Gulivera ceļojumi

Autors mācās, lai apgūtu valodu. Viņa saimnieks hoihnhnms palīdz viņam mācīties. Paskaidrojums par valodu. Daži ievērojami hoihnhnmi aiz ziņkāres ierodas apskatīt autoru. Viņš īsi pastāsta saimniekam par savu ceļojumu.

Manas galvenās rūpes bija apgūt valodu, ko saimnieks (tā es viņu turpmāk saukšu), viņa bērni un katrs kalpotājs viņa māj ā centās man iemācīt, jo viņiem šķita brīnums, ka tik mežonīgs dzīvnieks var izturēties kā saprātīgs radījums. Es mēdzu norādīt uz kādu priekšmetu un apvaicāties, kā to sauc, un, palicis viens, nosaukumu ierakstīju savā dienasgrāmatā; labojot savu slikto izrunu, lūdzu ģimenes locekļus bieži atkārtot vārdus. Šajā nodarbē viens no zemākajiem kalpotājiem, bērais kleperis, ļoti labprāt man palīdzēja.

Viņi izrunā vārdus caur degunu un kaklā, un viņu valoda, salīdzinot ar man zināmām eiropiešu valodām, visvairāk atgādina holandiešu vai vācu valodu, bet ir daudz vijīgāka un izteiksmīgāka. Ķeizars Kārlis V bija ievērojis gandrīz to pašu, kad viņš teica: «Ja man vajadzētu sarunāties ar manu zirgu, es to uzrunātu vācu valodā.» Mana saimnieka ziņkāre un nepacietība bija tik liela, ka viņš pavadīja daudzus savus vaļas brīžus, mani mācīdams. Viņš bija pārliecināts (kā pats man vēlāk izteicās), ka esmu jehūzs, bet mana spēja mācīties, mana pieklājība un tīrība viņu pārsteidza, jo šīs īpašības bija pilnīgi svešas šiem dzīvniekiem. Viņš bija ļoti izbrīnījies par manām drēbēm un dažreiz prātoja sevī, vai tās nav mana ķermeņa daļa, jo es noģērbos tikai tad, kad ģimene bija iemigusi, un rītos apģērbos, pirms tā pamodās. Mans saimnieks vēlēj ās zināt, no kurienes es esot ieradies un kā esmu ieguvis prāta spējas, kas atklāj ās visās manās darbībās; viņš gribēja dzirdēt manu dzīves stāstu no manas mutes un cerēja, ka drīz varēšu to viņam pastāstīt, jo man bija lielas sekmes mācībās un viņu valodas vārdu un teikumu izrunā. Lai veicinātu savu atmiņu, uzrakstīju ar angļu burtiem visus iemācītos vārdus un to tulkojumus. Pēc kāda laika iedrošinājos to darīt sava saimnieka klātienē. Ar lielām pūlēm izskaidroju viņam, ko daru, jo iezemiešiem nav nekādu priekšstatu par grāmatām un literatūru.

Pēc desmit nedēļām es jau varēju saprast lielāko dalu viņa jautājumu un pēc trim mēnešiem kaut cik tam atbildēt. Viņš ļoti vēlēj ās zināt, no kādas zemes es ieradies un kā tiku apmācīts atdarināt saprātīgu būtni, jo jehūziem (kuriem es ar savu galvu, rokām un seju ļoti līdzinoties) piemītot tikai zināma viltība, stipra tieksme uz ļaunprātību, un, cik novērots, tie esot visgrūtāk apmācāmie dzīvnieki. Atbildēju, ka atbraucu pāri jūrai no tālas zemes ar daudziem saviem ciltsbrāļiem - lielā, dobā traukā, kas darināts no koku stumbriem, ka biedri mani piespieda izsēsties šajā krastā un tad atstāja likteņa varā. Visu to viņam paskaidroju ar lielām grūtībām, izlīdzēdamies ar zīmēm. Viņš atbildēja, ka es droši vien esot kļūdījies vai sakot to, kā nav, jo hoihnhnmu valodā nav vārda, kas apzīmētu melus vai nepatiesību. Viņš zinot, ka aiz jūras nevarot būt nekāda zeme un ka mežonīgu dzīvnieku bars nespētu virzīt pa ūdeni koka kuģi pēc savas patikas. Viņš esot pārliecināts, ka neviens dzīvs hoihnhnms tādu kuģi nespētu pagatavot, nedz uzticētu kādam jehūzam to vadīt.

Vārds hoihnhnms viņu valodā nozīmē «zirgs» un etimoloģiski «dabas pilnība». Sacīju savam saimniekam, ka vēl nespēju izteikties, bet iemācīšos valodu, cik drīz vien iespējams, un ka ceru pēc neilga laika pastāstīt viņam dažādus brīnumus. Saimniekam labpatikās pavēlēt savai ķēvei, abiem kumeļiem un ģimenes kalpiem izmantot visas iespējas, lai mani apmācītu, un katru dienu viņš pats nopūlējās ar mani divas trīs stundas; vairāki dižciltīgi zirgi un ķēves, kas dzīvoja kaimiņos, bieži ieradās mūsu mājās, jo bija dzirdējuši valodas par brīnišķīgu jehūzu, kas protot runāt kā hoihnhnms un savos vārdos un darbos izrādot nelielas saprāta pazīmes. Viņiem bija prieks ar mani sarunāties, tie uzdeva daudz jautājumu, un es tiem atbildēju, cik labi spēdams. Šādi atbalstīts, es tik strauji progresēju, ka piecus mēnešus pēc savas ierašanās sapratu visu, kas tika runāts, un arī pats varēju diezgan labi izteikties. Hoihnhnmi, kas ieradās apciemot manu saimnieku, lai redzētu mani un sarunātos ar mani, nekādi nevarēja ticēt, ka esmu īsts jehūzs, jo mana ķermeņa apvalks atšķīrās no pārējo manas sugas brāļu apvalka. Viņi brīnījās, redzēdami man matus tikai uz galvas, sejas un rokām, bet es atklāju šo noslēpumu savam saimniekam sakarā ar kādu negadījumu, kas notika pirms divām nedēļām.

Lasītājam jau teicu, ka katru vakaru, kad ģimene bija apgulusies, mans paradums bija noģērbties un apsegties ar savām drēbēm; kādu rītu gadījās, ka mans saimnieks agri sūtīja pie manis bēro kleperi, kas bija viņa kalps; kad tas ienāca, es gulēju dziļā miegā, manas drēbes bija noslīdējušas vienā pusē un mans krekls atrotījies augšpus viduklim. Es pamodos no viņa soļu trokšņa un ievēroju, ka tas savu ziņojumu norunā mazliet nesakarīgi, pēc tam viņš aizsteidzās pie mana saimnieka un lielās bailēs ļoti saraustītā veidā pastāstīja, ko bija redzējis. To es drīz atklāju, jo, kad apģērbies iegāju pie viņa gaišības, viņš man jautāja, kā saprast to, ko viņa kalps stāstījis, proti, ka aizmidzis es izskatoties citāds nekā nomodā, un tas apgalvojis, ka dažas mana ķermeņa daļas esot baltas, dažas dzeltenas, vismaz ne tik baltas, un dažas esot brūnas.

Līdz šim nebiju atklājis sava apģērba noslēpumu, lai pēc iespējas atšķirtos no nolādētās jehūzu sugas, bet tagad man šķita veltīgi šo slēpšanos turpināt. Turklāt es apsvēru, ka manas drēbes un kurpes drīz novalkāsies, jo bija jau diezgan nodilušas un tās vajadzēja kaut kā papildināt ar jehūzu vai citu dzīvnieku ādām, un tad jau mans noslēpums kļūtu zināms. Tāpēc pastāstīju, ka tai zemē, no kurienes es nāku, manas sugas pārstāvji vienmēr apklāj savu miesu ar mākslīgi apstrādātu dažādu dzīvnieku vilnu - pieklājības dēļ un lai aizsargātos pret klimata bardzību - pret aukstumu un karstumu, un to es varu tūlīt pierādīt pie sevis, ja viņam labpatiktos to pavēlēt, un lai viņš atvaino, ja es neatsegtu tikai tās vietas, kuras mūs daba mācījusi noslēpt. Viņš teica, ka mani vārdi esot ļoti dīvaini - sevišķi pēdējais teikums, jo viņš nevarot saprast, kāpēc daba mācītu mūs noslēpt to, ko tā pati devusi, ka ne viņš, ne viņa ģimene nekaunoties ne par vienu savu ķermeņa daļu, bet es varot darīt, kā man tīkas. Tad atpogāju savus svārkus un tos novilku, to pašu darīju ar vesti. Novilku kurpes, zeķes un bikses. Nolaidu savu kreklu līdz gurniem, pacēlu stērbeli un apviju to ap vidukli, lai nosegtu savu kailumu.

Mans saimnieks novēroja visu norisi ar lielu ziņkāri un izbrīnu. Viņš paņēma visas manas drēbes savā potītē, vienu gabalu pēc otra, un rūpīgi tās apskatīja, tad ļoti saudzīgi noglaudīja mani un aplūkoja no visām pusēm. Pēc tam viņš teica, ka neapšaubāmi es esot jehūzs, bet ļoti atšķiroties no savas sugas ar maigo, balto un gludo ādu, ar to, ka daudzas manas ķermeņa daļas neapklājot mati, ar savu priekš- un pakaļkāju īsumu un veidu un ar manu cenšanos vienmēr staigāt uz abām pakaļkājām. Viņš nevēlējās redzēt vairāk un atļāva man atkal apģērbties, jo drebēju no aukstuma.

Izteicu savu nepatiku par to, ka viņš mani tik bieži dēvē par jehūzu, tik pretīgu dzīvnieku, pret kuru jūtu tikai ienaidu un nicināšanu. Es lūdzu, lai viņš izvairās šo vārdu attiecināt uz mani un lai aizliedz to darīt arī savai ģimenei un draugiem, kuriem viņš atļauj mani apciemot. Vēl lūdzu, lai noslēpums par manu mākslīgo ķermeņa apvalku paliek zināms tikai viņam pašam, vismaz tik ilgi, līdz manas tagadējās drēbes būs novalkātas, un, kas attiecas uz viņa kalpa, bērā klepera, novērojumiem, tad viņa gaišība varētu tam pavēlēt tos noklusēt.

Mans saimnieks ļoti laipni apsolījās tā darīt, un noslēpums tika saglabāts, līdz manas drēbes sāka nodilt un es biju spiests ar dažādiem paņēmieniem tās papildināt, par ko vēlāk pastāstīšu. Bet viņš vēlējās, lai es turpinātu visai čakli mācīties viņu valodu, jo bija vairāk pārsteigts par manu spēju runāt un par manu saprātu nekā par mana apsegtā vai neapsegtā ķermeņa izskatu un piebilda, ka ar nepacietību gaidot, kad dzirdēšot par brīnumiem, kurus es solījies viņam pastāstīt.

Viņš divkāršoja savas pūles, lai apmācītu mani, ņēma mani līdz sabiedrībā un lūdza visus izturēties pret mani pieklāj īgi, jo, kā viņš tiem klusībā paskaidroja, tad es būšot labā omā un kļūšot daudz interesantāks.

Katru dienu, kad biju ar saimnieku kopā, viņš ne tikai rūpēj ās par manis mācīšanu, bet apvaicāj ās arī vairākkārt par mani pašu, un es atbildēju, cik labi spēdams, un šāda veidā viņš jau bija ieguvis dažus vispārīgus priekšstatus, lai gan ļoti nepilnīgus. Būtu garlaicīgi attēlot, kā es soli pa solim pilnīgi apguvu sarunas valodu, bet mans pirmais garākais un sakarīgākais stāstījums bija šāda satura:

Es nācu no tālas zemes, kā jau to esmu mēģinājis noskaidrot, kopā ar vairāk nekā piecdesmit manas sugas pārstāvjiem; mēs braucām pa jūru ērtā, dobā koka kuģī, kas bija lielāks nekā viņa gaišības māja. Aprakstīju viņam kuģi pēc iespējas sīki un paskaidroju ar izplesta mutautiņa palīdzību, kā to dzina uz priekšu vējš. Kad starp mums uz kuģa izcēlās strīds, mani izcēla šeit krastā, un es sāku iet uz priekšu, nezinādams kurp, līdz viņš mani atbrīvoja no pretīgajiem jehūziem, kas mani vajāja. Viņš vaicāja, kas esot šo kuģi darinājis un kā tas iespējams, ka manas zemes hoihnhnmi atstājuši to lopu pārziņā. Atbildēju viņam, ka neiedrošinos turpināt savu stāstu, ja viņš man nedos goda vārdu, ka neapvainosies, un tad es viņam pastāstīšu brīnumus, ko tik bieži biju solījis. Saimnieks deva vārdu, un es vēlreiz viņam apliecināju, ka kuģi bija darinājušas man līdzīgas būtnes, kas visās manis apceļotajās zemēs, tāpat kā manā tēvijā, ir vienīgie ar saprātu apveltītie augstākie dzīvnieki, un ka, ieradies šai zemē un ieraugot hoihnhnmus darbojamies kā saprātīgas būtnes, jutu tādu izbrīnu, kādu justu viņš vai viņa draugi, ja redzētu dažas saprāta pazīmes radījumā, kuru tam labpatikās saukt par jehūzu, kam es visnotaļ līdzinos, bet nekādi nevaru izskaidrot viņa deģenerēto un rupjo dabu.

Piebildu, ka gadījumā, ja man izdotos kādreiz atgriezties manā dzimtajā zemē un tur pastāstīt par saviem ceļojumiem, kā es to esmu apņēmies darīt, ikviens domātu, ka stāstu par to, kā nav bijis, un pats visu sagudroju savā galvā un - apliecinot savu cieņu pret viņu pašu, viņa ģimeni un draugiem un ņemdams vērā viņa solījumu neapvainoties - iedrošinos teikt, ka maniem tautiešiem liktos neiespējami, ka hoihnhnms varētu būt kādas tautas augstākā būtne un jehūzs - tikai rupjš kustonis.