritēju varētu būt katrai mūsu reliģiskajai sektei un politiskajai partijai. Es neaizmirsu pat mūsu sporta spēles un izpriecas un nevienu sīkumu, kas šķita noderīgs manas tēvijas cildinājumam. To visu nobeidzu ar īsu vēsturisku pārskatu par visiem notikumiem un Anglijas stāvokli pēdējo simt gadu laikā.

Šī saruna prasīja piecas audiences, no kurām katra ievilkās vairākas stundas; un karalis visu noklausīj ās ļoti uzmanīgi, bieži atzīmēdams manus vārdus, kā arī jautājumus, kurus viņš man bija nodomājis uzdot.

Kad biju beidzis savu garo stāstījumu, viņa majestāte sestajā audiencē, pārskatījis savas piezīmes, izteica dažādas šaubas, jautājumus un iebildumus par katru punktu. Viņš vaicāja, kādas metodes tiekot lietotas, lai attīstītu mūsu jauno aristokrātu garu un miesu un kādās nodarbēs tie mēdzot pavadīt savas dzīves pirmo, visvairāk ietekmējamo posmu? Kā tiekot papildināta asambleja, ja kāda dižciltīga dzimta izmirstot? Kādas īpašības esot nepieciešamas tiem, kas jāieceļ par jauniem lordiem; vai dažreiz šos paaugstinājumus neietekmējot valdnieka untums vai kādai galma dāmai pasniegta naudas summa, vai nolūks stiprināt partiju, kas rīkojas pretēji sabiedrības interesēm? Cik lielā mērā šie lordi pārzinot savas zemes likumus, un vai šīs zināšanas darot tos spēj īgus lemt augstākajā instancē par citu savas zemes pilsoņu tiesībām? Vai tiešam viņiem nemaz nepiemītot mantkāre, partejiskums vai kāds cits trūkums, ka tos nespētu ietekmēt ne kukuļošana, ne kādi citi tumši paņēmieni? Vai garīgie lordi, par kuriem es runājis, allaž tiekot iecelti šai kārtā, ņemot vērā viņu zināšanas reliģijas jautājumos un viņu svēto dzīves veidu? Vai, būdami vienkārši garīdznieki, tie nekad nav pielāgojušies apstākļiem? Un vai tie neesot verdziski pērkami kapelāni kādam muižniekam, kura uzskatiem tie pakalpīgi seko, pēc tam kad tiek uzņemti asamblejā?

Karalis vēlēj ās zināt, kā ievēl tos, kurus es nosaucu par apakšpalātas locekļiem; vai neatgadoties, ka svešinieks ar pilnu maku pārliecina vienkāršos vēlētājus balsot par sevi, nevis par viņu pašu muižnieku vai par visievērojamāko muižnieku apkaimē? Kāpēc gan cilvēki tik dedzīgi tiecoties iekļūt šajā asamblejā, ja es sakot, ka darbība tajā nozīmējot lielas raizes un izdevumus, bieži pat novedot postā ievēlēto deputātu ģimenes un paši tie nesaņemot nekādu algu, ne pensiju; šāda rīcība prasot tik augstu tikumisku spriegumu un tādu pilsoņa apziņu, ka viņa majestāte apšaubīja, vai vienmēr esot īsta. Un viņš vēlējās zināt, vai šādi centīgi džentlmeņi nelolojot izredzes gūt sev atlīdzību par pienākumiem un raizēm, kad tie ziedojot sabiedrības labklājību kāda vāja un netikumīga valdnieka un viņa samaitāto ministru nodomiem. Viņš uzdeva man vēl daudzus jautājumus un pārbaudīja mani par šo tēmu visos sīkumos ar neskaitāmām piezīmēm un iebildumiem, ko, manuprāt, nav ne saprātīgi, ne ērti atkārtot.

Par visu, ko biju teicis par mūsu tiesu palātām, viņa majestāte vēlēj ās gūt paskaidrojumus vairākos punktos, un to es spēju jo labi veikt, tāpēc ka tiku kādreiz gandrīz izputināts ar ilgu prāvu augstākajā tiesā, kur man piesprieda segt tiesas izdevumus. Karalis vaicāja, - cik daudz laika vajagot, lai tiesa izlemtu, kam taisnība, kam netaisnība, un kādi esot šai gadījumā izdevumi? Vai advokātiem un oratoriem esot atļauts aizstāvēt tādas lietas, kas acīm redzami netaisnīgas, sabiedrībai nepatīkamas un varmācīgas? Vai novērots, ka piederība kādai reliģiskai sektei vai politiskai partijai ietekmē taisnības svaru kausus? Vai advokāti savā audzināšanā guvuši visaptverošas juridiskas zināšanas, jeb vai tie pazīstot tikai provinču, nacionālās un citas vietēj ās parašas? Vai šie advokāti un tiesneši kaut kā piedaloties to likumu uzrakstīšanā, kurus tie atļaujas izskaidrot un komentēt pēc savas patikas? Vai neesot gadījies, ka šie advokāti vienreiz aizstāvot kādu lietu un citreiz vēršoties pret to, atsaukdamies uz precedentiem, lai pierādītu gluži pretējus viedokļus? Vai šie ļaudis esot bagāta vai nabaga korporācija? Vai viņi saņemot kādu naudas atlīdzību par aizstāvību un padomiem? Un sevišķi - vai viņi tiekot pieļauti arī par apakšpalātas locekļiem?

Tad karalis pievērsās mūsu valsts finansu saimniecībai un teica: viņam liekoties, ka atmiņa mani viļot, jo es esot aprēķinājis ienākumus uz pieciem vai sešiem miljoniem gadā, bet, kad es nosaucis izdevumus, viņš ievērojis, ka tie dažkārt esot pat divreiz lielāki, jo šai punktā bija izdarījis sevišķi rūpīgas atzīmes, cerēdams, kā viņš man paskaidroja, ka viņam varētu noderēt šāda iepazīšanās ar mūsu finansu sistēmu, un tāpēc savos aprēķinos neesot varējis kļūdīties. Bet, ja viss, ko es viņam pastāstījis, esot patiesība, tad viņš nesaprotot, kā valsts varot izšķiest savu īpašumu, gluži itin kā būtu privāta persona. Viņš vaicāja man, kas esot mūsu kreditori un kur mēs iegūstot naudu, ar ko tiem samaksāt. Viņš brīnījās, dzirdot mani runājam par grūtajiem kariem, kas mums tik dārgi izmaksājot; patiesi, mēs laikam esot ļoti ķildīga tauta vai arī dzīvojot starp sliktiem kaimiņiem, un mūsu ģenerāļi droši vien esot bagātāki nekā mūsu karaļi. Viņš apjautājās, kādas gan citas darīšanas mums varot būt ārpus mūsu salām kā vien tirdzniecība, līgumsakari vai mūsu krastu aizsardzība ar floti. Karalis sevišķi izbrīnījās, kad dzirdēja mani stāstām, ka mums, brīvai tautai, vajadzīga pastāvīga algotņu armija miera laikā. Viņš teica, ja pār mums valdot mūsu pašu brīvprātīgi izvēlēti pārstāvji, tad viņš nesaprotot, no kā mēs baidoties un pret ko mums vajagot cīnīties; un apjautājās, vai privāta pilsoņa māju nevarot vislabāk aizstāvēt viņš pats, viņa bērni un saime, nevis pusducis neliešu, kas nejauši salasīti ielās par mazu atalgojumu un kas simtkārt vairāk iegūtu, pārgriezdami rīkles tiem, kurus tie aizsargā.

Viņš pasmējās par manu «dīvaino aritmētiku», kā viņam labpatikās izsacīties, kad aprēķināju Anglijas iedzīvotāju skaitu, saskaitot kopā reliģisko konfesiju un politisko partiju piekritējus. Viņš teica, ka nesaprotot, kāpēc cilvēki ar sabiedrībai kaitīgiem uzskatiem tiekot spiesti šos uzskatus mainīt, nevis tos noslēpt. Ja prasīt uzskatu maiņu nozīmējot valdības tirāniju, tad neprasīt kaitīgu uzskatu neizpaušanu esot vājums, jo varot gan kādam cilvēkam atļaut glabāt indi savā skapī, bet nevarot atļaut to pārdot kā sirds zāles.

Karalis piezīmēja, ka starp mūsu augstmaņu un muižnieku izpriecām es esot pieminējis azartspēles; viņš vēloties zināt, kādā vecumā sākot ar šīm spēlēm nodarboties un kādā vecumā tās izbeidzot, cik daudz laika tām tiekot veltīts un vai aizrautība ar šo spēli kādreiz neaizejot tik tālu, ka ietekmējot mantas stāvokli; vai zemiski un netikumīgi ļaudis ar veiklību šai spēles mākslā nevarot iedzīvoties lielās bagātībās un dažreiz padarīt mūsu muižniekus no sevis atkarīgus un pieradināt tos pie sliktas sabiedrības, neļaujot tiem pilnam izkopt prāta spējas un piespiežot tos sakarā ar spēles zaudējumiem apgūt šo nekrietno veiklību, lai to izlietotu pret citiem.

Karali bija pilnīgi pārsteidzis mans vēsturiskais pārskats par pēdējo gadsimtu; viņš izteicās, ka šāda vēsture esot tikai sazvērestību, dumpju, slepkavību, slaktiņu, revolūciju un izsūtīšanu sakopojums, - visļaunākās sekas, kādas var radīt alkatība, šķelšanās, liekulība, neuzticība, nežēlība, niknums, trakulība, naids, skaudība, baudkāre, ļaunprātība un godkāre.

Nākošajā audiencē viņa majestāte papūlējās vēlreiz īsumā atkārtot visu, ko biju stāstījis, salīdzināja savus jautājumus ar manām atbildēm, tad, paņēmis mani rokās un maigi mani glāstīdams, viņš sacīja vārdus, kurus nekad neaizmirsīšu, nedz balss noskaņu, kādā viņš tos izrunāja:

«Mans mazais draugs Grildrig, jūs norunājāt apbrīnojamu cildinājumu savai tēvijai: jūs skaidri pierādīj āt, ka nezināšana, laiskums un netikums ir galvenās īpašības, kas vajadzīgas likumdevējam, ka likumus vislabāk izskaidro, interpretē un ievieš tie, kuru intereses un spējas vērstas uz šo likumu izkropļošanu, sajaukšanu un apiešanu. Es ievēroju jūsu valsts iestādījumos dažas formas, kas sākumā varēja būt paciešamas, bet tās ir pa pusei iznīcinātas, un viss atlikušais ir pilnīgi korupcijas aptraipīts un apgānīts. No visa, ko jūs stāstījāt, nav redzams, ka būtu nepieciešama kaut viena izcila īpašība, lai iegūtu jūsu sabiedrībā stāvokli, vēl mazāk redzams, ka cilvēkiem piešķirtu augstus titulus par viņu tikumu, ka garīdzniekus ieceltu augstākā amatā par viņu dievbijību vai zināšanām, karavīrus par viņu uzvedību vai drosmi, tiesnešus par viņu taisnīgumu, senatorus par dzimtenes mīlestību un padomniekus par viņu gudrību. Kas attiecas uz jums,» turpināja karalis, «kas esat sava mūža lielāko daļu pavadījis ceļojumos, tad man gribas cerēt, ka jūs līdz šim esat varējis izvairīties no daudziem savas zemes netikumiem. Bet no visa jūsu stāstījuma kopsavilkumā un no jūsu atbildēm, ko es ar lielām pūlēm esmu no jums izspiedis un izvilcis, varu tikai secināt, ka vairums jūsu tautiešu ir mazu, pretīgu kukaiņu visļaundabīgākā suga, kādai jebkad daba ļāvusi rāpot pa zemes virsu.»