Gulivera ceļojumi

Autors izbrauc jūrā kā kuģa kapteinis. Viņa jūrnieki pret viņu sadumpojas, iesloga viņu uz ilgāku laiku kajitē un izsēdina kādas nepazīstamas zemes krastā. Viņš dodas uz zemes vidieni. Savādas dzīvnieku sugas jehūzu attēlojums. Autors sastop divus hoihnhnmus.

Lai gan man var dibināti pārmest klaidoņa dabu, tomēr atzīšos, ka manu piedzīvojumu kāri nebija iznīcinājušas tās briesmas, par kurām pastāstīju iepriekšējās savu ceļojumu aprakstu daļās. Paliku pie sievas un bērniem mēnešus piecus un jutos ļoti laimīgs, ja vien es kādreiz būtu sapratis, kad īsti man klājas labi. Atstāju savu sievu grūtniecības stāvoklī un pieņēmu ļoti izdevīgu piedāvājumu - braukt par kapteini uz «Dēkas», 350 tonnu liela tirdzniecības kuģa, jo labi zināju navigāciju un man bija apnicis būt par kuģa ķirurgu, kura pienākumus es vajadzības gadījumā gan varēju izpildīt; tāpēc pieņēmu uz sava kuģa citu ķirurgu - veiklu jaunu cilvēku Robertu Pjūrfoju. Mēs izbraucām no Portsmutas 1710. gada 7. septembrī un 14. septembrī sastapām Tenerifā kapteini Pokoku no Bristoles, kas devās uz Kampešī līci[26] pēc sandela koku kravas. 16. septembrī viņu no mums atšķīra vētra; atgriezies es vēlāk uzzināju, ka viņa kuģis nogrimis un tikai viens kuģa puika izglābies. Kapteinis bija godīgs cilvēks un labs jūrnieks, bet pārāk paļāvās uz saviem spriedumiem, un tas bija iemesls viņa bojā ejai, kā tas gadījies daudziem citiem; ja viņš būtu klausījis maniem padomiem, tas tagad atrastos sveiks un vesels mājās pie savas ģimenes tāpat kā es.

Manā kuģī vairāki jūrnieki nomira ar karsoni, tāpēc biju spiests meklēt papildinājumu Barbadosas un Antiļu salās, kur piestāju krastā saskaņā ar savu saimnieku tirgotāju rīkojumiem, un to drīz nožēloju, jo vēlāk noskaidroju, ka vairums uzņemto jūrnieku bija jūras laupītāji. Mana komanda bija piecdesmit vīru, un man bija pavēlēts tirgoties ar Dienvidjūras salu indiāņiem un, cik iespējams, izpētīt šīs vietas. Blēži, kurus uzņēmu uz kuģa, sakūdīja pārējos jūrniekus, un tie visi sazvērējās sagrābt kuģi un mani ieslodzīt, ko viņi kādu rītu izdarīja, ielauzdamies manā kajītē, sasiedami man rokas un kājas un draudēdami mani izsviest pār bortu, ja es tikai pakustēšoties. Atbildēju, ka esmu viņu gūsteknis un padodos. Viņi man lika to apzvērēt, tad atraisīja saites, tikai vienu manu kāju pieslēdza ar važu pie manas gultas un nolika pie durvīm sargu ar pielādētu šauteni; un tam bija pavēlēts mani nošaut, ja es mēģinātu atgūt brīvību. Viņi man sūtīja lejā ēdienu un dzērienu un paši pārņēma kuģa vadību. Viņu nodoms bija kļūt par pirātiem un aplaupīt spāniešus, bet to viņi varēja izdarīt, tikai palielinot savu skaitu. Taču viņi nolēma vispirms pārdot kuģa preces, tad aizbraukt uz Madagaskaru un tur uzņemt jūrniekus papildus, jo daudzi no viņiem bija nomiruši mana ieslodzījuma laikā. Viņi brauca vairākas nedēļas un tirgojās ar indiāņiem, bet nezinu, kādu kursu viņi ieturēja, jo biju stingri ieslodzīts savā kajītē un gaidīju tikai, kad tikšu noslepkavots, kā viņi to man bieži piedraudēja.

1711. gada 9. maijā kāds Džēms Velčs ienāca manā kajītē un teica, ka tam kapteinis devis pavēli izcelt mani krastā. Es iebildu, bet veltīgi, viņš pat negribēja man pateikt, kas ir viņu kapteinis. Dumpinieki mani ar varu iesēdināja laivā, atļāvuši apģērbt manas labākās drēbes, kas bija vēl gluži jaunas, un paņemt līdz mazu sainīti veļas, bet ne ieročus, atskaitot manu īso zobenu, un bija tik pieklājīgi, ka nepārmeklēja man kabatas, kurās biju ielicis visu savu naudu un dažus nepieciešamus, sīkus priekšmetus. Viņi airēja kādu jūdzi, tad izcēla mani liedagā. Lūdzu, lai tie man pasaka, kas tā ir par zemi. Viņi zvērēja, ka to nezinot, tāpat kā es, bet piebilda, ka kapteinis (tā viņi to sauca) nolēmis pēc tam, kad pārdevis kravu, atbrīvoties no manis pirmajā vietā, kur ieraudzīšot cietzemi. Viņi tūlīt brauca atpakaļ, ieteikdami man pasteigties aiziet no krasta, pirms uznāk paisums, un novēlēja man laimīgu ceļu.

Šādā izmisīgā stāvoklī devos uz priekšu un, drīz nokļuvis uz stingrākas zemes, apsēdos pakalnā atpūsties un pārdomāt, ko man tagad darīt. Kad biju mazliet atspirdzis, devos tālāk zemes vidienē, nolēmis padoties pirmajiem mežoņiem, kurus sastapšu, un izpirkt savu dzīvību no tiem ar dažām rokassprādzēm, stikla gredzeniem un citiem niekiem, kādus jūrnieki mēdz ņemt sev līdz šādos ceļojumos, jo daži tādi nieciņi bija arī man. Šo apvidu šķērsoja garas koku rindas, koki nebija dēstīti, bet dabiskā savvaļā auguši, redzēju ļoti daudz pļavu un vairākus auzu laukus. Gāju ļoti piesardzīgi, jo baidījos tikt pārsteigts vai no mugurpuses un abiem sāniem cauršauts ar bultu. Nokļuvu uz iemīdīta ceļa, kur redzēju daudz cilvēku pēdu, dažas govju, bet visvairāk zirgu pēdas. Beidzot ieraudzīju kādā laukā vairākus dzīvniekus, viens vai divi šās sugas pārstāvji sēdēja kokos. Viņu izskats bija tik neparasts un kēmīgs, ka mani mazliet samulsināja, tāpēc nogulos aiz krūmiem, lai tos labāk novērotu. Daži no tiem pienāca tuvu tai vietai, kur gulēju, un deva man iespēju skaidri novērot viņu izskatu. Viņu galvas un krūtis bija apklātas ar bieziem matiem, dažiem tie bija sprogaini, dažiem gludi, bārdas bija kā kazām, uz muguras un kāju un pēdu priekšpusē bija gara matu josla, bet pārējais ķermenis tiem bija kails, tā ka varēju redzēt viņu ādu, kas bija tumši brūnā krāsā. Viņiem nebija astes, nedz matu uz dibeniem, tie auga tikai ap tūpli, un daba, manuprāt, tieši šīs vietas bija apklājusi matiem, lai aizsargātu viņus, kad sēdēja uz zemes, jo šai stāvoklī viņus dažkārt redzēju, bet viņi arī gulēja un bieži stāvēja uz pakaļkājām. Dzīvnieki

lodāja pa augstiem kokiem veikli kā vāveres, jo viņu priekš- un pakaļkājām bija spēcīgas, garas ķetnas, kas nobeidzās ar gariem, līkiem nagiem. Viņi bieži lēca un kūleņoja, un auļoja apbrīnojami veikli. Mātītes nebija tik lielas kā tēviņi, galvas tām bija apaugušas gariem, gludiem matiem, bet sejas bija kailas, un viņu pārējās ķermeņa daļas apklāja tikai vieglas pūkas, atskaitot vietas, kur atrodas anus un pudenda.47 Krūtis tām nokarājās starp viņu priekškājām un staigājot bieži gandrīz aizsniedza zemi. Abiem dzimumiem mati bija dažādās krāsās - brūni, sarkani, melni un dzelteni. Jāatzīstas, ka visu savu ceļojumu laikā nekad neesmu redzējis tik pretīgu dzīvnieku un tādu, pret kuru es dabiski justu tik lielu nepatiku; pārliecībā, ka esmu pietiekami redzējis, riebuma un nicināšanas pilns, piecēlos un devos tālāk pa iemīdīto ceļu cerībā, ka tas mani novedīs pie kāda indiāņa būdas. Nebiju vēl tālu aizgājis, kad man pa ceļu tieši pretim nāca viens no šiem radījumiem. Nejaukais briesmonis, mani ieraudzījis, sašķobīja daždažādi savus sejas vaibstus un skatīj ās uz mani kā uz kaut ko līdz šim neredzētu, tad tuvodamies pacēla priekšējo ķetnu - vai nu aiz ziņkāres, vai ļaunprātības, to nevarēju pateikt, taču izvilku savu zobenu un devu viņam krietnu triecienu ar trulo malu, jo neiedrošinājos cirst ar asmeni, baidīdamies, ka iezemieši varētu uz mani sadusmoties, ja uzzinātu, ka esmu nogalinājis vai sakropļojis kādu no viņu mājlopiem. Sajuzdams sāpes, kustonis atrāvās atpakaļ un ierēcās tik skaļi, ka vesels bars, vismaz četrdesmit, šādu kustoņu atdrāzās no tuvējā lauka un sadrūzmējās ap mani, kaukdami un baigi vaibstīdamies, bet es pieskrēju pie kāda koka stumbra un, atslējies ar muguru pret to, atgaiņājos no viņiem ar savu zobenu. Daži no šīs sasodītās sugas pārstāvjiem sagrāba koka zaru manā aizmugurē, uzlēca kokā un no turienes sāka birdināt savus izkārnījumus man uz galvas, tomēr es diezgan labi aizsargājos, cieši piespiezdamies pie koka stumbra, bet gandrīz nosmaku mēslos, kas krita uz mani no visām pusēm.

.

Šai posta brīdī pamanīju, ka viņi visi pēkšņi metas bēgt, cik ātri varēdami, tad iedrošinājos atiet no koka un turpināt savu ceļu, brīnīdamies, kas gan varēja viņos iedvest šādas bailes. Bet, paskatījies pa kreisi, ieraudzīju zirgu, kas lēnām iznāca pļavā; mani vajātāji to bija ieraudzījuši ātrāk, un tas bija viņu bēgšanas iemesls. Pienācis man klāt, zirgs mazliet satrūkās, bet, drīz atguvies, skatīj ās ar acīm redzamu izbrīnu tieši manā sejā. Viņš aplūkoja manas rokas un kājas, vairākkārt apiedams man apkārt. Būtu turpinājis savu gaitu, bet tas nostājās tieši man ceļā, tomēr izskatījās laipns, neizrādīdams nekādas dusmu pazīmes. Kādu laiku stāvējām, skatīdamies viens otrā, beidzot iedrošinājos pastiept roku pret viņa kaklu, lai to noglāstītu, iesvilpdamies un rīkodamies tā, kā to mēdz darīt žokeji, kad tiem jātuvojas svešam zirgam. Bet šis dzīvnieks likās nicinām manas laipnības izpausmes, pakratīja galvu, nolieca pieri un lēnām pacēla savu labo priekškāju, lai atvairītu manu roku. Tad viņš trīs vai četras reizes iezviedzās, bet tik savādā intonācijā, ka man šķita - viņš sarunājas pats ar sevi savā valodā

Kamēr viņš un es tā viens otru vērojām, parādīj ās otrs zirgs, kas vispirms ļoti svinīgi apsveica pirmo, viņi laipni saskārās ar labās kājas nagiem, vairākkārt pārmīšus iezviegdamies dažādās skaņās, kas likās gandrīz artikulētas. Tad tie atgāja dažus soļus sānis, it kā lai apspriestos, iedami viens otram blakus uz priekšu un atpakaļ kā personas, kas pārrunā svarīgu jautājumu, bet bieži paskatīj ās uz mani, vērojot, vai es nebēgšu. Biju pārsteigts, redzot tādu šo nesaprātīgo dzīvnieku rīcību un izturēšanos, un sevī nodomāju: ja šās zemes iemītnieki apveltīti ar saprātu, tad tiem jābūt gudrākajām būtnēm uz zemes. Šāda doma mani tik ļoti nomierināja, ka apņēmos iet tālāk, līdz ieraudzīšu kādu māju vai ciemu vai sastapšu kādu no iezemiešiem, un atstāju abus zirgus sarunājamies, cik ilgi vien tiem patīkas. Bet pirmais zirgs, dābolains sirmis, pamanījis mani aizzogamies, iezviedzās man nopakaļ tik izteiksmīgi, ka sapratu, ko viņš domāja: es pagriezos un piegāju tam klāt, lai nogaidītu turpmākos rīkojumus, un cik spēdams noslēpu savas bailes, jo mani saka pārņemt bažas par to, kā šis piedzīvojums beigsies, un lasītājs man labprāt ticēs, ka pašreizējais stāvoklis man nebija visai patīkams.

47 V.E.: Kaunums.

Abi zirgi pienāca man tuvu klāt, ļoti nopietni raudzīdamies uz manu seju un rokām. Pelēkais zirgs ar savu labās priekškājas nagu stumdīja manu cepuri ap manu galvu un to tik ļoti sagumzīja, ka biju spiests to noņemt, lai sakārtotu, un tad uzliku to atpakaļ galvā; par to viņš un viņa biedrs (kas bija brūns bēris) likās ļoti pārsteigti; pēdējais aptaustīja manu svārku stērbeli, un, redzēdami, ka tā vaļīgi karāj ās ap manu ķermeni, abi atkal skatījās uz mani ar izbrīnu. Pelēkais glaudīja manu labo roku, it kā apbrīnodams tās mīkstumu un krāsu, bet saspieda to tik stipri starp savu nagu un potīti, ka man bija jāiebrēcas, pēc tam viņi pieskārās, cik vien iespējams, maigi. Zirgi bija lielā neizpratnē par manām kurpēm un zeķēm, kuras tie vairākkārt aptaustīja, viens ar otru sazviegdamies un dažādi žestikulēdami kā filozofi, kad tie mēģina izskaidrot jaunas un sarežģītas parādības.

Vispār šo dzīvnieku izturēšanās bija tik kārtīga un saprātīga, tik vērīga un apdomāta, ka es beidzot tos sāku uzskatīt par burvjiem, kas tā bija sevi pārvērtuši ar gudru ziņu un, ieraudzījuši ceļā svešinieku, nolēmuši ar viņu uzjautrināties vai arī patiesi bija pārsteigti, redzot cilvēku, kas tik ļoti atšķiras ar drēbēm, augumu un seju no tiem, kas varbūt dzīvo šajā tālajā zemē. Pēc šīm pārdomām iedrošinājos viņus uzrunāt šādi: «Džentlmeņi, ja esat burvji, kā man ir iemesls domāt, tad jūs varat saprast manu valodu, tāpēc iedrošinos jūsu gaišībām paziņot, ka esmu nabaga nelaimīgs anglis, ko viņa ļaunais liktenis atdzinis jūsu krastā, un lūdzu, lai viens no jums atļauj man uzsēsties sev mugurā, it kā tas būtu īsts zirgs un aizjāt līdz kādai mājai vai ciemam, kur varētu atrast patvērumu. Par šo laipnību uzdāvināšu jums nazi un rokassprādzi,» - un izņēmu šos priekšmetus no savas kabatas. Abi dzīvnieki stāvēja klusēdami, kamēr es runāju, un, kā likās, klausījās ar lielu uzmanību, un, kad biju beidzis, tie vairākkārt sazviedzās, it kā būtu iegrimuši nopietnā sarunā.

Skaidri novēroju, ka šo būtņu valoda izteic viņu jūtas visai labi, un no viņu vārdiem varēju ar nelielam pūlēm izlobīt alfabētu vieglāk nekā no ķīniešu valodas. Bieži likās saklausāms vārds jehū, ko tie atkārtoja vairākkārt, un, kaut gan man nebija iespējams noprast nozīmi, tomēr, kamēr abi zirgi tā sarunājās, es mēģināju šo vārdu izrunāt ar savu mēli un, tiklīdz tie apklusa, drosmīgi skaļā balsī iesaucos: «Jehū», - ar visiem spēkiem atdarinādams zirgu zviegšanu; par to viņi abi bija redzami pārsteigti, un pelēkais divreiz atkārtoja šo vārdu, it kā gribēdams man mācīt pareizo izrunu; es to atkārtoju pēc viņa, cik labi varēdams, un sajutu, ka ikreiz to izrunāju pareizāk, kaut gan vēl tālu no pilnības. Tad pelēcis mēģināja man izteikt otru vārdu, kas bija daudz grūtāk izrunājams, bet mūsu ortogrāfijā to varētu uzrakstīt sekojoši: hoihnhnms. Šo vārdu man neizdevās izrunāt tik labi kā pirmo, bet pēc diviem trim mēģinājumiem man veicās labāk, un abi zirgi likās esam pārsteigti par manām spējām.

Vēl brīdi parunājušies, kā šķita - par mani, abi draugi atvadījās, saskardamies ar nagiem, un pelēkais deva zīmi, lai es soļojot tam pa priekšu, un mans saprāts lika viņam paklausīt, līdz būšu atradis sev labāku vadītāju. Tiklīdz palēnināju gaitu, viņš iesaucās: <Hhuūn, hhuūn!» Uzminēju, ko viņš gribēja teikt, bet rādīju viņam ar zīmēm cik spēdams, ka esmu noguris un nevaru iet ātrāk, tad viņš apstāj ās un ļāva man brīdi atpūsties.