Gulivera ceļojumi

Laputiešu rakstura un parašu attēlojums. Viņu zinātnes apraksts. Par karali un viņa galmu. Autora uzņemšana galmā. Iedzīvotāju bailes un nemiers. Laputiešu sievietes.

Kad izkāpu uz salas, mani ielenca ļaužu bars, bet tie, kas man stāvēja tuvāk, likās būt augstākas kārtas. Viņi mani apskatīja ar acīm redzamu izbrīnu, un arī es nepaliku šai ziņā viņiem daudz parādā, jo nekad vēl nebiju redzējis mirstīgos ar tik dīvainu izskatu, drēbēm un sejām. Viņiem visiem galvas bija pieliektas vai nu uz labo, vai kreiso pusi, viena acs raudzīj ās uz iekšu, bet otra tieši augšup uz zenītu.

Viņu virsdrēbes bija izgreznotas ar saulēm, mēnešiem un zvaigznēm, kas mijās ar vijolēm, flautām, arfām, trompetēm, ģitārām, klavikordiem un vēl daudziem citiem muzikas instrumentiem, kādus Eiropā nepazīst. Pamanīju šur tur cilvēkus kalpotāju tērpos, kas turēja piepūstus pūšļus, it kā spriguļus, piestiprinātus pie īsām nūjām, kuras tie nesa rokās. Katrā pūslī bija iebērti daži izkaltuši zirņi vai sīki akmentiņi, kā to man paskaidroja vēlāk. Ar šiem pūšļiem viņi šad tad uzsita tuvāk stāvošajiem pa muti un ausīm, bet šāda rīcība man šķita neizprotama. Acīm redzot šo ļaužu prāti tā iegrimuši dziļās pārdomās, ka viņi nevar ne runāt, ne klausīties citu runā, ja kaut kas ārēji neiedarbojas uz viņu runas un dzirdes orgāniem, tāpēc personas, kuru līdzekļi to atļauj, vienmēr tur mājās kādu plīkšķinātāju (viņu valodā - klaimenolu) kā vienu no kalpotājiem un bez viņa nerādās ārpus mājas un ciemos. Kad divas, trīs vai vairāk personas sastapušās, šā kalpotāja uzdevums ir uzsist viegli ar pūsli pa muti tai personai, kurai jārunā, un pa kreiso ausi tai personai, kas tiek uzrunāta. Šis plīkšķinatajs cītīgi pavada savu kungu pastaigās un šad tad maigi uzplīkšķina tam pa acīm, jo tas allaž tā iegrimis domās, ka pastāvīgi draud briesmas iekrist katrā bedrē un nodauzīt galvu pret jebkuru stabu, un ielās tas var pagrūst citus vai pats tikt iegrūsts notekā.

Bija nepieciešams sniegt lasītājam šos paskaidrojumus, bez kuriem tam, tāpat kā man, būtu grūti saprast šo ļaužu rīcību, kad tie veda mani augšup pa kāpnēm uz salas virsotni un no turienes uz karaļa pili. Kamēr mēs kāpām augšup, tie vairākas reizes aizmirsa, kas tiem jādara, un atstāja mani vienu pašu, līdz viņu atmiņu atkal uzmodināja plīkšķinātāji, jo viņus acīm redzot neietekmēja ne mans svešādais tērps un izskats, nedz traucēja ar izsaucieniem vienkāršie ļaudis, kuru domas un prāti nebija tā pārslogoti.

Beidzot mēs iegāj ām pilī un devāmies uz pieņemšanas zāli, kur ieraudzīju sēžam tronī karali, kam abās pusēs stāvēja visdižciltīgākās personas. Troņa priekšā atradās garš galds, apkrauts ar globiem, sfēriskiem ķermeņiem un visāda veida matemātiskiem instrumentiem. Viņa majestāte mūs nemaz neievēroja, lai gan mūsu ienākšana bija diezgan trokšņaina, jo mūs pavadīja visādas galma personas. Bet viņš patlaban bija iegrimis dziļās pārdomās par kādu problēmu, un mēs gaidījām vismaz stundu, kamēr viņš to atrisināja. Katrā pusē viņam stāvēja jauns pāžs ar sitamo pūsli rokās, un, kad tie pamanīja, ka valdnieks vairs nav nodarbināts, viens no tiem viegli uzsita tam pa lūpām un otrs pa labo ausi; karalis sarāvās it kā pēkšņi atmodināts un, paskatījies uz mani un maniem pavadoņiem, atcerējās mūsu atnākšanas iemeslu, par kuru tam bija jau iepriekš ziņots. Viņš izrunāja dažus vārdus, pēc tam kāds jauneklis ar pūsli tūlīt nostāj ās man blakus un viegli uzsita man pa labo ausi, bet es cik spēdams ar zīmēm liku saprast, ka man šādi atgādinājumu rīki nav vajadzīgi, un šī mana rīcība, kā vēlāk noskaidroju, radīja viņa majestātē un visā galmā ļoti nelabvēlīgu priekšstatu par manām gara spējām. Cik nopratu, karalis uzdeva man vairākus jautājumus, un es atbildēju viņam visās man zināmās valodās. Kad noskaidrojās, ka mēs viens otru nesaprotam, viņš deva pavēli aizvest mani uz kādu pils telpu (šis valdnieks vairāk nekā viņa priekšteči bija slavens ar savu viesmīlību pret svešiniekiem), kur manā rīcībā tika nodoti divi kalpotāji. Man atnesa pusdienas, un četras dižciltīgas personas, kuras biju redzējis karaļa tuvumā, parādīja man godu, pusdienojot kopā ar mani. Maltīti pasniedza divās kārtās, katrā bija trīs ēdieni. Pirmajā gājienā atnesa vienādsānu trīsstūra formā izgrieztu jēra plecu, gabalu vērša gaļas romboīda un pudiņu cikloīda formā. Nākošajā gājienā bija divas vijoļveidīgas pīles, desiņas un pudiņi, kas līdzinājās flautām un obojām, un teļa krūts arfas veidā. Kalpotāji sagrieza maizi konusos, cilindros, paralelogramos un citās matemātiskas figūrās.

Pusdienojot iedrošinājos apjautāties, kā dažādus priekšmetus sauc vietējā valodā, un dižciltīgās personas, plīkšķinātāju atbalstītas, laipni man atbildēja, cerēdamas, ka vēl vairāk apbrīnošu viņu izcilās spējas, kad varēšu ar tiem sarunāties. Drīz es pratu paprasīt maizi un dzērienus un visu pārējo, ko vien vēlējos.

Pēc pusdienām mani galda biedri aizgāja, un pēc karaļa pavēles pie manis ieradās kāda persona plīkšķinātāju pavadībā. Šis vīrs atnesa man spalvu, tinti un papīru, trīs četras grāmatas un ar zīmēm lika man saprast, ka ir sūtīts iemācīt man valodu. Mēs nosēdēj ām kopā četras stundas, un šai laikā pierakstīju ļoti daudz vārdu ailēs, pievienojot tiem blakus tulkojumu, un iemācījos dažus īsus teikumus, jo skolotājs pavēlēja vienam manam kalpotājam šo to atnest, pagriezties, paklanīties, nosēsties, piecelties vai pastaigāties un darīt vēl kaut ko tamlīdzīgu. Tad es viņa izrunāto teikumu pierakstīju. Viņš man vēl parādīja vienā no savām grāmatām saules, mēness, zvaigžņu, zvaigžņu saulgriežu riņķu un polāro loku attēlus un dažādu plakanu un stereometrisku figūru nosaukumus. Viņš nosauca un attēloja man arī visus muzikas instrumentus un iepazīstināja ar attiecīga instrumenta spēles terminiem. Kad skolotājs bija aizgājis, es pierakstīju visus šos vārdus un to nozīmes alfabēta kārtībā. Tā dažu dienu laikā ar savas labās atmiņas palīdzību mazliet apguvu laputiešu valodu.

Es nekad neesmu varējis īsti noskaidrot vārda «Laputa» īsto etimoloģisko nozīmi, bet tulkoju to «lidojošā vai peldošā sala». Senajā laputiešu dialektā, kuru vairs nelieto, lap nozīmē augstu un untu - valdnieks, un no vārda Lapuntu ir atvasināts sakropļojums Laputa. Bet es nevaru atzīt šādu atvasinājumu, kas man šķiet mazliet patvaļīgs. Iedrošinājos viņu zinātniekiem izteikt savu hipotēzi, ka Laputa ir tas pats, kas lap auted, - lap nozīmē saules staru atvizmu jūrā un auted - spārnu, tomēr šo hipotēzi nevienam neuzspiežu, bet atļauju to novērtēt saprātīgajam lasītājam.

Personas, kuru gādībai karalis mani bija uzticējis, ievēroja, ka esmu slikti apģērbts, un otrajā rītā ataicināja drēbnieku, lai tas noņemtu man mēru jaunam uzvalkam. Šis meistars savu uzdevumu izpildīja gluži citādi nekā viņa amata brāļi Eiropā.

Viņš vispirms ar kvadrantu izmērīja manu garumu un tad ar lineālu un cirkuli aprēķināja visa mana ķermeņa apmērus un līnijas un pierakstīja tos uz papīra; pēc sešām dienām viņš atnesa man gaužām slikti pagatavotu uzvalku, gluži nepielāgotu manam augumam, jo bija kļūdījies aprēķinos. Bet mani nomierināja apstāklis, ka šādus negadījumus novēroju visai bieži un par tiem neviens neuztraucās.

Būdams bez tērpa un juzdamies mazliet nevesels, pavadīju vairākas dienas savā istabā un ievērojami paplašināju savu vārdu krājumu, un, kad nākošo reizi ierados galmā, varēju jau saprast daudzus karaļa izteicienus un kaut cik viņam atbildēt. Viņa majestāte pavēlēja, lai sala virzītos uz ziemeļaustrumiem un tad uz austrumiem - tieši uz Lagado, visas apakšējās cietzemes karalistes galvaspilsētu. Tā atradās deviņdesmit jūras jūdžu attālumā, un mūsu ceļojums ilga četrarpus dienas. Es nemaz nesajutu salas nepārtraukto kustību gaisā. Otrās dienas rītā ap pulksten vienpadsmitiem pats karalis ar saviem augstmaņiem, galma ļaudīm un ierēdņiem, paņēmuši un noskaņojuši visus muzikas instrumentus, spēlēja trīs stundas bez pārtraukuma, tā ka jutos no skaņām galīgi apdullināts un nevarēju aptvert, ko šis koncerts nozīmē, līdz mans skolotājs paskaidroja, ka ļaudis uz šās salas spējot dzirdēt sfēru muziku, kas vienmēr atskanot noteiktos laika posmos, un galms tagad gatavojoties piedalīties šajā muzikā - katrs ar instrumentu, ko tas vislabāk spēlē.

Mums lidojot uz galvaspilsētu Lagado, viņa majestāte pavēlēja apturēt salu pār dažām pilsētām un ciemiem, lai viņš no tām varētu pieņemt savu pavalstnieku lūgumus. Šādā nolūkā tika nolaistas lejā vairākas aukliņas, kuru galā bija maza svara lodīte. Pie šīm aukliņām ļaudis piesēja savus lūgumrakstus, un tie pacēlās augšup kā papīri, ko skolēni piestiprina galā auklai, ar kuru tie laiž gaisā savu pūķi. Dažreiz mēs no apakšas saņēmām vīnu un ēdamvielas, ko uzvilka ar trīšiem.

Zināšanas matemātikā man ļoti palīdzēja apgūt laputiešu frazeoloģiju: kas stipri pamatojas uz šo zinātni un muziku; arī šajā mākslā neesmu bez spējām. Viņu idejas pastāvīgi saistās ar līnijām un figūrām. Ja viņi, piemēram, grib cildināt kādas sievietes vai kāda dzīvnieka daiļumu, tie pielīdzina to rombiem, apļiem, paralelogramiem, elipsēm un lieto vēl citus ģeometrijas vai muzikas terminus, kurus te nav vērts atkārtot. Ievēroju karaļa virtuvē visvisādus matemātikas un muzikas instrumentus, pēc kuru apveidiem tiek sagriezti cepeša gabali viņa majestātes galdam.

Laputiešu mājas celtas ļoti slikti, visas sienas ir greizas, nevienā telpā nav neviena taisna stūra, un šīs nepilnības rada nicināšana, ko tie jūt pret praktisko ģeometriju, ko uzskata par vulgāru un mehānisku; viņu dotie norādījumi ir pārāk smalki strādnieku prātam, un tā pastāvīgi rodas kļūdas; lai gan laputieši pietiekami veikli vada pa papīru lineālu, zīmuli un cirkuli, tomēr ikdienas dzīves darbībās un norisēs neesmu redzējis lempīgākus, neveiklākus un neizdarīgākus cilvēkus ar ļoti gausu un neattapīgu uztveri pret visu to, kam nav sakara ar matemātiku un muziku. Laputiešu spriešanas spēja ir ļoti vāja, un viņi kaislīgi tiecas apstrīdēt citu domas, atskaitot tās reizes, kad viņiem ir taisnība, kas gan gadās reti. Iztēles, fantāzijas un izdomas tiem nav nemaz, un viņu valodā nav vārdu, ar kuriem apzīmēt šādas dvēseles spējas; viņu prāts un domas pilnīgi ietvertas divu iepriekš minēto zinātņu lokā.

Vairums no viņiem, sevišķi tie, kas nodarbojas ar astronomiju, ļoti tic astroloģijai, kaut gan kaunas to publiski atzīt. Bet visvairāk es apbrīnoju vienu viņu īpašību, un tā man šķita pat neizskaidrojama, proti: novēroju viņos stipru tieksmi uzzināt jaunākos notikumus un nodarboties ar politiku, jo viņi nemitīgi apsprieda sabiedriskus jautājumus, izteica savas domas par valsts lietām un dedzīgi apstrīdēja jebkura cita viedokļa vismazāko izpausmi. Esmu šo tieksmi novērojis arī daudzos matemātiķos, kurus pazinu Eiropā, lai gan nekad neesmu varējis atrast ne mazāko līdzību starp matemātiku un politiku; varbūt šiem ļaudīm šķiet, ka mazākajam aplim ir tikpat daudz gradu kā lielākajam un ka tāpēc pasaules iekārtošana un pārvaldīšana neprasa vairāk spēju kā tās, kas vajadzīgas, lai pārvaldītu un pagrozītu globusu, bet vairāk gan šķiet, ka šī īpašība rodas no cilvēka dabai piemītošās vispārīgās vājības, kas pamudina mūs interesēties un spriest par to, kas vismazāk uz mums attiecas un kam mūsu zināšanas un dabiskās spējas vismazāk piemērotas. Šie ļaudis ir pastāvīgi satraukti, ne mirkli tie nebauda dvēseles mieru, un viņu saviļņojumu cēloņi ir tādi, kas ļoti maz ietekmē pārējos mirstīgos. Viņos izraisa bailes domas par dažādām pārmaiņām debess ķermeņos, piemēram, ka zemi, kurai nemitīgi tuvojas saule, laika ritumā tā iznīcinās vai aprīs, ka saules virsma varētu pakāpeniski apklāties ar izvirdumiem un nedot vairs pasaulei gaismu, ka zemi gandrīz skārusi pēdēj ās komētas aste, kas to neapšaubāmi būtu pārvērtusi pelnos, un ka nākošā komēta, kurai, pēc viņu aprēķiniem, jāparādās pēc trīsdesmit viena gada, droši vien mūs iznīcinās, jo gadījumā, ja šī komēta savā perihēlijā tuvosies līdz zināmam attālumam saulei (kas, pēc aprēķiniem, draud notikt), komēta kļūs desmittūkstošreiz karstāka nekā sarkani nokaitēta dzelzs, un, attālinoties no saules, tās liesmojošā aste būtu miljons un četrpadsmit

jūdžu gara, un, ja zeme ietu cauri šai astei simttūkstoš jūdžu attālumā no komētas kodola jeb galvas, tā uzliesmotu un tiktu pārvērsta pelnos; laputieši baidās, ka saule, ik dienas izšķiezdama savus starus un tos nepapildinot, beigās pilnīgi sadegs un iznīks, un līdz ar to tiks iznīcināta zeme un visas planētas, kas saņem gaismu no saules.

Būdami pastāvīgās bailēs no šādām un tamlīdzīgām draudošām briesmām, viņi nevar mierīgi gulēt savās gultās, ne baudīt dzīves vienkāršos priekus un labumus. Satiekot no rīta kādu paziņu, tie vispirms apjautājas, kā klājas saulei, kāda tā izskatījusies norietot un uzlecot un vai ir cerības izvairīties no saskaršanās ar tuvojošos komētu. Šādām sarunām viņi spēj nodoties ar tādu baudu un aizrautību, ar kādu zēni mēdz klausīties briesmu stāstus par spokiem un biedēkļiem: tie klausās ar lielu kāri, bet aiz bailēm neiedrošinās iet gulēt.

Sievietes uz šīs salas ir ļoti moša rakstura, viņas nicina savus vīrus un ļoti mīl svešzemniekus, kas diezgan lielā skaitā no apakšējā kontinenta ierodas galmā vai nu dažādu pilsētu un kopienu uzdevumā, vai arī savās personiskās vajadzībās, bet salinieki tos vērtē ļoti zemu, jo tiem trūkstot vajadzīgo gara dāvanu. No šiem svešiniekiem dāmas izvēlas sev mīļākos, bet nepatīkami redzēt, ka viņas rīkojas pārāk brīvi un droši, jo laulātais draugs ir vienmēr tā nogrimis apcerēs, ka sieva un mīļākais var atļauties vislielākās vaļības viņa acu priekšā, ja vien vīrs apgādāts ar papīru un instrumentiem un ja tam blakus nestāv plīkšķinātājs.

Laputiešu sievas un meitas žēlojas par savu atšķirtību uz salas, kas man šķita visburvīgākais zemes stūrītis pasaulē; kaut gan šīs sievietes dzīvo pārpilnībā un bagātībā un tām atļauts darīt visu, ko tās vēlas, viņas ilgojas redzēt pasauli un baudīt galvaspilsētas priekus, bet to viņas var darīt tikai ar karaļa sevišķu atļauju, kuru nav tik viegli dabūt, jo vietējie augstmaņi no vairākkārtējas pieredzes zina, cik grūti ir pierunāt viņu sievas atgriezties atpakaļ uz salu no cietzemes. Man stāstīja, ka kāda dižciltīga galma dāma, vairāku bērnu māte, - ministru prezidenta sieva, kuras vīrs ir visbagātākais cilvēks karalistē, ārēji ļoti glīts, dziļi pieķēries savai sievai un dzīvo salas visskaistākajā pilī, - aizbildinādamās ar vāju veselību, devusies lejup uz Lagado, tur paslēpusies vairākus mēnešus, līdz karalis izdevis pavēli viņu sameklēt, un viņa tikusi atrasta netīrā krogā, tērpusies skrandās, jo visas savas drēbes bija ieķīlājusi, lai uzturētu vecu, neglītu sulaini, kas viņu katru dienu sitis un no kura sabiedrības viņu atšķīruši pret pašas gribu. Un, kaut gan vīrs saņēmis viņu ar visu iespējamo laipnību un bez mazākā pārmetuma, sieva izmanījusies drīz vien atkal slepeni nokļūt lejā ar visiem saviem dārgakmeņiem pie tā paša mīļākā, un kopš tā laika par viņu nekas vairs neesot dzirdēts.

Lasītājam var likties, ka šis notikums ņemts no eiropiešu vai angļu dzīves, nevis atgadījies tik tālā zemē. Bet lai lasītājs ir tik laipns un apdomā, ka sieviešu untumus neierobežone klimats, ne tautība un tie ir daudz vienveidīgāki, nekā varētu domāt.

Mēneša laikā es jau biju guvis diezgan apmierinošas sekmes laputiešu valodā un spēju atbildēt gandrīz uz visiem karaļa jautājumiem, kad man bija gods viņu apciemot. Viņa majestāte neizrādīja nekādu interesi par manis redzēto zemju likumiem, valdību, vēsturi, reliģiju un parašām, bet aprobežojās ar jautājumiem par to, kādā stāvoklī tur ir matemātika, un noklausīj ās manās atbildēs ar lielu nicināšanu un vienaldzību, lai gan viņu bieži uzmundrināja plīkšķinātāji, kas stāvēja tam abās pusēs.